Deja no haosa rada harmoniju, tā atrod centru, ap kuru viss griežas. Nesakārtotu cilvēku pūlis pēc noteiktiem dejas (kustību un ritma) likumiem sāk harmonisku savstarpēji sakārtotu kustību. Katrs dejo ne tikai par sevi, bet visi ir iesaistīti kopējā sakārtotā dejas kustībā, kura attēlo mūžības deju. Deja kā kustība atspoguļo dzīvību, bezgalīgo radīšanas procesu cilvēkā un dabā. Dejas spēks paceļ cilvēku pāri personiskajam – transcendences spēks vada cilvēka ķermeni dejā un veido dejas simbolisko rakstu. Cilvēka ķermenis kā templis (sakrāla telpa) paveras mūžībai (transcendencei), un cilvēks dejojot apjēdz transcendences esamību.
Dejas sākotnēji bijušas sakrālas, tas nozīmē, ka tām bijis ārpus cilvēka esošs modelis. Dažreiz šis modelis bija totēms vai simbolisks dzīvnieks, tad dzīvnieka kustības tika atdarinātas, lai ar maģijas palīdzību novērstu tā konkrēto klātbūtni vai lai vairotu šo dzīvnieku skaitu, vai lai panāktu cilvēka iemiesošanos šajā dzīvniekā.
Citos gadījumos par modeli kalpoja dievība (grieķu deju pirrihu– ar ieročiem- radīja Atēna) vai varonis (Tēsēja deja Labirintā). Dažreiz dejas tika dejotas, lai varētu iegūt pārtiku, lai parādītu godu mirušajiem, lai nodrošinātu Kosmosa kārtību.
Dejas modelis atbilst Kosmosa kārtībai – Saule kā veseluma un patstāvības simbols; Mēness pusloks kā regulāru pārmaiņu simbols; spirāle kā saules un mēness savstarpējās iedarbības iespēja; krusts kā saulgriežu punkti un inkarnētā Dieva pestīšanas ceļš.
Dejošana ir saistīta ar iniciācijas rituāliem. Dejoja maģiski reliģisku ceremoniju laikā. Dejoja ari kāzās. Šajos gadījumos dejas ir ārpus cilvēciskas izcelsmes. Deju pirmtēls ir ārpus šīs pasaules – transcendentajā pasaulē.
Deja ir transcendences reaktualizācija fenomenu pasaulē.Tāpēc deju varam uzskatīt par simbolu, kas saista transcendentu pasauli ar fenomenu pasauli. Dejas ir pieminētas ari jūdu svētajos rakstos: Lai tie viņa vārdu sveic ar dejām, lai tie viņam dzied slavu ar bungām un koklēm.Teiciet Viņu ar bungām un dejām, teiciet Viņu ar stīgām un koklēm Šie Vecās derības psalmi rāda, ka deja kā dievlūgšana ir bijusi jau pazīstama jau jūdiem.
Indijā deju izmanto, lai iegūtu dziļāku reliģisku priekšstatu par hinduisma mitoloģiskajiem tēliem. Indijā visas dzīvās radības aktivitāti sauc par dainic nrtya. Leģendas attēlojums dejā dod tiešāku izpratni par attiecībām starp Dievu un cilvēku.
Dejā cilvēka ķermeni apgaismo augstāku mērķu caurstrāvots gars, un ķermenis kļūst par pilnīgāko izteiksmes instrumentu. Kustība patiešām ir dzīvības zīme. Kustība ir dzīvības atklāšanās visās tās formās. Tā raksta latviešu izcelsmes sakrālo deju dejotāja Vija Vētra.
Viņa pati kristiešu baznīcās dejo J.S.Baha korāļus, R.Tagores reliģiskās dzejas, latviešu “Bēgļu lūgšanu” pēc tautas dziesmas motīviem. V.Vētras sakrālā deja nav izrāde, bet dievkalpojuma sastāvdaļa, kas saskaņota ar dievkalpojuma tēmu.
Dejojot kopā, cilvēki apzinās savu un citu vērtību: “Es esmu, jo mēs esam, mēs esam, jo esmu es”. Dejā notiek es un mēs saplūšana vai tuvošanās. Deja ir apziņas skola, kur cilvēka līdzsvars tiek trenēts visplašākajā nozīmē. Dejas meditācija (transcendences apjaušana) ļauj cilvēkam caur sevi ieskatīties pasaules kārtībā un pozitīvi novērtēt apkārtējo vidi.