Blavatska apraksta vienu gadījumu: „Atceros vienu no savām guvernantēm. Viņai bija ieradums slēpt augļus sava rakstāmgalda atvilknēs, kamēr tie nebija sapuvuši. Šīs atvilknes bija pastāvīgi pilnas ar pūstošiem augļiem. Viņa nebija jau vairs jauna un reiz saslima. Tajā laikā mana tante, kuras mājā es tobrīd dzīvoju, iztīrīja visas šīs atvilknes un aizmeta prom sabojātos augļus. Šī slimniece, sieviete tuvu nāvei pēkšņi palūdza, lai viņai iedod kādu no viņas mīļajiem „nogatavojušamies” āboliem.

Visi lieliski saprata, ko viņa ar to bija domājusi, un mana tante pati devās uz kalpu istabu nokārtot, lai viņai iedod kaut kādu sapuvušu ābolu. Un pēkšņi paziņoja, ka slimniece ir mirusi. Mana tante skriešus devās augšup, bet es un dažas no kalponēm skrējām viņai pakaļ. Un lūk, kad mēs gājām gar istabu, kurā atradās viņas rakstāmgalds, tante šausmās iekliedzās. Mēs piesteidzāmies pie viņas un ieraudzījām, ka guvernante mana stāv istabā un ēd ābolus, bet pēc tam viņa pazuda. Kad mēs iesteidzāmies guļamistabā, tad gultā ieraudzījām mirušo un viņai blakus slimnieku kopējas, kuras ne uz mirkli nebija viņu atstājušas… Tā realizējās pēdējā mirstošās doma. Tas ir pilnīgi patiess stāsts par to, ko es redzēju pati”. [23. aprīlis 1884]

Vēl stāsta Blavatska: „Aptuveni sešu gadu garumā ( no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem) pie manis katru vakaru nāca kaut kāds vecs gars, lai caur manu roku rakstiski nodotu dažādus ziņojumus. Tas norisinājās mana tēva, tantes un daudzu mūsu draugu, Tiflisas un Saratovas iedzīvotāju klātbūtnē. Šis gars (sieviete) sauca sevi par Teklu Lebendorfu un smalki izstāstīja par savu dzīvi. Piedzima viņa Rēvelē, apprecējās. Stāstīja par saviem bērniem: aizraujošu stāstu par savu vecāko meitu Z. un par dēlu F., kurš izdarīja pašnāvību. Reizēm arī pats šis dēls nāca un stāstīja par savām pēcnāves mokām. Vecā dāma stāstīja, ka viņa redz Dievu, Jaunavu Mariju, eņģeļu pulkus. Viņa iepazīstināja mūs ar diviem eņģeļiem, un maniem tuviniekiem par prieku šie eņģeļi apsolīja mani sargāt utt., utt.

Viņa pati aprakstīja savu nāvi, iedeva luterāņu mācītāja adresi, kurš deva viņai svēto vakarēdienu.
Stāstīja par kādu lūgumu, ko viņa iesniedza caram Nikolajam, un es pierakstīju tā tekstu vārds vārdā, ar savu rokrakstu, manu bērna rociņu.

Tā es rakstīju aptuveni sešus gadus, ar skaidru, vecišķu rokrakstu arī vācu valodā (valoda, kuru es nekad neesmu mācījusies un kurā arī šobrīd tik tikko runāju), un arī krievu valodā. Tas viss sastādītu savu desmitu sējumus.

Tad to vēl nesauca par spiritismu, bet uzskatīja par apsēstību. Tā kā mūsu ģimenes mācītāju interesēja šis fenomens, tad arī viņš bieži nāca uz mūsu vakara seansiem, apslakot, tomēr, sevi iepriekš ar svēto ūdeni.

Viens no maniem vectēviem aizbrauca uz Rēveli un noskaidroja, ka tur patiesi dzīvoja kādreiz ļoti bagāta sieviete, Tekla Lebendorfa. Aiz izšķērdīgas sava dēla dzīves viņa izputēja, aizbrauca pie saviem radiniekiem uz Norvēģiju un tur nomira. Mans vectēvs tāpat noskaidroja, ka viņas dēls beidza dzīvi pašnāvībā kaut kādā nelielā ciemā Norvēģijas piekrastē (tieši tāpat, kā stāstīja gars).

Kad mans vectēvs atgriezās Pēterburgā, viņš sameklēja ministrijas arhīvā pieminēto Lebendorfas lūgumu un salīdzināja to ar manis pierakstīto. Izrādījās, ka tie abi ir identiski, ieskaitot pat cara piezīmi, kuru es ar pilnīgu precizitāti reproducēju, kā smalks gravieris vai fotogrāfs.

Vai tas bija misis Lebendorfas gars, kurš vadīja manu roku? Un vai tas bija viņas dēla F. gars, kurš pierakstīja caur mani savā rokrakstā savas pēcnāves ciešanas?

It kā šķita, ka tas viss bija labākais pierādījums tam, ka cilvēks dzīvo pēc nāves un ka viņam ir iespēja apmeklēt pēc nāves zemi un kontaktēties ar dzīvajiem.

Bet patiesībā tas tā nebija.

Aptuveni gadu pēc mana vectēva atbraukšanas no St. Pēterburgas, kad bija norimuši satrauktie prāti, D., oficieris, kurš kalpoja mana tēva pulkā, atbrauca uz Tiflisu. Viņš pazina mani, kad es vēl biju piecgadīgs bērns, rotaļājās ar mani, rādīja man savus ģimenes portretus, ļāva man rakāties pa viņa rakstāmgaldu, spēlēties ar vēstulēm utt. Starp daudzām lietām viņš bieži man rādīja vecas dāmas miniatūru ar baltām lokām, un ķircināja mani, ka kādreiz es būšu tik pat veca un nesmuka.

Nav vērts stāstīt visu to garo stāstu, īsāk sakot, D. bija L. māsasdēls.

Viņš bieži bija ciemos pie mums (toreiz man bija četrpadsmit gadu) un reiz palūdza lai mums, bērniem, atļautu aiziet pie viņa ciemos. Mēs devāmies pie viņa kopā ar guvernanti. Uz viņa rakstāmgalda es ieraudzīju viņa tantes – mana gara, miniatūru! Es biju pilnīgi aizmirsusi, ka kādreiz bērnībā es viņu biju redzējusi un atpazinu viņā to garu, kas apmeklēja mani sešu gadu garumā un rakstīja caur manu roku.

„Tas, tas ir gars! – es iesaucos, pārsteigumā, – tā ir misis Tekla Lebendorfa”.

„Protams, tā ir mana vecā tante, bet nevar būt, ka tu joprojām atceries tās vecās lietas, ar kurām kādreiz spēlējies? – pavaicāja D., neko nezinādams par manu garu.

„Es gribu pateikt, ka redzu jūsu nomirušo tanti, ja tā ir jūsu tante, katru nakti jau vairākus gadus, viņa nāk un raksta caur mani”.

„Nomirušo?” – viņš iesmējās. – „Bet viņa nav mirusi. Es tikko saņēmu viņas vēstuli no Norvēģijas”, – un viņš sāka par viņu detalizēti stāstīt.

Tajā pašā dienā manas vecmātes iesvētīja D. mana mediumisma noslēpumā.
Grūti ir izstāstīt, kāds bija D., un manu godājamo vecmāšu, neapzinātu spiritistu, pārsteigums.

Pēc tam noskaidrojās ne tikai tas, ka viņa tante nebija mirusi, bet arī, ka viņas dēls F., garīgi slims tikai mēģināja izdarīt pašnāvību, viņa brūci sadziedēja, un tajā laikā viņš strādāja Berlīnē kaut kādā kantorī.

Bet kas tad bija tas, diktējošais, kas deva man tādas precīzas liecības, piemēram, par savu nāvi, dēla ciešanām pēc pašnāvības utt.? Neraugoties uz pilnīgo identiskumu, tie nebija godājamās misis Teklas Lebendorfas un viņas nelīdzsvarotā dēla F. gari, tādēļ, ka viņi abi vēl bija dzīvi.

„Tas ir nelabais”, – teica manas dievticīgās vecmātes. „Nelabais, neapšaubāmi”, – apstiprināja mācītājs.

Viens no brāļiem izskaidroja man, ka tā bija mana mentālā aktivitāte. Man bija iedzimtas pār-normālas psihiskās spējas, kaut es tad par to nenojautu.

Kad es spēlējos ar vecās dāmas portretu, ar vēstulēm un citām lietām, mans piektais princips ( var to nosaukt par dzīvniecisko dvēseli, fizisko prātu vai kā savādāk) lasīja un redzēja tajās visu astrālā gaismā. Tas viss nospiedās manā snaudošajā atmiņā, kaut es to neapzinājos. Pēc vairākiem gadiem negaidīts notikums, kaut kāda asociācija atjaunoja prātā saikni ar sen aizmirsto, precīzāk – kādreiz apzināti neuztverto.

Sīki un smalki mentāls izsekoja šīs vīzijas astrālā gaismā, un iesaistījās personiskajās, individuālajās Lebendorfa kundzes asociācijās un emanācijās. Un tā kā mediumiskais impulss tika dots, nekas vairs nespēja to apturēt, un tam bija jānodod tas, ko tas redzēja astrālajā gaismā.

Ir nepieciešams atcerēties, ka es biju vājš un slimīgs bērns un man piemita pār-normālas psihiskās spējas, kuras varēja attīstīties ar tālāku treniņu, bet tajā vecumā netika izmantotas, jo tām nebija fiziskas brīvības starp matēriju un garu. Jo vecāka es kļuvu, pieņemoties spēkā un veselībā, mans prāts kļuva piesaistīts fiziskajam apvalkam tāpat kā citiem cilvēkiem, un fenomeni izbeidzās.

No kurienes tādas precizitātes, kā mātes nāve, dēla pašnāvība, viņa pēcnāves ciešanas, – ir grūti izskaidrot.

Bet no paša sākuma visi man apkārt bija pārliecināti, ka šis gars piederēja mirušam cilvēkam. Kas bija luterāņu mācītājs, kurš bija veicis pēdējo skumīgo rituālu, es tā arī neuzzināju, – iespējams, es biju dzirdējusi kādu vārdu vai izlasījusi to grāmatā, saistītu ar bēru rituālu.

Par pašnāvību, iespējams, bija rakstīts vēstulēs vai arī parādījās manas apziņas priekšā astrālajā gaismā, un manā apziņa iespiedās viņa nāve. Neraugoties uz agrīno vecumu, es lieliski zināju, par kādu grēku tiek uzskatīta pašnāvība, un mans mentāls pateica priekšā viņa pēcnāves mokas. Protams, netika apiets arī Dievs, Jaunava Marija un eņģeļi – tik ierasti mūsu dievticīgajā namā.

Kas bija izdoma un kas realitāte, es neapzinājos. Piektais princips darbojās kā smadzenes, mans sestais princips, vai arī garīgais kodols, garīgā apziņa (intuīcija – tulk. piez.), vēl snauda, bet septītais princips (dievišķā dzirksts – tulk piez.), var sacīt, manī tajā laikā vēl neeksistēja.”