(…) Simbolam, kā apslēptas nozīmēs nesējam, ir izteikta daudznozīmība, kas ļoti bieži ļauj vienā un tajā pašā tēlā ietilpināt pilnīgi pretējas nozīmes. Lingvistiskajā valodā tēla daudznozīmību var mazināt, ievērojot gramatikas likumus vai saistot to ar citiem tēliem. Simboliskā tēla pārtulkošana sakarīgā lingvistiskā aprakstā bieži nav iespējama. Galu galā simboliskā tēla bagātība nav iztulkojama, tā ir jāpataupa katra iekšējai apcerei. Piemēram, simbolu pasauli varam salīdzināt ar mūzikas vai mīlestības burvību, kuras mums atklāj pasauli pilnu ar brīnumiem un zīmēm.Cilvēku valoda, kas ir racionāla struktūra, spēj lietas iztirzāt un saistīt vienu ar otru, tomēr ar valodu grūti izskaidrot neracionālas lietas un tā nespēj ielūkoties neracionālu lietu visdziļākajā būtībā.

Tāpēc, lai iztirzātu simbolisku ziņu, kuras visdziļākajā būtība ir neracionāla, nepieciešama citāda izteiksme nekā parastai valodai; tai jārada zibenīga skaidrība, apejot tūļīgās diskusijas un paskaidrojumus. Tomēr ne visi cilvēki simbolos redz līdzekli, lai izteiktu patiesības, kuras citādi nemaz nav izsakāmas, jo simbolu visaptverošā būtība pārsniedz diskursīvās domāšanas robežas.

Simbols ietver patiesības, kas nav pieejamas parastas valodas analītiskajam un vispārinošajam izteiksmes veidam (…) Diskursīva domāšana nespēj saistīt transcendenci ar fenomenu pasauli; tā var lietas un parādības (vai faktus) analizēt un sintezēt vienu ar otru, tomēr tā nespēj iespiesties to visdziļākajā būtībā. Vienīgi gars spēj transcendento patiesību aptvert tieši izziņas aktā.

Simbolizācija ir spontāns psiholoģisks akts, kura gaitā notiek nozīmes (jēgas) uztverams tēls, konkrēts objekts vai abstrakta formula. Simbolu valoda ir nozīmju nesēja un tālāknodevēja. Lingvistiskajā valodā apzīmējamais un apzīmētājs ir viennozīmīgi vai gandrīz viennozīmīgi saistīti, apzīmētājs norāda uz konkrētu objektu.

Daudzas nozīmes, kuras sākotnēji bija attiecināmas uz pašām parādībām, tagad uztveram kā simbolus (piem. čūska bija pats Jaunums, saule bija pats dievs). Mītiskajos un maģiskajos simbolos reāli ir grūti novilkt robežu, kas atdala mītiskos un maģiskos priekšstatus no simboliskas domāšanas.

Vēsturiski simbolizāciju cilvēce sāka apzināties, kad cilvēks sāka atdalīties no dabas pasaules, kad dabiskās pasaules lietas iztukšojās, gars tās atstāja un pasaules lietas sāka norādīt uz gara pasaules esamību. Cilvēce it kā pamodās no miega – sāka atšķirt starpību starp transcendenci un fenomenilitāti. To varētu tēlaini paskaidrot ar sapņu pasauli.

Mēs sapņojam tēlos – mūsu sapņi ir tēlu valstība. Par sapņu “nozīmi” sākam runāt tikai tad, kad esam pamodušies un sākam sapņus “tulkot”. Tas pats attiecas uz simbolismu – simbolisms kļūst nepieciešams tad, kad cilvēce “pamostas” no mītu “miega”, kad Viss bija viens.

Viss raksts