Atbilstoši inkarnāciju cikliem vidēji mūsdienu cilvēks savu iepriekšējo iemiesojumu beidza apmēram pirms 100 130 gadiem. Tas nozīmē, ka nāksies iedziļināties laikā vismaz pirms 130 gadiem, lai atrastu atmiņas par iepriekšējā iemiesojuma pēdējiem gadiem. Attālinoties laikā par 30 40 gadiem, atmiņas pavājinās, kontūras kļūst nenoteiktas, bet, attālinoties 100 gadus, tās kļūst ārkārtīgi miglainas. Tikai psiholoģiskā ziņā svarīgākās dziļas senatnes ainas un atmiņas, kuras, iespējams, slacītas asinīm un saglabājušās ciešanu, pārbaudījumu un kaislīgu vēlmju dēļ, kļūst tik izturīgas, ka skaidras saglabājas līdz mūsdienām.
Tas nepārsteidz tāpēc, ka meditācijā vai miegā pazīstamas ainas uzpeld tikai kā miglaini tēli, taču tiem nekad nepiemīt patvaļīga daba un tie nav saitīti ar pārejošām parādībām. Atmiņas par pilsētu, ēku, cilvēku rasi, parku, tiltu vai kaut ko citu var saglabāties atmiņā kā iespaidīga aina, kura saglabājas sakarā ar daudzreizēju atgriešanos pie tā domās gadu gaitā. Tāpēc šādas ainas atmiņā saglabājas stabilāk nekā vienas dienas vai vienas stundas notikumu virkne.
Tomēr ir cilvēki, kuriem reizēm ataust konkrētas atmiņas, kuras saistītas ar noteiktiem notikumiem, kas viņiem bijuši ļoti svarīgi iepriekšējās dzīvēs. Kāda ceļojuma laikā pa Eiropu mans draugs un ceļabiedrs meklēja pili, kas viņam likās pazīstama, kuru bija redzējis ilustrācijās. Negaidīti mēs to atradām. Bija vēla vakara stunda un elektriskajā apgaismojumā kādā mūra sienā viņš ieraudzīja tikai vecu metāla vārtu karkasu. Tas neatbilda tai ainai, kura viņam bija palikusi prātā. Stāvēdams man blakus pie vārtiem, viņš prātoja, kur ved šī ieeja. Negaidīti kaut kas viņam likās pazīstams. Pagriezies viņš teica: Ja izrādīsies, ka aiz šīs sienas ir durvis, un pa kāpnītēm varēs nokāpt lejā, tad es zinu, kur mēs atrodamies.
Ar lukturīšiem rokās mēs izgājām caur vecu arku un pēc piecdesmit pēdām atradām sienā citu ieeju, kuru aizsprostoja koka gabali un atkritumi. Uz leju veda divpadsmit pakāpieni, tad sākās tunelis, kurš veda zem mūra sienas. Savukārt tunelis aizvijās pazemē, kuru mans ceļabiedrs detalizēti aprakstīja pirms mēs bijām tajā nonākuši. Atgriezušies viesnīcā, mēs pārlaidām nakti, bet rītausmā teritorijā, kuru ierobežoja šīs sienas, atradām vecu celtni, kuru mans ceļabiedrs tik bieži aprakstīja sarunu laikā Amerikā un kuras meklējumos viņš bija devies uz Eiropu. Šīs lielās ēkas iekštelpas bija tieši tādas, kā viņš aprakstīja. Tāpat mēs pielikām pūles, lai atvērtu ieeju citā tunelī, kurš veda pazemē, un kuru mans ceļabiedrs arī bija jau aprakstījis. Pēc pavadoņa un ciema vecākā vārdiem, šo ieeju jau vairāk kā simts gadus neviens nebija atvēris sakarā ar tā avārijas stāvokli un grūto piekļūšanu.
Mans ceļabiedrs paziņoja, ka viņš dzīvoja un strādāja šajā vietā, ka viņa pienākums bija apmeklēt šos pagrabus, kas tajos laikos iespējams kalpoja kā vīna pagrabi. Es stāstu šo piemēru, lai parādītu, ka viena aina, viens iespaids, viena doma var pēc asociācijām aizvest pie nākošās un kalpot kā atslēga, ar kuras palīdzību var nokļūt pie līdzīgām ainām un iespaidiem. Veco vārtu izskats sienā šī cilvēka atmiņā ierosināja atmiņas par citu ieeju sienā, kura veda pazemē. Par to viņš iepriekš sarunās par pili un tās neskaitāmajām telpām neatcerējās. Bieži vien kādas ēkas vai pilsēta daļas izskats aktivizē atmiņas par citām līdzīgām ainām, kuras mums liekas tik pazīstamas, ka esam gatavi tās aprakstīt, uzzīmēt, izstiept roku un pieskarties.
No kurienes rodas šie iespaidi, šīs ainas? Protams, tā nav pašreizējās dzīves pieredze, jo lielākā to daļa attiecas uz tālām vietām, kuras mēs šajā dzīvē neesam apmeklējuši.
Samērā bieži mēs saskaramies arī ar parādībām, kad bērns vai pieaudzis cilvēks neparastas mentālas vai psiholoģiskas situācijas rezultātā nonāk stāvoklī, kad negaidīti un bez piepūles atveras atmiņas arhīvi un atklājas spilgtas ainas un atmiņas.
Tā notika ar kādu meiteni, kura bija ievietota Monreālas slimnīcā. Viņa runāja vienīgi franču valodā, nepārvaldīja nevienu svešvalodu, bija maz izglītota. Bija paredzēta operācija, pret kuru meitene protestēja ar visu savu būtību. Beidzot pienāca brīdis, kad gatavojās meiteni vest uz operāciju zāli. Un te meitene vēlreiz sāka pretoties. Sākās dusmu un histērijas lēkme, viņa spiedza, smējās un raudāja. Nespēdami tikt ar galā, ārsti viņu piesēja pie krēsla. Histēriju pavadīja tāda vārdu straume, kurus ārsti un medmāsas droši vien nebija dzirdējuši.
Šoreiz meitene runāja labā angļu valodā. Viņa stāstīja, kā šādu operāciju viņai izdarījuši iepriekšējā dzīvē, kad viņai bija trīsdesmit pieci gadi, ka tādēļ viņai bijis tā jācieš, ka viņa atsakās to atkārtot vēlreiz. Viņa nosauca savu vārdu, pilsētu, sniedza daudz dažādu ziņu par savu iepriekšējo dzīvi. Tad viņa negaidīti nomierinājās un pēc tam neko nespēja no runātā atcerēties. Lieliskā angļu valoda un neparastā informācija lika speciālistiem veikt izmeklēšanu, kuru turpināja vairākas organizācijas un žurnālisti. Konstatēja, ka pilsētā, kur, kā viņa bija teikusi, viņa dzīvoja un nomira, pirms astoņdesmit gadiem bija dzīvojusi sieviete šādā vecumā un ar šo vārdu. Atrada arī kapu ar kapakmeni, kurš apstiprināja vārdu un datumu.
Nesen Indijā slimības rezultātā kāda meitene nonāca tādā psihiskā stāvoklī, ka atcerējās savu iepriekšējo dzīvi un vecāku dzīvesvietu. Uzticami pētnieki kopā ar meiteni aizbrauca uz viņas norādīto pilsētu, kuru viņa nekad šīs dzīves laikā nebija redzējusi. Pēc viņas aprakstītā ceļa tie atrada māju, kuru meitene bija aprakstījusi. Vienā no istabām zem grīdas vietā un stāvoklī, par kuru meitene bija pārliecināta, atrada kārbiņu ar arhīva materiāliem, par kuriem viņa bija stāstījusi. Šie materiāli apstiprināja meitenes personību un stāstu.
Pagātne pazīst tūkstošiem šādu gadījumu, tos apstiprina katrs zinātnieks, kurš pētījis šo jautājumu. Pilnu tādu gadījumu sarakstu būtu interesanti izlasīt, bet grāmata būtu pārāk apjomīga. Šo faktu noliegšana ir vienkārši publicēto datu noliegšana.
Katram no mums ir atmiņa – kā aizvērti un aizzīmogoti pieraksti par pagātni, pilnīgs pagātnes pieredzes, iespaidu un darba apkopojums. Pa laikam tas mums kalpo kā apgūta mācību stunda un iemantota pieredze, kuru izmanto kā uzvedības normas tagadējā dzīvē. Taču fakts, ka mēs nevaram uzreiz to atcerēties, nespējam izrakt atmiņas dziļumos, kā darām to ar vakardienas atmiņām, nepierāda, ka to nav. Kad rodas nepieciešamība vai noteikts mērķis, tās kļūst pieejamas.
Katrs cilvēks, kuram ir liela fizioloģisku, metafizisku un mistikas likumu izmantošanas pieredze, ir aktivizējis pagātnes atmiņas pietiekamā mērā, lai pierādītu no daudzām vismaz vienas vai divu iepriekšējo inkarnāciju esamību.