Auras krāsas nozīmē jūtas un izjūtas, bet krāsu forma — domu, t. i. kaut ko konkrētu. Tā ir izjūta ar attiecīgu jēdzienu. Tuvu šai nozīmei ir jēdzieni «percepcija» un «apercepcija». Auras krāsā ir tas, ko varētu saukt par percepciju, bet formā tas, kas atbilst apercepcijai.Auras krāsas nozīmē jūtas un izjūtas, bet krāsu forma — domu, t. i. kaut ko konkrētu. Tā ir izjūta ar attiecīgu jēdzienu. Tuvu šai nozīmei ir jēdzieni «percepcija» un «apercepcija». Auras krāsā ir tas, ko varētu saukt par percepciju, bet formā tas, kas atbilst apercepcijai.

Pie auras krāsas un viņas formas jāatzīmē tā īpatnība, ka ne krāsa, ne forma nekad nav viena bez otras. Atšķirība var būt tikai vienas vai otras daudzuma pakāpē un iespaida pārsvarā, kas no tā izriet. Skatoties uz kādu bezformīgu auras krāsu masu sakām gan, ka tā ir bez formas, bet tas jāattiecina tikai uz masas visumu. Viņas sastāvdaļas tomēr ir formīgas. Tāpat novērojot bezkrāsainu, dzidru, ūdeņainu auras audumu, kurš no izskata ir skaidru un noteiktu šūniņu sakārtojums, tomēr jākonstatē, ka arī šeit ir krāsa. Var saukt viņu par dzidru ūdens krāsu, bet tā ir krāsa. Šeit var minēt salīdzinājumus. Pavirši uzskatot bezformīgu gružu čupu, liekas, ka tā ir «bezformīga», ka tur viss tikai juceklis. Tomēr te atkal jāsaka, ka arī juceklis ir forma —juceklīga forma. Bez tam šai bezformīgā gružu čupā at¬rodam daudz priekšmetu, kuriem ļoti noteiktas formas. Varam ņemt kaut smilšu graudiņus, kas tur atrodas. Visiem tiem ir formas. Bez-formīgo, bezkrāsaino ūdeni ķīmiski analizējot atrodam formīgas, noteiktas molekulas, atomus, elektronus u. t. t.

Auras formas un viņu veidošanās.

Aplūkojot kādu bezformīgu, piem. sarkanās auras krāsas izplūsmi pie cilvēka un jautājot — ko tā nozīmē, uztveram, ka šis cilvēks pašlaik pārdzīvo pats sev neizskaidrotu niknuma izjūtu. Šī niknuma sarkanā auras masa nekad nestāv mierā. Viņa vienmēr vāras. Rūpīgi apskatot šo «virumu», redzam, ka tam ir neitrāla, ne ar kādu domu jēdzienu vai priekšmetu nesaistīta niknuma izjūta. Līdz ko cilvēks šo izjūtu uzņem, tūdaļ viņš sāk meklēt objektu, ar kura palīdzību dot niknumam formīgu izteiksmi, attaisnojumu. Tā tad niknuma izjūtu auras mutulī tūlīt ieaužas domu audi, kuri piedod viņam formu un attēlu uz k o, p a r ko un kā niknums darbojas. Apskatot niknuma auras mutuli tanī momentā, kad viņš pieskāries cilvēka izjūtai un nav vēl no pēdējā aperceptēts, ir tikai neitrāls niknums, redzam, ka tomēr tas tā nav. Mutulim nav formas uz āru, bet pašam sevī tā tomēr ir. Izsekojot niknuma fluīda izcelšanos redzam, ka viņa bezformīgajā masā slēpjas formas no pirmatnējā avota. Pirmatnējais avots var būt dažāds. Var apskatīt šādu piemēru. Sastrīdējās divi strādnieki. Abi kļuva ļoti nikni. Viņi sāka raidīt no sevis asus liesmojošas sarkanās auras mutuļus. Viens no viņiem pazaudēja apziņu, ķēra lāpstu un sita otram pa galvu. Otrais izvairījās un lāpstu satvēra. Abi viņi sāka raustīties ap lāpstu, kamēr tos pamanīja darba uzraugs un pavēlēja ķildu pārtraukt. Viens no viņiem vel paguva dusmās izraut lāpstu no otra rokām un to aizmest prom. Lāpstā tanī momentā sakoncentrējās ķildas niknuma sarkanās auras mutulis, kas tur ieaudās un iezīdās. Pēc kāda laika gāja garām lāpstai kāds cilvēks. Ieraudzījis, viņš to pacēla un nolika savā vietā. Šinī īsajā pieskaršanās brīdī niknuma auras dzirksteles paguva ielekt šī cilvēka aurā. No sākuma viņš sajuta tikai nemieru, tad uztraukumu un vēlāk dusmas. Pēc tam viņš šim bezformīgam niknumam ieauda formu, atrada iemeslu un uzbruka kādam cilvēkam.

Ir arī otrādi. Ne auras krāsa ir par cēloni formai, bet forma auras krāsai. Iet cilvēks pa ielu. Viņu sastop kāds dauzoņa un apvaino. Cilvēks kļūst dusmīgs un rada sarkanu auru. Šāds apvainojums sastāv no noteikti izveidotas domas un formas. Tā, saduroties ar saprātu, tūlīt viņā izsauc dusmu resp. sarkanās auras producēšanos. Tā tad domas, domu auras enerģija var radīt caur cilvēku izjūtu auras enerģiju. Var būt arī otrādi. Izjūtu auras krāsas var izsaukt cilvēkā un caur to radīt domu enerģijas formas.

Šeit atzīmējami divi raksturīgi auras enerģijas stāvokļi vai momenti pie viena un tā paša auras priekšmeta: 1) Ikkatrs auras izplūsmes vai iedarbības faktors var izteikties tikai ar izjūtu iespaidu bez gatava domu jēdziena, 2) auras plūsmes vilnis var izteikties, resp. iedarboties ar gatavu, kopīgu jūtu un arī jēdzienu saturu, radot cilvēkā konkrētu veselas domas, idejas izpratni. Auras faktorā konstatējam īpašību veidoties gatavos izjūtu un domu attēlos. Šie gatavie attēli aptverami kā auras ķermeni, kuri satur sevī izjūtu un domu vibrāciju lādiņus. Tiem varētu dot dažādus apzīmējumus: «auras v i e 1 a s sabiezējums ar domu un jūtu audumiem», «auras krāsu izveidojums, kas satur sevī domu un jūtu raidviļņus,» «auras fluīds, kas satur sevī domu un jūtu fotogrāfijas,» «runājošas un vibrējošas domas, kas ieaustas auras staros,» «runājošas domu jūtu f o t o g r ā f i j a s, kas ieaustas auras starveidīgā vielā.” Bez tam, šiem auras domu un jūtu lādiņiem, sabiezējumiem un audumiem piemīt īpašība vibrēt, liesmot, starot, viļņot pašiem no sevis. Pats galvenais tomēr ir tas, ka viņiem piemīt tādas pašas īpašības, kā ugunij. Tie liesmo, peld, kustas, neredzami staro cilvēka apkārtnē un raida no sevis savu attēlu kopijas. Šīs kopijas, līdzīgi uguns dzirkstelēm, traucas uz visām pusēm un tiklīdz saskaras ar kādu priekšmetu vai cilvēku, tūliņ spiežas, aužas, sūcas viņā, un tiecas izplēsties, iedegties un liesmot, kā īsta uguns liesma. Priekšmeti un cilvēki, pie kuriem dzirksteles piekļūst, tiecas viņos iespiesties un ieausties, pret tām izturas dažādi. Vieni tās, kā izslāpuši, iesūc, otri uzņem tikai dažas daļiņas, trešie raida, stumj prom no sevis, bet ceturtie tās satver, pieauž viņām klāt vēl kādas domas vai jūtas no sevis un raida izplatījumā. No jūtu un domu auras enerģijas darbības visa pasaules telpa savā ēteriskā pildījumā vibrē, viļņojas, vizuļo. Domu un jūtu virpuļi traucas kā zibeņi, peld kā mākoņi, laistas kā ugunīgas krāsainas gaismas svītras, vai stāv kaut kur uz vietas kā nekustamas klintis, stabi, akmeņi. Šie domu un jūtu auras ķermeni ir tie, kas izteic cilvēka dzīvības saturu, jo tieši tā ir dzīvības izteiksme, ka šie ķermeņi, kā liesmojošas strāvas, kā zibeņojošas dzirksteles spiežas, no kaut kāda neredzama spēka dzīti, cilvēku smadzenēs, pavēl domāt, just un saskaņā ar šo domu un jūtu saturu, darboties, kustēties un dzīvot.

Auras klišejas.

Okultisms runā par «astroidejām». Okultisti māca, ka tās ir astrālā sfērā iegravētas gatavas idejas, kuras vibrē atmosfērā. Cilvēki, kuri ar savu domu aparātu spēj šīs vibrācijas uztvert, atmin tur atrodošās idejas un var viņas pievilkt savā apziņā. Domas un jūtas, ar kurām cilvēki dzīvo, ir gatavas jau astrālā sfērā kā idejas. Ar vibrāciju veidu, kā radioviļņi tās spiežas smadzenēs un caur tām dod dzīvību. Tas ir viens no dzīvības norises galveniem faktoriem. Tāda ir okultistu pamatdoma attiecībā uz «astroideju» teoriju, bet daudzi okultisti šo domu tulko dažādās variācijās, Vienā no šīm variācijām pie vārda «astroidejas» tiek likts vārds «klišeja». Pēc šīs teorijas astroidejas iegravējas astrālā sfērā kā klišejas, no kurām var ņemt bezgala daudz kopiju. Šādas kopijas kā domu viļņojumi izplatās pa visu pasauli.

Kā redzams no sacītā, atreferējamai domai pēc būtības gan nav līdzības ar okultistu astroidejām un astroideju klišejām, iegravētām astrālās sfērās, bet ir daudz kopēja ar astroideju klišeju jēdzienu. Domu un jūtu enerģijas aura ir gan nepārtraukta viļņojoša auras plūsme, bet izteicas dažādos krāsu un formu sabiezējumos, blīvumos, retinājumos, strāvās un it kā dalītos ķermeņos, daļās u. t. t. Šie dalījumi katrs par sevi izteic vienu noslēgtu izjūtu un domu kopību. Katra izjūtas kopība atkal dalās dažādos noslēgtos jēdzienos, veidos un variācijās līdz bezgalībai. Visi dalījumi kopā mainās savā starpā ar izjūtu un domu daļiņām un, nokļuvuši kopā organizētā vai neorganizētā stāvoklī, sastāda atkal noslēgtas domu un jūtu vienības. Šīs vienības katra par sevi vienmēr ir līdzīgas attēliem un fotogrāfijām, no kurām cilvēks ņem kopijas. No kopijām atkal rada kopijas un jaunus pārveidotus, izmainītus attēlus, kurus raida no sevis uz visām pusēm, spiež un dzen kur vien tik var tās iemiesot. Tādām domu un jūtu, kā arī veselu ideju kopijām ikkatrai ir oriģināla īpašības un pilnīgas klišejas nozīme citam cilvēkam. Viņām kā apzīmējums labi atbilst, jau šinī virzienā pieņemtais, vārds «klišeja», jo tam ir daudz kopēja ar šī vārda nozīmi. Klišeja ir lieta, kura spēj dot lielu daudzumu zināma, viņā iegravēta attēla kopiju. Pēc būtības katrs auras graudiņš ar savu domu un jūtu saturu ir ar tādas «klišejas» īpašībām. Tā tad domu un jūtu enerģijas auras «starus», «audumus», “sabiezējumus», «s t r ā v a s», «g a i s m o j u m u s» u. t. t., kas satur sevī noteiktu domu un jūtu kompleksu, apzīmēsim par «klišeju». Lai šo terminu atšķirtu no parastās tipogrāfiskās klišejas, pieliksim vēl klāt papildus apzīmējumus: “auras klišeja», «domu klišeja», «jūtu klišeja», «idejas klišeja» u. t. t.
Pie šīm auras klišejām vēl jāievēro tas, ka viņu līdzība tipogrāfiskām klišejām ir tikai tanī nozīmē, ka tās var dot neskaitāmi daudz kopiju, bet viss pārējais ir gluži citāds. Vispirms visas auras klišejas parastajām klišejām neatbilst pēc lieluma apmēra. Viņas savā starvielas konstrukcijas īpatnībā var izplesties lielas kā milzu liesmas un sarauties kā mikroskopiskas dzirkstelītes, paturot katrā stāvoklī savas raidīšanas un vibrēšanas īpašības. Atrazdamās mikroskopiskas dzirkstelītes lielumā un ieausta kniepadatas galviņā, auras klišeja, saduroties ar tādu priekšmetu, kas viņu velk, uzsūc, var vienā mirklī izšaut no sevis lielu apžilbinošu liesmu un izmest veselu dzirksteļu lietu. Kā lielā apžilbinošā liesma, tā neskaitāmo dzirksteļu lietus katrā savā dzirkstošā daļiņā satur gluži tādu pašu klišeju, no kuras viņas tikko izdalījušās un eksplodējušas.

Sastapušās ar objektiem, kas viņas uzsūc un pievelk, tās eksplodē no sevis liesmu un dzirksteļu masas, piesātina ar savām kopijām priekšmetus, kas šīs daļiņas uzsūc. Šīs kopijas, gluži tāpat kā oriģināli, spēj radīt atkal bezgalīgu daudzumu tādu pašu kopiju tajos priekšmetos, kas viņas uzsūc. Ir stāvokļi, kuros auras klišejas, traucoties kādā iemiesojumā, attīsta sevī ilgstošu eksplozijas liesmojumu, kamēr piesātina ar savu auras klišeju saturu visus tos priekšmetus, kas viņas velk vai arī gadās ceļā. Noskatoties šādos procesos liekas, ka pār tiem priekšmetiem, vai cilvēkiem plūst apžilbinoša liesmu uguns jūra. Tie pārpildās ar šīs liesmas gaismu, bet nedeg. Te sevišķi jāievēro tas, ka auras klišejai ir tā uguns īpašība, ka viņa gluži tāpat kā uguns, kas piekļuvusi degšanai derīgam priekšmetam, ar mazas dzirksteles lielumu var izveidot no sevis veselu uguns jūru. Piem., ar sērkociņu var aizdedzināt lielu sausu salmu čupu. Sērkociņa liesma paliks tāda pati maza, bet šī viņas daļiņa, kura aizgāja pie salmiem, drīz izvērtīsies daudzreiz lielāka un varēs dot uguni citu priekšmetu aizdedzināšanai. Gluži tāda pati īpašība ir auras klišejām. Bez tam vēl jāievēro, ka ar zināmu paņēmienu var no katra priekšmeta, kurā ir ieausta kāda auras klišeja, šo klišeju izskaust, izdzīt, iznīcināt, paralizēt viņas iespaidu, iemiesojot tur citu klišeju.

Auras klišeju būtība.

Skaidrākai šī priekšmeta izpratnei var vēl dot plašākus paskaidrojumus. Auras klišeja var izteikties kā tīra auras krāsu plūsme un iedarboties uz cilvēka psihi tikai kā percepcijas iespaids, jūtu pamudinājums un izjūtu process. Tā pati auras klišeja var izteikties kā kopējs jūtu un konkrētu jēdzienu komplekss un radīt psihē pilnīgi aperceptētu iespaidu. Tāpat viena un tā pati auras klišeja cilvēka psihē var izteikties, tapt uzņemta no pēdējās pilnīgi bez jūtu pārdzīvojuma tikai ar kailiem, sausiem prāta jēdzieniem. Šis stāvoklis atkarājas no abām pusēm. t. i. no klišejas un no tās uzņēmēja — cilvēka. Ir klišejas, kurām piemīt īpašība radīt un izteikt tikai izjūtas plūsmi bez jēdzieniem. Jēdzienus un formas šai izjūtai viņa atļauj radīt cilvēkam pašam no sevis, kurā tā ieplūst. Ir klišejas, kurām piemīt īpašība izteikties tikai sausiem kailiem jēdzieniem. Tāpat ir klišejas, kuras izteicas jauktā saturā, t. i. ieved cilvēka psihē i jūtās, i domās attiecīgu jēdzienu. Vienas vai otras īpašības daudzums, daudzuma pārsvars variē līdz bezgalībai. Ir cilvēki, kuriem piemīt tādas rakstura īpašības, tāda viņu auras konstrukcija, ka viņi visās klišejās uztver tikai jūtu daļu, bet jēdziena, prāta audus raida prom. Šie cilvēki negrib domāt, gudrot, prātot, bet tikai just, operēt ar auras krāsu plūsmes iespaidiem. Viņi nevēlās zināt, kādas šīm jūtām ir formas apercepcijas stāvoklī. Ir cilvēki, kuri uztverot klišejas, atmet no tām visus izjūtu elementus un ņem tikai kailu jēdzienu skeletu. Bez minētiem, ir cilvēki, kuri ņem abas klišeju īpatnības.

Arī šeit ir vidus variāciju bezgalība.

Dažs uztver jūtas mazāk, bet jēdzienus vairāk. Cits turpretī jēdzienus uztver mazāk, bet jūtas vairāk. Vienam cilvēkam ir īpatnība viegli padoties klišeju iespaidam, otram pretoties. Klišeju divējādās, nedalāmās īpašības dažā nozīmē varētu analoģizēt sekojošiem pielīdzinājumiem. Auras plūsmes krāsas ir vārdi, bet auras plūsmes formas teikumi. Var arī salīdzināt burtu un vārdu attiecības, teikumus un veselus apcerējumus, skaņas un melodijas, grāmatas kā auras krāsu graudiņus un grāmatu komplektus — bibliotēkas, kā auras formu veidojumus. Aura -— viela, viņas forma ķieģelis. Auras krāsu graudiņi ir ķieģeļi un auras krāsu formas ēkas no šiem ķieģeļiem. Vienmēr viens enerģijas veids pats sev ir viela un otram vielas veidojums, vai arī sev veidojums, bet otram viela, enerģija un enerģijas formas, matērija un matērijas formas. Enerģijas plūsme rada jūtu, bet enerģijas forma jēdzienu. Matērija vielā rada izjūtu, bet formā jēdzienu. Māls ķieģelim, bet ķieģelis ēkai ir viela, tās sastāvdaļa — materiāls. Viena ēka veselā pilsētā ir tās vielas elements, sastāvdaļa. Pilsētas pilsētu grupā ir vielas vienība, šīs grupas daļa. Matērija, enerģija, viela un forma būtībā ir viens un tas pats, bet izšķiras tikai kustībā, sadarbībā. Tomēr atšķirība ir tikai dominējošā momenta punktā. Ārpus tā tas ir citādi. Gluži tāpat aura, auras krāsu plūsmes, viņu formas, veidi un klišejas. Tās vienā momentā, vienā vietā ir klišejas, otrā vietā un momentā tikai auras plūsmes vibrējumi un otrādi. Pie kāda momenta un vietas apstājamies, no tāda interešu viedokļa jāuzlūko auras vibrāciju stāvoklis. Šinī apcerējumā esam pie tā momenta, kurš izteic un apzīmē dzīvības sajūtu un norisi. No šī viedokļa apskatīsim un pētīsim auras klišeju saturu un viņu darbības norisi.

Dzīvības faktoram, dzīvības dzirkstelei piemīt spēja radīt auras klišejas. Katra izjusta jūta un izdomāta doma ir auras klišeja. Ar savu pamatoriģinālu tā paliek pie cilvēka un ieaužas viņa auras ķermenī. Viņas kopijas plūst ar savu izstarojumu spēku uz visām pusēm, pa visu izplatījumu un spiežas katrā vietā, kur vien var iekļūt. Iespiedušās, viņas visiem spēkiem tiecas pamudināt šo priekšmetu uz tādu pašu darbību, kādu veicis to pirmcēlonis — cilvēka dzīvības atoms «ego». Izsekosim šo darbību reālās dzīves norisēs dažādos stāvokļos.

Auras klišeju iedarbība uz cilvēku.

Cilvēks iet pa ielu. Viņš sastop raudošu cilvēku, sievieti ar mazu bērnu uz rokas. No visa redzams, ka viņai bēdas, izmisums un trūkums. Cilvēkam paliek viņas žēl. Viņš tver pēc maka, iedod tai dažus latus un aiziet tālāk. Vērojot šī notikuma auras stāvokli, redzam: vīrietim, kad tas ieraudzīja raudošo sievieti, pēkšņi no sirds apvidus izšāvās spilgta rozā liesma, izmeta uz visām pusēm spožas dzirksteles, pacēlās virs galvas un savijās skaistā mirdzošā vijumā, līdzīgi indiešu galvas segai—čalmai.

Šis vijums, ka starumetējs, apspīdēja bēdu nomākto sievieti. Pēc tam viņš sāka kust un kūstot izveidoja kaut ko līdzīgu mazai, skaisti mirdzošai, rozā dzirkstelītei un lēni iegāja cilvēka ķermenī, iegūlās sirds auras apvidū, kā spīdošs dārgakmens. Katru reizi šo cilvēku satiekot, ieskatoties šai punktiņā un domās koncentrējoties: «kas tas ir»? — garīgo acu priekšā atkārtojas līdz pēdējam sīkumam tā aina, kura pāris gadus atpakaļ norisinājās uz ielas starp šiem cilvēkiem.

Ļaužu drūzma. Pa vidu spraucas kāds cilvēks. Viņš iebāž tuvāk stāvošā cilvēka kabatā roku, izvelk maku un nozūd. Šī notikuma auras norise pretēja tikko aprakstītam. Cilvēks, kurš spraucas cauri pūlim, viss apklāts zaļi melnām gļotām un ar kaut ko līdzīgu dubļiem pieķepinātai vilnai. Te no galvas auras uz sirdi izskrien brūni, netīri iedzeltens, iemelns ķermenis, līdzīgs duncim. Tanī pašā laikā no sirds izvijas riebīgi zaļās krāsas čūskveidīgs striķis. Tas triecas pretī sarūsējušam «duncim», apvijas ap to un abi paceļas virs galvas. Tur tie sagriežas savādā formā, kas līdzīga apgāztam podam. Pods pārplīst, izšķīst un izsviež uz visām pusēm zaļu gļotu lāses. No galvas uz leju nokūņojas kāds priekšmets līdzīgs tārpam, krupim vai zirneklim. Šis priekšmets nonāk sirds apvidū un pieplok pie kādas vietas, kā pie audu sienas. Katru reizi šo cilvēku satiekot, ieskatoties šinī riebīgajā kāpurā un domās koncentrējoties: «kas tas ir?» garīgā skata priekšā pazib un parādās līdz pēdējam sīkumam tā aina, kura notika vairākus gadus atpakaļ pūlī, kad viņš nozaga naudas maku.

Auras klišejas lādiņš, iemiesots grāmatā, palīdz mācīties.

Vēlā vakarā pie galda sēd students un mācas. Viņš jau vairākas reizes pārlasa kādu mācības gabalu, bet nevar viņu saprast, ne iegaumēt. Ieskatoties aurā redzams, ka viņš ar visiem spēkiem spiež no smadzenēm zeltītas auras starus, bet tie savādi pastiepjas, pakustas, tad nodziest un salokas bezformīgā čupā. Students pieliek visas pūles, lai izspiestu no savas auras baltu gaismu. Tas saceļ no jauna saplakušos zeltītos starus, kā saliekušos salmus, un iztaisno tos, bet līdz ko viņi kārtībā, no augšas kāds pelēks tvaiks, kā vējš, tos atpūš atpakaļ, sapurina un saspiež kušķī. Students sāk nogurt, kļūst miegains, bet negribēdams padoties, pieceļas un pastaigājas pa istabu. Viņa skats izklaidīgi klīst pa istabas sienām un vienaldzīgi apstājas pie kādas mazas grāmatiņas uz plaukta. Viņš paņem grāmatu rokās un, it kā rotaļādamies, ar to pavicina pa gaisu, pagriež ap galvu, paberž ar viņas cietā sējuma stūri sev pakausi un paklapē pa pieri. To izdarījis viņš apstājas, sastingst, domā, strauji met grāmatiņu zemē, skrien pie galda, ķer baltu papīra lapu, zīmuli un steidzīgi sāk rakstīt Viņš raksta arvien enerģiskāk, drudžaināk. Viņa sejā sāk rasties smaids, beidzot prieks un gavilējoša līksmība. Izrādās, ka viņš uzdevumu izpratis, iegaumējis un tagad labi viņu saprot. Viņš ir pārsteigts par tādu negaidītu izdošanos. Un, lūk, kas notika šinī laikā auras saturā. Kad students piecēlās, viss viņa auras stāvoklis, bija jautājoša, velkoša, sūcoša, prasoša zīme. No viņa galvas un augšējās ķermeņa daļas stiepās, kā staraini diegi, uz visām pusēm meklējošie domu audi un taustīja katru priekšmetu.

Plauktos bija daudz grāmatu. Grāmatas ikkatra pa sevi un visas kopā, kā jau parasti, raidīja no sevis katra savu auras attēlu. No šīs grāmatas, pie kuras apstājās studenta acis, nāca ārā īpatnējs, violeti zeltītas auras audums — izstarojums. Līdz ko ar šo izstarojumu sadūrās studenta auras pavedieni, tie savā starpā it kā sakusa un saķēdējās. Kad students, paņēma mazo grāmatiņu rokā, tās auras klišeja sāka spiesties viņa galvas aurā tanīs daļās, kur bija saplakušo, zeltīto staru kušķis. No šīs spiešanās viņam radās kaut kāda niezoša sajūta. Aurā tā izskatījās tā, it kā pa galvas virsu un seju skraida dzirkstošas zeltītas skudras. Viņš berzēja pakausi un pieri. Pateicoties tam, grāmatiņas violeti-zeltītās klišejas iekļūšana paātrinājās un tā ieplūda saburzītajā kušķī kā šķidra uguns. No šīs tvaikveidīgās uguns saķepušie zeltītie stari pēkšņi sāka taisnoties, celties uz augšu, pieņēma violetu nokrāsu, sāka mirdzēt, vizuļot un laistīties spīdumā. Viss studenta aurā atdzīvojās, it kā uz dziestošā sārta būtu uzlieta degviela. Galvas aura sāka kūsāt, skaisti mutuļot. Apmēram pēc stundas tanī vietā, kur bija pakulains zeltīto fluīdu kušķis, ieaudās skaisti gaismojošs violeti-zeltītu staru ornaments. Pēc auduma un formas viņš līdzinājās tam, kāds bija mazajā grāmatiņā. Apskatot grāmatu, izrādījās, ka tā bija kāda slavena matemātikas profesora īsa biogrāfija. Violeti-zeltītā klišeja bija viņa matemātiskās zināšanas klišeja, kura tur iemiesojusies. Studenta mācības gabals bija saistīts tieši ar matemātikas klišejas nepieciešamību.

Grāmata, kā starpnieks auras klišeju apmaiņai starp skolniekiem.

Internāts. Vakara stundas klasē, kad skolēni sagatavo savus uzdevumus. Kāds skolēns vēstures gabalu nevar un nevar iemācīties. Viņš nožāvājas un neapmierināts domā. Paiet brītiņš. Pēkšņi viņš pieceļas, iet uz pēdējo solu pie sava sola biedra un saka: «Iedod man savu vēstures grāmatu. No viņas vieglāk iemācīties!» Saņēmis grāmatu, viņš aiziet uz savu solu un sāk atkal mācīties. Pēc maza laiciņa viņš apmierināts un aplaimots aiznes draugam grāmatu, esot izmācījies.

Paskatīsimies tagad auru, bet vispirms pie pirmā skolnieka. Viņa auras staru izskats mīksts, slapjš, ievīts un caurausts viegli samanāmu pelēku gāzi. Tas ir slinkums. Viņa mācības grāmata pārklāta ar tādu pašu savītuša iespaida, nolaidības auru. Skolnieks pūlas iedarbināt zeltītos starus, lai ieaustu savās smadzenēs vajadzīgo vēstures gabala klišeju, bet slinkuma fluīdi, ar kuriem pārklāta grāmata, to stipri traucēja. Viņš tomēr grib piespiesties, jo ir brīdināts un zina, ka stundas jāsagatavo. Viņam ir bailes. Aiz bailēm viņš sāk izstarot arī meklēšanas klišejas, kuras staro pa visu apkārtni un tausta: vai nav te kur līdzeklis, kā pārvarēt slinkuma pelēkos fluīdus un šo vēstures klišeju ieaust? Tās saduras ar viņa klases biedra enerģisko, spēcīgo izstarojuma auru un satausta, ka viņa grāmata piesātināta spraigojošiem gribas, spēka un cītības izstarojamiem. Skolnieks to neapzinīgi izjūt, un izjūtas pamudināts iet un lūdz grāmatu. Tiešām, grāmatas spēcīgie cītības izstarojumi, līdz ko aura sāka tos pievilkt, ieplūda viegli smadzenēs, izklaidēja slinkuma pelēkos putekļus un dūmus, ieauda skolnieka saprātā vajadzīgo klišeju.

Divām, gluži vienādām grāmatām, dažāda satura auriski lādiņi.

Divas grāmatas. Abas gluži vienādas. Viens un tas pats autors, izdevējs, vienāds grāmatas formāts, izskats, tā pati drukātava u. t. t, bet auras izskata pārsteidzoša starpība. Vienā skaista zeltīti-zili-rozā aura, kas ir kādas gudras domas klišeja, viltojošiem maigi glāstošiem stariem, īpatnējā audumā, otrā zaļi-rūsaini, netīri ruda taukaina masa. Tā pārklāj visu grāmatu un caurauž katru lappusi. Pieskaroties pie pirmās, auras plūsme maigi, ar patīkamu aromātu, plūst kā uguņojošs tvaiks pa rokām uz galvu un sirdi, sūcas tur iekšā un iemieso savu attēlu. No šīs plūsmes auras stari sāk it kā atdzīvoties, vairāk un skaistāk gaismot, liesmot un viļņot. Sejā parādās apgarots smaids, acis iemirdzas savādā spēcīgā miera mirdzumā. No tā viss cilvēks kļūst mierīgs, svētlaimīgs un priecīgs. Redzams, ka viņā ir pašlaik harmoniska spēka izjūta.

Pieskaroties pie otras grāmatas, no taukainās masas sāk izgarot savāds, biezs riebīgs tvaiks. Tas, kā mikrobu mudžeklis, žigli, zaglīgi steidzas ieplūst cilvēka aurā, apķep ap galvu un iesūcas smadzenēs. No šī tvaika biezumiem izveidojas kaut kas līdzīgs pelēki rudam piķim un saķepina cilvēka domu starus, no kā seja saraucas nervozitātes vaibstā. Viņš klepo. Kaklā tam kaut kas riebīgi knieš. Acis saraujas, kļūst flegmatiskas, kašķīgas. Šī cilvēka izskats atgādina kaut ko skābu, nepatīkami čirkstošu, kā ar pelniem un māliem piebērtu mašīnu.

Pirmo grāmatu lasot, tās satura doma ātri un viegli uztverama, saprotama. Var gandrīz pilnīgi iejusties autora domā un izjūtā.

Grāmatas klišeju var pilnīgi ieņemt savā aurā. Lasot otro grāmatu, pārņem vienaldzība, uzmācas miegs un domas nekoncentrējas pie lasāmās vielas. Daudzreiz var lasīt vairākas lapas neapzinīgi un neatminēties ne vārda no izlasītā, ieskatoties otrajā grāmatā dziļāk, redzams, ka ir gan viņā pirmās grāmatas auras klišeja, bet tā tikko saredzama un visa pārklāta ar zaļu plēvi. Auras izskats ir tāds, it kā grāmata un visas lapas būtu nokrāsotas, ar netīru zaļi-rudu krāsu, tā, ka burtus vairs nevar redzēt. Ja grāmatu labi notīra, var redzēt, ka uz lapām ir bijis agrāk drukāts cits saturs. Izsekojot šo parādību ar aurredzības spēju, atklājas, ka grāmatas īstās klišejas ir aizklātas ar zādzības un blēdības klišeju — rudi-zaļo apķepumu. Autors nav savu auru saistījis ar šo grāmatu. Viņš nav devis piekrišanu viņas nodrukāšanai un pārdošanai. Blēdīgi cilvēki to slepeni nodrukājuši, ar nolūku nedot autoram honorāru un laiduši to savas peļņas dēļ tirgū. Pirmā grāmata ir drukāta ar autora atļauju. Viņš tai ir pieskāries ar savu labvēlības domu.

Pieskaršanās grāmatā spilgti un spēcīgi ir iegravējusi autora ģeniālās domas klišeju. Tādā kārtā visas šī izdevuma grāmatas staro īstā autora klišejā. Slepeni autoram iespiestās grāmatas ir piesātinātas ar blēdības auras klišejām. Tās grāmatās ir iezīdušās, ieķepušas un pilnīgi aizsedz autora klišeju. Viņas izstaro tikai duļķainos tauku, kvēpu un gļotu tvaikus. Attiecinot šo piemēru uz visumu, jāpiezīmē, ka īstās, autora domu klišejas aizsegšana grāmatās notiek arī tad, ja tās izplata netīras auras blēdīgi tirgotāji. Šīs aizsegšanas stiprums un biezums dažāds. Dažās grāmatās tas biezāks, grūtāk pārspējams, dažās plānāks, viegli izklaidējams. Citās viņš tikai apgrūtina lasāmā uztveršanu, bet daudzās raida no sevis iespaidus uz lasītāju. Vājie segumi ir no netīras auras tirgotājiem, kuri pieskārušies pie grāmatas bez stipri saistošas domāšanas par to. Stiprie apsegumi un apķepumi ir, ja pie grāmatas pieskārusies zādzības vai blēdības klišeja. Tā raida lasītājam virsū savus netīrumus, kuri daudzreiz izsauc nelaimi, slimības, ķildas u. t. t.

Mākslinieka portreta izstarojumi palīdz iestudēt lomu.

Aktieris. Viņam pašlaik jāiestudē grūta loma. Viņš uztraucas un baidās, ka nevarēs pietiekoši labi lomā iejusties un to nospēlēt.
Šaubas viņu tik stipri nomāc un uztrauc, ka tas sāk krist izmisumā. Viņš staigā pa istabu, murmina savas lomas dialogus, žestikulē un sāk redzami pagurt. Paguruma nomākts, tas sāk sevī gausties un neapzinīgi no kaut kā kaut ko lūgt. Šī neapzinīgā lūgšana rada zilās auras izstarojumus un tie sāk viļņot, kā mākonīši, ap aktiera galvu un izsauc tur dažas zeltītas svītriņas. Pēdējās «izmirdz,» no sevis pa stariņam, kuri pazibējuši nodziest. Tā tas turpinās dažus mirkļus, bet tad atmirdzējumi sāk uzliesmot biežāk, ilgstošāk un stariņi kļūst garāki. Tie sāk sasniegt sienas. Te kāds no stariņiem it kā piesienas pie portreta, kas piekārta pie sienas. Šinī momentā arī klīstošais aktiera skats apstājas pie portreta. Tas ir slavena aktiera portrets kādas lomas tērpā. Šo lomu viņš kādreiz labi izpildījis. Aktieris, nekā neapzinādamies, piesteidzas pie sienas, noņem ieraudzīto portretu, ieskatās viņā, nes to rokā sev līdzi pa istabu un turpina murmināt kaut ko no savas lomas. Kādu laiciņu pastaigājies ar portretu rokās, viņš to piekar pie sienas, apģērbjas un aiziet no mājas. Aiziedams viņš domā: «Gan jau būs labi.» Un patiešām, labi arī bija. Lomu viņš nospēlēja teicami.

Ko te varētu teikt par auras klišeju līdzdalību?

Lūk, to: mākslinieks ar portreta starpniecību ietvēra savā aurā klišeju, kura ar savu izstarojamu lādiņu radīja viņā vajadzīgo izjūtu un jēdzienu par uzdotās lomas būtību. Tiklīdz aktiera auras izdvestais stariņš pieskārās portretam, tās auras saturs izplūda uz viņa auru. Pēdējā ieauda sevi ģeniālā mākslinieka klišejas to daļu, kura bija vajadzīga, lai uzdotā lomā iejustos un izprastu to.

Niecīga bronzas figūriņa satur sevī dziedinošas auras klišejas lādiņu.

Cilvēks, stipri pārpūlējies un saguris. Viņam vajadzīga atpūta, bet nevar to sev atļaut. Viņš turpina strādāt un izlieto savas auras spēkus tik lielā mērā, ka viss viņa auras saturs izsīkst. Pie visa tā, viņš vēl saaukstējies. Pateicoties tam iet bojā dažādi ķermeņa audi — šūniņas, attīstās pelēka slimības tvana aura un cilvēks tuvu nesamaņai. Visiem spēkiem viņš saņemas. Kaut kur auras dziļumos redzams, ka ķermenis cenšas attīstīt kādu nepieciešamu enerģijas veidu, bet tas neizdodas. Pagurušais ir stiprs, bet galu galā sāk nākt pie domām, ka pats saviem spēkiem vairs nekā nevarēs līdzēt. Kā jau parasti tādos gadījumos, viņam sāk pamosties neapzinīgs lūgšanas impulss. Lūgšana neizjusta, un ne ar kādu personu nesaistīta, bet izdveš zilu auru. No zilās auras sāk rasties pazīstamie zeltīti-baltie stariņi — atmirdzējumi. Ilgi viņi, mirdzēdami un dzisdami klejo pa apkārtējo telpu, līdz beidzot sāk apstāties un koncentrēties pie kādas nenozīmīgas bronzas figūriņas, kas atrodas uz rakstāmgalda. Figūriņa pavisam
nenozīmīga — cilvēks cīnās ar zvēru un to uzvar. Piekusušais jau sāk sajust slimības iestāšanos. Viņš gurdeni paskatās uz figūriņu un lēni paņem to rokās. Nezin kamdēļ, bet viņš sajūt interesi un sāk viņā ilgi un dziļi raudzīties. Viņš cenšas uzminēt, kā viņa te nokļuvusi, bet nogurst, noliek figūriņu un sajūt nepārvaramu miega uzplūdumu. Neizģērbies viņš apgulstas uz dīvāna un aizmieg. Viņš guļ ilgi, līdz otram rītam, visu dienu, līdz nākošam vakaram. Pēc tam viņš uzmostas un jūtas vesels, spirgts un stiprs.

Vai še arī bija auras klišejām kāda loma? Izsekojot šo norisi, redzams sekojošais. Enerģijas krājums bija patērēts tik lielā mērā, ka dabīgā ceļā viņa mehānisms tam vairs to nevarēja piegādāt. Vajadzēja ilgāku laiku atpūsties, baudīt mieru un svaigu gaisu. Organisms jau sāka sabrukt un slimība uzmācās. Gaidīt vairs nevarēja. Vienīgā izeja bija enerģijas pieplūdumu iegūt kādā neparastā ceļā un ļoti ātri. Figūriņā, vai nu pateicoties attēlotai cīņas klišejai, vai arī tās pagatavotajai iedvesmai, atradās koncentrētas enerģijas klišejas lādiņš. Līdz ko pie tā pieskārās tāda cilvēka auras taustekļi, kuram enerģija bija vajadzīga, šis lādiņš ar «aurisko» eksplozijas veidu iedeva savu dzīvības uguns raugu tam ķermenim, kuram tā trūka. Vajadzīgo spēku saņēmis, viņš tūlīt laida darbā visus ķermeņa auriskos mehānismus, piespieda cilvēku iemigt, atjaunoja pagurušos audus un izdeldēja slimības dīgļus. Viss tas norisinājās neticami ātri un fizioloģiskā veidā.

Nejauša pieskaršanās pie svešas vēstules ietriec veselā cilvēkā ārdošu auras klišejas lādiņu. Stiprs, enerģisks, vesels cilvēks. Viņam nodrošināts stāvoklis, gudras domas, labs dzīves plāns un lielas izredzes. Viņa auras tērps spīdošs, kārtīgs, noteikts, harmonisks un skaists. Tas ir parastais mūsu dienu godīgais, turīgais pilsonis. Atnes pastu. Viņš bezrūpīgi pārskata korespondences saturu un apstājas pie kādas vēstules, kura nav nemaz viņam adresēta, bet aiz pārskatīšanās nokļuvusi viņa rokās. Pakavējis pie vēstules dažus mirkļus no savas uzmanības, viņš to atdod kalpotājam un liek nodot pastniekam. Paiet pēc šī notikuma daži mirkļi. Straujais enerģijas izplūdums cilvēkā un tā darbība kļūst lēnāka.

Viņa seja pārklājas ar kaut ko līdzīgu apslēptai uz traukuma ēnai. No šī brīža līksmais noskaņojums kļūst arvien vājāks un grūtāks. Prāta apķērība paliek vājāka, enerģija mazāka, optimisms dziest un pesimisms aug. Līdz ar to arī viņa darbības rezultāti mainās no labiem uz sliktiem. Paiet ilgāks laiks. Cilvēks jau vājš, saguris, slimības pazīmes redzamas viņa sejā.
Vēl paiet laiciņš un viņš jau ļoti slims ar nezināmu iekšēju kaiti. Drīzi viņš arī materiāli izpostīts. Līdz ar labā noskaņojuma izzušanu, izzudīs arī veselais saprāts, apķērība un gudrība. Pateicoties tam, pielaistas nelabojamas veikalnieciskas kļūdas, kas pievedušas pie posta un katastrofas.

Kāda nozīme te auras faktoram?

Apskatīsim viņa slimību no auras stāvokļa. Redzams kas briesmīgs un nesaprotams. Ap mugurkaulu apķēries pelēks, melni spīdošām sarkanām, mazām, tievām dzīsliņām auras plankums. Ja šo plankumu apskata pēc formas, viņa izskats atgādina ķirzaku, kurai daudz kāju. Galvas vietā viņai zirneklītis. No visa šī ķirzakveidīgā plankuma stiepjas kā mati pelēkas, melni-sarkana spīduma dzīsliņas. Ķirzakas galva atrodas uz krustiem, pretim nierēm, bet aste uz augšu. Tā ir pārkārusies pāri galvai, noliekusies pār pieri un karājas virs acīm un deguna. Pelēkās melni-sarkanā spīduma dzīsliņas iet no ķirzakas ķermeņa uz visām organisma daļām. Tās aptinas viņam apkārt kā asi zirga astes sari. Visur, kur šīs dzīsliņas iesēdušās, miesas audi lēnām panīkst, nomirst un rodas augoņi, jēlumi un vātis. Tā tas ir sirdī, aknās, plaušās, nierēs, kuņģī, zarnās un t. t. Gandrīz katrs iekšējais orgāns lielākā vai mazākā mērā bojāts un sirgst ar kādu vainu. Iedziļinoties jautājumā «kas tas ir?» un izsaucot garīgā skata priekšā tās auras klišejas, kuras saistās ar «ķirzaku», redzams sekojošais. Vēstuli, kurai dažus gadus atpakaļ pieskārās nelaimīgais, bija rakstījis kāds politisks fanātiķis. Fanātiķis līdz ārprātam bija pārpildīts ar šausmīga niknuma klišeju pret to ļaužu šķiru, kura ieņem dzīvē pie vērtību radīšanas un dalīšanas aktīvu lomu. Citiem vārdiem, viņš bija nikns pret visu darba devēju šķiru. Vēstule bija domāta kādai viņa piekritēju grupai.

Tā saturēja sevī niknus pārmetumus, brēcošus aicinājumus uz asins izliešanu un izteica drausmīgus lāstus pretiniekiem. Šie draudi un lāsti bija producēti ar tādu dvēseles spēku, ka viņi vēstulē radīja drausmīgu auras lādiņu. Brašais pilsonis bija visā juridiskā likumībā taisns un humāns cilvēks, bet, kā jau tas dzīvē gadās, bija arī viņš pielaidis dažus mazus morāliskus «grēciņus» pret saviem darba ņēmējiem. Šie mazie robiņi viņa gaišajā sirdī radīja tikai nedaudzus mazus zaļi-melnus kāpuriņus, bet to pietika, lai šausmīgā lāsta klišeja iegūtu tiesības un iespēju iemiesot savu kopiju viņa aurā. Sākumā no vēstules ieskrēja viņa aurā tikai maza melni-spīdoša iesarkana, kā čūskas acs, dzirkstelīte. Viņa ietaisīja ligzdu zaļajos kāpuros un sāka aust savu veidojumu. Nemieru un nesaprotamu uztraukumu viņa radīja tūlīt, bet par briesmīgu auras augoni izauga tikai dažu gadu laikā.
Auras klišeju lādiņu lielos spēkus cilvēks var pakļaut savai gribai un izmantot savā labā.

Pietiks nedaudzo piemēru, lai saprāts stādītos priekšā auras klišeju jēdzienu. Izteikto var papildināt tikai ar dažiem aizrādījumiem. Domu un jūtu klišejas, ļaunas vai labvēlīgas, cilvēkā iekļūst tikai tad, ja viņa aura tās uzņem. Labas, radošas, i e p r i e c i n o š a s un progresējošas klišejas uzņem pilnīgi katra tāda cilvēka aura, kurā nav noziegumu kāpuru u. t. t. Pa daļai labās klišejas uzņem arī tādu cilvēku aura, kurā noziegumu tārpu ir samērā maz.

Ļaunās klišejas pilnīgi uzņem tādu cilvēku aura, kura jau pārpildīta ar noziedzības kāpuriem un mezgliem. Pilnīgi ļauna cilvēka lāstu un noziedzības klišejas nevis viņus ārda, bet uztur, atbalsta un spēcina. Ļaunas klišejas pa daļai uzņem arī tādu cilvēku aura, kurā samērā maz noziegumu mezglu klišeju vai arī kuriem ir kādu labu darbu klišeju spīdumi — liesmiņas. Ārdošās, nosodošās, nāvējošās klišejas var iekļūt ikkatrā cilvēkā, kuram ir kāds noziedzības kāpuriņš. Ja cilvēks izdarījis kaut mazāko pārkāpumu, ieperinājis kaut puteklīša lielumā kāpuru, pie viņa var piekļūt un saārdīt, salauzt vislielākā, visbriesmīgākā ļaunuma klišeja. Kā labot tā ļaunā klišeju uzņemšanu aurā ar sevišķiem auras tehnikas paņēmieniem var veicināt. Tāpat var klišeju iemiesošanos paralizēt, novērst aizkavēt, iemiesojušas klišejas var iznīcināt, izdzīt, izdedzināt. Kā ar vienas domas palīdzību daudzreiz var iznīcināt vai samazināt otras domas iespaidu, tā ar vienas klišejas palīdzību var to pašu izdarīt pie auras klišejām. Auras klišejas var radīt katrs cilvēks, ar savas dzīvības spēku, tāpat kā domas. Auras klišejas var cilvēks ņemt gatavas no dažādiem priekšmetiem, kuros viņas ir iemiesotas. Gatavas auras klišejas var ņemt no citiem cilvēkiem. Stiprināt vai vājināt auras klišejas var cilvēks pats ar savu personīgo gribas spēku un arī ar dažādu priekšmetu palīdzību, kuros iemiesoti auras lādiņi. Var arī to darīt ar citas cilvēku auras palīdzību. Auras klišeju iemiesošanās, ielādēšanās un izlādēšanās pie cilvēkiem ir analoģiska visai redzamās fiziskās dzīves norises darbībai. Gluži tāpat kā cilvēks sevī var uzņemt labas un ļaunas lietas, dot tās citiem un mainīt vērtības, arī auras klišejas viņš var dot, dāvāt, pirkt, mainīt, ražot un iznīcināt.

Dzīvē vērojam cilvēkus, kuriem bez kāda redzama izskaidrojuma ļoti labi klājas. Viņiem viss viegli izdodas, un pat visbīstamākos stāvokļos viņi laimīgi paliek neaizskarti. Daudzos gadījumos pie šiem stāvokļiem lielu lomu spēlē auras klišejas. Pateicoties nejaušībai vai apzinīgai gādībai, šie cilvēki ir nokļuvuši labu auras klišeju strāvā un tās viņus nes pa dzīves jūrām kā likteņa izredzētos lutekļus. Tāpat bieži sastopam gadījumus, kur cilvēki bez redzama izskaidrojuma perās pa dzīvi kā nolādēti. Nelaime pēc nelaimes, slimības, neveiksmes, traģēdijas, šausmas, iznīcība, mocības bez apstājas. Arī šeit tas pats. Papētot auras klišeju stāvokli, atklājas, ka pietiek pagriezt tikai vienu mazu auriskās uzbūves kloķīti, un viss mainīsies uz labo.

Ja ņemsim vērā to, ka katra mūsu pieskaršanās pie otra cilvēka izsauc auras izstarojumu apmaiņu un katra mūsu doma un jūta, ar pilnīgu savas norises bildes attēlu, iegravē j a s ķermeņa auras audumos un paliek tur n e i z d z ē š a m a tā, ka viņu var izsaukt, skatīt un lasīt kurā katrā laikā līdz mūža beigām, un varbūt arī vēl ilgāk, atklāsies tādi dzīves noslēpumi, kuri visos pamatos pārgrozīs tagadējo dzīves izpratni, l i k u m u s, m o r ā l i,tikumību un zinātni. Ir tam pienācis arī
l a i k s.

V ē l a t i e s, lai tas ātrāk iesāktos un veiciniet šīs domas izplatīšanos un piepildīšanos. Tā jaunā dzīve, kura celsies no šīs idejas, būs cilvēces otrā pestīšana.

A.E. Balodis “Kosmosofija”.
Materiāls sagatavots pateicoties Verneram Straupem un Līgai Viļčinskai