Viens no izplatītākajiem maldīgajiem priekšstatiem par mīlestību ir tas, ka mīlestība ir atkarība. Ar šo maldīgo priekšstatu psihoterapeitiem jāsaskaras ikdienas darbā. Tā iespaids visdramatiskāk vērojams indivīdos, kuri, reaģējot uz šķiršanos no laulātā drauga vai mīļākā vai arī saņemot atraidījumu, ir mēģinājuši vai draudējuši izdarīt pašnāvību vai arī kļuvuši rīcībnespējīgi depresijas dēļ.Šāds cilvēks paziņo: Es negribu dzīvot, nespēju dzīvot bez sava vīra [sievas, meitenes, puiša], es viņu tik ļoti mīlu. Tad es atbildu, kā parasti mēdzu to darīt: Jūs kļūdāties, jūs nemīlat savu vīru [sievu, meiteni pusi]. Kā jūs to domājat? seko nikns jautājums. Es jums tikko sacīju, ka nespēju bez viņa [viņas] dzīvot.
Mēģinu paskaidrot: Tas, ko jūs aprakstījāt, ir parazītisms, nevis mīlestība. Ja jums ir vajadzīgs cits cilvēks, lai izdzīvotu, jūs esat šī cilvēka parazīts. Šādās attiecībās nav nekādas izvēles, nekādas brīvības. Tas drīzāk ir nepieciešamības, nevis mīlestības jautājums. Mīlestība ir brīvas gribas izpausme. Divi cilvēki mīl viens otru vienīgi tad, ja ir spējīgi gluži labi dzīvot viens bez otra, bet izvēlas dzīvot kopā.
Es definēju atkarību kā nespēju piedzīvot sava veseluma izjūtu vai funkcionēt adekvāti bez pārliecības, ka kāds aktīvi rūpējas par mani. Atkarība fiziski veselos cilvēkos ir patoloģiska. Tas ir slimīgi, tā vienmēr ir garīgās neveselības vai nepilnības izpausme.
Tas atšķiras no tā dēvētajām atkarības vajadzībām vai jūtām. Mums visiem, pat ja mēģinām izlikties citu un sevis priekšā, ka tā nav, ir atkarības vajadzības vai jūtas. Visiem ir vēlme, lai mūs apčubina, pabaro bez jebkādas mūsu pašu piepūles. Lai par mums parūpējas kāds, kas ir stiprāks par mums, kuram no sirds rūp mūsu intereses. Nav svarīgi, cik stipri, atbildīgi un pieauguši esam, cik ļoti rūpējamies par citiem; ja mēs ciešāk ieskatītos sevī, tad atrastu vēlmi, lai pārmaiņas pēc kāds parūpētos par mums.
Taču vairumam šīs vēlmes un jūtas nevada visu dzīvi; tā nav eksistences dominējošā tēma. Ja tās vada dzīvi un nosaka eksistences kvalitāti, tad mums piemīt kas vairāk nekā tikai atkarības vajadzības un jūtas: mēs esam atkarīgi. Konkrētāk runājot, cilvēks, kura dzīvi vada un nosaka atkarības vajadzības, cieš no psihiskas saslimšanas, kurai varam dot diagnosticējošu nosaukumu pasīvi atkarīgas personības saslimšana. Iespējams, ka tā ir visizplatītākā psihiskā saslimšana.
Cilvēki ar šo saslimšanu, pasīvi atkarīgi cilvēki, ir tik aizņemti, meklējot mīlestību, ka viņiem nepietiek enerģijas, lai mīlētu. Viņi ir līdzīgi izsalkušiem cilvēkiem, kuri čiepj barību, kur vien var, un kuriem pašiem nav savas barības, ko dot citiem. Ir tā, it kā viņos būtu iekšējs tukšums, bezdibenīga bedre, kas pieprasa, lai to aizpilda, bet kuru nekad nevar pilnībā piepildīt. Šie cilvēki nekad nejūtas piepildīti, vai arī viņiem nav savas pabeigtības izjūtas, trūkst daļa no sevis.
Diagnozē vārds pasīvs tiek lietots savienojumā ar vārdu atkarīgs, jo šos cilvēkus interesē tikai tas, ko viņu labā var darīt citi, neinteresējoties par to, ko viņi var darīt paši.
Pasīvas atkarības izcelsme rodama mīlestības trūkumā. Iekšējā tukšuma izjūta, no kuras cieš pasīvi atkarīgi cilvēki, ir viņu vecāku attieksmes rezultāts. Tā ir nespēja apmierināt bērnu vajadzību pēc pieķeršanās, uzmanības un gādības.
Bērni, kuri bērnībā ir mīlēti, par kuriem ir rūpējušies, pieaugušo dzīvē ienāk ar dziļi iesakņojošos izjūtu, ka ir mīlami un vērtīgi, tādēļ tiks mīlēti un par viņiem rūpēsies tik ilgi, cik ilgi viņi paliks patiesi paši pret sevi. Bērni, kas uzaug atmosfērā, kurā trūkst mīlestības vai arī kam gādība tiek sniegta nekonsekventi, iesoļo pieaugušo dzīvē bez šādas iekšējas drošības izjūtas. Drīzāk viņiem ir iekšēja nedrošības izjūta, ka man kaut kā trūkst. Izjūta, ka pasaule ir neparedzama un nav devīga, un izjūta, ka viņi paši diez vai ir mīlami un vērtīgi.
Nav nekāds brīnums, ka viņi izjūt nepieciešamību cīnīties par mīlestību, gādību un uzmanību visur, kur vien to var atrast. Un, ja tās ir atrastas, tām ir jāpieķeras tik izmisīgi, ka tas noved viņus pie nemīlošas, manipulējošas Makjavelli tipa uzvedības. Šāda uzvedība izposta ikvienas attiecības, kuras viņi cenšas pasargāt.