Šī gada pavasarī, meklējot informāciju par Elizabeti Haiču (Elisabet Haich), atradu piedāvājumu piedalīties viņas kādreizējā mācekļa vadītā meditāciju kursā St. Georgenberg klosterī. Ieraudzījusi klostera apkārtnes ainavu, sapratu, ka man tur noteikti jānokļūst. Nosaucu šo braucienu par savu svētceļojumu, iepriekš nezinot, ka tā tiešām ir svētceļojumu un Spēka vieta. Brauciens tā arī izvērsās par iekšēju un ārēju svētceļojumu. Iekšējā ceļojuma aprakstam man trūkst vārdu, bet ārējā atspulgi samanāmi gan bildēs un to komentāros, gan šī teksta drumslās.

Klosteris St. Georgenberg atrodas Alpos, Tirolē, Karvendela kalnienes ielokā uz atsevišķas klints. Netālu atrodas pilsētiņa Švaca un slavenais Sudraba reģions. Klints, uz kuras uzcelts klosteris atrodas apmēram 1000 m augstumā, bet apkārtējie kalni ir ap 2,5 km augsti.

Jau pats ceļš uz Georgenbergu ir piedzīvojums – serpentīnveida celiņš un takas, kas ved kalnā un veicams paša kājām, jo kalnā augšā uzbraukt var vien ar apvidus mašīnām, kas atļauts tikai klostera darbiniekiem.

Tieši tā – darbiniekiem, jo klosterī darbojas restorāns un viesnīciņa. Tur kalpo tikai pāris mūki, kas rūpējas par abiem dievnamiem – veco gotisko baznīcu –Lindenkirche (Liepu baznīca) un jauno klostera baznīcu , kas celta 18.gs.

Klosteris dibināts 10.gs. vidū kā eremītu klosteris, bet 12. gs.sākumā pārveidots par benediktiešu klosteri.

Jau 11. gs.sākumā uz klosteri sāka plūst svētceļnieku rindas un grēku nožēlošanas gājieni. Vecā baznīca jau tolaik kļuva par mazu lielajiem ļaužu pūļiem.
Sākumā svētceļojumu mērķis bija svēto relikviju un sv. Georga godināšana.

1310. gadā klostera baznīcā notika tā dēvētais „Asins brīnums”. Kad priesteris dievkalpojuma laikā sācis šaubīties par Kristus klātbūtni dievgalda maizē un vīnā, tad viņa acu priekšā vīns ieguvis cilvēka asiņu krāsu, smaržu un garšu. Šī ziņa ātri izplatījusies, un uz klosteri sākušas plūst svētceļnieku rindas. „Asins relikvija” kopš tā laika tiek glabāta īpašā traukā un izlikta godināšanai svētceļojumu dienās.

Svētceļojumu iemesliem uz St. Georgenberg pievienojusies arī Sāpju Dievmātes godināšana. Arī apustulim Jēkabam šais svētceļojumos tika piešķirta nozīmīga loma.
Gadsimtu gaitā klosteris vairākkārt smagi izpostīts – zibens spērieni izraisījuši ugunsgrēkus, bijuši vairāki milzīgi lavīnu nogruvumi, kas sagrāvuši daļu klostera.

Tā rezultātā 17. gs. klostera vadība izlēmusi pārcelties uz ieleju, bet šis lēmums izraisījis kaismīgu pretestību iedzīvotāju vidū. Tika atrasts kompromiss un abatija paplašināta, gan uzturot esošo, gan izveidojot jauno klosteri ielejā – Fiecht klosteri. Kopš tā laika klostera pilnais nosaukums ir benediktiešu klosteris Sankt Georgenberg-Fiecht. (internetā- www.st-georgenberg.at)

Pēdējā laikā svētceļojumi uz Georgenbergu notiek 6 reizes gadā – no maija līdz oktobrim – katra mēneša 13. datumā. Svētceļojumi tur notiek naktīs – ļaudis ar lāpām vai īpašām svecītēm rokās kāpj pa stāvo kalnu taku uz klosteri. Iespaidīgs skats un spēcīgas sajūtas. Tā kā pavisam nejauši arī es tur biju nokļuvusi tieši 13. oktobrī, tad varēju piedzīvot šo īpašo dienu un nakti.

Aktīvā klostera dzīve tagad rit ielejas klosterī, bet augšas klosteris jau pāris gadu desmitus tiek izīrēts dažādu garīgu semināru, kursu un pasākumu organizēšanai. Tur notiek ne tikai kristīgas ievirzes semināri, bet arī meditāciju kursi, jogas, ci-gun, dzen nodarbības un sakrālo deju kursi. Tur iespējams pavadīt atvaļinājumu, no rītiem pievienojoties kādai meditāciju grupai, bet pēcpusdienā dodoties kalnu pārgājienos.

Klosteris ir atvērts dažādu garīgo virzienu pārstāvjiem un dažādiem ceļiem, kas ved Gaismas virzienā.

To apliecina arī domu graudi pie klostera sienām:

• „Visiem viesiem, kas ienāk klosterī, jātiek uzņemtiem kā Kristum.” (Sv. Benedikta noteikumi 53. nod.,1)

• „Pat balta lilija met melnu ēnu” (Ungāru sakāmvārds).

• „Cilvēks raugās uz ārējo mirdzumu, bet Kungs uz sirdi” (1 Samuel 16,7)

• „Brīnumi nav pretrunā ar dabas likumiem, bet gan pretrunā ar to, ko mēs par šiem likumiem zinām” (Augustinus).

• „Pretstats labajam ir – labi domāts” (Autors nezināms).

• Universs ir bez maksas. To nevar un nevajag nopelnīt.” (David Steindl-Rast)

• „Kurš visiem ir pārāk pazīstams, mirst pats sev nepazīstams.” Seneka.

• „Lielākais prieks: dzīve sevī” (Tao sakāmvārds).

• „Ir ļaudis, kuriem līdz pilnībai trūkst tikai dažu netikumu.” (Autors nezināms)

• „Tu nezini, cik smaga ir tā nasta, ko tu nenes.” (Āfrikāņu sakāmvārds)

• „Dzīvē ir daudz svarīgākas lietas par tās tempa palielināšanu. (Mahatma Gandhi)

• „Melanholija ir prieks būt skumjam” Viktors Igo

• „Ne jau liels daudzums zināšanu remdē dvēseles izsalkumu, bet gan iekšēja lietu sajušana un degustēšana.” (Ignatius v. Loyola)

Fotostāsts