Neilga perioda laikā gadījās uzklausīt vairākus stāstus par nejaukiem priekšniekiem. Stāsti pamudināja uzrakstīt šo rakstiņu.Situācija diezgan banāla. Kāds atkal pildījis darba pienākumus pēc vislabākās sirdsapziņas, bet tik un tā dabūjis no priekšnieka pa kaklu. Līdz ar to visa darbinieka būtība sāk protestēt – PAR KO???!!! Vai šis aklis, vai??? Vai šis neredz, kā es raujos vaiga sviedros??? Vai šis neredz, ka pie blakus galda Melānija darba laikā šlenderē, tusē pa neta portāliem, šķirsta sieviešu žurnālus, a kāpēc viņai nekas??? Maita priekšnieks!!!

Sajūtu gamma te var būt visnotaļ plaša – no sabojātam garastāvoklim līdz riebumam pret visu pasauli. Ir zināmi gadījumi, ka cilvēki, saņēmuši šķietami nepelnītos pārmetumus vairākkārtīgi, beigu beigās jūtās aizvainoti tik ļoti, ka jāmeklē pat ne vairs psihologa, bet jau psihiatra palīdzība un viss beidzas ar invaliditāti.

Pirms sakām dziļāk ieskatīties situācijā, papētot, kāpēc? un par ko tad īsti?, jāatgādina hrestomātiska aksioma – mēs paši un tikai mēs paši esam atbildīgi par to, kas mūsu dzīvē notiek un kādus cilvēkus mēs satiekam. Karmas likums maļ nekļūdīgi (ja dogmatiskie kristieši, šeit sastopoties ar vārdu „karma”, sajūt iekšēju protestu, tālāk var nelasīt. Starp citu, man nav nekas pret kristietību, nepārprotiet, tieši otrādi; runāju tikai par dogmatiskām izpausmēm!) un nevajag situācijās vainot citus. Pat šķietami nevainīgam esot, kā šajā gadījumā. Katra cilvēka iekšējā vibrācija ir tā, kas pēc likuma – līdzīgais pievelk līdzīgo – no Esamības apstākļiem veido situācijas, kurās mums kaut kas jāiemācās. To ir ļoti svarīgi atcerēties brīžos, kad tā vien liekas, ka visa pasaule ir pret tevi it kā sazvērējusies. Tātad [pat pieņemot, ka viņš ir „maita”] nevainosim šoreiz priekšnieku. Dievam pašam roku nav un tikai sastaptie cilvēki un izveidojušās situācijas ir līdzekļi, ar kuriem Radītājs mums var ko iemācīt.

Apskatīsim konkrēto gadījumu no diviem aspektiem – vispārīgā un individuālā. Vispārīgajā aspektā parunāsimies par filozofisku attieksmi pret darāmo darbu un rezultātu, individuālajā – kas tad konkrētajā gadījumā var būt par cēloni situācijai, kura šāda izveidojusies.

Uzsākot vispārīgā aspekta apskatu, vispirms atgādināšu jau droši vien līdz nelabumam dzirdēto tēzi par nekam nepieķeršanos laicīgajā pasaulē. Diemžēl bez viņas neizdosies iztikt arī šoreiz, jo būs runa par vēl vienu nepieķeršanos – nepieķeršanos darba rezultātam.

„Pie dieviņa gari galdi,
Tur sēž pati mīļā Māra.
Tur sēž pati mīļā Māra,
Villainītes rakstīdama.
Izrakstīja, saskaitīja,
Atdod Dievam rociņā”.

Māra raksta villainītes. Māra strādā, veltīdama sevi darbam, bet darba rezultātu – šajā gadījumā, izrakstītās villainītes – Māra sev nepatur. Darba rezultātu Māra atdod Dievam!

„Bhagavadgītā” ir Krišnas dialogs ar Ardžunu par šo pašu tēmu. Krišna māca Ardžunam, ka darbs ir jāpadara, cik vien labi iespējams, bet darba rezultāts ir jāatdod viņam, t.i. Dievam, mācot gūt baudu no paša darba procesa un nemeklēt iluzoro laimes sajūtu darba rezultātā (Bhagavadgīta III:30). Dievs vislabāk zina, kāds konkrētajam padarītajam darbam pienākas rezultāts un sasaistīt savu laimes sajūtu ar darba rezultātu nozīmē nostādīt darba rezultātu starp sevi un Dievu. Bet – kā stāv rakstīts – tev nebūs citus Dievus pielūgt! (Interesantu interviju sniedza kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis pēc izšķirošā brauciena par medaļu Olimpiskajās spēlēs. Jautāts, kā viņu ietekmēja medaļas tuvums, puisis atbildēja, ka nekā, viņš tikai koncentrējies uz pašu nobraukšanas procesu. Cik reizes katram nav bijis tā, ka alkas pēc rezultāta sagandē procesu un, attiecīgi, nav arī rezultāta. Toties, maksimāli labi padarīts process sniegs maksimālo iespējamo rezultātu. Kāds tas būs – tas gan ir tikai Radītāja ziņā!)

Mūsu līdzcilvēku atzinība vai nopēlums par padarīto darbu arī ir pieskaitāmi pie darba rezultāta. Esam kaut ko padarījuši un līdzcilvēku atzinības gadījumā jūtamies laimīgi. Nopēluma gadījumā šūpoles aizšūpojas pretējo sajūtu stāvoklī – kā primāri aprakstītajā gadījumā. It kā viss ir pašsaprotami, tomēr – lai kā mēs sev censtos iestāstīt, ka viss tas piederas pie tēzes „bet tas taču ir tik cilvēciski”, evolūcijas process agri vai vēlu iemācīs izkopt attiecīgi pareizo attieksmi pret šo šūpošanos.

Individuālajā aspektā cēloņi, kas izraisa aprakstīto situāciju, var būt dažādi. Es aplūkošu tikai vienu, kurš varētu pretendēt uz vispopulārākā statusu.

Kā zināms, bērnībā pieredzētais ļoti ietekmē arī pieauguša indivīda dzīvi. „Bērnības trauma” droši vien ir viens no populārākajiem terminiem mūsdienu psiholoģijā. „Bērnības trauma” nav tikai bērnībā iegūtie „kompleksi”, bet arī daudzas citas dziļāk maskētas emocionālas brūces. Taču, kaut arī dziļāk maskētas, brūces ir aktīvas un ģenerē attiecīgās „tāds tādu pievelk” vibrācijas. Par konkrēto gadījumu – ja bērnībā pietrūkst vecāku ar mīlestību izteiktas atzinības par labi padarītu darbu, tas var radīt paliekošu emocionālu brūci. „Atzinības nepietiekamības brūce” zemapziņā darbojas un spiež palaišanas pogu ballistiskajai raķetei kura atrodas kaut kur Esamībā ar nosaukumu „Situācija, Kad Atkal Tev Nebūs Atzinības” (NB! Nevainosim arī vecākus! Esam ar viņiem saistīti karmiski un paši šādus izvelējušies. Labāk raudzīsim, kā izturamies pret saviem bērniem – ej nu sazini, zem kādām maskām mēs darbosimies kādā citā Radītāja Maskuballes cēlienā!). Tā nu nejaukais priekšnieks kalpo par autoritatīvo instrumentu (protams, gan jau, ka arī te ir savas individuālās savstarpējās karmiskās saites) ballistiskās raķetes rokās.

Protams, var mainīt darbu, var nomainīt priekšnieku. Francūžiem ir teiciens – „jo vairāk kaut ko maini, jo vairāk viss paliek pa vecam”. Mēs, protams, tagad jau saprotam, ka teiciens attiecas uz ārējiem apstākļiem. Kamēr cilvēks nemainīsies pats – respektīvi, vairs nespiedīs uz attiecīgās ballistiskās raķetes palaišanas pogas – lai kādā kolektīvā viņš atrastos, visur gadīsies priekšnieks idiots vai kolēģe čūska. Un arī nolīšana meža vidū dziļā alā neglābs – bez nokārtotiem eksāmeniem universitāti šā kā tā nepabeigsi. Radītāja universitātē diplomu par naudu nopirkt nevar. Tā nav korumpēta!