Tā kā klaiņošana pa laukiem un mežiem, tāpat kā dārza kopšana un ražas novākšana pie zemniekiem, man vienmēr bija sagādājusi prieku un tā kā es gribēju savu dzīvi pavadīt pie dabas, tad pēc skolas absolvēšanas uzrakstīju iesniegumu Oregonas Lauksaimniecības koledžai, lai studētu mežsaimniecību. Nepagāja ilgs laiks, iekams man kļuva skaidrs, ka ar to biju ierakstījies „tehnokrātiskās elles pirmajā lokā”. Tur nebija neviena skaista koka, kas cilvēku varētu iedvesmot slavēt radītāju, bet tikai pašatjaunojošies resursi, kuru vērtība tika mērīta vienīgi dolāros.Šajā lauksaimniecības skolā putekļainā mineralizētā augsnē auga tikai nelaimīgi augi, kas bija vai nu uztūkuši no minerālmēsliem, vai apstaroti ar izotopiem cerībā, ka no tiem tiks iegūtas peļņu nesošas mutācijas. Mums tika mācīts, ka nemoderniem ģimenes uzņēmumiem ir jāizzūd, lai dotu vietu racionālai, pilnīgi automatizētai agrārai industrijai. Tā vispirms esot ētiska nepieciešamība: tikai tā varēšot ierobežot bada problēmu Trešās pasaules valstīs. To, ka tur kaut kas nebija kārtība es jau sapratu, bet kā jaunam cilvēkam man nebija pietiekamu zināšanu, lai ar visu tiktu skaidrībā.

***

Pašlaik pasaules ekonomika peld naftā. Jaunas naftas ieguves vietas tiek atklātas bijušās Padomju Savienības valstīs un Āfrikā. Izšķērdība vēl arvien var turpināties. Ne pārāk sen, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bija naftas krīze, jo toreiz naftas krājumi likās izsīkuši. Tika meklēti jauni enerģijas avoti, bet etnologiem un kultūrantropologiem tika dots uzdevums sīki izpētīt dažādas lauksaimniecības sistēmas saistībā ar to enerģijas patēriņu. Šajā sakarā izvērstie enerģijas ievades/izvades pētījumi deva pārsteidzošu rezultātu. Salīdzinot enerģijas ievadi (mērītu kilokalorijās) ar izvadi, izrādījās, ka industriālā lauksaimniecība patērē līdz 10 reizēm vairāk enerģijas, nekā tā rada. Pārtikas produktu transports vien prasa vairāk enerģijas, nekā tās ir šajos produktos. Vislabākā izrādījās ķīniešu tradicionālā lauksaimniecība, kas balstījās uz efektīvu, darbietilpīgu, dārzkopības metodēm līdzinošos praksi. Izcili izmantojot Saules enerģiju (fotosintēze), ķīnieši ir saražojuši produkciju, kurā ir 2,5 reizes vairāk kaloriju, nekā patērēts tās ražošanā.

***

Pārlapojot veco alķīmiķu, rožkrustiešu un neoplatoniķu nodzeltējušos rakstus, mūsu jaunā, 21. gadsimta cilvēkam paveras visai īpatnēja pasaule. Tur varenā daba ar tās mežiem, dzīvniekiem, jūrām, vējiem, mākoņiem un zvaigžņotām debesīm tiek uzlūkota kā milzum liels cilvēks.

Cilvēku senie filozofi uzskata par lielā makrokosmosa spoguļattēlu, tikai ļoti maza izmēra. Arī labi veidotam dārzam piemīt visas šis īpašības, arī tas zināmā mērā ir mikrokosms. Kaut gan dārzs sastāv no daudzām atsevišķām daļām un atsevišķām dzīvām būtnēm, tas viss savienojas vienā organismā, augstākas pakāpes individualitātē.

Dārzam ir ķermenis, dvēsele un gars. Dārza ķermenī notiek dzīva vielmaiņa: paša augsnē un uz augsnes, starp sīkbūtnēm un veģetāciju, tāpat arī dārznieka darbības rezultātā – laistot, mēslojot un rokot.

Tas ir dārznieks, kas no makrokosma individualizē to, kas nāk no dabas veidojot dārzu kā mikrokosmu. Dārzu var uzskatīt par cilvēka spoguli.

***

Septiņdesmito gadu sakumā es nonācu Egē Vertes ciemā, kur aprūpēja ļaudis ar attīstības traucējumiem. Cilvēki dzīvoja atsevišķās mājiņās un paši veica mājas darbus. Pēc iespējām un vajadzības viņi strādāja darbnīcās – podniecībā, austuvē, galdniecībā, remontdarbnīcā, kur tie apguva šos amatus un kur darbu pielāgoja cilvēka dzīves ritmam. Šī pašpārvaldītā kopiena, pateicoties biodinamiskajai lauksaimniecībai, kas man toreiz vēl bija nepazīstama, varēja pati sevi apgādāt.

Man nenācās viegli saprast šāda veida dārzkopības teorētiskos pamatus. Kā gan es varēju iedomāties, kas ir „planētu un Mēness ietekme”, „ēteriskie veidojošie spēki”, „dabas būtnes un dvēseles, kas inkarnējas un ekskarnējas”?