Ceļojums pa kalniem un upēm norit fenomenu pasaulē, un varētu domāt, ka tajā nekas nav saistīts ar transcendento pasauli, tomēr ceļinieks šai ceļojumā saskaras ar dabas skaistumu, ar ceļa grūtībām un pat ar draudiem dzīvībai. No kalna var nokrist, var trāpīt krītošs akmens, upe var ieraut ūdenskritumā vai atvarā. Kaut gan ceļojumā ir jāsastopas ar dažādām grūtībām, tomēr, vērodams dabas skaistumu un cilvēka niecību salīdzinājumā ar dabas procesiem, ceļinieks nojauš sava iekšējā spēka varenību.

Tādos mirkļos cilvēks izjūt savu saistību ar dievišķo. Cilvēku biedē ceļojuma grūtības -kalnu virsotnes, stāvās klinšu sienas, aizas, ledāji, krāces, ūdenskritumi, kanjoni un atvari.

Nav brīnums, ka daudzi neatzīst bīstamos ceļošanas veidus, piemēram, alpīnismu vai nobraucienus pa mežonīgām kalnu upēm. Un ir visnotaļ saprotami, ka, notiekot negadījumam, viņi mums, Ceļiniekiem, pārmet neuzmanību un bezatbildību. Kluso naidu, kas izskan šo ļaužu nelabvēlīgajās piezīmēs, var izskaidrot ar to, ka viņi nojauš: tur, Ceļā, dzīvesprieks raisa brīvas domas.

Nokļuvis kritiskā situācijā, ceļinieks sāk domāt un apjaust transcendences esamību. Ceļojums viņam palīdz apjaust neapjaušamo. Ceļojums atver acis uz īstenību. Tas ir sava veida atslēga apziņas stāvokļiem, kas normālos apstākļos paliktu nepamanīti.

Ceļojums kalnos un braukšana pa mežonīgām kalnu upēm ir kā maģiskas zāles. Upe ir Ceļš, kas parāda virzienu un ved. Kopā ar upi tiek pārvarēti Ceļā esošie šķēršļi – akmens nogruvumi gultnē, kanjoni, krāces, ūdenskritumi, un ceļinieks kļūst par daļu no Ceļa. Braucienā pa mežonīgu kalnu upi ceļinieks un upe kļūst vienoti – ceļinieks saplūst ar apkārtējās dabas skaistumu.

Ceļinieks sajūsminās par skarbo kalnu ainavu un identificē sevī ar to. Ceļinieks ir uz Ceļa, kas nekad pilnībā nebeidzas, kas ir nepārtraukti jāmeklē – arī tad, ja ceļš šķiet pilnīgi skaidri iezīmēts.

Ceļa virzienu nosaka nāve. Esot ceļā, ir iespēja pamest dzīvi. Ceļa izvēle nozīmē rast alternatīvu ikdienas dzīvei, kurā cilvēks ir spiests cīnīties par sociālo nodrošinātību, pastāvīgi kaulēties par savu pilsonisko stāvokli un tiekties pēc mūžīgas mīlestības un uzticības.

Ceļojuma laikā nav pieejama labiekārtotā pasaule, Ceļiniekam pašam ir jārisina visi jautājumi, un viņam vajadzīga paļaušanās uz sevi. Ceļojums atbrīvo no ierastajām ikdienas rūpēm, to vietā liekot daudz neparastākas rūpes. Šīs rūpes nes mieru un atbrīvo no ierastajām domām.

Ceļojums ir domas koncentrācija, meditācija un tas atbrīvo domu no klaiņošanas. Bieži nogurums ir tik liels, ka vairs nav nekādu domu. Šajā nogurumā viss ir kristālskaidrs. Tā ir brīnišķīga izjūta – bez domām būt pašam savā ķermenī un ar savām kājām un acīm ceļot pa šo zemi. Vienkārši tuvoties savai Zemei – pavisam tuvu klāt.

Tas, kas ceļinieku dzen uz priekšu, nav nedz ziņkāre, nedz paradums, varbūt vienkārši domu trūkums. Tādā noskaņojumā gluži līdzās pastāv cildenais un banālais, un elementārās vajadzības ir tikpat vajadzīgas kā vissmalkākā filosofiskā sistēma. Rodas izjūta, ka apziņa ir pacēlusies augstākā stāvoklī.

Pasaule apkārt ir tukša un spokaina, bet, vērojot to, cilvēku pārņem atbrīvotība un skaistums. Šķiet, tik augstu uzkāpušu, Ceļinieku varētu pārņemt pārākuma izjūta: viņš taču ir ielauzies tikai retajam pieejamos apvidos.

Tomēr nē – rodas tikai izjūta, it kā viņš lidotu virs visa, ko ir atstājis aiz sevis un arī virs tā, kā varbūt pat nekad nav bijis… Kaut kas ir licis ceļiniekam iziet ārpus savu iespēju robežām. Ceļinieks un viņa doma ir vienoti. Pasaule ap ceļinieku ir klusa.

Šeit, augšā, tā ir tik plaša, tik izpletušies… Tādos mirkļos rodas vēlme visur būt vienlaikus – būt gan te, augšā, gan arī klīst pa pasauli tur, lejā. Būdams šais augstumos, ceļotājs jūtas atbrīvojies no kaitīgās filosofijas ietekmes un morāles pamatļaunuma. Loģiski izdomātu tēžu sarindošana nav Ceļš, kurā iespējams atrast sevi.

Šī raksta autoram ir liela kalnu un upju ceļojumu pieredze. Reinholda Mesnera pieredzi, kas gūta ceļojumā vienatnē uz augstāko pasaules virsotni, var iepazīt viņa grāmatā „Gājiens vienatnē”.