un kvēlojošā smilts taps par ezeru…( Jesajas 35:7)
Parasti, pirms kaut ko saņemam no Dieva, mēs to ieraugām atklāsmē. Kad saprotam, ka atklāsme ir patiesa, bet tās piepildīšanās kavējas, sātans nāk pie mums un kārdina domāt, ka nav nekādas jēgas pat mēģināt turpināt to sagaidīt. Tā vietā, lai atklāsme mūsos pārvērstos realitātē, mēs nonākam nevērtības un pazemojuma ielejā.
Dievs sniedz atklāsmes un tad noved lejup ielejā, lai mūs darītu piemērotus šīs atklāsmes izmēriem. Tieši šajā ielejā daudzi no mums cīņu zaudē un atkāpjas. Katra dieva dotā atklāsme var kļūt par īstenību, ja mums pietiks pacietības. Tikai padomā par to, cik daudz brīva laika ir Dievam! Viņš nekad nesteidzas. Taču mēs vienmēr esam tādā kā drudzī. Joprojām atrazdamies atklāsmes godības gaismā, mēs jau ejam, lai darītu, kaut gan atklāsme mūsos vēl nav tapusi par realitāti.
Dievam vajag mūs nogādāt ielejā un vest cauri liesmu mēlēm un ūdens plūdiem, lai darītu mūs atbilstošus, līdz nonāksim vietā, kur Viņš varēs mums uzticēties šo atklāsmi pārvērst realitātē. Devis mums Savu atklāsmi, Dievs ir nemitīgā darbā. Viņš strādā, lai mūs darītu atbilstošus tam mērķim, kāds Dievam ir uz mums, bet mēs atkal un atkal cenšamies izbēgt Skulptora rokas, veltījot savus pūliņus mūsu pašu niecīgo mērķu labā.
Tā atklāsme, ko dod Dievs, nav neieņemama pils debesīs, bet gan atklāsme, ko Dievs vēlas, lai tu īsteno šeit virs zemes. Atļauj Podniekam tevi uzlikt uz Savs ripas un griezt pēc Savas vēlēšanas. Tad, tikpat pārliecinoši kā Dievs ir Dievs un tu esi tu, tu pārveidosies pareizā šīs atklāsmes līdzībā. Bet nepazaudē šajā procesā savu sirdi. Ja tev jebkad ir bijusi Dieva atklāsme, tu vari mēģināt palikt zemākajā savas dzīves līmenī, ja tu vēlies, bet Dievs tev to neļaus.