Pēc traģiskā gadījuma ar Justīni man bija iespēja noklausīties sarunu ar vienu katoļu mācītāju. Vaicāts – kāpēc tik drausmīga lieta notika ar tik jauku un apdāvinātu bērnu, kamēr ar citiem, visnotaļ nekrietniem nenotiek nekas – viņš atbildēja (citēju pēc atmiņas, bet būtība bija tāda): „Ir lietas, ko mēs nezinām un ko mums nav lemts saprast.”Jautājums par kristietību, Bībeli un reinkarnāciju uzpeld šad un tad. Reizēm pat kā itin karsts kartupelis no pašu kristiešu puses.

Tātad, vai reinkarnācija ir pretrunā ar Bībeli un, ja nē, tad kāpēc Bībelē reinkarnācija nav (ja nav un vai nav) pieminēta? Mēģināšu šo jautājumu aplūkot no trijiem aspektiem savas subjektīvās interpretācijas ietvaros.

Pirmais aspekts ir pašreizējās Bībeles kā rakstiska dokumenta oriģinalitāte. Ir dzirdēti argumenti, ka līdz kaut kādam laikam kristietība reinkarnāciju esot atzinusi, tā bijusi ietverta pat Bībeles tekstos. Tad vienā brīdī esot noticis kaut kas, kas licis svēto tēvu attieksmi pamainīt. Šajā aspektā dziļāk neiesim un pie tā nekavēsimies. Ej nu sazini, kā tur patiesībā ir bijis vai nav bijis.

Otrs aspekts ir reinkarnācijas esamība pašreizējos Bībeles tekstos. Guga diskusijās, balstoties uz Joganandas fundamentālo darbu „The Second Coming of Christ”, ir devis ļoti interesantus traktējumus attiecībām starp Jēzu, Jāni Kristītāju un Eliju. Izteikts reinkarnācijas gadījums ir kopš dzimšanas aklā dziedināšana (Jāņa 9; 1-5). Jautāts, vai šāds sods cilvēku ir piemeklējis dēļ saviem paša vai vecāku grēkiem, Jēzus atbild mācekļiem, ka: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki …”. Tātad, ja vecāku grēki tie nav, ja paša cilvēka [šīs dzīves] grēki arī nav pie vainas, kāpēc tad cilvēkam nākas tā ciest? Kristieši (ne visi; te viņiem domas ļoti dalās!) atbild ar sekojošo tekstu „… bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā”, pasvītrojot, ka Dievs šim cilvēkam ir visu mūžu licis būt šādam, lai Kristus varētu viņu dziedināt, parādot Dieva darbu spēku. Tas ir interesants skaidrojums. Atceros, ka bērnībā mans brālis mēdza paslēpt no vecākiem, teiksim, atslēgu. Tad, kad viņi bija pamatīgi nomeklējušies un sakreņķējusies, viņš atslēgu pēkšņi „atrada”, izpelnoties uzslavu. Nekad neticēšu, ka Dievs varētu rīkoties tikpat zemiski un brīnos, ka to pieļauj kristieši.

Ir trešais aspekts. Ļoti vienkāršs. Nonācu līdz tam, reiz aizdomājoties par gluži ikdienišķām lietām.

Kad dakteris izraksta zāles un nozīmē procedūru kursu, viņš to dara ar domu izārstēt slimību. Nav dzirdēts, ka dakteris to dara ar tekstu – palieto šo mikstūru, tad tu saslimsi atkārtoti un tad domāsim tālāk.

Jēzus mācības būtība – „izārstēt” cilvēkam nepieciešamību atgriezties uz zemes. Tad kāpēc lai viņš vispār runātu par „atkārtotu saslimšanu”?

Kristietība uzsver jauna cilvēka piedzimšanas sasaisti ar grēcīgumu. Grēcīgums var tikt traktēts kā novirze no Dieva paredzētās kārtības. Tas iet roku rokā ar reinkarnāciju. Respektīvi, jaunajam cilvēkam a priori ir piemitusi „slimība” (grēcīgums) atgriezties uz zemes, jo nav sanācis „izārstēties” (atbrīvoties no visiem grēkiem) iepriekšējā dzīvē.