Mēs apdzīvojam pasauli un dalām tās resursus ne vien ar cilvēkiem, bet arī ar citām sugām, turklāt gan ar vieniem, gan otriem attiecības var būt ļoti dažādas ģimeniskas, draudzīgas un arī vardarbīgas. Cilvēku gadījumā runājam par taisnīgumu, kas nosaka pieļaujamo un nepieļaujamo. Bet starp cilvēku un dzīvnieku parasti ir īpašuma un īpašnieka attiecības, kurās taisnīgumam vietas nav, jo īpašnieks ar savu mantu var darīt gandrīz jebko. Dzīvnieki praktiski vienmēr tiek uzlūkoti kā īpašums – saistībā ar to noderīgumu cilvēkam kā ēdamie, medījamie, izklaidei domātie, eksperimentos izmantojamie un tā tālāk.
Nekad agrāk dzīvnieki nav izmantoti tik lielā skaitā kā pēdējos gadu desmitos lopkopībā ir pārņemtas industriālās ražošanas metodes, bet zinātnē top aizvien jauni projekti, kuru īstenošanai eksperimentē ar dzīvniekiem. Bet tiek arī izstrādāti jauni likumi tādiem dzīvnieku izmantošanas veidiem, kas bez izmaiņām pastāvējuši gadsimtiem ilgi. Tas notiek vienlaikus aizvien biežāk izskan iebildumi, ka kāds dzīvnieku izmantošanas veids vairs nav pieņemams, bet tie tiek izmantoti aizvien aktīvāk. Tas uzrāda nopietnas pretrunas uzskatos par dzīvniekiem.
Pēc gadījumiem, kad dzīvnieki neplānoti gājuši bojā vai cietuši, veidojas diskusijas par ētisku izturēšanos. Daudz retāk par ētiku runā saistībā ar ierastajiem dzīvnieku izmantošanas veidiem, kuros nonāvēšana un ciešanas ir ikdiena. Kaut piekrītam, ka kādam kaitēt drīkst tikai īpašu iemeslu dēļ, dzīvnieki nemitīgi tiek pakļauti ciešanām apšaubāmu iemeslu vārdā. Arī šāda attieksme pat bez iedziļināšanās liekas pretrunīga.
Divu iemeslu dēļ šobrīd par dzīvniekiem varam domāt savādāk nekā jebkad agrāk. Pirmais – esam sapratuši, ka ne tikai cilvēks veido pasauli ap sevi, bet arī pasaule veido cilvēku. Esam sapratuši, ka paradumi, ko uzskatījām par dabiskiem, patiesībā ir cilvēku ieviesti. Otrs iemesls – zinātnē ir būtiski mainījušies priekšstati par dzīvniekiem. Piemēram, pētījumi par to prāta spējām grauj uzskatu, ka cilvēks ir radības kronis (t.s. antropocentrisms).
Vairums cilvēku nesatraucas par savu morālo apsvērumu saprātīgumu, bet balstās intuitīcijā, kas saistīta ar iepriekšēju pieredzi. Šķiet, ka tieši intuīcijas dēļ justspēja jeb spēja just bieži ir uzskatīta par īpaši nozīmīgu kritēriju morālei. Šis kritērijs bijis tik nozīmīgs, ka uz tā vien balstītas ētikas teorijas, piemēram, utilitārisms. Viens no tā aizsācējiem Džeremijs Bentems par dzīvniekiem rakstīja, ka Jautājums nav par to, Vai tie spēj domāt?, ne arī par to Vai tie spēj runāt?, bet gan Vai tie spēj ciest?. Šī doma tiek izmantota joprojām, piemēram, to attīstījis Pīters Singers, kurš tiek uzskatīts par mūsdienu dzīvnieku tiesību kustības aizsācēju (tas gan ir diskutabls jautājums).
Kaut justspējas kritērijs ir nozīmīgs, ar to nepietiek. Teiksim, pārvietošanās brīvību var uzskatīt par nozīmīgāku vērtību nekā brīvību no sāpēm. Piemēram, slazdā iekļuvušas lapsas mēdz sev nograuzt kāju, lai tikai atbrīvotos. Brīvības dēļ esam gatavi pat ciest sāpes. Spējai just vajadzētu būt pietiekamam iemeslam, lai mēs dzīvnieku intereses ievērotu, bet tas ir tikai sākuma punkts jārēķinās, ka dažādiem dzīvniekiem ir dažādas intereses. To ievēro, piemēram, spēju pieeja, ko izstrādājusi Marta Nusbauma ar nolūku attīstīt taisnīguma ideju saistībā ar tādām lietām kā cilvēktiesības un dzīvnieku aizstāvības ētika. Pieejas pamatpieņēmums ir, ka katra dzīva būtne ir tiesīga uz tās cienīgu dzīvi. Katrai būtnei izrādāma cieņa atkarībā no tās spējām un interesēm. Tāpēc spēju pieeja piedāvā novērtēt dzīvnieku intereses, it kā cenšoties noskaidrot, kuras ir būtiskākās. Pieejas mērķis ir panākt, lai nevienai justspējīgai būtnei nav liegta iespēja dzīvot tā, kā tās sugai ir raksturīgi. Lai būtu iespēja īstenot vismaz svarīgākās intereses un vajadzības.
Lai arī kādu pieeju mēs izvēlētos, tā būs tikai prāta konstrukcija un vienošanās ar citiem. Arī jautājumi par dzīvnieku prātu lielā mērā ir vienošanās lieta, jo līdz šim nav izdevies atrast ne filosofiskus, ne zinātniskus pēdējos pamatojumus. Tomēr varam pētīt, kura pieeja ir pamatotāka, saskanīgāka un ar intuīciju saderīga. Ja jautājumi par dzīvnieku prāta spējām līdz galam nav atbildami, vai nebūtu prātīgāk saglabāt neitralitāti un cieņu pret tiem, līdzīgi kā saprotot savu nespēju pierādīt, ka Dievs ir/nav? Pašreizējā attieksme pret dzīvniekiem izskatās pēc pārliecības, ka zinām atbildes uz šiem jautājumiem. Ja vēlamies sevi saukt par saprātīgiem, mums jākļūst atbildīgākiem attiecībā uz izturēšanos pret dzīvniekiem, jāpārskata šķietami drošos uzskatus. Jau tagad informācijas pieejamības dēļ cilvēki var pamatotāk izvēlēties, kā dzīvot un pretestība dzīvnieku izmantošanai aug. Taču, vai drīkstam gaidīt uz citiem?
Latvijā šī tēma ir pavisam maz apskatīta. Nozīmīgākais izdevums (ja ne vienīgais), ir žurnāla Kentaurs XXI, 25. numurs 2001. gadā, kurā ir pāris raksti par šo tēmu. Atsevišķi raksti parādās reti, piemēram, Latvijas Universitātes Rakstu 687. sējumā ir A. Sveces raksts Dzīvnieka ētiskais statuss un antropomorfizācijas problēma (2005), A. Rubeņa grāmatā Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika (1996) ir šai tēmai veltīta nodaļa un internetā pāris raksti ir, piemēram, organizācijas Zaļā Brīvība lapā.
Ja interesējaties par šo tēmu nopietnāk, palasiet arī bakalaura darbu filosofijā Cilvēka un dzīvnieka nošķīruma ētiskie un juridiskie aspekti, kas, protams, ir daudz garāks un sarežģītāks par šo rakstu.