Nemitīgi kopš sevi atceros, mani ir vajājušas bailes. Kad biju mazs, biju ļoti kautrīgs un jūtīgs. Tagad man ir bail no vecuma un nāves. Zinu, ka mēs visi reiz nomirsim, tomēr šķiet, ka nekādi saprātīgi secinājumi nespēj likt šīm bailēm rimties.
Esmu iesaistījies Psihiskās pētniecības sabiedrībā, apmeklējis vairākus seansus un izlasījis, ko ievērojami skolotāji teikuši saistībā par nāvi. Tomēr bailes joprojām ir manī.
Esmu pat pamēģinājis psihoanalīzi, taču arī tā nepalīdzēja. Bailes no nāves kļuvušas man par lielu problēmu. Es mostos nakts vidū no šaušalīgiem sapņiem, kuri tādā vai citādā veidā ir saistīti ar nāvi. Ar nāvi un vardarbību esmu dīvainā veidā iebaidīts.
Esmu izdarījis visu, kas bijis manos spēkos, lai varētu kontrolēt bailes. Mēģināju no šīm bailēm aizbēgt, tomēr bailes no manis neatstājas. Man gadījās noklausīties dažas padumjas lekcijas par pārdzimšanu un izlasīt hindi un budisma literatūru par minēto tēmu. Tomēr tas viss ir bijis nepietiekami, vismaz man ne. Bailes no nāves sēž kaut kur ļoti dziļi manī.
Kāda jums ir pieeja nākotnei, rītdienai, nāvei? Vai jūsu pieeja ir mēģināt atrast problēmas būtību, vai jūs mēģināt rast atbalstu idejai par dzīvi pēc nāves vai arī pilnīgo nāvi?
Respektīvi, vai jūs vēlaties noskaidrot patiesību vai arī vēlaties saņemt nomierinošu atbildi?
Ja jūs nostādāt jautājumu šādā veidā, tiešām nesaprotu, no kā es baidos. Tomēr bailes paliek, pie kam šis jautājums man patiešām ir aktuāls un prasa ātru risinājumu.
Kur ir jūsu problēma? Vai jūs gribat tikt vaļā no nāves bailēm vai arī meklējat patiesību par nāvi?
Ko jūs saprotat ar patiesību par nāvi?
Nāve iestāsies nenovēršami. Jūs varat darīt, ko jūs vēlaties nāve kā tāda nav novēršama. Tā ir viennozīmīga patiesība! Taču varbūt jūs vēlaties zināt, kas notiek pēc nāves?
Izejot no tā, ko esmu izstudējis, kā arī no nedaudzajām seansos redzētajām priekšmetu materializācijām, acīmredzot eksistē kaut kāds turpinājums arī pēc nāves.
Tomēr, kaut arī esmu tajā visā iedziļinājies, bailes tas nav novērsis.
Nāve ir neizbēgama. Iedziļināsimies būtiskā momentā. Jebkurš turpinājums kā tāds var reiz beigties. Otra iespēja turpinājums tiek auklēts un atbalstīts. Tas, kas tiek turpināts tas nekad nespēs sevi atjaunot kardināli jaunā veidā. Turpinātais nekad nespēs būt jauns, tas nekad nevarēs saprast nezināmo. Turpinājums tā ir paildzināšana, bet tas, kas tiek ilgstoši paildzināts, tas nav bezgalīgs, mūžīgs un laikam nepiederošs. Psiholoģiskā laika dēļ bezgalīgais nevar tikt sasniegts. Lai rastos kas būtiski jauns, iepriekšējam ir jāpabeidzas. Jaunais nevar rasties domu turpinājumu ietvaros.
Doma tā ir nepārtraukta kustība laikā, un tāda kustība nevar sevī ietvert esamības stāvokli, kurš atrodas ārpus laika. Doma balstās uz pagājušo, domas būtībai raksturīgs laiks. Ne tikai hronoloģiskais laiks arī psiholoģiskais laiks, kas nosaka domas kustību no pagājušā caur pašreizējo uz turpmāko. Tā ir atmiņas kustība, vārdu kustība; tas ir attēls, simbols, ieraksts un atkārtojums.
Domas un atmiņa atrodas nepārtrauktos turpinājumos vārdu un atkārtojumu dēļ. Bet turpinātais ir šķērslis jaunajam. Domu pabeigšana ir jaunā sākums; domu nāve tā ir mūžīgā dzīve. Lai sāktos jaunais, ir jābūt pastāvīgam nobeigumam. Jaunajam nav turpinājumu, jaunais nekad nevar atrasties laika ietvaros. Jaunais atrodas nemitīgā nāves procesā tas mirst no acumirkļa un acumirklī. Lai jaunais varētu sevi manifestēt, nāvei jānotiek nepārtraukti. Pabeigtība lūk, kur ir sākums! Taču bailes traucē pabeigtībai.
Es zinu, ka man ir bailes, taču es nezinu, kas slēpjas aiz tām.
Ko mēs saprotam ar bailēm? Kas ir bailes? Bailes nav abstrakcija, taču tās neeksistē neatkarīgi, izolācijā. Bailes rodas tikai attiecībā pret kaut ko. Tikai tad, ja ir attiecību process pret kaut ko, var parādīties bailes. Nav nekādu baiļu, ja nav šī kaut kā. Kas tad ir šis kaut kas jūsu gadījumā? Jūs sakāt, ka baidāties no nāves.
Ko mēs saprotam ar nāvi?
Kaut arī mums ir teorijas, pieņēmumi un šādi tādi acīmredzami fakti, nāve tomēr ir un paliek nezināma. Neatkarīgi no tā, ko mēs par to zinātu, pašu nāvi nekādi nevar iekļaut sfērā, kurā atrodas mums zināmais. Mēs pastiepjam roku, lai to satvertu, taču tas, ko satveram, tā nav nāve. Mēs varam radīt un satvert asociāciju par nāvi. Asociācija ir mums zināmais. Taču nezināmo tāpat vien nevar padarīt par pazīstamu. Pierastais nezināmo nevar satvert, tādēļ rodas bailes.
Vai zināmais, vai prāts vispār kādreiz var izprast un aptvert nezināmo? Šī roka, kas izstiepjas, var satvert tikai zināmo, tā nespēj paņemt nezināmo. Vēlēties iegūt pieredzi tas nozīmē iedot domai turpinājumu, pastiprināt pagājušā spēku, paildzināt, pagarināt zināmo. Jūs vēlaties iegūt nāves pārdzīvojuma pieredzi, vai ne tā? Kaut arī jūs esat dzīvs un dzīvojat, jūs vēlaties zināt, kas ir nāve. Taču vai jūs vispār zināt, kas ir dzīve? Jums dzīve ir pazīstama tikai kā konflikts, nekārtības, antagonisms, acumirklīgs prieks un atkal sāpes. Vai tad tā ir dzīve? Vai tad cīņa un skumjas ir dzīve? Šajā stāvoklī, ko saucam par dzīvi, mēs vēlamies piedzīvot kaut ko tādu, kā nav mūsu apziņas laukā. Mūsu apziņas lauks jeb tas, ko saucam par dzīvi sastāv no acumirklīgam priekam sekojošam sāpēm, cīņas, naida. Un mēs vēlamies piedzīvot kaut ko, kā šajā apziņas laukā nav, kas ir dzīvei pretējs. Šis pretējais ir turpinājums tam, kas ir, varbūt vienīgi modificēts. Taču nāve nav nekas pretējs. Nāve ir nezināmais. Uzzinātais alkst pieredzēt nāvi, nezināmo, Taču, lai kā arī necenstos, uzzinātais nevar nāvi pieredzēt. Tāpēc tas ir nobiedēts. Vai ne tā?
Jūs skaidri izstāstījāt. Ja es spētu, dzīvs būdams, pieredzēt nāvi, tad, protams, bailes izzustu.
Tādēļ, ka jūs nevarat pieredzēt nāvi, jūs no tās baidāties. Vai var saprātīgais pieredzēt to stāvokli, ko nevar ienest esībā caur saprātu? Tas, ko var noskaidrot tā ir saprāta radītā projekcija. Zināmais var piedzīvot tikai zināmo, pieredze vienmēr būs zināmā ietvaros, zināmais nevar pieredzēt to, kas atrodas ārpus tā darbības lauka.
Pārdzīvojums kardināli atšķiras no pieredzes.
Pārdzīvojums atrodas ārpus lauka tam, kurš pārdzīvo, taču, kolīdz pārdzīvojums beidzas, tūlīt uzrodas pārdzīvojošais un pieredze.
Pārdzīvojums tiek ierakstīts laukā, kur atrodas jau zināmais.
Zinošais jeb pārdzīvojušais alkst pārdzīvojuma stāvokli, alkst nezināmā, taču tā kā zinošais jeb pārdzīvojušais tāpat vien nevar pārdzīvojuma stāvoklī nokļūt, tas baidās. Viņš pats arī ir bailes, viņš nav atdalīts no tām. Tas, kurš bailes pārdzīvojis, nav bailes novērojošais, viņš pats ir bailes, pats ir līdzeklis baiļu rokās.
Bet ko jūs saprotat ar bailēm? Es zinu, ka man ir bail no nāves. Nejūtu to tā, ka es pats esmu bailes, es tikai esmu nobiedēts. Es baidos, bet esmu atdalīts no bailēm. Bailes ir sajūta, atšķirta no es, kas skatās uz to, analizē to. Es esmu vērotājs un bailes ir vērojamais. Kā gan vērotājs un vērojamais var būt viens?
Jūs sakāt, ka jūs esat vērotājs un bailes ir vērojamais. Bet vai tā tas patiešām ir? Vai patiešām jūs esat būtība, kas atdalīta no jūsu īpašībām? Vai patiešām jūs neesat identisks ar jūsu īpašībām? Vai tad jūs neesat jūsu domas, emocijas un tamlīdzīgi? Tur jau tā lieta, ka jūs esat nenodalīts no jūsu īpašībām un domām. Jūs esat jūsu domas. Domas izveido tu, kā šķietami nodalītu būtību, bez domām nav domājošā. Redzot savu pašu acumirklību, domas izveido domātāju kā pastāvīgu ilglaicīgu būtību un domātājs kļūst par pārdzīvojošu, analizējošu vērotāju, nošķirtu no acumirklīgā procesa. Mēs visi tiecamies pēc kādas nebūt pastāvības, un, vērojot apkārtējo nepastāvību, domas rada domājošo, kurš ir šķietami pastāvīgs. Pēc tam domājošais sāk veidot citas vēl stabilākas pastāvības izpausmes dvēsele, atmans, augstākais es, un tā tālāk. Mūs uztrauc bailes. Palūkosimies, kas tās ir.
Tā kā jūs nevarat pieredzēt nāvi, jūs baidāties tās. Nāve ir nezināmais, un jūs baidāties nezināmā. Padomājiet, vai jūs varat baidīties no nezināmā? Jau jums kaut kas nav zināms, kālab jums no tā būtu jābaidās? Īstenībā jūs baidāties nevis no nezināmā nāves, – bet jūs baidāties pazaudēt zināmo. Zināmā pazušana atņemtu jums jūsu apmierinājumu un apmierinātību. Tieši zināmais ir tas, kas izsauc bailes! Kā gan to varētu izdarīt nezināmais? Nezināmo nevar izmērīt ar apmierinājuma un sāpju sapratnes terminiem, jo tas taču ir nezināms.
Bailes nevar pastāvēt pašas par sevi, tās rodas attiecībā pret kaut ko. Īstenībā jūs baidāties no zināmā tā attiecībā pret nāvi, vai ne tā? Tādēļ, ka jūs zināmajam, pieredzei pieķeraties, jūs esat sabiedēts par to, kāda varētu būt nākotne. Taču tas, kas varētu būt, nākotne, ir tikai reakcija, priekšstats, pretstats tam, kas ir. Tā taču ir, vai ne?
Jā, šķiet, ka tā ir patiesība.
Bet, vai jūs maz zināt to, kas IR? Vai jūs saprotat to, kas IR? Vai jūs esat atvēris skapīti ar zināmo un izstudējis to? Un vai jūs gadījumā neesat arī sabiedēts ar to, ko jūs tur varētu atrast? Vai jūs kādreiz esat pētījis zināmo to, ko esat apguvis?
Nē, nekad. Vienmēr esmu pieņēmis zināmo kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Pieņemu pagājušo kā jebkurš pieņem saules gaismu vai lietus līšanu. Nekad neesmu domājis par to. Reti kurš apzinās to, tāpat reti kurš apzinās savu ēnu. Tagad, kad jūs to pieminējāt, es sāku aizdomāties, ka man varētu būt bail noskaidrot, kas tur īsti ir.
Vai tad nav tā, ka vairumam no mums ir bail ieskatīties sevī? Mēs varētu ieraudzīt nepatīkamas lietas, mēs dodam priekšroku neskatīties, mēs dodam priekšroku neko nezināt par to, kas IR. Mēs ne tikai baidāmies no tā, kas varētu būt nākotnē, mēs baidāmies arī no tā, kas varētu būt tagadnē. Mēs baidāmies izzināt sevi, izzināt, kādi mēs esam un šī izvairīšanās no tā, kas IR, liek mums baidīties no tā, kas varētu būt. Tā saucamajam zināmajam mēs tuvojamies ar izbailēm līdzīgi kā nezināmajam, nāvei. Aiziešanas no tā, kas IR, cēlonis ir vēlme pēc apmierinājuma. Mēs meklējam drošību, nemitīgi pieprasot, lai mūs netraucētu. Tieši vēlme būt netraucētiem liek mums bēgt no tā, kas IR, un bailēm no tā, kas varētu būt. Bailes tā ir neziņa par to, kas IR, un visa mūsu dzīve paiet nemitīgās bailēs.
Tad kā no bailēm tikt vaļā?
Lai no kaut kā tiktu vaļa, jums šis kaut kas ir jāsaprot. Vai ir bailes vai tikai nevēlēšanās redzēt? Nevēlēšanās redzēt ir tā, kas rada bailes. Kad jūs negribat redzēt pilnībā to, kas IR, bailes iznāk kā brīdinātājs. Jūs varat dzīvot apmierinājuma pilnu dzīvi, apzināti izvairoties no tā pētniecības, kas IR. Daudzi tā arī rīkojas, taču viņi nav laimīgi; tāpat kā tie, kuri izklaidē sevi ar tā, kas IR, virspusēju pētīšanu. Tikai tie, kas ir patiesi savos pētījumos, var sasniegt laimi. Tikai viņi vienīgie ir brīvi no bailēm.
Kā tad lai saprot to, kas IR?
Uz to, kas IR, jāraugās attiecību gaismā, attiecībās saistībā ar visām lietām. Tas, kas IR, nevar tikt saprasts atšķirtībā no visa pasaulīgā vai, atrodoties izolācijā; to nevar saprast caur interpretētāju vai tulku, kurš kaut ko vai nu pieņem vai noliedz. Tas, kas IR, var tikt saprasts tikai tad, kad prāts ir pilnīgi pasīvs, kad prāts vispār nenodarbojas ar to, kas IR.
Vai tas nav pārāk grūti pasīvi apzināties?
Tas ir grūti tikmēr, kamēr ir domas.
***
Tulkotāja piezīme.
Šajā tekstā atrodamas jo daudzas dižas patiesības gan Skolotāju sacītās, gan Bībelē izteiktās (tiesa, tradicionālo kristiešu pārāk neakcentētas), gan apkārt mums dzīvē vērojamās. Daudzas rakstā izteiktās tēzes ir atsevišķu rakstu vērtas tik dziļas tās ir! Dažas var šķist nesaprotamas, pat absurdas šajos gadījumos tulkotājs atgādina stāstu par nepagaršotajiem apelsīniem. Vai citos plauktos ieraudzītajiem, tikai zem citām etiķetēm bijušiem un šeit neatpazītajiem.