Tu meklē valodas sākotni, pamata valodu, no kuras sākušās visas pārējās. Lauku puķīte un putniņš katrs runā savā valodā. Savā valodā viņi izsaka savu dziļo un dabisko vēlēšanos, alkainu tieksmi vispilnīgākajā veidā izpausties…Kad dzīvība sevi apliecina caur putnu, skaņas, dziedāšana un harmonija kļūst par dabas valodu.

Taču neviens putns necenšas savu pašizpausmes veidu uztiept savam kaimiņam, viņš necenšas „piespiest viņu saprast”.

Dzīvība viņā izpaužas kā bezgalīga dzīves mīlestība, kas sakrājusies un aug, rezultātā radīdama visu dabas pilnību.

Tieši šī vēlme noved pie putna fiziskās eksistences nāves. Taču cik skaista tāda nāve, kas izriet no vēlēšanās kļūt labākam par sevi! Lūk, augstākais pašizpausmes veids, lūk, no kurienes sākas valoda…

***

Es neesmu dzejnieks, bet šobrīd es tev stāstu par vispatiesākās dzejas pirmavotu. Meklē šajā virzienā un tu atradīsi šīs neticamās patiesības jēgu, kura vēsta: „Daba savieno zemeslodes polus”.

Tu uzzināsi, ka vissvētākās valodas pamatā atrodas dzīva, augoša, mainīga visu Dabas sastāvdaļu pašizpausme, tajā laikā, kad tava paša valoda, kuru tu izsaki vārdos – nav nekas cits, kā rahītiska zīdaiņa nožēlojami šļupsti.

Visa Daba runā, un neviens nemeklē saprašanos, kaut gan to pilnīga sapratne ir sasniegta.

Kalnos sniegs sarunājas ar klintīm. Ne sniegs, ne klintis necenšas piespiest, lai viņus sadzird, bet tai pašā laikā lieliski viens otru saprot.

Un tā it visur – sākot ar zvēru, kurš pavasarī meklē augus, kas palīdzēs attīrīt organismu. Apgalvoju, ka ikkatra šī dzīvnieka zarnu šūniņa saprot apēstās zāles valodu. Tieši šādā veidā katra tava ķermeņa daļa dzird un saprot augu valodu, kuri aug tavā ceļā…”