Ar nožēlu nākas konstatēt, ka vēl 21.gadsimtā, kuru vairāk kā visus iepriekšējos var dēvēt par zinātniskās domāšanas triumfa gadsimtu un kad jau krietni sen vēstures arhīvos iegūlusi tāda ar maģiju saistīta apkārtējās pasaules izziņas metode kā alķīmija, vismaz Latvijā astroloģija joprojām saista tik milzum daudzu cilvēku prātus, ka kļuvusi par ienesīga biznesa jomu un iekarojusi paliekošu vietu plašsaziņas līdzekļos.Ievadam

Šķiet nebūs daudz tādu cilvēku, kuri kādreiz un kaut vai vienkāršas ziņkāres dzīti nebūtu palasījuši kādu no tiem plaši izplatītajiem horoskopiem, kas agrāk paslepus, bet tagad pilnīgi atklāti cirkulē sabiedrībā un vismaz Latvijā ir iekarojuši paliekošu vietu masu informācijas jeb plašsaziņas līdzekļos. Lasot dažādos horoskopus (ēģiptiešu, ķīniešu, tibetiešu u.c.), nekritiski ievirzītos prātos parasti izbrīnu rada tajos dotie vairāk vai mazāk trāpīgie vai par tādiem uzskatāmie cilvēka paša vai viņiem labi zināmu attiecīgā zodiaka zīmē vai gadā dzimušu paziņu rakstura iezīmju apraksti. Ir dzirdēti arī nostāsti par horoskopos izteikto paredzējumu piepildīšanos, kas labi iespiežas atmiņā, bet ļoti maz, lai neteiktu nemaz, tiek stāstīts par šādu paredzējumu nepiepildīšanos, kas, kā izrādās, notiek daudz daudz biežāk, taču atmiņā, sakarā ar to, ka nepiesaista uzmanību, parasti netiek fiksēti.

Tāpēc var rasties un arī rodas jautājums – ar ko tas izskaidrojams? Vai tikai ar horoskopu sastādītāju nenoliedzami veiklā valodā ietērpto cilvēka dabas, cilvēka psiholoģijas pārzināšanu, vai arī visu šo raksturojumu un šķietamo vai reālo sakritību pamatā ir arī kaut kas objektīvs? Tātad, kas īsti ir astroloģija – zinātne, kā to cenšas iegalvot paši astrologi, vai māņticība un blēņas?

Daudzajās publikācijās, ko par astroloģijas tematiku ir iespējams lasīt, par šo jautājumu ir izteikti krasi atšķirīgi spriedumi un vērtējumi. Arī daudzās sarunās un pārrunās tīri sadzīviskā līmenī kā par zinātni, tā par astroloģiju, var dzirdēt visdažādākos viedokļus, ieskaitot pārmetumus un pat apvainojumus tradicionālajai jeb oficiālajai zinātnei, kā zinātni ar zināmu nicinājuma pieskaņu dažas aprindas pēdējā laikā mēdz dēvēt, par tās it kā nevarību vai nespēju izskaidrot vairākas neikdienišķas parādības un par tās it kā daudzos gadījumos necilvēcīgo, antihumāno raksturu.

Diemžēl, iedziļinoties šajos spriedumos, vērtējumos, pārmetumos un apvainojumos, nākas konstatēt, ka, pirmkārt, par astroloģiju un tradicionālo zinātni parasti visvairāk un viskategoriskāk izsakās, resp., pārmetumus un pretenzijas pēdējai izvirza cilvēki, kuriem ar tā nodēvēto tradicionālo zinātni, bet, faktiski, vienkārši – zinātni nav cita sakara, kā vienīgi tas, ka viņi ikdienā bez sevišķas iedziļināšanās un nemitīgi izmanto tradicionālās zinātnes sasniegumus, sākot ar, teiksim, pārtiku, apģērbu, medikamentiem, satiksmes līdzekļiem un beidzot ar vismodernāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām – datoriem, telekomunikācijām utt.

Otrkārt, Latvijas plašsaziņas līdzekļos brīžiem piekoptā zinātnes noniecināšana zināmā, ar pietiekamu intelektu un informāciju neapveltītā sabiedrības daļā par zinātni ir radījusi maldīgu priekšstatu arī tā iemesla dēļ, ka zinātnei attiecībā uz dažām neikdienišķām parādībām (poltergeists, NLO, gaišreģība u.c.) patiešām nav ko daudz teikt un līdz ar to var rasties iespaids, ka viss, ko par zinātni šajā sakarā dilentantiski spriedelē un raksta, it kā pareizi vien ir.

Tādēļ, pirms pievēršamies astroloģijas un zinātnes nozīmes, to sabiedriskās lomas noskaidrošanai, mēģināsim saprast, kas tad īsti ir kā viena, tā otra.

Nedaudz vēstures. Atdalīšanās

Vispirms jāatzīmē, ka gan zinātnes, tostarp astronomijas, gan astroloģijas izcelsme jeb sakne ir kopēja – tās abas sākotnēji radušās no cilvēku dabā ieprogrammētajiem centieniem izzināt un izprast kā apkārtējo pasauli, tā arī sevi pašu, lai izdzīvotu, apgūtu un pakļautu šo pasauli. To sākumi ir saistīti ar senajām civilizācijām Tuvajos Austrumos, Ķīnā, Indijā u.c., ar tajās valdošajiem reliģiskajiem priekštatiem, ticējumiem un arī debess novērojumiem. Gadu tūkstošos šajā jomā ir ticis uzkrāts milzīgs un vērā ņemams faktu un atziņu daudzums un tādēļ, lai kāds arī būtu pašreizējais astroloģijas vērtējums, kā fenomens tā nenoliedzami ir cilvēces garīgās aktivitātes, patiesības meklējumu un līdz ar to vispārējās kultūras sastāvdaļa un kā tāda vismaz no vēsturiskā aspekta ir pētāma un analizējama, lai arī, kā turpmāk redzēsim, šīs aktivitātes, šie meklējumi nav noveduši pie vērā ņemamiem sabiedrības attīstību veicinošiem rezultātiem.

Aizsākumus Eiropā jeb Vecajā pasaulē izplatītajai astroloģijai ir izdevies sameklēt jau senajā Babilonā un Ēģiptē ap 2000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Babilonas priesteri un astronomi – haldeji, kas bija labi debess spīdekļu pazinēji un ilgajos debess vērošanas gados bija pamanījuši un noteikuši dažu spožu spīdekļu (planētu) kustību starp nekustīgajām zvaigznēm, lai labāk šo kustību aprakstītu, sadalīja debess sfēru zvaigznājos, kuros apvienoja spožākās, raksturīgākās zvaigznes jeb tā sauktās stāvzvaigznes, tā izveidojot pirmo debess karti, kas palīdzēja noteikt debess puses un orientēties ne tikai debesīs, bet arī uz zemes. Un tiktāl šo, varētu teikt, pirmo debess novērojumu un pētījumu programmu var atzīt par uz visnotaļ zinātniskiem pamatiem risinātu.

Tāpat ar noteiktiem nosacījumiem var būt pieņemami arī šo priesteru uzskati, ka debesu spīdekļiem, kā dievišķi radītiem, ir sevišķa, dievišķa nozīme, kā arīdzan visam ar debesīm saistītajam, ņemot vērā to, ka arī mūsdienās zinātne ir nonākusi pie secinājuma, ka nav kategoriski noraidāma atziņa par kosmiska Primārā Informatīvā Lauka, resp., par kāda Garīgā Pirmsākuma jeb Dieva kā pasaules Radītāja iespējamo pastāvēšanu.

Taču to vairs nevar teikt par tālāko, jo, pēc šo pašu priesteru uzskatiem, šie debesu spīdekļi, to stāvoklis pie debesīm nosaka gan atsevišķa cilvēka, gan veselas tautas, gan kāda notikuma, piemēram, karagājiena likteni utt. u.t.jpr. It sevišķi tiek fiksēts un piešķirta nozīme tam, kāds zvaigznājs, ko sauca par horoskopu, cilvēka dzimšanas, pasākuma iesākuma utt. brīdī uzlec austrumos, un kāds tajā momentā ir planētu stāvoklis zvaigznājā un pie debess juma, kas tad arī kalpo par pamatu to secinājumu sastādīšanai, kuri nosaka vai pareģo turpmāko notikumu gaitu, resp., likteni. Vēlāk tieši šo pareģojumu kopumu sāka dēvēt par horoskopu, bet sākotnēji tas, kā jau minēts, nozīmēja attiecīgajā momentā austrumos uzlecošo zvaigznāju. Tam, diemžēl, ne tikai tajos tālajos laikos, bet arī mūsdienās nav nekāda zinātniska pamatojuma, un tas līdz ar to tad arī iezīmē to šķelšanās punktu, kad zinātne vai, precīzāk, astronomija atdalījās no astroloģijas.

Vēlāk astrologi, lai izskaidrotu šo ietekmi, piedēvēja katrai planētai specifisku emanāciju, kura tad arī esot tā, kas noteiktos planētas stāvokļos attiecībā pret zvaigznēm izraisa tās vai citas sekas, kā arī izdarīja virkni citu, spekulatīva vai ezoteriska (t.i., ārpuspieredzes ceļā iegūtu) rakstura pieņēmumu, spriedumu, secinājumu utt., bet to sīks pārstāsts, kā viegli saprast, nevar būt šī apskata uzdevums, jo interesi par šiem jautājumiem, ja tāda tomēr radusies, lasītāji var apmierināt gandrīz jebkurā astroloģijai veltītā grāmatā, kuras mūsdienās ir pieejamas milzīgos vairumos. Astroloģija kā zīlēšanas paveids, kas pēc attiecīgas un ne pārāk sarežģītas sagatavošanās (mācīšanās) bija visiem apgūstams un balstījās uz it kā ļoti universāla, pašas dabas dota pamata – debess spīdekļa (gan planētas, gan stāvzvaigznes), zvaigznāji un to savstarpējie mainīgie stāvokļi pie krāšņā debess juma – valdzināja ļoti daudzus, tostarp izglītotus cilvēkus un guva plašu izplatību Vecajā pasaulē, bet, sākoties lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetam, arī citur pasaulē.

Tomēr jāatzīmē, ka nodarbošanās, aizraušanās un apmātība ar astroloģiju, kāda vērojama mūsdienās, nebūt nav palieka no kādreiz neierobežoti dominējošiem uzskatiem. Jau senās Grieķijas filozofi vērsās pret šiem veselam saprātam nepieņemamajiem maldiem. Sevišķi asi pret astroloģiju uzstājās, piemēram, skepticisma skolas pārstāvji (Klētnieks, 1983).

Tātad, no izziņas, no patiesības meklējumu vienotās saknes, ja turpinām lietot dzejiskus salīdzinājumus, ir izauguši divi koki: viens – neapšaubāmi spēcīgs, daudzveidīgus un derīgus augļus nesošs, otrs – …, bet to vērtēsim vēlāk. Lai gan tādu ļoti izsmeļošu vērtējumu savā laikā jau ir devis viens no viduslaiku ievērojamākajiem astronomiem, kurš pētījis arī astroloģiju un līdz ar to labi pārzinājis visu ar to saistīto, t.i., labi pārzinājis astroloģijas virtuvi – Johans Keplers. Viņš astroloģiju ir nosaucis par astronomijas dumjo meitu. Precīzi desmitniekā!

Zinātne un astroloģija – definīcijas un raksturojumi

Zinātni vislakoniskāk var definēt kā apkārtējās materiālās un arī cilvēka garīgās pasaules izziņas procesu, kas balstās uz trim obligātām sastāvdaļām – novērojumu, eksperimentu un loģisku analīzi. Pat pavirši aplūkojot tradicionālo zinātni un tās lomu, nav noliedzams tas fundamentālais fakts, ka visa mūsdienu civilizācijas materiālā un līdz ar to ļoti lielā mērā arī garīgā eksistence, labklājība, drošība un attīstība pamatojas uz zinātnes sasniegumiem. Tas ir tik uzskatāmi, ka izvērst šīs tēzes, šī apgalvojuma argumentāciju, šķiet, nav sevišķas vajadzības. Dabas resursu apguves un atjaunināšanas metodes, enerģijas ieguves avoti un paņēmieni, transporta sistēmas, veselības aizsardzības metožu un līdzekļu daudzveidīgais arsenāls, informācijas apstrādes, glabāšanas un pārraides metodes utt. u.t.jpr. – visa tā pamatā vismaz līdz šim ir ar tradicionālās zinātnes metodēm un pūlēm iegūtās atziņas un zināšanas. Nav noliedzams arī tas, ka zinātnei ir milzīgas, līdz galam ne tikai neizsmeltas, bet pat neapjaustas potenciālās iespējas evolucionēt arī nākotnē, pilnībā nodrošinot cilvēces fiziskajai un garīgajai attīstībai nepieciešamo vajadzību apmierināšanu.

Nekorekti ir arī runāt par tradicionālās zinātnes it kā nevarību un antihumānismu, jo, pirmkārt, jāņem vērā tas, ka tradicionālā zinātne un, it sevišķi, fundamentālā zinātne attīstās zināmu, sabiedrības tam nolūkam atvēlēto finansiālo un materiālo resursu apstākļos, kas, diemžēl, kā rāda prakse, pietiek tikai pašu aktuālāko un arī ne visu cilvēces attīstībai nepieciešamo uzdevumu risināšanai. Tāpēc uz vēlāku laiku tiek atliktas daudzas neapšaubāmi interesantas un pat nozīmīgas problēmas.

Otrkārt, zinātnes un zinātnieku galvenais uzdevums ir ražot informāciju – jaunas atziņas, jaunas zināšanas par dabu, cilvēku, domāšanu, sabiedrību utt., protams, atklājot un novērtējot arī šo jauno zināšanu iespējamo bīstamību, t.i., savlaicīgi informējot un brīdinot sabiedrību par varbūtējām šo zināšanu izmantošanas sekām. Taču jāņem vērā tas, ka pa lielākai daļai zinātnieks nav noteicējs par iegūtajiem rezultātiem un atklājumiem. Viņš par tiem saņem noteiktu atlīdzību, bet paši rezultāti un atklājumi parasti kļūst par pētījumu finansētāju īpašumu, kuri tad arī nosaka to tālāko izmantošanu jeb likteni. It sevišķi tas sakāms par tiem pētījumiem, kuru rezultāti tiek publicēti, jo līdz ar publiskošanu notiek to sabiedriskošana, resp., šie jaunie rezultāti, jaunās atziņas kļūst par visas sabiedrības īpašumu. Tas, bez šaubām, nenozīmē, ka zinātniekam nav nekādas atbildības par savu darbu un veikumu. Taču, ja zinātnes sasniegumi dažkārt vēršas pret cilvēkiem, kā, piemēram, masu iznīcināšanas ieroču, ekoloģijas u.c. jomās, tad pie tā vainīga ir nevis pati zinātne, bet atsevišķu zinātnes sasniegumu sabiedriskā izmantošana, ko nosaka, galvenokārt, uzņēmēji un politiķi, neizslēdzot, protams, arī dažus savtīgu interešu vadītus zinātniekus.

Šajā sakarībā der atcerēties, ka arī ar cirvi, kas uzskatāms par vienu no senākajiem cilvēka prāta darbības un apkārtējās pasaules izzināšanas sasniegumiem, var skaldīt ne tikai malku, bet arī galvaskausus. Viss ir atkarīgs no rokām, kurās šis cirvis ir nonācis, vai precīzāk – no galvas, kas šīs rokas vada.

Bet tagad pāriesim pie astroloģijas. Ja, attiecībā uz zinātni, viss, kā redzējām, ir pietiekami skaidri un noteikti definējams, tad attiecībā uz astroloģiju un atkarībā no uzziņas avota iegūstam dažādas atbildes. Tā, piemēram, “Latvijas Padomju enciklopēdijā” (Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981) rakstīts: “Astroloģija (gr. Astrologia) – maldīga mācība par debess parādību saistību ar notikumiem uz Zemes. Pēc astroloģijas cilvēka raksturs un dzīves gājums atkarīgs no debess spīdekļu savstarpējā stāvokļa (galvenokārt, planētu konfigurācijas) cilvēka dzimšanas brīdī; izzinot uz priekšu planētu stāvokļus, iespējams pareģot nākotnes notikumus, karus, epidēmijas. Astroloģija radusies Tuvo Austrumu zemēs p.m.ē. Zināmā posmā astroloģija sekmējusi astronomijas attīstību; dažās kapitālistiskajās valstīs vēl mūsu dienās izdod astroloģiskus žurnālus.”

Ko var teikt par šo astroloģijas skaidrojumu? No zinātnē obligātās prasības pēc maksimālas precizitātes viedokļa diskusiju un iebildumus varētu izraisīt apgalvojums, ka mācība par debess parādību saistību ar notikumiem uz Zemes ir maldīga, jo debess parādību un Zemes notikumu saistība ir tik plašs un vēl pilnībā neizpētīts problēmu loks, ka tik kategoriska apzīmējuma kā “maldīga mācība” lietošana bez izvērstāka iztirzājuma nav korekta. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā to, ka determinisms – viens no zinātniskās domāšanas pamatelementiem – atzīst un pamato parādību savstarpējo saistību un nosacītību. Piemēram minama labi zināma un viena no aktuālām un intensīvi risinātām zinātnisko pētījumu problēmām – Saules-Zemes sakari, kas izzina Saules aktivitātes parādību ietekmi uz dzīvības un citu procesu norisēm uz Zemes (skat., piemēram, Balklavs, 1975/76) un kuru izpētē ir gūti vērā ņemami, t.i., šādas ietekmes esamību apstiprinoši rezultāti. Tādēļ, ja definīcijas konstrukcijā “maldīga mācība par debess parādību” vietā būtu lietots, piemēram, “no zinātnes metodoloģijas viedokļa līdz šim neapstiprināta mācība par debess spīdekļu stāvokļu” un tālāk kā tekstā, tad visam varētu piekrist, jo būtu ievērota tieši zinātnei raksturīgā spriedumu un formulējumu precizitāte.

1927.-1928. gadā izdotajā “Latviešu konversācijas vārdnīcā” (Rīgā, A.Gulbja apgāds) astroloģija ir definēta kā mācība, kas cenšas noteikt atsevišķu cilvēku vai veselu tautu likteni pēc debess spīdekļiem. Tā kā nav dots šīs mācības vērtējums, šādu definīciju var uzskatīt par visnotaļ korektu.

Bet ko par sevi saka, kā sevi vērtē paši astrologi? No šī viedokļa interesanti ir ielūkoties vēl senāk izdotajā A.Trojanovska “Astroloģijas vārdnīcā”. Tur teikts: “Astroloģija – okulto zinātņu nozare, kas nodarbojas ar debess ķermeņu fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko izpēti, uzskatot tos par saprātīgām būtnēm. Tā māca, ka katrai planētai atkarībā no attiecībām ar citām planētām un tās atrašanās vietas zodiakā piemīt dažādas īpašības, tādējādi planētu emanācija (izstarojums) nekad nav vienāda. Tā kā ikvienā momentā kādas konkrētas planētas, kas atrodas vislabvēlīgākajā stāvoklī, iespaids ir dominējošs, tad cilvēkam piedzimstot, viņš tāpat kā citas būtnes saņem un uz visu mūžu saglabā šo iespaidu jeb “zīmi” uz savu ķermeni, seju, rokām. To pēta patstāvīgas zinātnes – fiziognomika un hiromantija. Šīs “zīmes” parāda to labvēlīgo un naidīgo planētas ietekmes daudzumu, kas saistīts ar ikvienu būtni un izpaužas tās īpašībās un liktenī. Šīs īpašības ir alķīmijas, maģijas, psihurģijas pētniecības priekšmets, bet likteni nosaka astroloģija”*).

Redzam, ka no formālās loģikas viedokļa šī astroloģijas definīcija ir precīzāka par pirmajā iepriekš minētajā enciklopēdijā doto, neraugoties uz šī brīža pasaules uztveres un izpratnes kontekstā visai, teiksim, dīvaini skanošo aksiomu “debess ķermeņi – saprātīgas būtnes”. Pirmkārt, šī definīcija ir nozīmīga ar to, ka to ir devuši paši astrologi un atspoguļo viņu skatījumu uz jautājuma būtību un, otrkārt, te ir nepārprotami pateikts, ka astroloģija ir viens no okulto, proti, apslēpto, pārdabisko, ar viņpasauli saistīto parādību un procesu izpētes virzieniem. Tas ļauj ienest nepieciešamo skaidrību attiecībā uz izziņas procesu, uz tā metodoloģiju, sadalot to tādējādi, ka šis izziņas process balstās vai nu uz tradicionālo zinātni vai okulto zinātni. Šāda nostādne no tradicionālās zinātnes viedokļa ir principā pieņemamāka, ja, protams, netiek izvērstas diskusijas par to, vai tā sauktās okultās zinātnes vispār var saukt par zinātnēm, jo jāievēro tas, ka šajā gadījumā, t.i., attiecībā uz pārdabiskās pasaules parādību izpēti par zinātni var runāt tikai nosacīti, atceroties, ka zinātnes jēdziens ir radies kā vienojošs dabisko parādību un procesu izzināšanas metožu un rezultātu apzīmējums un kurā obligāti, kā jau iepriekš uzsvērts, jābalstās uz trim vaļiem – novērojumu, eksperimentu un loģisku analīzi. Ja attiecībā uz novērojumu un loģisko analīzi var uzskatīt, ka arī okultajās zinātnēs, tostarp arī astroloģijā ir iespējams nodrošināt no zinātniskās metodoloģijas viedokļa nepieciešamo prasību ievērošanu, tad eksperiments, kam pēc tradicionālās zinātnes kritērijiem ir noteikts, ka tiem ir jābūt atkārtojamiem un pieejamiem visiem, kuriem vien ir tā vai cita eksperimenta veikšanai vajadzīgā kvalifikācija un instrumentālais vai tehniskais aprīkojums, lai tos veiktu, ir tas klupšanas akmens, kas ļauj vismaz apšaubīt, lai neteiktu – noraidīt, okultās pasaules pētnieku pretenzijas uz viņu pētījumu zinātniskumu, jo parasti visus šos pētījumus labākā gadījumā var vērtēt tikai kā atsevišķu parādību novērojumus, ko izdarījusi atsevišķa persona vai lielāka vai mazāka cilvēku grupa un kurus neizdodas atkārtoti reproducēt kompetentas komisijas klātbūtne.

Ievērojot to, tātad, var teikt, ka tradicionālās zinātnes to pašreizējā vispārpieņemtajā izpratnē ir vērstas uz apkārtējās realitātes izzināšanu tās dabiskajā, visiem uztveramā un pieejamā izpausmē, bet, tā sauktās okultās zinātnes labākajā gadījumā mēģina nodarboties ar šīs realitātes apslēpto, pārdabisko izpausmju vai pat kvalitatīvi atšķirīgas realitātes – viņpasaules vai garu pasaules – ne visiem pieejamo jeb uztveramo izpausmju izziņu, kā arī ar šo dabisko un pārdabisko parādību savstarpējās saistības noskaidrošanu. Taču jautājumu par šīs apslēptās, pārdabiskās realitātes jeb pasaules pastāvēšanu, kuru varam uzskatīt par tradicionālo un okulto zinātņu saskares punktu, t.i., jautājumu par šīs pārdabiskās realitātes pastāvēšanas objektivitāti vai subjektivitāti un līdz ar to arī jautājumu par dabiskā vai pārdabiskā savstarpējo saistību, lielā mērā var uzskatīt par atklātu, jo zinātnieku aprindās domas par šiem jautājumiem dalās.

Viena daļa – konsekventi materiālisti – vispār kategoriski noraida ārpus- jeb pārmateriālas pasaules pastāvēšanu. Taču lielākā daļa, to vidū arī šī apcerējuma autors, tomēr aizstāv domu, ka pastāv divas, kvalitatīvi atšķirīgas, pasaules – garīgā un materiālā un ka gandrīz visas pagaidām par pārdabiskām uzskatītās parādības varētu tikt (tiks) izpētītas un izskaidrotas no tradicionālās zinātnes pozīcijām, ja vien tās kļūtu (kļūs) šādiem pētījumiem pieejamas. Tādējādi iespējams nonākt arī pie secinājuma, ka robeža starp dabisko un pārdabisko ir visai nosacīta un ar laiku mainīga vai pat, ka nekā pārdabiska faktiski nav. Ir tikai jau zināmais, izzinātais, izprastais un vēl nezināmais, neizzinātais, neizprastais. Ir tikai viena mūs aptveroša un ietekmējoša realitāte – pasaule – , kuru nosacīti var sadalīt materiālajā un garīgajā ar vairāk vai mazāk pieejamām gan dabiskā, gan pagaidām pārdabiskā izpausmēm. Cilvēks vienlaicīgi apdzīvo abas šīs pasaules, kas arvien vairāk tiek izzinātas un izprastas, un šo izziņas procesu nosaka tikai cilvēka dabiskās spējas, kurām robežas, lai arī teorētiski iezīmējamas, praktiski vēl ne tuvu nav sasniegtas.

No šī viedokļa var teikt arī tā, ka pašreizējā civilizācijas attīstības etapā tradicionālās zinātnes primārais uzdevums ir apmierināt tās visakūtākās vajadzības (pārtika, enerģija, veselības aizsardzība u.c.), kas saistītas ar civilizācijas eksistenci šajā, galvenokārt, ar materiālo pasauli pārstāvētajā realitātē, paturot prātā, ka laika gaitā, kad šīs visakūtākās vajadzības būs pilnīgi nodrošinātas, apkārtējās realitātes izziņā akcenti var mainīties.

Jāņem vērā arī tāds aspekts, ka arī materiālo pasauli ne visi var uztvert tādā iespaidu vai informācijas pilnībā, kādā to mums vai vismaz lielākam vairumam no mums parasti sniedz labi pazīstamie pieci maņu orgāni, ja vien kāda no šīm maņām cilvēkam nav bojāta vai kopš dzimšanas vispār nepiemīt. Šajā sakarībā mēs nevaram kategoriski noliegt un kā loģiska iespējamība mums ir jāpieļauj doma, ka daži cilvēki var būt apveltīti vai viņiem ir izdevies izkopt un attīstīt vēl kaut kādu maņu jeb spēju uztvert tādas apkārtējās realitātes izpausmes, kas pārējiem, normāliem jeb vidusmēra cilvēkiem nav pieejamas. Pie tiem varētu tikt pieskaitīti arī gaišreģi un pareģi, ja vien tie, protams, ir īsti, bet ne šarlatāni. Šie, tā sauktie ekstrasensi, tad arī varētu būt vieni no tiem, kas nodarbotos ar šo, nosacīti par pārdabiskām, bet, precīzāk par neparastām parādībām nosaukto realitātes izpausmju apzināšanu un izpēti. Taču to darot, noteikti būtu jāievēro viens ļoti stingrs noteikums – šādiem pētījumiem un eksperimentiem būtu jānotiek profesionāli pārdomātā un izplānotā kontrolē, lai iespējamie rezultāti, kurus mēs nevaram pilnīgi droši prognozēt, nevarētu tikt izmantoti pret cilvēkiem, kā tas ir noticis ar daudziem tradicionālās zinātnes sasniegumiem, ar ķīli (cirvi) sākot un atombumbu beidzot.

Kā vienu no seno astrologu veikumiem var atzīmēt to, ka, izdarot debess ķermeņu kustības novērojumus un cenšoties sasaistīt tos ar notikumiem uz Zemes, ar cilvēku raksturiem un likteņiem, viņi ir mēģinājuši izdarīt zināmā mērā, kā mēs tagad teiktu, šo saistību statistisko analīzi, kuru rezultātā ir izveidotas cilvēka raksturu tipu klasifikācijas un apraksti. Dažādām astroloģiskām sistēmām (haldejiešu jeb babiloniešu, ķīniešu, indiešu u.c.) jeb skolām tie ir atšķirīgi, bet ir arī sakritības un, kā skaidro paši astrologi, tās papildina viena otru.

Taču, kā astrologi uzsver, runa esot par raksturu dominantēm, bet ne par nolemtību. Šīs dominantes varot veicināt vai kavēt to vai citu liktenīgu lēmumu un iznākumu, bet nekas neesot fatāls, nenovēršams. Tātad, astrologi savos izteikumos, spriedumos, pareģojumos, prognozēs, resp., horoskopos ir visai nenoteikti izplūduši, nekonkrēti, pieļaujot dažādas interpretācijas. Var teikt arī – glumi, lai būtu spējīgi atvairīt iespējamos pārmetumus par to vai citu savu izteikumu vēlāku neatbilstību reāli notikušajam un akcentēt tos, ja kaut kāda sakritība tomēr var tikt atzīta.

Pat pavisam nedaudz pieskaroties astroloģijas vēsturei, nevar nepieminēt sengrieķu zinātnieku Klaudiju Ptolemaju, kas sarakstījis ne tikai sava laika pilnīgāko astronomisko zināšanu enciklopēdiju 13 grāmatās (Thurston, 1994) – “Almagest” (mūsdienu tulkojumā gandrīz 500 lpp.), bet arī vienu no pirmajām astroloģijas mācību grāmatām “Tetrabiblos” (Četrgrāmata), kas ilgu laiku bija galvenais zināšanu avots šajā jomā. Ptolemajs pirmais ir mēģinājis astroloģiju nostādīt uz zinātniskiem pamatiem, izmantojot tādus reālus faktus, kas saistīti gan ar Saules ietekmi uz laika apstākļiem, augiem un cilvēkiem**), gan arī ar Mēness ietekmi uz paisumu un bēgumu un laika apstākļiem. Ar astroloģiju nodarbojušies tādi pasaulslaveni zinātnieki kā Galilejs, Keplers, Kampanella u.c.

Kā jūdu, tā kristīgā ticība, kas radusies uz jūdu ticības bāzes un ir visas eiropeiskās kultūras pamats, visos laikos pret astroloģiju ir izturējusies noraidoši, gan balstoties uz astroloģisko atziņu neatbilstību dabiskajai vai loģiskajai lietu kārtībai, gan uzskatot, ka cilvēka likteņa būtība ir tikai Dieva ziņā un līdz ar to ir nosodāmi pat mēģinājumi kaut ko izzināt iepriekš, kaut ko uzzināt no Dieva nodomiem, no Viņa plāna. Kristīgā ticība astrologu darbību un to izmantotājus pasludina par grēku, bet pēc Vecās Derības kanoniem astrologus tāpat kā burvjus varēja nomētāt ar akmeņiem.

Runājot par astroloģiju, nevar nepieminēt tādu leģendāru un noslēpumainu personību kā franču pareģi jeb gaišreģi Nostradamu. Viņa pareģojumi par notikumiem tajā laikā, kurā viņš dzīvoja, kā vēsta liecības, ir bijuši apbrīnojami precīzi, bet pareģojumi par tālāko nākotni šī iemesla dēļ saista daudzu interesentu uzmanību un tiek analizēti un pētīti vēl mūsdienās, jo daudziem cilvēkiem tieksme uzzināt kaut ko par savu turpmāko likteni ir ļoti izteikta un attīstīta. Taču Nostradams nav astrologs tradicionālajā šī jēdziena izpratnē, kuri kāda notikuma iestāšanos saista ar zvaigžņu stāvokli kā šī notikuma cēloni. Viņš drīzāk paredzēja notikumus un reizēm prata sasaistīt tos ar zvaigžņu stāvokli attiecīgajā momentā, t.i., izmantoja šo zvaigžņu stāvokli kā kosmisku pulksteni, par ko nedaudz būs runa turpmāk.

Laika gaitā, kā arī tradicionālās zinātnes iespaidā, astroloģija ir mainījusi daudzas savas pamatnostādnes. Šodien astrologi diez vai piekritīs “Astroloģijas vārdnīcas” definīcijai. Mūsdienu astroloģija, ievērojot milzīgo autoritāti, kādu sabiedrības apziņā ir ieguvusi modernā zinātne, cenšas balstīties uz tās atziņu par Visumu kā vienotu veselumu, kurā katra daļa nenoliedzami atrodas noteiktā mijiedarbībā un līdz ar to atkarībā no pārējām. Un no šīs atziņas tad arī astrologi izdara secinājumus par planētu stāvokļa iespējamo ietekmi uz cilvēka raksturu, tieksmēm un varbūtējo likteni.

Diemžēl, mūsdienu astroloģija, kas, izmantojot cilvēku nezināšanu un lētticību, ir vērtusies par visai ienesīgu un gandrīz ar risku nesaistītu vai mazsaistītu biznesa jomu, ir kļuvusi arī ļoti, kā jau atzīmēts, elastīga, lai neteiktu slidena. Tā ir mazāk strikta un kategoriska savos spriedumos un pareģojumos. Un grūti spriest, vai šajā ziņā vainojams vienotas metodikas trūkums, jo katra astroloģijas skola vai novirziens balstās uz savu metodiku, kas dod arī nesakrītošus, bet, kā astrologi, to apejot, skaidro – papildinošus rezultātus, vai vainīga ir šo metodiku nepilnība vai šīs metodikas (metodiku) neapgūšana pietiekami augstā profesionālā līmenī, kas nodrošinātu nepieciešamo precizitāti, vai vispār astroloģijas principiālā neatbilstība īstenības atspoguļošanā un līdz ar to šīs īstenības prognozēšanā, vai arī izcilu, Nostradamam līdzīgu sava amata jeb mākslas pratēju trūkums utt. Pašlaik astroloģijā dominē vairāk stiepjami un mazāku atbildību uzliekoši formulējumi, kā, piemēram, zvaigznes nosliec, bet nenosaka, t.i., debess ķermeņu stāvokļu kopums rada priekšnoteikumus noteiktām, iepriekš prognozējamām norisēm, bet šo norišu vai notikumu realizēšanās nav fatāla, nav nenovēršama. Tā, zinātniski izsakoties, ir varbūtīga. Pēc mūsdienu astroloģijas koncepcijām “laimīgās” un “nelaimīgās” zvaigznes ietekme uz konkrēto cilvēku ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka patības, viņa Es apziņas. Jo mazāk cilvēks spējīgs uz pašapzināšanos, pašvadību un pašregulāciju, jo vairāk viņš ir pakļauts dažādu ārējo iedarbību un stihiju ietekmei. Turpretī cilvēks, kas spēj sevi veidot un vadīt savas īpašības un ārējos apstākļus pat tad, ja šīs īpašības nav nekādas izcilās un apstākļi ir nelabvēlīgi, ļoti bieži var izmantot savā labā. It sevišķi jau tad, kad iekšējais stāvoklis un ārējie apstākļi ir prognozējami jeb paredzami ar noteiktu varbūtību. Tā, piemēram, zem Marsa zīmes dzimušie, kuriem esot raksturīga nosliece uz agresivitāti un neatlaidību, var kļūt ne tikai par profesionāliem karavīriem vai noziedzniekiem, bet, ieguldot savu eksplozīvo enerģiju jaunradē, var izveidoties arī par ievērojamiem māksliniekiem, zinātniekiem, politiķiem u. tml. Vārdu sakot – mūsdienu astroloģija ir gandrīz neierobežotu un nekādu atbildību neizsaucošu spekulāciju sfēra.

Nav grūti saskatīt, ka gandrīz visam augstāk teiktajam par cilvēku un to raksturu nozīmi uz viņu likteņiem var piekrist arī no tradicionālās zinātnes, sevišķi psiholoģijas viedokļa, izņemot tēzei par notikumu, parādību, norišu utt. realizēšanās varbūtību objektīvo prognozējamību, izmantojot debess spīdekļu stāvokli vai pat šo realizēšanās varbūtību atkarību (nosacītību) no debess spīdekļu stāvokļiem. Tam no tradicionālo zinātņu redzējuma nav neapgāžamu, lai neteiktu – nav nekādu apstiprinājumu, ja vien diskusijās neiekļaujam jautājumu par periodiskiem procesiem, pie kuriem pieskarsimies nedaudz vēlāk.

Vispār jāuzsver, ka mūsdienu astroloģija sevis un lietoto metodoloģiju zinātniskošanai vai uzspodrināšanai bez astronomijas un psiholoģijas, kā jau atzīmēts, izmanto arī vairāku citu tradicionālo zinātņu nozaru atziņas. Te var minēt gan ģenētiku, proti, astrologi atzīst rakstura īpašību ģenētisko nosacītību un apkārtējās vides ietekmi uz iedzimti noteikto rakstura iezīmju realizēšanos, gan tādu samērā jaunu un interesantu disciplīnu kā bioritmoloģiju, kas pēta debess ķermeņu, galvenokārt, Saules sistēmas planētu un Mēness periodiskās kustības jeb astronomiskās rezonanses izraisīto ietekmi uz dzīvības procesu norisi. Zināmas paralēles var saskatīt arī ar tādu tīri astronomisku un no mūsdienu zinātnes viedokļa neviennozīmīgi vērtējamu problēmu kā planētu kustības ietekmi uz Saules aktivitāti, jo viena pētnieku daļa pret šo problēmu izturas pilnīgi noraidoši, otra – skeptiski, bet vēl kāda cita ar saviem pētījumiem cenšas argumentēti pamatot šādas ietekmes pastāvēšanu un izpausmi Saules aktivitātes parādībās. Arī aplūkojot šo problēmu, uzsvērti tiek ritmi un ar tiem saistītā rezonanses parādība.

Nospiedošs vairākums astrologu pat mūsdienās nodarbojas tikai ar horoskopu sastādīšanu pēc gadsimtu vecajiem kanoniem, kas tagadējā lielākoties pragmātiski noskaņotā sabiedrībā spēj izraisīt vienīgi iecietīgu smaidu. Lai celtu sava aroda prestižu, notiek centieni izmantot pētījumus par cilvēka dzimšanas un miršanas laiku saistībā ar diennakts ritmu, par pašnāvības mēģinājumu un psihisko krīžu iespējamo atkarību no Mēness izraisītā paisuma un bēguma viļņiem, par debess ķermeņu gravitācijas intensitātes maiņas iespējamo ietekmi atkarībā no šo ķermeņu un Zemes savstarpējā stāvokļa, orbitējot ap Sauli u.c. Ir mēģinājumi noskaidrot, vai cilvēka organismā bez jau zināmā bioloģiskā pulksteņa, ko sinhronizē Saule, nedarbojas vēl kāds cits, piemēram, Mēness sinhronizēts pulkstenis utt. No tradicionālās zinātnes viedokļa šādi centieni ir vērtējami kā pilnīgi normāla zinātniskās pētniecības tematika un tās rezultātu izmantošana, kas liecina, ka arī mūsdienās, tāpat kā Ptolemaja laikos, notiek mēģinājumi padarīt astroloģiju par zinātni tās tradicionālajā izpratnē un apliecina tradicionālās zinātnes neapšaubāmi lielos sasniegumus un autoritāti mums pieejamās realitātes izziņā un apzināšanā. Bet, kā jau minēts, šādi centieni ir epizodiski un nenosaka mūsdienu astroloģijas būtību un seju.

Kā tad galu galā mūsdienās vērtēt astroloģiju un tās zinātniskumu? Kā jau no iepriekšējā seko, aina ir visai raiba, bet tomēr nav neviennozīmīga. Var atzīt, ka astroloģijā tāpat kā jebkurā cilvēka garīgās darbības sfērā savijas fakti ar artifaktiem, patiesais ar izdomu, vēlamais ar esošo utt., t.i., objektīvais ar subjektīvo, kuru atdalīt reizēm nemaz nav tik vienkārši. Bieži vien nepieciešami visai sarežģīti pētījumi vai liela laika distance.

Mēģinot objektīvi noteikt attieksmi pret astroloģiju, pirmkārt, atzinīgi var vērtēt seno astronomu, kas bija arī astrologi, un otrādi, teiksim, astronomu-astrologu veikumu astronomijā un cilvēka raksturu tipu klasifikācijā. Otrkārt, nopietnu uzmanību pelna astronomu-astrologu savāktais bagātīgais faktu materiāls un pieredze par saistību starp Kosmosu un Zemi un Kosmosu un cilvēku. Tas īpaši attiecināms uz astronomu-astrologu noteiktajām sakritībām, kuru pamatā ir dažādu kosmisko parādību ritmiskums jeb cikliskums. Nav izslēgts, ka to zinātniska izpēte var apliecināt dažu patiešām objektīvu korelatīva vai pat cēloniska rakstura likumsakarību pastāvēšanu. Taču runa ir un var būt tikai par zinātnisku izpēti, kas izslēdz ezoteriskā ceļā iegūtas informācijas nekritisku, nepārbaudītu pieņemšanu, kas izslēdz uz ticējumiem un māņiem balstītas spekulācijas, kuras tiek pasniegtas vairāk vai mazāk greznā un atraktīvā pseidozinātniskā iesaiņojumā utt., t.i., kas izslēdz visu to, kas tieši ir raksturīgs astroloģijai un jebkurai citai maģijai, jo maģijā, kā zināms, izpaužas cilvēka neremdināmā pašapliecināšanās vēlme, viņa milzīgais egoisms, faktiski, viņa tieksme pēc varas. Šīs tieksmes urdīts viņš arvien vairāk piesaistās materiālajai pasaulei un, cenšoties to pakļaut, nonāk elkdievībā, ticot, ka ar dažādiem rituāliem un maģiskām izdarībām ir iespējams iegūt varu pār materiālo pasauli un līdzcilvēkiem.

Galvenā vērība it visā ir jāpievērš īstenības adekvātai izpratnei un realitātei atbilstoša pasaules uzskata izveidošanai, stāvot uz stingras un stabilas objektīvos pētījumos, t.i., pārbaudītas zinātniskas metodoloģijas pielietošanā iegūto rezultātu un atziņu bāzes. Tikai tā var novērst maldos vedošo māņticību, pasargāt no muļķīgas rīcības un palīdzēt orientēties brīžam visai sarežģītās un pat šķietami pārdabiskās realitātes izpausmēs.

Šajā ziņā principā nebūtu noraidāma arī izziņa par tā saukto viņpasauli, ja vien to izdodas veikt, balstoties uz zinātnisku metodoloģiju un iegūt objektīvus rezultātus. Ja šie rezultāti var kalpot cilvēku kaut kādu vajadzību apmierināšanai, kā tas ir ar lielāko daļu zinātnisko pētījumu rezultātiem, tad tie ir pieņemami un apsveicami. Bet, ja tie var vērsties vai tikt pavērsti pret cilvēkiem, tad ir jārada pietiekami efektīva kontroles un aizsardzības sistēma, kas ļautu padarīt neiespējamu šādu rezultātu izmantošanu pret cilvēkiem, pret sabiedrību. Tas sakāms arī par eksperimentiem okulto zinātņu jomā, jo pēc literatūras datiem, par kuru ticamību, diemžēl, pilnīgas pārliecības nav, tiem attiecībā uz eksperimentētājiem varot būt ļoti negatīvas un pat bīstamas sekas. Taču principā cilvēkiem būtu jāzina viss – gan tas, kas var nākt par labu, gan tas, kas var kaitēt. Aizsardzības sistēmai būtu jābalstās galvenokārt uz augstiem morālas dabas un atbildības sajūtas kritērijiem, kādus dod, piemēram, kristīgā ticība, jo tikai ar tādu sistēmu var panākt maksimāli iespējamo drošību***).

Objektīvi vērtējot astroloģiju, no tradicionālās zinātnes viedokļa svarīgi būtu papētīt arī tās doto horoskopu psiholoģisko lomu, t.i., labvēlīgo un nelabvēlīgo paredzējumu stimulējošo, mobilizējošo vai gluži pretējo ietekmi uz dažādiem cilvēku psiholoģiskajiem tipiem un viņu iespējamām reakcijām. Pirms tas nav izdarīts, grūti dot pamatotu novērtējumu tam, vai horoskopu sastādīšanu un to lasīšanu var uzskatīt tikai par interesantu un nevainīgu nodarbošanos un spēli vai arī tas, t.i., šo paredzējumu zināšana un noskaņas, ko tie izraisa, līdzīgi narkotikām var radīt arī pavisam nelabvēlīgas sekas.

Rezumējot, vismaz šobrīd nonākam pie secinājuma, ka, neskatoties uz to, ka mūsdienu astroloģija sava tēla uzspodrināšanai cenšas iekļaut savā arsenālā kā mūsdienu astronomijas, tā arī psiholoģijas pētījumu rezultātus un parazitē uz šo zinātņu nozaru sasniegumiem, noteiktam zvaigžņu un planētu stāvoklim, kam astrologi piešķir to vai citu, bet arī tikai varbūtīgu nozīmi, nav praktiski nekādas nozīmes, jo reāli var notikt viss kas. Un, kā iepriekš teiktā sekas, loģisks jautājums – priekš kam tad tāda prognoze, kuras realizēšanās varbūtība ir ½ : ½, vispār ir vajadzīga, resp., kāda ir tās vērtība, ja var notikt (vai nenotikt!) viss kas. Domājams, ka atbildei ļoti labi var noderēt arī kāda sena paruna, kas vēsta, ka zvaigznes pārvalda tikai muļķus, turpretī gudrie, zinošie savas zvaigznes, savu likteni pārvalda paši.

Ko astroloģija ir devusi un dod cilvēcei mūsdienās?

Iepriekš ir mēģināts objektīvi parādīt astroloģijas lomu sendienās un tās centienus “zinātniskoties” mūsdienās. Taču rezultāti, kā redzējām, ir bēdīgi un nevairo optimismu. Gluži otrādi – raisās interesantas asociācijas. Proti, – vēl nesen ļoti aktuāls bija jēdziens – karojošais ateisms – un ar tā valstisku atbalstu saistījās vesela virkne iedarbīgu aktivitāšu, kas deformēja sabiedrības apziņu, kavējot un pat liedzot objektīvu realitātes uztveri un izpratni. Tagad tas, šķiet, transformējies (un, lai arī šķietami bez valstiska atbalsta) par, varētu teikt – lienošo tumsonību – (atvasinājums no kādreiz populārā – polzūčaja kontrrevoļūcija) ar astroloģiju kā vienu no šīs tumsonības paveidiem, jo masu informācijas līdzekļu piesārņojums ar dažādiem pēc savas būtības satriecoši truliem horoskopiem, ko pilnīgi var uzskatīt par vienu no garīgās narkozes, resp., apziņas aptumšošanas līdzekļiem, ir pieņēmis tādus apmērus un tik ļoti iedarbojies uz lasītājiem, ka zinātnes atziņu popularizēšana laikrakstos un žurnālos, ja vien tās nav ar izteikti sensacionālu piegaršu, ir kļuvusi ļoti problemātiska, lai neteiktu – gandrīz neiespējama. Tās, t.i., normālas, bez sensacionālas pieskaņas vai uz iespējamām katastrofām (un pēc iespējas globālākām!) ievirzītas zinātnes atziņas pēc daudzu redaktoru un žurnālistu uzskatiem esot neinteresantas, lasītāji tās, atšķirībā no horoskopiem, nepieprasot un līdz ar to nelasot. Un tā nelietderīgi tiekot izšķiests preses izdevuma dārgais iespiedlaukums, ko labāk izmantot kaut vai reklāmai, kas laikrakstam vai žurnālam dod reāli aptaustāmu labumu.

Ir ļoti bēdīgi, ka šādas atziņas tiek paustas laikā, kad ar lielu centību Latvija tiecas integrēties Eiropas Savienībā, kura savu pastāvēšanu un attīstību balsta uz moderno zinātni un no tās atziņām atvasinātām visaugstākajām tehnoloģijām un līdz ar to loģiski būtu tur gribēt ieiet kā līdztiesīgiem un pilnvērtīgiem partneriem, bet ne kā garīgi atpalikušai provincei, kas noskaņojusies vai mērķtiecīgi noskaņota uz zinātnisku un tehnoloģisku parazītismu, uz kādu tieši orientē un ved par kultu kļuvusī astroloģija.

Sevišķi uztraucoša ir ne tikai plašas publikas aizraušanās ar astroloģiju un pat politiķu, dažu atklātā, citu kautrīgā atzīšanās, ka arī viņi izmanto astrologu pakalpojumus (vai tāpēc būtu jābrīnās par šādu politiķu darbības jo daudziem labi un smagi izjūtamām sekām?), bet gan tas, ka pat tādā laikrakstā kā “Izglītība un Kultūra” 1997.gada 13.novembra numurā parādījās raksts, kurā bija uzvedināts uz domām par iespējamību skolu darbā iesaistīties arī astrologiem (Balklavs, 1998/99). Tā turpinoties nav neiespējami nonākt līdz tam, ka skolās var tikt mācīta astroloģija astronomijas vietā vai maģija – dabas zinātņu vietā utt. Un ne kā izvēles, bet obligāts priekšmets.

Lai pievērstu uzmanību šīs situācijas absurdumam, tās absolūtai neatbilstībai sabiedrības patiesas, progresīvi virzītas attīstības nodrošināšanai, tad arī ir ticis izvēlēts šī apcerējuma pēdējās sadaļas nosaukums. Tātad, vai kāds var uzskaitīt, vai, vienkārši minot dažus piemērus, pateikt, kādus labumus astroloģija ir devusi cilvēcei? Varbūt, ka tā ir kaut ko izgudrojusi, kas atvieglo ikdienu, uzlabo šīs ikdienas drošību vai palielina tās komfortu? Varbūt tā ir novērsusi karus, sērgas, ārstējusi slimības, palīdzējusi cīnīties pret noziedzību, nepieļāvusi lielas vai mazāk lielas nelaimes, piemēram, bankas “Baltija” krahu utt., kuru cēloņi ir politiķi un noziedznieki (saiklis “un” te nav likts kā vienlīdzības zīmes aizvietotājs), t.i., it kā astroloģiski prognozējami cilvēki? Vai varbūt var minēt kaut ko citu, pietiekami nozīmīgu, bet maz zināmu? Tātad, KO ASTROLOĢIJA IR DEVUSI CILVĒCEI?

Šis vienkāršais, bet kardinālais jautājums pēc būtības un galvenos vilcienos atrisina visus ar šo problēmu saistītos mākslīgi radītos samezglojumus un praktiski padara par nevajadzīgām jebkuras diskusijas šajā jomā. Visas tā sauktās astroloģiskās prognozes, ja objektīvi paanalizējam, nav nekas cits kā veikli, taču pietiekami miglaini sastādīts teksts, no kura, faktiski, izriet, kā jau iepriekš parādīts, apmēram tāda satura “stingri” secinājumi, ka varbūt kaut kas notiks (var notikt), bet varbūt, ka tas tomēr nenotiks (var arī nenotikt), jo zvaigznes vai planētas pat pēc pašu astrologu uzskatiem neko neizbēgamu nenosaka, bet tikai rada noslieci, ievirzi, kas var gan realizēties, gan nerealizēties. Šīs “prognozes” ir ļoti līdzīgas tādiem apgalvojumiem, kā, piemēram, ka rīt varbūt būs saulains laiks, bet var būt arī tā, ka saule tomēr nespīdēs. Laikam jau tiešām jāsaucas par astrologu, lai producētu, manipulētu un pelnītu naudu ar kaut ko faktiski tik nenoteiktu, nesaistošu, t.i., ar tādiem nekādu personīgu atbildību neprasošiem apgalvojumiem. Interesanti iztēloties, kāda būtu sabiedrība, tās uzskatu un savstarpējo attiecību sistēma, ja, piemēram, inženieri izprojektētu un tiktu uzcelts tilts, par kuru varētu teikt: “Iespējams (varbūt), ka šis tilts izturēs un pa to varēs braukt, bet var arī gadīties, ka tas, jums braucot, neizturēs un sabruks”.

Šķiet, ka šajā ziņā nav pārāk jāaizraujas ar zinātnes, tostarp astronomijas, devuma uzskaitījumu, jo, kam acis dotas redzēšanai, ausis dzirdēšanai un smadzenes saprašanai, labi apzinās, ka faktiski visa mūsu ikdiena, tās gan vitālo vajadzību, gan komforta apmierināšana, sākot kaut vai ar bumbiņrakstuli un beidzot ar sakaru pavadoņiem, sabiedrības tālākās attīstības nodrošināšana utt. u.t.jpr. ir saistīta ar zinātniskiem, tostarp arī psiholoģiskiem pētījumiem, ar zinātniskās pētniecības rezultātiem, bet ne ar magu izdarībām un māžošanos. Lai, piemēram, pārvietotos, mēs taču izmantojam dažādus satiksmes līdzekļus, nevis burvju paklājus. Arī, saskaroties ar veselības problēmām, vismaz lielākā daļa meklē un paļaujas uz ārstiem, bet ne uz pūšļotājiem, astrologu pesteļošanu utt.

Šajā kontekstā negribētos vēl vairāk pieskarties ne mūsu politiķu destruktīvajai, lai neteiktu vairāk, attieksmei pret zinātni un līdz ar to izglītību vispār, nedz arī masu mēdiju labvēlībai pret astroloģiju atsevišķi, atstājot to katra sirdsapziņai un pārliecībai, kā jau tam demokrātiskā sabiedrībā būtu jābūt, ja vien no tā neceltos reāls apdraudējums un ļaunums.

Ir vienkārši prātam neaptverami, ka situācijā, kad gan zinātne, gan kristīgā reliģija (Vanags, 1999), kuru ieguldījums mūsu civilizācijas kultūras ģenēzē, sabiedrības materiālo un garīgo vajadzību apmierināšanā, tās eksistences un attīstības nodrošināšanā ir noteicošs, ir nepārvērtējami liels, un abas tās vienprātīgi, lai gan katra no sava viedokļa, noraida astroloģiju (un ne tikai to – arī citas maģijas) un brīdina par tās kaitīgumu, lai neteiktu ļaunumu, ko var dot gan aizraušanās, gan nodarbošanās ar to, astroloģija vēl joprojām turpina jaukt cilvēku prātus un ar masu informācijas līdzekļu neslēptu atbalstu cenšas arvien ciešāk iesakņoties mūsu ikdienā, mērķējot pat uz tās pamata pamatu – izglītības sistēmu.

Zinātne nekad nav noliegusi un arī šobrīd nenoliedz cilvēka saistību ar Kosmosu. Vēl vairāk, – tā šo saistību vienmēr ir uzsvērusi un pētījusi, t.i., centusies noskaidrot, izzināt, apjēgt. Tā pētījusi un pēta dažādu kosmisko faktoru, piemēram, Saules aktivitātes daudzveidīgo izpausmju ietekmi uz cilvēka veselību (Cimahoviča, 1966, 1968, 2002; Docenko, 2003; Jagodinskis, 1967; “Zvaigžņotā Debess”, 1965), reakcijas spēju utt., par ko jau ir iepriekš minēts un par ko varētu runāt vēl un vēl, jo zinātne nepārtraukti attīstās. Zinātne kategoriski nenoliedz arī iespējamu saistību un sakarību pastāvēšanu starp, pieņemsim, bērna ieņemšanas brīdi, resp., Saules stāvokli zodiakā, kā kosmiska pulksteņa ciparnīcā, vai drīzāk atkarībā no gada laika un bērna psiholoģisko, mentālo u.c. orientāciju utt. Taču tas ir jāizpēta, jāpārbauda un jāpamato, pirms kaut kādas rekomendācijas sāk ieteikt vai lietot praktiski. Sevišķi bērniem un sevišķi skolās.

Zinātnieki nebūt nenoliedz, ka arī ezoterisko atziņu pārbaude varētu būt viens no zinātniskas izpētes jautājumiem, ja vien šobrīd zinātnes uzmanības lokā nebūtu daudz aktuālāku, vitāli svarīgāku, kā jau teikts, sabiedrības sekmīgai funkcionēšanai un attīstībai nepieciešamu uzdevumu risināšana, kā, piemēram, kodoltermiskā sintēze un alternatīvas enerģijas avoti, augstas (istabas) temperatūras supravadāmība, jauni materiāli tehnikai, medicīnai u.c., ļaundabīgie audzēji, AIDS un citas vēl neārstējamas un apārstējamas slimības, vides saglabāšana un atveseļošana utt. u.t.jpr., ko astroloģija, diemžēl, nerisina un arī nerisinās, jo tā to nav spējīga darīt, un ja atrastos pietiekami līdzekļi šādu pašlaik daudz mazāk aktuālu pārbaužu un pētījumu izdarīšanai.

Rezumējot var teikt, ka astroloģija mūsdienās ir viens no antikultūras paveidiem, kas nepietiekami izglītotos cilvēkos rada ilūziju, ka ar samērā vienkāršiem paņēmieniem, izmantojot debess spīdekļu stāvokli, ir iespējams prognozēt notikumus un līdz ar to ietekmēt to norises, resp., likteni, tā novēršot cilvēkus no zinātniskas patiesu kopsakaru izziņas un uz tās balstītu attieksmes vai rīcības plānu izstrādāšanas un īstenošanas.

Astromaģija – viens nopesteļošanas un garīgās atkarības paveidiem

Galvenais nesaskaņu cēlonis starp astrologiem un astronomiem, resp., magiem- zīlniekiem (precīzāk gan būtu lietot apzīmējumu – pesteļiem) un zinātniekiem ir saistīts ar to, ka astroloģija, diemžēl, pretendē uz zinātniskumu, uz zinātnes paveida vai pat zinātnes nozares statusu, cenšoties izmantot zinātnes nenoliedzami pelnīto un augsto autoritāti kā aizsegu savas pastāvēšanas un darbības attaisnošanai, lai gan tam nav nekāda pamata. Šīs pretenzijas nevar vērtēt savādāk kā citu nopelnu izmantošanu, kā parazitēšanu, un šādas darbības, protams, vienmēr izsauc sajukumu, neizpratni un tādēļ arī nepatiku un protestus.

Lielā mērā šīs pretenzijas sakņojas astroloģijas maldinošajā nosaukumā, kas diemžēl vēsturiski iegājies un tādēļ grūti izmaināms. To veidojošie vārdi “astro” un “loģija” (saliktenis no grieķu valodas “astro” – zvaigzne, “logos” – mācība; astronomija līdzīgi ir saliktenis no jau minētā “astro” un “nomos” – likums), t.i., attiecīgi uz “zvaigznēm” un “mācību vai zinātni” norādoši, tātad, it kā liecina, ka runa ir par “zinātni par zvaigznēm”, lai gan, kā jau atzīmēts, tā sauktās astroloģiskās atziņas nav iegūtas zinātnisku pētījumu rezultātā un šīm atziņām labākā gadījumā varētu meklēt kaut kādu pamatojumu planētu stāvokļos, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tām nav nekāda sakara ar zvaigznēm (atskaitot, protams, Sauli).

ēc būtības astroloģiju vajadzētu saukt par astromaģiju un ar to arī daudz kas atrisinātos. Vismaz liela daļa cilvēku netiktu maldināti un saprastu, ka ar zinātni, kuras autoritāte, kā jau atzīmēts, vismaz kaut cik civilizētā sabiedrībā pilnīgi pamatoti un vēl par laimi ir pietiekami liela, astroloģijai nav nekāda sakara.

Astroloģija jeb astromaģija ir viens no pesteļošanas paveidiem. Taču tas nebūt nav tik nekaitīgs, kā to cenšas pasniegt tie, kas ar to nodarbojas un ar šo nodarbošanos pelna naudu, sliktākajā gadījumā aicinot uztvert to kā interesantu spēli, kā izklaidi, bet labākā gadījumā, protams, kā ieskata iespēju nākotnē, liktenī. Aizraušanās ar astroloģiju, novirzot no reālu patiesību meklēšanas, ko dara zinātne, veicina garīgu atpalicību un līdzīgi narkotikām – arī garīgu atkarību. Pēdējais moments, acīmredzot, ir bijis zināms jau senajiem jūdu priesteriem, kad viņi savos likumos iestrādāja tik bargu sodu kā astrologu nomētāšanu ar akmeņiem.

Tātad, sava nosaukuma līdzības dēļ ar astronomiju, kuras atziņas un zināšanas tai faktiski nemaz nav vajadzīgas, tā mimikrē un parazitē uz šīs zinātnes nozares autoritātes. Tā sauktie astroloģiskie aprēķini ir vistīrākā blēņošanās un to iemaņas horoskopu sastādīšanai var apgūt katrs, kam vien ir vēlēšanās un par astrologu var kļūt un nodarboties ar lētticīgu cilvēku muļķošanu vai mānīšanu, pat neapgūstot visai elementāras astronomiskas zināšanas (piemēram, mums tuvākā zvaigzne Saule astrologiem ir planēta, kas, kā jau planēta riņķo ap Zemi vai faktiski – ap cilvēku, ap kuru pēc viņu uzskatiem griežas viss Visums).

Kosmiskie ritmi un kosmiskie hronometri

Nav noliedzams, ka cilvēka dzīvības norises un līdz ar to visa dzīve ir pakļauta noteiktiem ritmiem. Labi pazīstami ir, piemēram, diennakts ritmi un sezonas maiņu iespaids uz cilvēku fizisko un garīgo stāvokli. Ir pētīti un atrasti pierādījumi arī Saules aktivitātes ciklu iespaidam uz vairākām dzīvības procesu norisēm, ko pēta zinātnes nozare, kuru sauc par Saules-Zemes sakariem. Nav izslēgta arī citu kosmiskas dabas ciklu un ritmu iespaida pastāvēšana.

Savulaik, ņemot vērā lielo interesi, var pat teikt ažiotāžu, kas izvērsās ap astroloģiju un kura diemžēl, kā jau apcerējuma sākumā atzīmēts, nav rimusi pat mūsu dienās, un vēlēdamies žurnāla “Zvaigžņotā Debess” lasītājiem atvieglot personīgas un galvenais – objektīvas pieredzes uzkrāšanu, sākot ar 1991.gadu, šajā žurnālā tiek publicētas divas debess spīdekļu kartes: viena – ar Saules un planētu (skat. 1. att.), otra – ar Mēness kustības (stāvokļu) attēlojumu zodiaka zīmēs attiecīgajā gadalaikā (skat. 2. att.). Šīs kartes faktiski ir kosmiski hronometri, kuriem par skalām kalpo zodiaka zīmes (kā zināms, zodiaka zīmes mūsdienās vairs neatbilst zodiaka zvaigznājiem (Birzvalks 1992), taču tas netraucē astrologiem attiecināt uz zodiaka zīmēm to pašu, ko pirms tūkstošiem gadu, kad zodiaka zīme apzīmēja tā zvaigznāju). Tas paver iespēju datēt visus notikumus (laimīgus un nelaimīgus gadījumus, t.i., veiksmes un neveiksmes, interesantas sastapšanās, garastāvokļus utt. utt.) attiecībā pret debess spīdekļu stāvokli dotajā momentā un objektīvi izpētīt un atklāt, vai personīgo dzīvi nenosaka kāds vēl līdz šim nezināms ritms, kāda objektīva likumsakarība un līdz ar to, paredzot sekas, plānot izturēšanos.

http://www.liis.lv/astron/IE_version/Bildes/Astromagija/Saule_Zod_zim0.gif

1.att. Saules un planētu kustībazodiaka zīmēs. (No “Zvaigžņotās Debess”, 2003, 181).

Šādas kartes, kuras pēcšī raksta autora ierosinājuma ir programmējis un veidojis Juris Kauliņš unkuras tiek publicētas atbilstoši gadalaikam katrā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā, ļauj atklāt un izpētīt personīgosritmus (ja vien tādi, protams, objektīvi pastāv), kas saistīti ar tā vaicita debess spīdekļa stāvokli attiecībā pret zodiaku, kā arī ļauj nodrošinātzinātnisku precizitāti citu iespējamu Kosmoss-Zemekopsakarību meklēšanā.

http://www.liis.lv/astron/IE_version/Bildes/Astromagija/Meness_Zod_zim0.gif

2.att. Mēness kustība zodiaka zīmēs.(No “Zvaigžņotās Debess”, 2003, 181).

Tātad, šīs kartes (kosmiskie hronometri) ir domātas visiem tiem, kas nopietni vai vispār interesējas par reāliem vai iespējamiem sakariem starp Kosmosu un Zemi vai starp Kosmosu un Cilvēku. Tās ir objektīva un precīza atskaites sistēma, kas ļauj sasaistīt jebkuru parādību vai notikumu ar jebkura debess ķermeņa stāvokli zodiakā, laikā un gadalaikā un līdz ar to noskaidrot vai atklāt to savstarpējās saistības vai sakarības, no kurām vispirms ir jāizceļ korelatīvās sakarības kā visplašākā parādību kopsakara klase.

Starpību starp korelatīvām un šķietami labāk pazīstamām cēloniskām sakarībām var saprast, ja aplūkojam divus piemērus. Pirmais – zvana mēles trieciens pret zvana sienu un tā nodimdēšana ir parādību cēloniska sakara piemērs (zvana mēle izraisa skaņas ģenerāciju). Otrais – gaiļa dziedāšana un Saules lēkts ir parādību korelatīva sakara piemērs, jo gaiļa dziedāšana neizsauc Saules lēktu, bet abu šo parādību cēlonis ir Zemes griešanās ap savu asi, kas ir par iemeslu gan Saules lēktam, gan sinhronizē gaiļa bioloģisko pulksteni. Ne visas korelatīvās sakarības ir cēloniskas, bet visas cēloniskās sakarības ir arī korelatīvas. Kā vienu, tā otru sakarību zināšana ļauj veikt to prognozēšanu, it sevišķi jau tad, ja parādības ir cikliskas, t.i., pakļautas noteiktiem ritmiem, kā to ļoti bieži var vērot dzīvajā dabā.

Runājot par dabas cikliem tomēr jāievēro viens apstāklis, proti, Zemes, faktiski, Saules kustība (rotācija) ap Galaktikas centru (Balklavs, 1967), kas, kā zināms, notiek pa gandrīz riņķveida orbītu ar ātrumu ap 250 km/s. Pilns apgrieziens ap Galaktikas centru tiek veikts apmēram 250 miljonu gadu laikā. Tas nozīmē, ka Saules (un Zemes) stāvoklis attiecībā pret zvaigznēm, lai arī it kā nemanāmi, bet tomēr nepārtraukti mainās un līdz ar to, tā kā nav iespējama pilnīgi precīza kosmisko apstākļu atkārtošanās, tad arī precīza situāciju atkārtošanās, pat ja process ir cēloniski ciklisks, nav gaidāma un nevar notikt, jo ļoti reti – tikai pēc 250 miljoniem gadu – Saule atkal atrodas tajā pašā Galaktikas vietā. Taču, ja ņem vērā, ka pa šo laiku ir ievērojami izmainījies arī citu zvaigžņu stāvoklis Galaktikā, jo arī tās kustas un, turklāt, katra ar savu ātrumu un periodu, kā arī Zemes ass precesiju, tad var teikt, ka pilnīgi precīza zvaigžņu stāvokļu atkārtošanās vispār nav iespējama un līdz ar to no eksakto zinātņu viedokļa astrologu pieņēmumam, ka zvaigžņu stāvoklis nosaka cilvēku likteni, nav absolūti nekāda racionāla pamata; sīkāk apsvērumus šajā ziņā var lasīt arī (Birzvalks, 1992).

Paskaidrojumi unpapildinājumi

*) Interesanti atzīmēt, ka šī nostādne par “saprātīgām būtnēm” zināmā mērā sasaucas arī ar mūsdienu filozofijā diskutēto koncepciju, ka dzīvība un, tātad, saprāts ir neatņemama visas Visuma matērijas un tās veidojumu īpašība.

**) Izmantojot desmit gadu laikā piecos Austrijas federālās armijas iesaukšanas punktos izdarītos auguma garuma mērījumus, kas aptvēra 507125 astoņpadsmit gadus vecus jauniesaucamos vīriešus, un izdarot šo mērījumu datu statistisko analīzi, ir izdevies parādīt, ka cilvēka auguma garumam ir izteikti sezonālu izmaiņu raksturs – pavasarī (martā-aprīlī) pasaulē nākušajiem vīriešiem auguma garums ir par apmēram 6 mm lielāks, nekā rudenī dzimušajiem. Izvērstāk par šo pētījumu var lasīt (Balklavs, 2000).

***) papildus par šiem jautājumiem var lasīt, piemēram, (Meņs, 2000), kā arī (Balklavs, 1998, 2000/2001, 2001).

Avoti

Alksnis A. Astroloģijas vērtējums Amerikas žurnālā. – Žurnāls “Zvaigžņotā Debess”, 1994/95.gada ziema, nr.146, 59.-60.lpp.

Balklavs A. Kāds ir Zemes “absolūtais ātrums?” – “Zvaigžņotā Debess”, 1967.gada pavasaris, nr.35, 21.-23.lpp.

Balklavs A. Saule un meteoroloģiskie apstākļi. – “Zvaigžņotā Debess”, 1975/76.gada ziema, nr.69, 13.-14.lpp.

Balklavs A. S.Hokings par Visumu un Dievu. – “Zvaigžņotā Debess”, 1998.gada vasara, nr.160, 63.-68.lpp.

Balklavs A. Vai pesteļošana var sekmēt pedagoģiju? – “Zvaigžņotā Debess”, 1998/99.gada ziema, nr.162, 64.-68.lpp.

Balklavs A. Visas zvaigznes ir vienādi laimīgas. – Žurn. “Labā Vēsts”, 1999, Aprīlis/Maijs, Nr.2(52), 28.-29.lpp.

Balklavs A. Cilvēka augums Saules ritmā. – “Zvaigžņotā Debess”, 2000.gada pavasaris, nr.167, 87.-89.lpp.

Balklavs A. Esamības būtība. – “Zvaigžņotā Debess”, 2000./2001.gada ziema, nr.170, 39.-43.lpp.

Balklavs A. Pasaules radīšana – Bībele un zinātne. – “Zvaigžņotā Debess”, 2001.gada pavasaris, nr.171, 84.-88.lpp.

Balklavs A. Cik dziļi grimsim tumsonības purvā? jeb Aicinājums abonēt skolās “Zvaigžņoto Debesi”. Atklātā vēstule izglītības un zinātnes ministram K.Greiškalnam. – “Zvaigžņotā Debess”, 2002.gada pavasaris, nr.175, 62.-66.lpp.

Birzvalks J. Precesija, zodiaka zvaigznāji un zīmes. – “Zvaigžņotā Debess”, 1992.gada pavasaris, nr.135, 27.-33.lpp.

Birzvalks J. Astroloģija sānskatā. – “Zvaigžņotā Debess”, 1992.gada pavasaris, nr.135, 62.-65.lpp.

Cimahoviča N. Jaunos ceļos. – “Zvaigžņotā Debess”, 1966.gada ziema, nr.30, 1.-6.lpp.

Cimahoviča N. Sirds atvērta Saulei. – “Zvaigžņotā Debess”, 1968.gada vasara, nr.40, 46.-48.lpp.

Cimahoviča N. Heliobioloģijas līkloči. – “Zvaigžņotā Debess”, 2002.gada rudens, nr.177, 70.-75.lpp.

Docenko M. Trihineloze un Saules aktivitāte. – “Zvaigžņotā Debess”, 2003.gada pavasaris, nr.179, 72.-74.lpp.

Jagodinskis V. Gripa klausa Saulei. – “Zvaigžņotā Debess”, 1967.gada pavasaris, nr.35, 15.-16.lpp.

Klētnieks J. Grieķu filozofs Seksts Empīriķis pret astroloģiju. – “Zvaigžņotā Debess”, 1983.gada rudens, nr.101, 36.-42.lpp.

Meņs A. Reliģijas pirmsākumi. – Eksperimentāls mācību līdzeklis vispārizglītojošajām mācību iestādēm. Starptautiskais labdarības fonds, Rīga, 2000, 327 lpp.

Thurston H. Early Astronomy. – Springer-Verlag New York, Inc., 1994, 268 p.

Vanags J. Par horoskopiem un kristīga cilvēka brīvību. – Laikr. “Svētdienas Rīts”, 6.febr.1999., Nr.5(1308), 2.lpp.

“Zvaigžņotā Debess”, 1965.gada rudens, nr.29, 40 lpp. (www.astr.lu.lv/zvd/saturs1965.htm#3)