Zelta ābele un sudraba avots (turpinājums).

Iepriekšējā turpinājumā mēs atstājām sērdienīti tajā brīdī, kad, vērpjot ar vārpstiņu pie Zelta ābeles un sudraba avota, vārpstiņa iekrīt avotā, un meitene dodas tai pakaļ. Šoreiz mazliet vairāk parunāsim par avotiņa tēmu, pamatojoties uz tautasdziesmu materiālu.

Zelta ābele un sudraba avots.

Purusha Suktam vēdiskais radīšanas mīts stāsta kā Radītājs – BRAHMA izpauž sevi kā upura govi, no kuras diženā upurēšanas ceremonijā dzimst Kosmoss. Savukārt, latviešu pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu, kā arī daudzajās Zelta ābeles pasaku variācijās, pamāte vai ragana nokauj govi, un no tās kauliem vai, citās versijās, iekšām, zelta ābola vai zelta zirņa, ko atrod tās iekšās, u.tml. izaug viens no latviešu (arī slāvu, arī grieķu) folkloras iespējamiem Pasaules koka veidoliem - Zelta ābele.

Kosmiskais cilvēks.

Viena no klasiskām Līgo dziesmām mums stāsta:

32909-0,1
Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu platu cepuriti!
Visa plata pasaulite
Apakš tavas cepurites.

Līdz šim attiecībā uz mūsu tradicionālo kultūru pārsvarā ir bijis uzskats, ka latviešu tradīcijā nav bijis apceres un meditācijas, vēl vairāk - vispār nekā tāda kā apzinātas un organizētas garīgās prakses, precīzas, skaidras iekšējas vai ārējas darbības ar sava gara, savas iekšējās būtības attīstīšanas mērķi, ka latviešiem ir bijis tikai darba tikums un dabas vērošana, Dievs, Daba, Darbs – kā vienai no mūsu tautas latviskākajām rakstniecēm Brigaderei. Pie tam par folkloras Dievu, Dieviņu ne reti domā kā par vienu no dabas spēku izpausmēm un tikai.

Skolas gados, aizraujoties ar Austrumu cīņām, kā visi puišeļi, arī es ar vaļēju muti klausījos leģendas par dažādiem meistariem, kurus kāds kaut kur ir saticis vai par kuriem dzirdējis. Šos stāstus papildināja iespaidi no attiecīgajām filmām un dažu vieglāk satiekamo instruktoru mazāk brīnumainais, taču reizēm vienalga iespaidīgais sniegums.

„Paļauties uz savām domām, ticēt, ka tas, ko jūs uzskatāt par patiesu, tāds ir visiem cilvēkiem, - lūk, kas ir gudri. Izsakiet savu slēptāko pārliecību, un tā iegūs universālu nozīmi, jo vajadzības gadījumā iekšējā domāšana kļūst ārēja, un mūsu pirmā doma vienmēr atgriežas atpakaļ pie mums reizē ar pastarās tiesas tauru skaņām.

Jaunība – tas nav dzīves periods, bet dvēseles stāvoklis, aktīva griba, iztēles kvalitāte, emociju intensitāte, drosmes uzvara pār nedrošību, piedzīvojumu garšas uzvara par ērtību mīlestību. Cilvēks kļūst vecs nevis tāpēc, ka nodzīvojis noteiktus gadus, bet tāpēc, ka atsakās no sava ideāla.

"....Sokrats Platona dialogā „Faidrs” stāsta kādu nostāstu: Ēģiptiešu dievs Teuts esot pirmais izgudrojis skaitļus, rēķināšanu, ģeometriju, astronomiju, galdiņspēles, kauliņu spēli un burtus. Tad nu gājis šis pie valdnieka Ammona izrādīt savus izgudrojumus. Par burtiem Teuts esot teicis: „Šī zinība, valdniek, ēģiptiešus padarīs gudrākus un atminīgākus, jo nu ir atrasts līdzeklis gudrībai un atmiņai”.

Viena no skaistākajām vietām Latvijā ir Mazsalacas apkārtne. Rāmā Salacas upes plūsma, sārtās smilšakmens klintis, dzidrie avoti, majestātiskās priedes, senie pilskalni, akmeņi, neskaitāmās alas un dabas miers.

Ko Tev māca mūsdienu sabiedrība? Ko viņa atzīst? Mūsdienu sabiedrībai vajag kultūristus. Neharmoniskus cilvēkus ar kādu vienu hipertrofētu īpašību. Piemēram, ģeniāls programmists, fantastisks pārdevējs, spečuks x profesijā. Nevis cilvēks, bet pielikums profesijai. Nekur netiek slavēts vai pieprasīts harmonisks cilvēks, vispusēji attīstīta personība.