Vai mēs šobrīd varam apgalvot, ka mūsu prāts ir skaidrs un tīrs? Kas gan valda mūsu domās mēs paši? vai varbūt kāds cits, kas spēlējas ar mūsu prātu pēc savām iegribām? Uz ko gan mūsu domas ir spējīga… vai maz tās ir atvērtas uz jaunām un nebijušām-tīrām lietām?Vairs nevar rasties nekas jauns un radošs, kur domāšanu tomēr grib ierobežot ar apzināti dotu informāciju. Tāda domāšana nespēj atrisināt nevienu problēmu, kas atrodas ārpus rutīnas. Viena no briesmīgākajām brīvības laupīšanas formām ir domāšanas reglamentēšana.

Ar to arī mūsdienu pasaule ir nolemta, jo aizvien vairāk mūsu prātus vadam ne mēs paši, bet gan masu informācijas līdzekļi, ne velti tie tiek saukti par ceturto varu… Tas notiek ik dienas un visur, tomēr sāk traucēt mums vienīgi tad, kad spaidus pamanām.

Kas no tiem vēlas izlauzties, tam vispirms tie rūpīgi jāizpēta. Un, ja tos apver, jādomā jau neatkarīgi. Tā cilvēkam draud iekļūšana domāšanas spaidu sprukās. Cilvēks vairs nespēj izkļūt ārā, jo ceļš uz izeju parasti nav viņa dabā.

Cilvēkam ir nepieciešams parādīt ceļu, kas ved uz brīvu domāšanu. Tādēļ pastāv uzskats, ka nevis visu laiku jāmāca, kas cilvēkiem jādomā, bet gan jāmāca, kā viņiem jādomā. Tas viss skar domāšana indivīdā. Bet kas notiek, kad domā nevis viens, bet divi vai vairāki kopā vai viens pret otru? Vai viņu priekšstatus izdodas vienmēr pakļaut vienam kopsaucējam, vai arī tie saglabājas blakus cits citam? Tad noved mūs pie dialektikas.