Nāve, tāpat kā piedzimšana, ir viena no lielākajām cilvēka mūža mistērijām. Kas mūs gaida viņpus vārtiem? Mācītājs Juris Rubenis un kinorežisors Jānis Streičs runā par dzīvi pēc tam. Kad zemes dzīves priekškars nolaižas, vai atveras jaunas durvis? TVNET piedāvā piecu rakstu sēriju par dzīves jēgu, dvēseli un nāvi. Šoreiz pirmais no tiem. Jānis Streičs: Ar gadiem esmu sapratis, ka cilvēks kļūst nobriedis tikai tad, kad saprot – viņš ir mirstīgs. Jo jaunība ir nemirstīga.

Kad man bija trīsdesmit septiņi gadi, nomira mans draugs, un es sapratu – arī man šis laiks pienāks. Man bija sešdesmit, kad sapratu – tas ir pareizi. Jo dzīves gudrība sākas tad, kad cilvēks saprot: nāve – tas ir labi un pareizi. Tā nāk no Dieva. Bet dzīvē šai tēmai mēs paejam garām, to it kā neredzot un pat nepieskaroties tai.
Pirms runājam, kas ir pēc tam, runāsim par to, kas tas ir? Kas ir nāve?

Juris Rubenis: Mēs, vismaz viena sabiedrības daļa, ļoti izvairāmies runāt par nāvi. Mūsdienu patērētāju sabiedrība ir fokusēta uz izpriecām, uz sajūtu, ka tas viss turpināsies vienmēr. Un visu negatīvo, kas varētu tam kaut kā traucēt, tanī skaitā arī vecumu, nelaimes un, protams, nāvi, mēs mēģinām no tās fotogrāfijas izgriezt. Bet nāve ir ļoti nozīmīgs elements visā mūsu dzīves uztverē.
Viena no nāves lielām un nozīmīgām funkcijām ir tā, ka nāve ir ietvars, robeža. Ļoti daudzas labas lietas var notikt tikai tad, kad tām ir gultne. Nāve savā ziņā iezīmē gultni – piedzimšana un miršana ir gultne manai dzīvei. Līdz ar to es varu saprast savas dzīves virzību, savas dzīves plūdumu, un šīs abas robežas man pasaka kaut ko ļoti būtisku.

Par nāvi kā ļoti nozīmīgu dzīves sastāvdaļu interesanti rakstījis Karls Gustavs Jungs. Cilvēks kļūst par autentisku cilvēku tad, ja viņš piedzimt četras reizes. Pirmā ir mums visiem saprotamā bioloģiskā piedzimšana, kad atstājam mātes ķermeni un kļūstam par atsevišķu būtni. Otrā piedzimšana norisinās pubertātes vecumā, kad cilvēks pēkšņi apzinās – es esmu atsevišķa personība, es esmu es pats, es sāku pieņemt lēmumus. Trešā piedzimšana, Jungs saka, norisinās kaut kur cilvēka dzīves vidū, kad cilvēks, sastopoties ar grūtībām, ciešanām un pretrunām, dzimst kā garīga būtne, kad viņš apzinās – es esmu garīga būtne. Bet ceturtā piedzimšana notiek, cilvēkam mirstot, kad mēs atstājam vienu dzīves esības daļu un piedzimstam kādā jaunā, lielākā, skaistākā un plašākā pasaulē. Ko Jungs ar to grib pasacīt? Nāve ir personības tapšanas kulminācija! Nāve ir nevis beigas un sagrāve, nē, nāve ir kā pēdējais akords vai pēdējais otas triepiens pie tavas personības. Tava personība beidzot ir gatava, kā izšķīlusies no olas, un sāk dzīvot citā pasaulē.

Manuprāt, šis skatījums ir ārkārtīgi dziļš un nozīmīgs.

Jānis Streičs: Kādreiz Maskavā, aizstāvot filmu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kāds redaktors teica, šī filma jāskatās no filozofijas virsotnēm, jo dzīves jēga ir tā, ka bērni apglabā savus vecākus, nevis vecāki bērnus. Tieši tas Krievijā toreiz sāka notikt. Bija astoņdesmitais gads un sākās Afganistāna… Nedod Dievs, mums to piedzīvot.

Tādēļ šeit mēs runājam par normālu aiziešanu, nevis par traģisku nāvi.

Juris Rubenis: Arī šī tēma arī ir pietiekami nozīmīga. Esmu pārliecināts – lai cik mēs būtu augstprātīgi, no esības mēs saprotam mazu, mazu daļiņu. Vai tomēr arī tajā, ko saucam par traģisku, negaidītu, pēkšņu nāves ielaušanos cilvēka pilnbriedā, jaunībā, vai arī tur neslēpjas dziļas likumsakarības, kuras mēs ar acīm neredzam un nenolasām un kuras mūsu domāšanas kategorijās un priekšstatos ierakstās ļoti grūti.

Amata dēļ man iznāk ļoti daudz sastapties ar nāvi – ar mirstošiem cilvēkiem, ar nomirušu cilvēku tuviniekiem, un redzēt dažādas nāves.

Es zinu, ka nāvei nav nekāda skaistā seja. Redzēt bērnu, jaunu cilvēku, jau padzīvojušu cilvēku nāves – no tā visa manī rodas tāda mistiska sajūta. Ļoti daudz kas pie šīs tematikas grūti formulējams vārdos, tās vairāk ir tādas sajūtu lietas. Manas pārliecības viens stūrakmens ir – cilvēks nejauši nepiedzimst un nenomirst. Tas saistās ar pārliecību, ka katram cilvēkam ir noteikti dzīves uzdevumi. Mūsu dzīves nav mehāniski vienādas, tās nelīdzinās konveijera produkcijai, kur katrai detaļai jābūt vienādi izštancētai, robiņam jābūt tieši tur. Mēs ļoti kļūdāmies, ja mehāniski salīdzinām cilvēku dzīves savās starpā un sakām: lūk, mūsu izdomāts etalons, un saistībā ar šo etalonu vērtējam labo vai slikto.

Kāds no ļoti dziļiem kristiešu mistiķiem sacījis interesantus vārdus, par kuriem esmu daudzus, daudzus gadus domājis. Šie vārdi saka: cilvēka dzīve ir tik īsa, cik vien tas iespējams.

Cilvēka dzīves jēga nav aizkavēties, cik ilgi vien iespējams, ar dažādu fluīdu un preparātu palīdzību nodzīvot līdz simts piecdesmit gadiem. Nē, tas fokuss, par ko šis kristīgais mistiķis runā, ir dzīves saturs. Tu izdari lietas, izej cauri dzīves skolai, iemācies to, kas jāiemācās, un izdari to, kas jāizdara. Katram cilvēkam tie uzdevumi ir ļoti atšķirīgi. Tik ļoti atšķirīgi, ka nav pat salīdzināmi. Un tad tu esi gatavs iet nākamajā stadijā. Cilvēciskas atbildes šeit nav.

Es ļoti labi apzinos, ka tad kad mātes ir izmisumā par saviem aizgājušajiem bērniem, tu nevari tā ar vienkāršām cilvēciskām racionālām, plakanām atbildēm kaut ko pasacīt. Bet kaut kur dziļumos šīs atbildes ir, un šeit es saredzu likumsakarības, kuras pakāpeniski atklājas.

Jānis Streičs: Tādas mistiskas sajūtas mēdz būt arī dzīvē. Atceros, es skatos filmai „Cilvēka bērns” raksturu un zinu – kaut kur ir tas puika. Viņš to vēl nezina, es viņu vēl nepazīstu, bet viņš ir, viņš dzīvo un nemaz nezina, ka tieši viņš būs tas Boņuks. Šī neparasti mistiskā sajūta mani pavada, līdz Boņuka lomas atveidotājs ir atrasts un apstiprināts. Līdzīgi ir jebkurā situācijā – mēs esam jau paredzēti.

Es skatos uz saviem mājdzīvniekiem un domāju: viņš vēl nezina, ka mēs tagad brauksim mašīnā, ka viņam tas nepatiks un būs stress. Viņš, priecājas, skraida, neko vēl nezina, bet es to jau zinu.

Mēs esam novesti līdz summai, bet saskaitāmie ir mums apkārt. Tie veidojas no mūsu uzvedības, no attiecībām ar citiem cilvēkiem, attieksmes pret dzīvi, pret nāvi. Šī saskaitāmo rinda kaut kur summējas, kamēr noved līdz rezultātam. Tas ir kaut kas fatāls, no augšas rakstīts? To man negribas pieņemt. Es uztveru dzīvi kā eksāmenu.

Juris Rubenis: Es teiktu, ka dzīvei ir divas puses. Viena ļoti stingri noteikta – ir zināmi noteikumi, kuros mēs ienākam. Mēs piedzimstam noteiktā dzimumā, noteiktā laikmetā, nācijā, noteiktā ģimenē un vidē. Tas viss ļoti lielā mērā summē mūs un veido. Bet tālāk nāk ļoti liela mūsu rīcības telpa, ar kuru mēs varam šo noteikumu vidē darboties.

Patiesībā mūsu dzīve sastāv no šīm divām daļām. Tas varbūt nav labi, salīdzināt dzīvi ar spēli, bet iedomāsimies spēli ar saviem noteiktiem noteikumiem. Izmantojot šos noteikumus, viena komanda var ļoti labi spēlēt un vinnēt, bet kāda cita komanda šajos pašos spēles noteikumos var nospēlēt slikti un zaudēt. Noteikumi ir. Cilvēkam tajos ir noteikta brīvas rīcības amplitūda. Jo mēs jau neesam roboti. Ja mēs tiešām būtu mehāniskas ierīces, šai dzīvei nebūtu nekādas jēgas, nekādas nozīmes. Ja iepriekš viss būtu ļoti skaidri determinēts un zināms, nevienu dienu vairs nebūtu jēgas šeit zemes virsū uzkavēties, neviena diena nebūtu nozīmīga un interesanta.

Esmu pārliecināts, katram cilvēkam ir lielais dzīves mērķis, viņa dzīves lielā stratēģija. Bet ceļu, kā nonākt līdz tam, ir ļoti daudz. Iedomāsimies orientēšanās sacensības, kuru mērķis ir nonākt līdz kalnam. Ir desmitiem variantu – varu iet pa taisnāko ceļu, bet tas iet pa purvu, un jāuzmanās, lai neiegrimtu uz kādu laiku dūksnājā. Apkārtceļš ved pa tādu kā tuksnesi, kur viegli var nomaldīties un mīt skorpioni… Ir arī asfaltēts un ērts, taču ārkārtīgi garš un vienmuļš ceļš. Tev ir dažādas opcijas, kā tu uz šo mērķi ej. Diemžēl ir arī opcija pateikt: vai tiešām man jāiet uz to kalnu? Var taču uzlikt klapes uz acīm un nodzīvot tā, kā mudina mirkļa intereses.

Jānis Streičs: Apstāsimies pie tā, ka aiziešana ir ceturtā piedzimšana. Bet tagad pieskarsimies jautājumam, kas ir dvēsele? Pēdējā laikā par to bieži domāju, un esmu strupceļā. Es nezinu, kas dvēsele ir. Atmiņa tā nav. Ar emocionālo saistīts? Nekādā ziņā. Kas tas ir? Dzīvotgriba? Jo kādreiz tev parādās tāda enerģija, tāds spars… No kurienes tas nāk, tas spēks, kas ir dvēselē?