Kas bija leģendārā, noslēpumainā Zvaigžņu ielā dzīvojusī gaišreģe – Mammīt’s, Zvaigžņu māte? Tā viņu dēvēja draugi un tie daži, kam bija ļauts ar viņu tikties. Rasmas Rozītes skolotājs Mūnīradžs no Ziemeļindijas bija teicis: “Viņa ir jūsu svētā, svētība Latvijai. Un ne tikai Latvijai.”Viņas – latgalietes Jadvigas Kučkovas – vecvecāki bija ieceļojuši no Polijas, bet vēl tālāki senči it kā nākot no Tibetas, no gaišreģu un zintnieku dzimtas, bijuši slepeno svētvietu, zināšanu sargātāji. Viņas tēvs un māte nebija gaišreģi, bet dzīvoja, «izvairoties no grēka».

Mammīt’s nepieņēma nevienu cilvēku, pie viņas nāca tikai tie, kurus viņa pazina. Viņa centās ar cilvēkiem neaplaisties un pēdējos gados sacīja, ka spēks ir atdots, izgājis, ka nevienu vairs negribot redzēt.

Mammīt’s lūdza Dievu par savvaļas kokiem, lai tos aizsargātu. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Kā viņa sacīja – atmaksa nāks pār tiem, kas pieliks rokas savvaļā augošai dzīvībai, kas iznieko, vienkārši plēš, lauž. Visa tā iegūtā nauda aizies tukšumā. Koku ražas vākšana ziemā, kad koki aizmiguši, ir cita lieta. Un atmaksa nāk pār zemi jau tagad.

Īsi pirms savas aizceļošanas viņa teica: «Naktīs atveras griesti un sienas un Dievmāte rāda bijušās, esošās un nākotnes lietas par cilvēkiem, augiem, dzīvniekiem, planētām, citām pasaulēm.» To var panākt tikai dziļi ticīgs cilvēks, kas ik brīdi ir vienots ar Dievu, katrā sirdspukstā ir kopā ar dabu, dzīvniekiem, kokiem. Viņa zināja čūskai pateikt kādu vārdu, lai noiet maliņā. Un nevis čūska nogāja malā, bet Mammīt’s – lai čūska var iet pa plato ceļu.

Viņa neko nelasīja, neskatījās tālrādi, izņemot dievkalpojumus. Zvaigžņu māte vienmēr bija tagadnē – šeit un tagad. Vienmēr priecīga, apmierināta un pateicīga. Par jebko. Maizes kombinātā nopelnītā pensija nekāda dižā nebija – bet vienmēr viņa par visu precīzi norēķinājās. Nekad ne no viena neprasīja, nelūdza, bet iztika ar to, kas ir.

Viņa bija cieši ticīgs cilvēks, ievēroja visas svētās dienas un ēda tikai divreiz dienā. Mammīt’s spēja saklausīt sfēru mūziku, un Rasmai Rozītei viņa ir tik daudzas lietas pateikusi, un viss, arī par Omskas svētvietu, ir precīzi piepildījies. Viņa stāstījusi par Indijas ceļiem, par cilvēkiem, ko Rasma satiks. Viņa arī uzsvēra, ka svētvietu uzturēšana, kopšana, mantru dziedāšana pasargās Latvijas zemi un cilvēkus no iespējamām dabas katastrofām. Citreiz viņa stāstīja, ka redzot garus – kādu pusotru metru virs zemes – eņģeļus baltās, plānās drēbēs.

Nesūdzies, bet dari!

Vienīgā fizkultūra, ko viņa atzina, bija iešana ar kājām. Savos deviņdesmit gados viņa dienā varēja nostaigāt desmit kilometrus. Nevis tāpēc, ka nepietiktu naudas tramvajam, bet tāpēc, ka «jāsporto». Reiz Mammīt”s priecīgi bilda: «Vai cik labi es tā pieņēmos!» – Ar ko tad tu pieņēmies? Viņa: «Man taču bija kafija, maizīte.» Stipra šķīstošā kafija ar labi daudz cukura, kādreiz bija speķītis pie rupjmaizes.

Bet cilvēks, tādos apstākļos dzīvojot, arī nebūtu tik tīrs. Viņa teica vēl skarbāk: tas, kas iznāk no cilvēka mutes, ir reizēm netīrāks par putnu mēsliem. Pēc tam viņš nopērk grēku atlaidi un turpina tālāk! Cilvēkam ir tieksme iekārot: «Vēl, vēl!» Dievs dod, dod, bet cilvēks, nepateicīgais, nerimstas prasīt. Nu, ja neapmierinās, tad – pa ausi! Tad sāk neveikties, kaut kas sāpēt un… zemē iekšā. Zvaigžņu mātei pieder vārdi: «Katrs cilvēks uz zemes ir nopelnījis to, kas viņam patlaban dots – vai ar vārdiem, vai darbiem. Un, ja viņam nav tās naudas, tad viņš ir slinks vai nepateicīgs. Jo nav jēdziena bezdarbs, ir vienkārši negribēšana. Katrs, kas sūdzas, ka viņam par maz, neko nedara, lai iegūtu vairāk.«

Runājot par dzīvības un nāves sakarībām, Zvaigžņu māte teica tā: «Cilvēks nemirst, kapā nonāk vien vecās drēbes. Kapi ir vecu drēbju izgāztuve, bet gars ir dzīvs, tas nedzīvo kapos, ja bieži nāksi uz kapiem, es sākšu tev spokoties. Par mani tev nav jādomā, ja vajadzēs nopietni, es būšu klāt!» Tāpēc man allaž ir graudi klāt – tiem viņas baložiem – kaut kā jānorēķinās, jāatpērkas. Kā tad es ar viņu norēķināšos? Par velti jau nevienu nevar pieņemt. Tas, ko mēs domās novēlam, nav gluži tas, bet varam pabarot tos dzīvos lidoņus – gari, tie, kas aizgājuši no šīs pasaules, kaut kādā veidā ir saistīti ar putniem…

Vienai sievietei mirusī māsa bija atnākusi sapnī. Ko tu tur, Elziņ, dari, – dzīvā bija vaicājusi. «Es palīdzu putniņiem barību gādāt!» Tur ir jāstrādā. Zvaigžņu mammīte teica: «Te, uz zemes, cilvēks izlaižas un pats aiz liela prāta nezina, ko dara – maisās vēl citu dzīvēs, bet tur nu gan dabūs strādāt! Tur būs tāda valdīšana – ka no rīta līdz vakaram. Bet vakara tur nav. Te, uz zemes, cilvēks mācās atpūsties, bet, ja savu svētdienas atpūtu, ko Dievs ir devis, viņš pārvērš par nežēlīgu darbu vai par varmācību – darbaholismu vai citu izkalpināšanu, tad viņš arī mocīsies – slimos.«

Mammīt’s vienmēr atgādināja: «Ja tev ir kāds nelabvēlis (nu, nevar bez tiem iztikt!) un ja tev ir ar viņu kāds sakars, darīšana, vai pat ja arī nav, izlīgsti mieru! Tev ar viņu nav jābrāļojas, bet lai jums būtu labas attiecības.«

Paralēlās pasaules

Zvaigžņu māte vēl sacīja tā: «Tu domā, te ir galds, te – krēsls, bet īstenībā te ir tukšums. Te, mazāk par milimetru – ir citas pasaules – dimensija aiz dimensijas, pasauļu pasaules, kurās visi tāpat dzīvo, precas, šķiras… Nē, nešķiras vis, tur mīl viens otru un nesit, tur nav vardarbības. Tur viss notiek – laukos ražas, augļu vākšana, notiek dzīve – cits ar domas spēku pārvietojas, cits lido pa debesīm. Pasaule aiz pasaules, čaula aiz čaulas – pilnīgi patiesi… Tu ej pa ielu, un pēkšņi paveras cita sfēra – ir tādi lidaparāti, kas iet cauri sienām. Pilnīgi atšķirīgi no mums zināmajām lidmašīnām, un tajos citādas cilvēciskas būtnes.

Šajās jomās darbojas tādi kā pulksteņa zobrati, ar sazobēm, un garīgajā sfērā ir tāds pats zobrats, bet pretējā virzienā. Nejauši pateikts vārds – un šīs klemmes pēkšņi sakrīt. Piepildās. Kāds saka: bet es tā gribu, tā domāju… Cits pasaka – es nekad to nedarīšu, – bet piepildās pretējais. Jo ir pateicis, nedomājot par sekām. Saka – nekad to veci neprecēšu! –, bet apprec tā, ka nošņakst!»

Vārda spēks

Ticība vārdam un lūgšanām – milzu spēks. Nedrīkst ar sliktu domu iejaukties smalkajās pasaulēs. Cilvēks var (paldies Dievam, ka viņš vēl visu nezina, ko spēj) izsaukt ne tikai zemestrīces, bet pilnīgi visu ko. Pasaules bojā eju vai uzplaukumu, veselību, citu civilizāciju! Mēs varam tapt laimīgi, mūsu bērni var būt svētlaimīgi un pārtikuši, bet mēs, cilvēki, kaujamies, cīnāmies, protestējam, ka tam tur ir, tas daudz nopelnījis… Uzskatot, ka laika nav daudz, ka jāgaida pasaules gals. Pie mums ir mierīgi, Dabas Māte mūs žēlo, Latvija vēl tiek saudzēta. Ko jūs varat pinkšķēt, jums ir sauss jumts virs galvas!

Nav jāmaina valdība, valsts, bet jāmainās pašiem. Nav jāsamierinās ar nejēdzībām, bet vispirms ir jārada svētlaime savā mājā, savā ģimenē, jo jūs esat spogulis, atstarojums tiem, kas dzīvo ap jums. Un mēs varam būt kā lāpas, kas pasniegs šo liesmu tālāk – citās sfērās, citās pasaulēs.

Zvaigžņu māte aizceļoja Mūžībā 2005. gada jūlijā, dienvidū, ap baložu barojamo laiku.

***

Dziednieka Alda viedoklis par Zvaigžņu māti
– 1984. gadā man bija laime iepazīties ar diezgan slaveno Zvaigžņu ielas mammīti – gaišreģi un zintnieci. Viņa Rīgā pēckara gados esot bijusi slavena ar savu neparasto gaišredzību. Viņai, vecai, katoļticīgai māmiņai, kas visu mūžu vienās lūgšanās dzīvojusi, ik nakti parādījās Svētā Marija, paužot bijušās, esošās un nākamās dzīves un likteņus. Cilvēkiem, planētām, pasaulēm un citām dimensijām. Man ir daudz Mammīša balss ierakstu, viņa runāja filozofiski, kodolīgi: «Ja debess uzliek tumsas slogu, tā reizē atver zvaigžņu logu.

Mēs atrodamies Mūžībā, un tā ir process; mēs ar savām domām varam mainīt, pārveidot šo dzīvi, ja gribam. Cilvēka dzīve ir mūžīga. Mēs jau dzīvojam mūžībā – mums pietiek laika, bet cilvēks to neaptver, allaž kaut kur skrien, kaut ko grib noķert.

Neko nevajag iekārot – Dievs katram dod pēc nopelniem; gaušanās ir nelaimes piesaukšana. Kas nāk, ar to jāsamierinās, un beigās tas nāks par labu. Kā Augšas Likums prasa, tā notiks.

Esi apmierināts ar to, kur esi, un ar to, kas tev ir. Ja dzīvo ar pateicību, tad viss nostājas savās vietās, un Dievam tas patīk. Viņš cilvēku dzird visās vietās, un visur Viņš ir klāt. Mūs katru vēro tūkstošiem garīgo būtņu acis – tādēļ vērtējiet katru savu domu un rīcību.

Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk. Nekritizē, netirdi nevienu, netiesā arī sevi. Nemaisies citu darīšanās, neuzliec sev un citiem pienākumus.

Aizliegts šaubīties un baidīties. Viss ir labs, kas mums dots, un nevajag iekārot, skaust. Ja gribi veiksmi, priecājies par brāļa, māsas, pat ienaidnieka sasniegumiem, un tev veiksies.

Ja visu ņemsi par labu – kas būs bijis slikts – viss apgriezīsies otrādi, un viss tev iznāks par labu. Daudz neklausīties citu pļāpās un neaprunāt; nedzirdēt tos, kas tenko, jo citādi pats kļūsi kā aprunātājs. Darītājam viens grēks, bet mēles trinējam – vienpadsmit! Neesi redzējis, nepel un neaprunā! Grēka nav, to ir izdomājuši cilvēki, lai piespiestu citus sev pakļauties.