Jau no vēsturiskiem laikiem tiek uzskatīts, ka Cilvēks pēc savas būtības ir „pasaules tēls” tādā nozīmē, ka viņš var iekļauties kosmosa vispārējā ritējumā un, ka viņš sevi var uzskatīt kā indivīdu universālajā laiktelpas secībā un, ka tikai cilvēka psihofiziskā uzbūve ir mirstīga, jo tā pamatojas matērijā – piedzimst, noveco, vairojas un nomirst. Pēc senindiešu uzskatiem, „nomiršana”, (atbrīvošanās) vispirms nozīmē pāreju no „ES” uz savienošanos ar viņpus laika un telpas eksistējošo – nemirstīgo „PAŠU”. Tikai Dievs ir visa sākumā un beigās. Vidū atrodas dzīvās matērijas makrokosmoss, bet matērijas makrokosmosā – mikrokosmoss – Cilvēks. Pēc antīko filosofu domām, Cilvēks un viņa ķermenis – tas ir kas vairāk nekā „mazā pasaule vai mikrokosmoss”, jo viņš ir apveltīts ar kaut ko īpašu, kas ir ietverts ķermeņa formā, orgānu, izvadorgānu struktūrā, kas rodas dzīvā organisma darbības rezultātā.

Tāpēc cilvēka uzbūvi ir analizējuši dažādos veidos, tomēr galu galā visas šīs analīzes nonāk pie duālisma, kas harmoniskā vienotības vispārinājumā tiek dalīts kā gars, dvēsele, astrālais un fiziskais ķermenis.

Pieņemot parasto sadalījumu, kurš sastāv no nemirstīgas dvēseles un mirstīga ķermeņa, var teikt, ka cilvēks principā, līdzīgi kā Visums, sastāv no diviem pretējiem, savstarpēji papildinošiem elementiem, kas tiecas apvienoties nemirstīgā būtnē un sastāv no garīgā un materiālā elementa.

Tāpēc tiek pieņemts, ka cilvēks līdzinās kosmosam un tādeļ viņu bieži dēvē par mikrokosmosu.

Garīgais elements, ko cilvēks aizguvis tieši no Visuma gribas (saprāta), lai apvienotos ar materiālo ķermeni, otrajā principā, sadalās divās daļās, kas ir vairāk individualizētas. Tajā pašā laikā ķermenis no dabas caur evolūciju, it kā caur ilgu destilācijas procesu, saņem principu, kas spēj savienoties ar šo piezemēto garu.

Pamatojoties uz to, mēs varam nosaukt cilvēciskas būtnes sastāvdaļas:

1) Gars (dievišķās apgaismības orgāns),

2) Dvēsele vai psihiskais elements, kuram piemīt speciāla funkcija jūtu veidā (mīlestība, naids, bailes, vēlmes, visa veida uztraukumi) un tiem sekojoši refleksi,

3) Astrālais ķermenis, dažkārt kļūdaini dēvēts arī par ēterisko dubultnieku, kura funkcija ietver sajūtas(ar visu nervu aparātu) ar atbilstošām atgriezeniskām reakcijām, un tajā pašā laikā, ar spēju iekustināt fizisko organismu,

4) Fiziskais ķermenis ar tam raksturīgākām iezīmēm, ja vien uzmanība tiek pievērsta tam, ka uztraukumi un sajūtas ir mūsu parastie rīcības ierosinātāji, kuru starpā, kā zināms, pastāv cieša saikne.

Aleksandrijas domātājs Origena savā traktātā „Par sākotnēm” uzsver, „ ka viss, kas ir domāts kā Dieva izpausme cilvēkā – rokas, kājas, pirksti, muskuļi, acis, lūpas u.t.t, mums jāizprot nevis kā ķermeņa sastāvdaļas, bet gan kā īpaša spēka izpausmes…”, jo agrāk kosmosu iztēlojās kā dievību un cilvēka dzīvo organismu uztvēra kā līdzību ar to.

Cits domātājs Sekari saka: „Debesis – mana galva, vēders – plaša jūra, kājas – zemes stringrība, ausis – ētera plašums. Tas viss kā Saules gaisma plūstoša Visumā”.

Cilvēka veidolā senie domātāji saskatīja mūsu Zemi. Senajās teiksmās runā, ka Zeme radusies no Ādama miesas, bet no viņa asinīm – jūra, akmeņi radušies pārvēršoties senču kauliem, bet zāle – no viņu matiem, jo kosmosa un zemes dabu salīdzināja ar cilvēka tēlu. Kādā XII gs. vācu reliģiskā poēmā pausts, ka cilvēks savas dzīslas ir guvis no koku saknēm, matus – no zāles, bet acis no Saules.

Viduslaikos bija pieņēmums, ka cilvēka skatiens ir līdzīgs „debesu ugunij”, dzirde – augstākam gaisam, garša saistāma ar ūdeni, nagi pielīdzināmi koku spēkam, mati – zāles skaistumam, bet jūtas līdzinās dzīvniekiem. Cilvēka ķermenis ir kā pastāvīgs organisms un tam tika piedēvēti pozitīvie simboli. To uztvēra kā noslēpumainu (mistisku) dubultnieku vai Dievišķā kosmosa analogu. Senajos vēstījumos runā, ka Saule, Mēness un zvaigznes – tās ir dievu acis. Dievību acis salīdzināja arī kā Dienu un Nakti. Senajā Ēģiptē zīmēja milzīgu aci lidināmies virs cilvēka, kurš lūdzās, tādējādi tika pausts, ka Dieva visu aptverošais skats raugās uz cilvēkiem.

Maģiskā acs tika attēlota arī uz sengrieķu vāzēm, jo tika uzskatīts, ka tā ir Dieva klātesamība. Spēks, kas plūst no garīgi apdvesmotu cilvēku acīm nes labvēlību un glābiņu. Vēl tagad pastāv ticējums, ka ar cilvēka acu skatienu var nodarīt arī kaitējumu citam cilvēkam(noskaušana, nolādēšana).

Viduslaiku mistiskajos aprakstos Dievcilvēka sāns asociējās ar paradīzi un jau agrākajos ticējumos balstījās uz to, ka cilvēka labā puse ir pozitīva, bet kreisā – negatīva. Pie cilvēka labā sāna neredzami atrodas viņa sargenģelis, bet pie kreisā – neredzams nelabais. Labā sāna puse pauda patiesību un labestību, bet kreisā – ļaunumu un atgādināja par grēku.

Cilvēka galvu agrāk uzskatīja par cilvēka dvēseles mājvietu, bet saskaņā ar mistisko KABBALU „maģiskā galva” nozīmē astrālo gaismu. Šo gaismu uzskatīja par svarīgāko daļu cilvēka ķermenī. Mitoloģiski no senā Dievu valdnieka Zeva galvas iznāk gudrību Dieviete Atēna. Viduslaiku mākslā galva simbolizēja garīgo dzīvi. Tā iztecēja no ķermeņa kā iztek ūdens no apgāzta trauka. Uzskatīja, ka bērns nākotni saskata spogulī nevis ar acīm, bet ar savas galvas „virsotni”.

Galvas sāpes ārstēja maģiski – mācītājs uz galvas lika lūgšanu grāmatu un lūdzās.

Mēs varam runāt, ka Cilvēks ir Visuma sastāvdaļa, kurš pakļaujas kosmosa enerģijas mijiedarbības svārstībām, jo cilvēka ķermenis ir mazais mikrokosmoss, kurā ietvertas visas makrokosmosa iezīmes, tas ir, visi makrokosmosa elementi.

Reālajā pasaulē kopumā cilvēks ir būtne, kurā apvienojušās visas dabā attīstījušās daudzveidīgās būtnes, un cilvēka mērķis ir atmodināt šīs būtnes, likt tām piedalīties kosmosa pārvaldīšanā un nepārtrauktā dievišķās domas īstenošanā. Taču Cilvēks vēl nav sasniedzis šo pilnīgo stāvokli, kuram tas ir paredzēts, stāvokli, kurā cilvēkam planētu sfērā ir jāiegūst nemirstība (arī atdzimušajiem), kas nepieciešams, lai viņš izpildītu sev paredzēto kosmisko misiju.

Pretēji kosmosam, kas dabai piešķir spēkus un likumsakarības, kas aizgūtas no Augstākās Varas, no Dabas cilvēks iegūst formas, vēlmes, instinktus.

Tūkstoš gadu pieredze, lai raksturotu un novērtētu cilvēku pēc viņa ārējā izskata, prasa ievērot sekojošus principus:
• pirmais novērtējums veidojas auristiski, t.i. kā pirmais iespaids;
• nākošais novērtējums ir verbālie dati (noslēgtība, klusēšana, daudzvārdība, balss skaļums un tā tīrība u.t.t.);
• galējais novērtējums tiek veikts pēc kopējā veidola (atsevišķu daļu proporcijas, ekstremitāšu un ķermeņa, mugurkaula stāvoklis, sejas ādas krāsa un stāvoklis, matu biezums un spīdums, svara pārpalikums vai nepietiekamība – kā vielmaiņas procesa raksturojums, nagu stāvoklis u.c.).

Mums tomēr jāsaprot, ka neviens no cilvēku raksturojošiem psiholoģiskiem elementiem nav pakļauts iespējamai materializācijai, kaut arī šī matērija vairāk vai mazāk ir ļoti smalka. Reālajā pasaulē nepastāv pilnīgi tīrs gars, to vienmēr apkļauj matērija.

Ja mēs pieskaramies tēmai par cilvēka diagnostisko izvērtēšanu, tad vēlams pievērsties un apskatīt cilvēka izpausmes no kosmosa pirmsākuma enerģijām – vīrišķās un sievišķās – fiziskās un garīgās. Jāizanalizē, vai šīs kosmiskās enerģijas cilvēka organismam ir pietiekošas, līdzsvarotas, vai ir kādas enerģijas pārsvars vai JAN un IŅ polaritātes enerģijas deficīts. Ja tās atradīsies savstarpējā līdzsvarā un harmonijā, cilvēks būs vesels, viņš atradīsies harmonijā ar Dabu un tās likumiem.

Pēc Austrumu medicīnas pamatpostulātiem:
• “dzīvības enerģijas”, ko apzīmē ar “ČI”, izpausmes forma ir divu pretēju polāru spēku + un – cīņa un mijiedarbība.
• + “JAN” ir pozitīvais spēks – Saule un Diena. “JAN” orgāni atbilst enerģijas ražotājiem: plaušas, liesa, aizkuņģa dziedzeris, aknas, nieres, sirds.

• – “IŅ” ir negatīvais spēks un noliedzošais, mātišķais pirmsākums, kas piemīt visam, kas ir pasīvs, mikls, auksts, tumšs, dusošs, jūtīgs, slēpts, nepastāvīgs, drūms. “IŅ” ir Mēness un Nakts. “IŅ” orgāni atbilst enerģijas uzkrājējiem: kuņģim, resnajai zarnai, tievajai zarnai, žultspūslim, urīnpūslim, “trīskāršam apsildītāja” kanālam.

Cilvēks, kuram vairāk izpaudīsies “JAN ” enerģija, daudz atdos to no sevis, jo šīs enerģijas viņam ir vairāk, nekā vajadzīgs. Tāds cilvēks ļoti smagi uztvers un pārdzīvos jebkuras kārtības noteiktos ierobežojumus. Viņam paaugstināsies ķermeņa temperatūra, būs vērojama sarkana seja, spīdēs acis, viņš jūtīsies satraukts, kustības straujas un runas veids aktīvs, paaugstināsies pulss, būs raksturīga strauja elpošana, muskuļu saspringums. Šāds cilvēks vairāk būs pakļauts asins izplūdumiem galvā, zarnu aizsprostojumiem, bezmiegam. Tie ir paši nedisciplinētākie no slimnieku kontingenta, bet viņu slimības rodas no nesublimētās enerģijas pārpilnības. Visbiežāk tās ir sirds, plaušu, aknu slimības, asinsrites traucējumi smadzenēs.

Ja cilvēkam pārsvarā dominēs “IŅ” enerģija, tad tas būs intravertais tips. Šāds cilvēks savu enerģiju galvenokārt patērēs sev, paša funkciju uzturēšanai, citiem vārdiem sakot, savai izdzīvošanai. Šādiem cilvēkiem ir vēsas rokas, seja pieņem zemes krāsas toni, viņiem ir klusināti zems balss tembrs, vāja elpošana, rets pulss. Tādi cilvēki slikti pacietīs ārpasaules kņadu, bet viņu slimības izraisīs enerģijas trūkums. Pie tam tās ir slēptas un ilgstošas slimības. Šiem cilvēkiem parasti ir hroniski kuņģa – zarnu trakta, nieru, endrokrīnās sistēmas u.c. traucējumi.

Cilvēka griba, pieaugot viņa dzīves pieredzei, spēj pilnveidoties, tāpēc tā dzīves ritējumā bieži vien tiek pakļauta dažādām likteņa nejaušībām.

Gribas un rīcības izpausme raksturo cilvēku kā indivīdu. Tādējādi mēs runājam par cilvēku kā personību (persona, maska, kas raksturo speciālu lomu, kādu indivīds spēlē aktīvajā pasaules dzīvē).

Savas ārējās varenības izpausmē gribai ir liela nozīme, tā piemīt fiziskajam ķermenim un spējai ekstrahēties tādā veidā, lai spētu ietekmēt analoģisku citu organisma spēku.

Ir pierādīts, ka cilvēkā ir vesela sērija augstāko sajūtu, kuras agrāk jau labi pazina un pārzināja senie austrumu zinātnieki, bet mūsdienās tās starp mums sastopamas slēptā stāvoklī.

Cilvēkam dvēsele ir orgāns, kurā saplūst idejas un izjūtas, un kurām saplūstot, ir jānotiek grūdienam ar mērķi likt tam realizēties reālajā pasaulē. Dvēsele pārsvarā saistīta ar garu. Jūtas nav nekas cits kā atbilstības vai atšķirības apzināšana starp mūsu individuālās būtības sajūtu un būtības uztveri. Astrālā ķermeņa un dvēseles loma attiecībā uz organisma aizsardzību ir vienāda: pirmais saistīts ar ķermeņa vajadzību apmierināšanu vai fiziskajām sāpēm, bet otrā, dvēsele – ar garīgo vajadzību apmierināšanu vai tikumiskajām sāpēm. Tādā veidā ciešā sajūtu un satraukumu attiecība aizsargā visu būtni kopumā, kurā garīgās un miesīgās galējības saistītas ar diviem jūtīgiem starpniekiem. Bet, ja idejas un sajūtas dvēselē satiekas vienlaicīgi, pie kam, ja to tieksmes savā starpā nav saskaņotas, tad tās izraisa triecienu, kuru apturēt var tikai cilvēka psihes vārds. Šajā gadījumā to mēs varam nosaukt par gribu. Šeit griba satur lēmumu, ko pieņēmusi dvēsele, atbilstoši tieksmei, kas tajā rodas vienlaicīgi gan no prāta, gan no materiālajām izjūtām.

Ir pieņemts, ka cilvēka dzīvei jātiecas uz to, lai stingri noteiktu psihisko smaguma centru tā normālajā stāvoklī un ap šo centru līdzsvarotu augstākās un zemākās emociju uztveres tādā veidā, lai caur psihes vārdu izteiktie rīkojumi nervu vārdam vienmēr būtu pielīdzināti un atbilstu vispasaules idejas prasībām. Tam jānotiek tādā veidā, lai nervu vārds tiktu pakļauts psihiskajam, kuram jābūt par palīgu, nevis izrīkotāju. Tieši tādu stāvokli nosaka gudrība; ar to nosakāma cilvēcisko būtņu vienotība, un tikai to sasniedzot, cilvēks kļūst par nemirstīgu pat fiziskajā ķermenī, un visas citas evolūcijas jāpakļauj šai galīgā mērķa sasniegšanai – tas ir okultās zinātnes pamatā, kas ir visa esošā un jebkuras eksistences beigas un jēga.