Vēros pa logu. Bija brīnišķa diena.
Ceriņu pumpuri staraini risa.
Tad reibis no visa,
Puķēm un zālei un saulei smejot,
Devos laukā ar bērzu dejot.
Atmetu galvu. Un piekļāvos stumbram.
Sienāži spēlēja Visuma notis.
Bija labi tik ļoti,
Ka likās – visa pasaule pilna glāstu.
Un pasaule runā. Un bērzs man stāsta.

Es šūpojos vējā. Bērzs locīja zarus.
Taurenis aiztrauca man gar vaigu.
Tad, nošalcis maigi,
Sacīja bērzs, ka arī cilvēks varot
Kā puķes, ka zāle, kā saule starot.

Ka cilvēks spēj lidot. Ka tam robežu nava.
Ka tam rokās ir mūžības pavedieni.
Un tie nava vieni –
Esības plāni var krustiem klāties
Un cilvēks to visu spēj apzināties.

Jocīgs tas bērzs! Kā viņš to var zināt?
Kā viņš var runāt par mūžības dvesmu?
Bet sapratis esmu –
Ja ielaižos ritmā ar bērzu dejot,
Prāts pazūd kokos. Un gribas dzejot…