Kāds Meistars reiz nolēma pārbaudīt savus mācekļus – ko viņi iemācījušies un sapratuši. Viņš paziņoja: “Jūs no manis turpmāk vairs nesaņemsiet ne apģērbu, ne ēdienu. Paši domājiet par iztikšanu.”
Mācekļi vienā balsī: “Saki, kas mums darāms, lai iegūtu pārtiku, un mēs to dabūsim.” “Nozodziet,” atbildēja Meistars.

Audzēkņi iegrima pārdomās. Viņi pirmo reizi no Skolotāja dzirdēja, ka jāzog. No otras puses – gadu gaitā mācekļiem pret savu Skolotāju bija radusies stipra cieņa, tādēļ daži jau sauca: “Kā to izdarīt?” Viņiem ļoti gribējās parādīt visu savu māku.

Skolotājs atbildēja: “Viss ir jūsu pašu ziņā, taču tas jāizdara tā, lai neviens to neredzētu.” Tad nu mācekļi savā starpā sāka apspriest labākās darbības plānus.

Bet viens no mācekļiem visu laiku sēdēja un klusēja. Beidzot viņš teica: “Jūsu uzdevumu, Skolotāj, izpildīt ir neiespējami.”

“Vai tu pie manis neko neesi iemācījies pa šo laiku”, saraucis pieri, jautāja Meistars.

Uz to māceklis atbildēja: “Mana sirdsapziņa visu redzēs.” Meistars paslavēja šo mācekli kā vienīgo, kurš visus gadus klausījies uzmanīgi.

Kādreiz var rasties situācijas, kad prāts nevar izšķirt, kā rīkoties. Tad jāklausa sirdij. Tas attiecas uz pilnīgi visiem dzīves jautājumiem. Pat vissmalkākās prāta konstrukcijas neparāda Patiesību, kā to dara sirds. Taču, lai saklausītu sirdsbalsi, vajadzīgas dažas minūtes laika un klusa vietu pārdomām.

Par devīzi virsrakstā. Cilvēks ir brīvs gan darba un dzīvesvietas, gan dzīvesdrauga vai ticības izvēlē. Dievs vienādi priecājas gan par musulmaņiem, gan kristiešiem, gan budistiem. Arī par neticīgajiem Viņš priecājas, jo tie visi ir Viņa bērni. Viņš vienmēr ļauj cilvēkam izvēlēties. Vienīgi tad, kad cilvēks ir izšķīries par konkrētu darbību un veicis to, viņš ir saistīts ar savu darbu sekām un vairs nav brīvs.

Hinduisti, piemēram, pieļauj, ka jebkurš var sasniegt Apskaidrību gan pielūdzot Rāmu vai Krišnu, gan jebkuru citu dievību.

Tas, kurš uzsver savu piederību kādai ticībai, sevi norobežo, jo neviena reliģija nevar PILNĪBĀ izskaidrot Dievu. Reliģijas rodas konkrētā laikā un konkrētā sabiedrībā, lai cilvēks varētu atbildēt uz trim mūžīgajiem un vienīgi svarīgajiem jautājumiem: “Kas es esmu. No kurienes nāku. Uz kurieni eju.”

Barjeras starp cilvēkiem rodas, saucot vienas un tās pašas lietas dažādos vārdos. Bet Patiesībai no tā ne silts, ne auksts (tā nemainās atkarībā no mūsu attieksmes). Arī Dievu cilvēki sauc dažādos vārdos. Viņš par to tikai priecājas. Viņš priecājas arī par jebkuru formu, ko cilvēks izvēlas pielūgsmei. Katrs lai izvēlas sev tādu Dieva formu, kas visvairāk rada vēlēšanos mācīties un meklēt Patiesību.

Iedomājies, ka tavā priekšā ir vairākas baznīcas, kurās var ieiet un lūgt Dievu. Izvēlies kādu no tām, bet nesaki, ka citā Dieva nav.

Domā, ko vēlies, taču zini, ka Dievs vispirms ir tavā sirdī. Tas ir Viņš, ko mēs saucam par sirdsapziņu. Viņš visu redz un dzird, kā noskaidrojām stāstā par Meistaru.

Dievs ir Bezgalīgs, Visuvarošs, Visuresošs un Visuzinošs.