Runājot par budisma pamatiem, nevajadzētu apstāties tikai pie vēlākā laika virzieniem un sazarojumiem. Ir svarīgi zināt, ka ideja par mācības attīrīšanu vienmēr ir dzīva budistu apziņā. Drīz pēc Skolotāja nāves notika pazīstamas sanāksmes Rādžgīrā, vēlāk Vaishali un Patnā, atgriežot mācību pie viņas sākotnējās vienkāršības.

Galvenās esošās budisma skolas ir Mahājāna (vairāk izplatīta Tibetā, Mongolijā, Krievijā, Ķīnā, Japānā, Ziemeļindijā) un Hinajāna (Indoķīna, Birma, Taizeme, Šrilanka un Indija). Lai kādas nebūtu skolas, visās viņās vienādi atceras un piemin Skolotāja īpašības: Šākjamuni – Gudrākais no Šakju dzimtas; Šakja-Sinha – Šakja Lauva; Bhagavats – Svētītais; Satha – Skolotāja; Džina – Uzvarētājs; Tatbāgata – Lielo Ceļu nostaigājušais; Labsirdīgā Likuma Diženais.

Apbrīnojami skaista ir šī ķēniņa atnākšana varenā nabadzīgā izskatā. “Ejiet, jūs, nabagi, nesiet glābšanu un labumu tautām!” Šajā Budas novēlējuma vienā vārdā “nabagi” ir apslēpta vesela programma.

Apgūstot Budas mācību, kļūst skaidrs, no kurienes nāk budistu apgalvojums: “Buda ir cilvēks”. Viņa dzīves mācība ir ārpus jebkādiem aizspriedumiem. Dievnami viņam neeksistē, bet ir sapulču vieta un zināšanu nams, tibetiešu dukangun cuglakang.

Buda noliedza personīgā Dieva eksistenci. Buda noliedza nemainīgas dvēseles eksistenci. Buda uzstājīgi nostājās pret privātīpašumu. Buda personīgi cīnījās pret kastu vardarbību un sabiedrības klašu priekšrocībām. Buda norādīja uz darba un zināšanu lielo vērtību. Buda aicināja iepazīt pasaules dzīvi pilnā tās realitātē. Buda lika pamatus kopienai, redzot Pasaules Kopienu nākotnē.

Simtiem miljonu Budas piekritēju ir izplatīti pa visu plašo pasauli, un katrs no viņiem gatavs teikt: „Es tveros pie Budas, tveros pie viņa mācības, esmu šīs Kopienas daļa.”

Saskaņā ar tradīciju, cēloņu – seku ķēdes sakarību Gautama atskārta apskaidrības stāvoklī. Problēma, kura viņu mocīja daudzus gadus, atrada risinājumu. Apsvērdams vienu iemeslu aiz iemesla, Gautama nonāca līdz pat ļaunuma avotam.

1. Eksistence ir ciešanas, jo tā satur vecums, nāve un tūkstoš ciešanu.
2. Es ciešu, jo esmu dzimis.
3. Es esmu dzimis, jo es piederu eksistences pasaulei.
4. Es dzimstu, jo sevī uzturu eksistenci.
5. Es to uzturu, jo manī ir vēlmes.
6. Manī ir vēlmes, jo man ir sajūtas.
7. Es jūtu, jo saskaros ar ārpasauli.
8. Šī saskarsme notiek ar manām sešām sajūtām.
9. Manas sajūtas izpaužas, jo, esot individualitāte, es sevi pretstatu bezpersoniskajam.
10. Es esmu individualitāte, jo man ir apziņa, kas piesūcināta ar šīs personības apziņu.
11. Šī apziņa ir radīta manu iepriekšējo eksistenču dēļ.
12. Šīs eksistences aptumšojušas manu prātu, jo es nezināju.

Ir pieņemts šo divpadsmitkārtīgo formulu uzskaitīt pretējā secībā:

1. avidyā – aptumšotība, nezināšana.
2. saṃskāra – karma.
3. vijñāna – apziņa.
4. Nāma-rūpa (forma, jūtīgais un nejūtīgais; nāma attiecas uz garīgo, rūpa – uz fizisko. Budistu nāma un rūpa ir savstarpēji saistīti un nav atdalāmi. Kā nāmarūpa tie apzīmē indivīdu būtni. Nāmarūpa tiek attiecināta arī uz piecām Skandhas, t.i., piecām sastāvdaļām, kuras nepieciešamas, lai noformētos personība).
5. Āyatana (seši sajūtu pamati).
6. Sparśa (kontakts, pieskāriens).
7. vedanā (jūtība, tīrās jūtas bez emocijām).
8. Taṇhā (izsalkums, alka pēc materiālajiem objektiem, jutekliskajām baudām, dzīves alka, psihisko vai emocionālo stāvokļu alka u.c.).
9. upādāna (piesaistīšanās, iegūšana).
10. bhava (esība).
11. jati (dzimšana).
12. jarā-marana (vecums, nāve).

Tātad, visas cilvēces nelaimes avots un pirmcēlonis ir tumsība un nezināšana. Tāpēc Gautama asi nosodīja tieši nezināšanu. Viņš apgalvoja, ka nezināšana ir vislielākais noziegums, tas ir visu cilvēcisko ciešanu cēlonis, kurš piespiež mūs novērtēt to, kas nav cienīgs būt vērtīgam, ciest tur, kur ciešanām nav jābūt, kurš, pieņemot ilūzijas par realitāti, piespiež pavadīt mūsu dzīvi dzenoties pēc niecīgām vērtībām, ignorējot to, kas īstenībā ir visvērtīgākais – zināšanas par cilvēka esamību un likteņa noslēpumiem.

Gaisma, kas varētu izkliedēt šo tumsu un ļautu atbrīvoties no ciešanām, tika parādīta

Gautamam Budai kā zināšanas par Četrām cildenām patiesībām:

1. Iemiesotas esamības ciešanas plūst no pastāvīgu dzimšanu un nāvju cikla.
2. Šo ciešanu cēlonis ir tumsība, tieksme sevi apmierināt ar zemes eksistencei piekrītošām lietām, kuras izraisa nepilnīgās esamības nebeidzamu atkārtošanos.
3. Ciešanu pārtraukšanu var panākt sasniedzot apgaismības stāvokli, tādejādi radot iespēju apzināti apstādināt esības ciklus uz Zemes.
4. Ceļš uz šo ciešanu pārtraukšanu ir pakāpeniskā to elementu stiprināšanā, kuri vērsti uz pilnveidošanos, lai iznīcinātu esamības iemeslus uz Zemes, tā tuvinoties lielajai Patiesībai.

Ceļu uz Lielo Patiesību Gautama iedalīja astoņos pakāpienos:

1. Pareiza atpazīšana (attiecībā uz cēloņsakarības likumu).
2. Pareiza domāšana.
3. Pareiza runa.
4. Pareiza rīcība.
5. Pareiza dzīve.
6. Pareizs darbs.
7. Pareiza modrība un pašdisciplīna.
8. Pareiza koncentrēšanās.

Cilvēks, kurš dzīvē ievēro šos noteikumus, atbrīvojas no zemes esamības ciešanām, kas ir nezināšanas, vēlmju un iekāres sekas. Kad šī atbrīvošanās ir panākta, tiek sasniegta Nirvāna.

Kas ir Nirvāna? „Nirvāna ir visu darbību ietverošā kvalitāte. Apskaidrība piesaista patiesas zināšanas. Miers ir tikai ārējā pazīme, kura nepauž stāvokļa būtību.” Mūsdienu izpratnē mēs varam definēt Nirvānu kā indivīdā esošo visu elementu un enerģiju pilnības stāvokli, kuri sasnieguši savu sprieguma robežu, kāds iespējams šajā kosmiskajā ciklā.

Gautama Buda ir nosaucis arī desmit lielos šķēršļus, kurus viņš dēvēja par važām:

1. Personības ilūzija.
2. Šaubas.
3. Māņticība.
4. Miesas kaislības.
5. Naids.
6. Pieķeršanās zemei.
7. Vēlme gūt baudu un mierinājumu.
8. Lepnība.
9. Pašapmierinātība.
10. Nezināšana.

Lai sasniegtu augstākās zināšanas, nepieciešams saraut visas šīs važas.

www.memphis-misraim.lv