14. Dalai Lamas runa Indijā 2011. gadā:

„Līdzjūtība ir patiesa ne-vardarbības izpausme. “

Manas idejas par universālo atbildību izriet no Indijas senajām tradīcijām. Manis kā budistu mūka mācību pirmsākumi meklējami šīs lielās valsts kultūrā. Morarji Desai kunga man rakstītajā vēstulē tas ir pateikts ļoti skaistā veidā: “Vienam Bodhi kokam ir divi zari, kas ir Indija un Tibeta.”

Manas idejas par universālo atbildību izriet no Indijas senajām tradīcijām. Manis kā budistu mūka mācību pirmsākumi meklējami šīs lielās valsts kultūrā. Morarji Desai kunga man rakstītajā vēstulē tas ir pateikts ļoti skaistā veidā: “Vienam Bodhi kokam ir divi zari, kas ir Indija un Tibeta.”

No kultūras un garīgā viedokļa raugoties, mēs esam kā viena tauta. Arī emocionāli es jūtos ļoti tuvs šai valstij. Senatnē Indija radīja daudz lielu domātāju, kuru atziņas ir devušas milzīgu ieguldījumu cilvēces garīgajā attīstībā. Pat šodien Indija iedvesmo, jo ir lielas izredzes tās demokrātijas uzplaukumam.

Ahimsa jeb ne-vardarbība ir spēcīga ideja, ar kuru Mahatma Gandhijs iepazīstināja visu pasauli. Ne-vardarbība. Ir vēl kaut kas vairāk pozitīvs, vairāk nozīmīgs par to. Patiesa ne-vardarbības izpausme ir līdzjūtība. Šķiet, daži cilvēki domā, ka līdzjūtība ir tikai pasīva emocionāla reakcija, nevis racionāls rīcības stimuls. Izjust patiesu līdzjūtību nozīmē veidot tuvības sajūtu ar citiem, kombinējot to ar atbildības sajūtu par viņu labklājību. Patiesa līdzjūtība rodas tad, kad mēs vēlamies citu laimi, nevis ciešanas, un atzīstam, ka viņiem uz to ir visas tiesības.

Līdzjūtība liek mums tiekties pie visām dzīvajām būtnēm, arī pie ienaidniekiem, tiem cilvēkiem, kuri rada mūsos apjukumu vai mūs ievaino. Neatkarīgi no tā, ko viņi jums nodarījuši, ja atcerēsities, ka visi, tāpat kā jūs, tikai cenšas būt laimīgi, jūs daudz vieglāk izjutīsiet līdzjūtību pret viņiem. Parasti jūsu līdzjūtība ir ierobežota un neobjektīva. Mēs vairojam šīs jūtas tikai pret mūsu ģimeni un draugiem, kā arī tiem, kas mums palīdz. Mēs neraizējamies par cilvēkiem, kurus mēs uztveram par ienaidniekiem, un citiem, pret kuriem mēs esam vienaldzīgi. Tā nav patiesa līdzjūtība. Patiesa līdzjūtība savā izpausmē ir universāla. Tai piemīt arī atbildības sajūta. Altruistiska rīcība, rūpējoties tikai par citu cilvēku labklājību bez savtīgiem vai slēptiem motīviem, ir vispārējas atbildības sajūtas apliecinājums.

Līdzjūtība vairošana ir svarīga daļa no manas budistu mūka ikdienas prakses. Viens aspekts ir saistīts ar klusu sēdēšanu savā istabā meditējot. Tas var būt ļoti labi un ļoti ērti, taču patiesais līdzjūtības vairošanas mērķis ir uzdrīkstēšanās domāt par citiem un kaut ko darīt viņu labā. Šī atbildība nozīmē, ka man ir jāsaskaras un jānodarbojas ar daudzām problēmām.

Protams, vieglāk ir meditēt, nevis faktiski kaut ko darīt citu labā. Dažreiz man šķiet, ka līdzcietības meditācija ir vienīgi pasīva darbība. Mūsu meditācijai vajadzētu būt aktīvam pamatam, lai radītu iespēju kaut ko darīt. Meditētāja motivāciju šajā universālās atbildības nozīmē vajadzētu izteikt darbos. Vienalga, vai esam bagāti, vai nabagi, izglītoti vai neizglītoti, neatkarīgi no mūsu tautības, ādas krāsas, sociālā stāvokļa vai ideoloģijas, mūsu dzīves mērķis ir būt laimīgam. Lai tas tā būtu, materiālajai labklājībai ir nozīmīga loma, lai atbilstoši iekšēji attīstītos. Kamēr mūsu prāts nav stabils un mierīgs, neatkarīgi no tā, cik labs ir mūsu fiziskais stāvoklis, mums nebūs nekāda prieka. Lai dzīve būtu laimīga, galvenokārt, jāveido laimīgu prātu.

Viena emocija, kas visvairāk traucē mūsu garīgo mieru, ir naids. Pretstats tai ir līdzjūtība. Mums nevajadzētu domāt par līdzjūtība tikai kā svētā un reliģiskā saglabāšanu. Tā ir viena no mūsu pamata cilvēciskajām īpašībām. Cilvēka daba būtībā ir mīloša un maiga. Es nepiekrītu tiem, kuri apgalvo, ka cilvēks ir iekšēji agresīvs, neraugoties uz acīmredzamo dusmu un naida pārsvaru pasaulē. Kopš savas dzimšanas mēs esam prasījuši mīlestību un pieķeršanos. Tas attiecas uz mums visiem līdz pat mūsu nāves dienai. Bez mīlestības mēs nevarētu izdzīvot. Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, un rūpes vienam par otru ir mūsu kopā esamības pamats. Ja mēs pārtraucam domāt, salīdzinot ar laipnību, no kuras mēs esam atkarīgi un kas mums tiek sniegta, naidīguma izpausmju ir salīdzinoši maz. Lai pārbaudītu šo patiesību, mums vienīgi jāvēro mīlestība un pieķeršanās, ko vecāki sniedz saviem bērniem, un daudzas citas mīlestības un gādības darbības, ko mēs uzskatām par pašsaprotamu.

Dusmas, šķiet, dod enerģiju, lai kaut kas tiktu izdarīts, bet šāda pasaules uztvere ir aplama. Vienīgā pārliecība par dusmām un naidu ir tā, ka tās ir destruktīvas, nekas labs no tām nerodas. Ja mēs dzīvojam savu dzīvi nemitīgās dusmās un naidā, pat mūsu fiziskā veselība pasliktinās. No otras puses, cilvēki, kas ir mierīgi un atvērti, kurus motivē līdzjūtība, ir garīgi brīvi no nemiera un fiziski veseli. Laikā, kad cilvēki tik apzināti rūpējas par savu fizisko veselību, kontrolējot uzturu, nodarbojoties ar sportu un tā tālāk, ir vērts mēģināt arī veidot atbilstoši pozitīvu garīgo attieksmi.

Līdz šim es esmu minējis, kā pozitīvs uzskats var ietekmēt indivīdu. Tāpat, jo vairāk līdzjūtības sabiedrībā, jo laimīgāki ir tās locekļi. Cilvēku sabiedrības attīstība pilnībā balstās uz cilvēkiem, kas palīdz viens otram. Katrs cilvēks ir atbildīgs par sabiedrības attīstību pareizā virzienā. Ja mēs zaudēsim šo svarīgo cilvēci, kas ir mūsu pamats, sabiedrība kopumā sabruks. Kāda jēga būs materiālam uzplaukumam un kam mēs prasīsim mūsu tiesības? Darbība, ko motivē līdzjūtība un atbildība, nekavējoties dot labus rezultātus. Dusmas un greizsirdība var būt efektīva īslaicīgi, bet galu galā dos mums vienīgi satraukumu.

Bailes ir vēl viens nozīmīgs mūsu iekšējās attīstības šķērslis. Bailes rodas tad, kad mēs raugāmies uz visiem pārējiem ar aizdomām. Līdzjūtība rada uzticības sajūtu, kas ļauj atvērties citiem un atklāt mūsu problēmas, šaubas un nedrošību. Bez tā mēs nevaram sazināties savstarpēji godīgi un atklāti. Tādēļ līdzjūtības veidošana ir viens no visefektīvākajiem veidiem, kā mazināt bailes.

Līdzjūtība ir būtiska cilvēka kvalitāte, tāpēc tās veidošana nav ierobežota līdz tiem, kas praktizē reliģiju. Tomēr reliģiskajām tradīcijām ir īpaša loma līdzjūtības veidošanā. Visām reliģijām, neatkarīgi no to filozofiskajām atšķirībām, kopīgs ir tas, ka tās, galvenokārt, palīdz saviem sekotājiem kļūt par labākiem cilvēkiem. Līdz ar to visas reliģijas veicina laipnības, padevības un rūpju par citiem praktizēšanu. Tāpēc konfliktus reliģiskās pārliecības atšķirību dēļ es uzskatu par skumjiem un veltīgiem.

Mana pārliecība par pasauli kopumā ir tāda, ka līdzjūtība ir svarīgāka par “reliģiju.” Mūsu planētas iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus miljardus. No tiem varbūt miljards aktīvi un padevīgi seko oficiālajai reliģijai. Pārējie četri miljardi nav ticīgi patiesā nozīmē. Ja mēs līdzjūtību un citas labas īpašības uzskatām vienīgi par reliģiju biznesu, šis četru miljardu vairākums tiek izslēgts. Tā, brāļi un māsas, mūsu lielās cilvēku ģimenes locekļi, katram no šiem cilvēkiem ir potenciāla nepieciešamība pēc līdzjūtības, ko var attīstīt un kopt, neievērojot vai nepraktizējot konkrētu reliģiju. Šodien mēs saskaramies ar daudzām pasaules mēroga problēmām, piemēram, nabadzību, pārapdzīvotību un vides iznīcināšanu. Šīs problēmas mums ir jārisina kopīgi. Neviena atsevišķa kopiena vai nācija nevar gaidīt, ka tas atrisināsies pats no sevis. Tas norāda, cik savstarpēji atkarīga mūsu pasaule ir kļuvusi. Pasaules ekonomika arī kļūst ievērojami integrētāka, tā ka vēlēšanu rezultāti vienā valstī var ietekmēt akciju tirgu citā.

Senāk katrs ciems bija vairāk vai mazāk patstāvīgs un neatkarīgs. Nebija nepieciešama sadarbība ar citiem ārpus ciema. Izdzīvoja, visu darot paši. Situācija tagad ir pilnīgi mainījusies. Ir ļoti vecmodīgi domāt tikai par savu tautu un savu valsti, nemaz nerunājot par savu ciemu. Universālā atbildība ir reāls pamats, kā pārvarēt savas problēmas. Mūsdienu Indijai ir jāsaduras ar daudzām problēmām. Jaunas iniciatīvas un idejas ņems vērā savas tautas seno mantojumu. Indija ir atbildīga ne tikai par savas tautas laimīgas nākotnes nodrošināšanu, bet arī par vadību pasaulē. Kad Indijā noritēja brīvības cīņas, indivīdi, kas patiešām virzījās uz priekšu, nesa milzīgus personīgos upurus, uzņemdamies vadību. Viņiem bija drosme un apņēmība stāties pretī grūtībām. Tagad, varbūt vairāk nekā iepriekš, ir liela nepieciešamība pēc šāda veida īpašiem un godīgiem cilvēkiem. Šādiem cilvēkiem nav laiks pensionēties, meklējot savu šauro laimi. Indijai ir vajadzīgi cilvēki, kas var integrēt savu bagāto mantojumu mūsdienu pasaulē, un kuriem ir drosme atteikties no tuvākajām personiskajām rūpēm lielāka vispārēja labuma vārdā. Tā patiesi būtu universālās atbildības vispārēja izpausme.

Tulkojusi DAIGA VEIKMANE