Alķīmija: ielūgums sarunai

Jautājums: – Šodien Jūs piedāvājat sākt sarunu par alķīmiju. Kāpēc?

Artūrs Alsiņš: – Alķīmija – sena un noslēpumos tīta gara māksla. Ko cilvēki par to zina? Vai nu neko, vai diezgan plaši izplatītu klišeju. Jā mēs sekosim tai, tad ieraudzīsim alķīmiju, kā dīvainu parādību, kuru var salīdzināt ar ēģiptiešu mūmiju. Atbaidoša kā vecs līķis un vienlaicīgi vilinoša ar savām slepenām bagātībām, ietītām starp drānas strēmelēm.

Savulaik, Hovards Kārters ilgi meklēja faraona Tutanhamona kapu. Beidzot, atradis, veltīja daudzus gadus tā dārgumu un noslēpumu nākšanai dienas gaismā. Līdztekus tam, šis notikumus radīja negaidītu parādību: daudzu šo izrakumu dalībnieku pēkšņu un neizprotamu nāvi. No tiem laikiem pastāv jēdziens «kapeņu lāsts».

Līdzīgi ir ar alķīmiju. Gadu tūkstošiem to sastapt bija gandrīz neiespējami. Sastopot – izprast vēl grūtāk. Tas prasīja visu atlikušo dzīvi, bet rezultāts bieži atšķīrās no gaidītā. Daudzu alķīmiķu dzīves izbeidzās retoršu eksplozijā.

J.: – Es saprotu Jūsu vēlmi runāt par šo seno mākslu, kā vēlēšanos paplašināt interesentu informētību par šo tēmu. Jūs tam piekrītat?

A.A.: – Nē. Es ne vēlos ne vienu informēt par alķīmijas «kapenes» saturu. Alķīmija gadu simtiem, pat tūkstošiem, bija slepenāka par augstāk minēto faraona atdusas vietu. Kapā atrodas līķis. Kaut arī noklāts ar bagātībām. Mūsdienu cilvēks spēj sastapt alķīmiju kā dzīvu parādību. Par to es vēlos runāt.

J.: – Tas ir iespējami?

A.A.: – Paskatieties, cik radikāli nomainījās dzīves seja, kopš nācāt šajā pasaulē! Manā agrā bērnībā vēl nebija īsti pieejama televīzija. Par visiem 100% šīs pārmaiņas nāk no cilvēka. Tātad arī viņš ir radikāli mainījies, tikai mēs to vēl neesam paspējuši apjēgt. Šai jaunai cilvēka kvalitātei ir savas iespējas un priekšrocības. Viena no tām ir tuvība alķīmijai.

J.: – Daudzi cilvēki šīs pārmaiņas uztver negatīvi. Saskata tajās pasaules gala un degradācijas pazīmes.

A.A.: – Ziniet, tad, kad mēs šķērsojam noteiktu vecuma robežu, mums kļūst arvien grūtāk un grūtāk sadzīvot ar dzīves mainīgo dabu. Mēs sākam meklēt tādu savrupu, no pārmaiņu spiediena noslēgtu vietu. To darām kā ārpus, tā arī iekš sevis. No tā arī izriet Jūsu minēta negatīvā attieksme pret to, kas notiek ar dzīvi. Pasaules galu kristieši gaida jau divus tūkstošus gadu. Vēro tekošās pārmaiņas un vienmēr atklāj tajās apokalipses pazīmes. Bet gala kā nav, tā nav.

Ieskatīsimies pārmaiņu sejā, ko tajā saredzam? To, ka cilvēks ir spējīgs radikāli mainīt dzīves matēriju. Kā cilvēce izsenis ir sapratusi maģiju? Kā spēju mainīt fizisko realitāti pēc savas vēlmes. Ko mēs redzam sev apkārt? Tieši šādas izmaiņas.

Mēs esam ieraduši ļoti šauri skatīties uz to, ko saucam par maģiju. Redzam to apmēram tā, kā to redz Harija Potera autore un tās lasītāji. Bet patiesā maģija slēpjas cilvēka spējā transformēt ārējo realitāti katram pēc savām idejām. Proti – ideja un ideāls – ir iekšējās pasaules fenomens. Kā nemateriālais var ietekmēt un pārveidot matēriju? Vai tas nav brīnums? Tā nu sanāk, ka zinātne un tās radītās tehnoloģijas ir patiesās maģijas rīki un darbība.

Teiktais nenoliedz senās maģijas tehnoloģijas. Bet būsim taisnīgi, tas, kā mūsdienu cilvēks maina pasauli ap sevi, bezgalīgi pārsniedz veco laiku maģijas iespējas.

Ir arī cits būtisks fakts. Zinātne ir alķīmijas bērns. Vistiešākajā nozīmē. Visplašāk zināmie zinātnes radītāji – sers Frānsiss Bēkons un Īzaks Ņūtons – vienlaikus bija arī alķīmijas adepti. Tādēļ mēs tagad visi dzīvojam alķīmijas radītā pasaulē, bet nezinām to.

Tas ir iemesls tam, ka šodien ir pienācis laiks atbrīvot alķīmiju no pasakām un teikām. Varam runāt par to tieši, bez divdomīgiem mājieniem. Mūsu dienās alķīmijas dimensija paliek aktīva daudzu cilvēku dzīvēs. Tas nozīmē, ka alķīmija kā dzīva eksistenciāla parādība ir daudzu personu iekšējas un ārējās dzīves fakts. Viņa rada šo cilvēku domas, reakcijas, stāvokļus, notikumus un iespējas. Rada, bet netiek adekvāti izprasta un apzināta. Mēs turpinām interpretēt savu esību vecās valodās. Tieši tas arī rada mūsdienu filozofisko ideju krīzi. Vecās gara valodas nestrādā. Cilvēks pārstāj just tās kā dzīvas. Jo divdesmit pirmā gadsimtā viņš ir meklētājs. Vairs nav kam īsti sekot. Vecais pasaules apraksts vairs nesatur sevī visu patiesību.

J.: – Paradoksāls apgalvojums. Te ir ko pārdomāt un pētīt. Bet, tomēr, faktiski visas tradicionālās reliģijas uzskata, ka cilvēks degradē. Ka viņš nav vairs spējīgs izprast un īstenot šo reliģiju dziļākās vērtības.

A.A.: – Paskatīsimies uz to, kas patiešām ir un notiek. Kā piemēru ņemsim Indijas izcelsmes garīgo kultūru. Budisms un Šivaisms dod cilvēkam savu visdziļāko mērķi – atklāt eksistences pamatā kvalitāti, kura atrodas ārpus domām, jūtām, prāta un ķermeņa stāvokļiem, ārpus redzamā un dzirdāmā. Šo kvalitāti vieni dēvē par Paramašivu, otri par Apziņas Dabu. Šis augstais un striktais mērķis radīja ceļus uz to: visdziļākās mācības – triku, advaitu, dzogčenu un dzen. Savu kultūru ietvaros, šie ceļi tiek uzskatīti par elitāriem un tiek turēti lielā slepenībā, kā dzogčens un trika vai mazāk, kā advaita un dzens.

Bet tagad paskatīsimies, ko visvairāk pieprasa mūsdienu cilvēku prāti? Tieši šīs elitārās mācības aizņem eiropiešu uztveri. Tad, kur paliek ideja par mūsu garīgo nespēju?

J.: – Jā, šis fakts ir būtisks, kaut to var interpretēt dažādi. Bet mums tomēr jārunā par alķīmiju. No Jūsu teiktā izriet, ka alķīmija šodien vairs nav noslēpums un to var sastapt daudzi no mūsu lasītājiem. Es pareizi sapratu?

A.A. – Tieši tā. Tādēļ mēs par to runājam.

J.: – Tas nozīmē, ka mums vajadzētu iegādāties retortes, krāsnis un ķīmiskos ingredientus?

A.A.: – Nu jā, tad jau labāk iestāties jauno ķīmiķu pulciņā. (Smejas)

Cilvēka izskats maz saistās ar viņa iekšējo kvalitāti. Tas pats ir ar alķīmiju. Viena tās daļa ilgi eksistēja mums visiem zināmā apģērbā, kuru veido dīvainas vielas, laboratorijas rīki un trauki, slepenas telpas un meistara personības noslēpumainība. Šis alķīmijas tēls izriet no tās valodas, kuru lieto atpazīstamā alķīmijas tradīcija.

Sākumā sapratīsim to, ka alķīmija nelieto parasto, visiem saprotamo valodu. Kaut viņa ir atstājusi daudz tekstu, tas nenozīmē, ka vārdi, kuros tie rakstīti, veido tās lasāmo saturu. Tādēļ šos tekstus cilvēkam nesanāk lasīt. Jo, jau pēc dažiem teikumiem, neko nevar saprast.

Alķīmija runā bezvārdu valodā. To vietā izmantojot dabas un iztēles tēlus. Cilvēcei tā ir pazīstama kā natūrfilozofija un mitoloģija. Pirmā faktiski ir dabas valoda, ārējas pasaules veidotais raksts. Saule aust, nonāk zenītā un riet. Lietus līst. Avotā ūdens iztek no pazemes. Alķīmijas sekotājam šie fakti nes noteikta satura vēstis. Tas, ko viņš redz dabā – ir viņa «bībele». Alķīmiķis to lasa un seko izlasītajam. Te nav vārdu.

Dabas telpā uztvertais, atspoguļojās iekšējā pasaulē. «Kas lejā – tas augšā. Kas augšā – tas lejā». Tā skan alķīmijas aksioma. Mitoloģija stāsta pat to, kas ir augšā, jeb iekšējās pasaules bezgalīgajās debesīs.

Alķīmijas forma, kuru mēs pazīstam, ir radusies no natūrfilozofijas valodas. Tādēļ mēs atrodam visos tās tekstos dabas fenomenu veidotu leksiku. Tā mums izskatās kā ķīmijas valodā. Mēs tā to uztveram, jo ķīmija ir tieši dzimusi no alķīmijas, pareizāk no spaģīrijas. Par spaģīriķiem sauca tos, kuri burtiski sekoja dabas valodai, nespējot to paplašināt uz visu savu dzīvi, uz to, kas augšā (iekšā).

Faktiski, tieši šī alķīmijas tradīcija dzemdēja mūsdienu zinātnes un tehnoloģijas maģiju, tādejādi sevi izsmeļot. Taču ir arī alķīmija, kura runā mītu tēlos. Tās teksti ir grūti atpazīstami. Varbūt pats izteiktākais piemērs stāv daudzu lasītāju plauktos: biezie sējumi, kuru autors ir Šekspīrs. Kaut arī šis cilvēks tos nekad nav rakstījis. Mūsu sarunas priekšmets ir tieši šī mītiskā alķīmija.

J.: – Jūs te pieminat seno speciālistu strīdu par Šekspīra lugu patieso sacerētāju?

A.A.: – Jā. Kultūrvēsturniekiem Šekspīra prastā un neizglītotā personība, pretstatā lugu satura bagātībai, rada pamatu šaubām un pētījumiem. Eiropas ezotēriskajā vidē Viljama Šekspīra fiktīvās autora tiesības ir sen atdzīts un neapstrīdams fakts.

J.: – Tātad mēs runāsim par Šekspīra lugu slepeno saturu?

A.A.: – Noteikti – nē. Jo lugām bija un ir savs uzdevums. Komentārs šo uzdevumu sarežģīs.

J.: – Skan kā sazvērestības teorija.

A.A. : – Tādi paši sazvērnieki ir visi tēvi un mātes, kuri stāsta un lasa bērniem pasakas. Ieskatieties sevī un atklājiet šo pasaku lomu savā dzīvē. Tā Jūs pa tiešo skarsiet mītisko alķīmiju. Tās eksistences pamatus. Ko dotu Jums, bērnam, pasakas antropoloģiskā analīze?

J.: – Neko. Diez vai es to vispār klausītos. Un, tomēr – kā es varu sastapties ar alķīmiju? Ko man ir jādara?

A.A.: – Neko. Tieši otrādi, jo vairāk darāt – jo tālāk esat. Alķīmiju nesastop parastā darošā personība. Viņas pasaulē tās it kā nav.

J.: – Bet, kas tad sastop?

A.A.: – Kā Jūs redzat dzīves aktīvo izpausmi?

J.: – Pasaule notiek, un es par to domāju, jūtu to, saprotu, reaģēju un rīkojos.

A.A.: – Par ko Jūs domājat, uz ko reaģējat?

J.: – Par to, kas notiek.

A.A. – Tātad, dzīve izpaužas, pirmkārt, kā notikums, kuru Jūs nekontrolējat, un kuru neesat radījuši. Otrkārt, dzīve izpaužas, kā Jūsu reakcija, vērtējums un rīcība uz to izaicinājumu, ko rada notikums.

Cilvēks aug kā personība, apgūstot spēju adekvātāk un adekvātāk reaģēt uz to, kas notiek. Šis adekvātums ir spēja pakļaut sev notikumu, kontrolēt to. Faktiski, mēs dzīvojam, piedzimstam un veidojamies šajā bezgalīgajā cīņā. Gan mūsu personība, gan tas, ko uzskatām par savu dzīvi un biogrāfiju, ir šīs cīņas rezultāts. Mūsu dzīves stāsts ir teika par to, ko zinām un varam. Otra cīņas puse – mūsu zaudējumi – biogrāfijā tiek slēpti. Vienīgi psihologs tos sadzird un mēģina izprast.

Sacītais nenozīmē, ka gribu kaut ko sliktu teikt par personības izveidi. Esam pieraduši saskatīt garīgo caur noliegšanu. Manos vārdos nav nekāda vērtējuma. Ir vienkāršs faktu apraksts.

Starp mums ir cilvēki, kuros šis konflikts nav tik izteikts, kā tikko aprakstīju. Šādu cilvēku personība jūtas pašpietiekama. Tai nav vajadzības obligāti pakļaut savai kontrolei to, kas notiek. Šāda personība uz citu fona izskatās relaksētāka, tā necenšas visiem apliecināt savu kontroli un neuzspiež savu viedokli.

Būdama pašpietiekama, šī personība citādāk sastop to, kas notiek. Notikums viņai sāk atvērties kā eksistences partneris. Kā tāds, viņš nes informāciju, uzdevumu un padomu. Pašpietiekams cilvēks nepakļauj un necīnās bet sadarbojas ar notikumu. Rezultātā rodas cita realitāte, kurā cilvēks sastop to, ko es saucu par alķīmiju.

J.: – Kā tad viņa izskatās?

A.A.: – Pirmkārt, kā nepātraukta kustība, pārmaiņas. Skatoties uz sevi un dzīvi no klasiskā redzes punkta, kurā eksistenci veido četri elementi – cilvēks pieder zemei visvairāk. Bet šis elements ir mazkustīgs un tādēļ trausls. Citi elementi – uguns, gaiss(vējš) un ūdens ir atvērti kustībai un spēj strauji mainīties. Būdami tādi, viņi smagi iedarbojās uz zemi. Siguldas Gaujās ielēja tam spilgts piemērs.

Tādēļ cilvēks jūtās nedroš pārmaiņu priekšā. Cenšas sargāt sevi no tām. Bet daži cilvēki reaģē uz pārmaiņu straumi citādi: atveras tai, iet dziļumā un peld. Darot tā, viņi neapzināti nonāk alķīmijas pasaulē. Atliek tikai atskārst šo faktu un no tā izrietošas iespējas.
Būtu taisnīgi nosaukt tos, kuri vairās no pārmaiņām par ”sauszemes” būtnēm. Tad otra grupā būtu ūdens iemītnieki.

Otrkārt, alķīmija nostājās cilvēka priekšā, kā notikuma dziļums. Šis dziļums prasa no personības pašai būt dziļākai. Lai šis dziļums atklātos, cilvēkam ir jāatlaiž tas, kas tur viņa uztveri paviršumā. Jāatlaiž, lai kas tas nebūtu. Lai to izdarītu – ir jātic sev un dzīvei. Bez šīs uzticības nekā nebūs. Mēģinot šo uzticību sataustīt sevī, cilvēks atgriežas savā bērnībā, mātes klēpī. Kā var neticēt mātei? Kā viņas rokās var nejusties droši?

Māte ir dzīve. Ticiet tai, kā savai fiziskai mātei. Te sākas mītiskais. Uz šī pasaules sliekšņa Jūs sagaida Dieviete-Māte. Ticiet tai no visas bērna sirds. Ja Jūs uz to esat spējīgi – alķīmijas ceļojums eksistences dzelmē iegūst savu sākumu.

J.: – Kā Jūs pats pie šī ceļojuma nonācāt? Jūsu dzīves stāstā ir pretrunas. Daudzi cilvēki Jūs zina kā budistu.

A.A.: – Pašpietiekamam cilvēkam pretrunu nav. Viss, ko viņš sastop sevī un dzīvē – ir viņa pilnības izpausmes. Es tiešām esmu saistīts ar vadžrajānu, vairākām tās termu līnijām. Ne tādēļ, ka man ir interese par tām, ne tādēļ, ka vadžrajāna ir mans ceļš. Man nav vajadzības papildināt sevi ar šo mācību, nav vajadzības ar to pārveidot sevi. Tibetas tantra ir manas pasaules dabiska sastāvdaļa, līdzīgi kā manam ķermenim pieder plaušas vai aknas. Bez vadžrajānas manī ietilpst vēl daudz kas. Taču no visa – galvenais ir alķīmija. Turpinot salīdzinājumu ar ķermeni – alķīmija ir sirds un asinsrite. Ap to ir organizēta ķermeņa dzīve.

J.: – Bet kā alķīmija ienāca Jūsu dzīvē?

A.A.: – Kā dzīves dziļums, kurš pavērās sadarbībā ar to, kas notiek.

J.: – Un tikai? Jūs nesastapāt kādu slepenu adeptu?

A.A.: – Būt sadarbībā ar dzīvi – nav «tikai». Kad notiek tas, kas personībai ir pa prātam – tas tiešām ir «un tikai». Pašpietiekamam cilvēkam dzīve paveras kā milzīgs izaicinājums viņa robežām un eksistencei. Atvērtība šim izaicinājumam ir alķīmijas atslēga, kad topošais alķīmiķis ir nomodā.

Katrs cilvēks eksistē divās pasaulēs: sapņos un nomodā. Ceļš veidojas abos. Tādēļ jums ir divas kājas, divas rokas, acis un ausis. Tādēļ Janusam ir divas sejas, bet Uguns dievam – divas galvas.

Alķīmiju kā formu es sastapu sapņos, taču šie sapņi nav tas, par ko man būtu jāstāsta.

J.: – Vismaz kaut ko par šo lietu Jūs varat pateikt?

A.A.: – Sapņiem ir maz kas kopīgs ar nomoda pasauli. Starp abām pasaulēm, tomēr, pastāv smalka un jūtīga mijiedarbība. Tās izpausmes ietvaros, nomodā rodas irracionāli notikumi, kuru saknes atrodas sapņos. Pamatojoties uz teiktā, manā dzīvē mājo Eleisīnas mīti un, kā dzīvas, uzvedās Zālmaņa Trismosīna alķīmiskās gleznas – Splendor Solis.

Cilvēkam ir tieksme pēc brīnuma un noslēpuma. Šajā tieksmē nav nekā slikta, ja tikai ar to netiek izsmelta visa viņa garīgā aktivitāte. Cilvēka dzīvē alķīmijas atslēga ir atrodama nomodā, viņa ikdienas gaitās un kvalitātē, kurā cilvēks sastop savu apnicīgo ikdienu. Tas ir galvenais.

Māte ir dzemdējusi Jūs šajā ikdienišķajā pasaulē, transformēt kuru ir alķīmijas sūtība. Sapņi, atklāsmes, vīzijas un citi brīnumi (Augša, Debesis) ir būtiska lieta. Atraujoties no ikdienas telpas(Lejas, Zemes), tā pārtop par nekam nederīgu misticismu. Spēks paliek bez pielietojuma. Jāspēj saslēgt Debesis ar Zemi. Saslēguma vietā rodas Cilvēks, Alķīmiķis. No šī mirkļa dzīves stellēs top jauns eksistences audums.

 

Būtiskais

J.: – Kādas ir alķīmijas priekšrocības, salīdzinājumā ar citiem ceļiem?

A.A.: – Lūk, parādās “ceļa” jēdziens. Ko ar to gribam teikt? Pirmkārt to, ka pastāv daudzas reliģijas, filozofiskas sistēmas. Katra no tām pa savam apraksta pasauli un tās jēgu. Katram pētniekam ir skaidri redzama radikāla atšķirība starp kristietību, budismu un šamaniskiem kultiem.

Vairums cilvēku izprot garīgo ceļu, kā sekošanu kādai no šīm sistēmām. Sekot nozīmē – izpētīt un pieņemt sistēmas vērtības, tās redzējumu. Cilvēks maina sevi atbilstoši šo vērtību būtībai. Tas prasa sev lielu dzīves daļu. Piemēram, budistu mūks Tibetā, tērē vismaz desmit gadus lai apgūtu mācības intelektuālo teoriju. Tikai tad, kad šis darbs ir veikts, viņš ķeras klāt sev pašam: sāk pielietot budisma teoriju savas pasaules izmaiņai.

Pastāv arī cita iespēja, cits redzējums par sevi un dzīvi.
Jūs jau esat. Nevienam nav jāmācās būt. Nevienam nav jāuzveido uztvere. Nevienam nav jāiegūst spēja domāt un just. Dzimšanas fakts to visu satur sevī.

Katrs cilvēks redz to, ko viņš dara. Katram ir zināms “pašatskaites mirklis”, kurā, kā zibens gaismā, skaidri un skarbi tiek atskārsta jūsu šī mirkļa izpausme. Tas, ko domājat, jūtat, darāt un rīcības motivācija. Balstoties uz tā, katrs no mums satur sevī iespēju būt dzīvē skaidrāk un dziļāk. Priekš tā nav jālasa grāmatas vai jāklausās sprediķi un lekcijas. Ceļš uz izmaiņām atsedzas katra “pašatskaites” zibšņa gaismā.

Alķīmija cilvēkā sākas tad, kad viņš apjēdz to, ko tikko teicu. Piemēram, es, pirmkārt, realizēju tās iespējas, kuras dabiski pastāv manī. Līdz ar to varu dzīvot efektīgāk. Lai to panāktu man skaidrāk jāredz sevi un savu dzīvi. Jāredz savas domas tad, kad tās rodas, izvēršas un aiziet. Jāredz savas jūtas un reakcijas. Jāredz iekšējās telpas stāvokļi un tas, kā tie turpinās ārēja pasaulē.

Lai to atskārstu, redzētu un rīkotos, saskaņā ar redzamo – nekādi citi cilvēki, to pieredze, mācības, grāmatas – nav vajadzīgi. Tieši otrādi – viss minētais raus manu uztveri prom no manis paša. Es sākšu pētīt kādu priekšstatu sistēmu. Bet tā noteikti neesmu es pats.

Es varu droši lasīt, klausīties un pētīt esošo mācību lērumu tikai tad, kad aprakstītā esības pozīcija tiek teicami realizēta. Jo tagad izlasītās un dzirdētās gudrības vienmēr tiks piemērotas tam, ko vēroju un zinu sevī pašā. Ja tām atradīsies manī vieta – tās tiks pielietotas. Jā tādas vietas nebūs – tiks nežēlīgi atmestas. Rezultātā, es varu izmantot budistu meditācijas paņēmienus, tao pieeju dzīves spontānai dabai, bet tādēļ neesmu nedz budists, nedz tao sekotājs.

Teiktā dēļ alķīmija nav salīdzināma ar citiem ceļiem. Jo no šo ceļu viedokļa tā nemaz nav ceļš. Bet pašas redzējumā – visi šie ceļi ir veids, kā aiziet no sevis prom.

Sarunā mēs lietojam vārdu “alķīmija.” Bet, būtībā, runa neiet par kaut ko, kas mājo grāmatās un cilvēku priekšstatos. Ar šo vārdu tiek apzīmēta cilvēka dabiskā realitāte, tās dziļums un personas spēja, skaidri uztverot to, sekot tās dziļajām straumēm. Šo aspektu strikti jātur galvā šīs sarunas gaitā.

J.: – Sanāk, ka Jūs noliedzat visu cilvēces garīgo pieredzi un mantojumu!

A.A.: – Te ir paradokss. Es Jums kaut ko stāstu, cenšos kaut kam pievērst Jūsu uzmanību. Vadoties pēc tikko manis teiktiem vārdiem – es daru aplamu lietu – cenšos novērst Jūs un lasītājus no Jums pašiem.

Cilvēkiem ir kopējs esības kvalitātes fakts – pievērst uzmanību sev ir ļoti grūti. Pats ķermenis ir uzveidots tā, ka viņam ir grūtības redzēt sevi pilnībā. Tādēļ ir vajadzīgs spogulis. Citu cilvēku pieredze, mācības, tradīcijas var kalpot par tādu spoguli. Bet vairums no mums izvēlas pētīt attēlu spogulī, cenšas uzlabot to, aizmirstot, ka redzam spogulī sevi.

Alķīmija akcentē cilvēka uzmanību uz šo faktu. Tā cer, ka kādam pietiks spēka izdarīt secinājumus. Tad šādai personai alķīmija iegūs savu sākumu.

J.: – Kāds tad būs turpinājums?

A.A.: – Cilvēks sāks skaidrāk redzēt to, kas viņš ir un to, kas ar viņu notiek. Tas līdzinās tam, ka Jūs iznākat no tumsas gaismā. Sākumā apžilbstat. Laika gaitā, pakāpeniski, acis pierod pie gaismas un Jums pamazām atklājas apkārtējā ainava.

Kļūstot par galveno uztveres objektu sev pašam – nekas speciāli vairs nav jādara. Tikai jābūt pacietīgam. Skaidrība pieaugs dabiski, bez kādām pūlēm un metodēm no Jūsu puses.

J.: – Bet kā ar tautas gudrību, kura apgalvo, ka zem guļoša akmens ūdens netek?

A.A. – Pirmais, ko topošais alķīmiķis atklāj, ir tas, ka nekādas pierastās konvenciālās vērtības un to loģika viņa gadījumā nedarbojas. Viņš atrod sevi ārpus upes, pa kuru plūst pasaules reliģijas, lielās un mazās filozofiskās mācības, tautas gudrības, mistika, māņticība un materiālisms. Tāpat viņš savā esībā nav aprobežots ar personības robežām un ieradumiem. Piemēram, mūsu ego dzīvo pārliecībā, ka ir savas dzīves veicējs un cēlonis. Darītājs. Šāds redzējums ir ilūzija. Koncentrējoties uz savas personības aktivitātēm, cilvēks neadekvāti attiecas pret visiem skaidri zināmo faktu: dzīve notiek pati, bez mūsu personības iejaukšanās.

Darītājs mūsos vienmēr runā par metodi un atbildību, par mērķi, augli un personisko labumu. Tiecoties pēc tā, viņš vienmēr nonāk konfliktā ar dzīvi, kuru dēvē par sansaru vai grēka mājokli. Atrodoties iekš šī kara, viņš cenšas gūt uzvaru un bieži nonāk pārliecībā, ka to ir guvis. Šajā cīņas telpā eksistē gandrīz visas mācības. Piemēram, vadžrajana balstās uz solījuma. Cilvēks apņemas trīs reizes dienā skaitīt pa tūkstotim sava idama mantru. Viņam stingri jātur šīs solījums. No tā, kā viņš to spēj veikt ir atkarīga viņa izaugsme un viņa skolotāja likteņa gaita. Tādēļ vadžrajanas guru ļoti uzmanīgi vērtē savu iespējamo mācekļu spējas turēt solījumu.

Alķīmiķis aprakstīto uztver kā darītāja apmātību ar sevi. Tā ir šķērslis tam, lai atrastos alķīmijas mērojumā. Viņa uzmanība ir vērsta uz esības fizioloģiju. Tā ir identiska ķermeņa dzīves ritei, tikai plašāka, jo ietver sevī arī visu redzamo pasauli, cilvēka psihisko personību un iekšējās telpas dzelmi.

Personība nekontrolē lielāko daļu no ķermeņa procesiem: asinsriti, nervu impulsus, gremošanu un citus. Viņa vienkārši ir dzīva to rites dēļ. Līdzīgi tam, alķīmiķis vienkārši netraucē esības fizioloģijai ritēt savās gaitās un uzturēt alķīmisko dzīves realitāti. Tad alķīmiķa apvārsnī parādās tas, ko sauc par prima materia. Viņa esība iegūst metāla kvalitāti.

Apstāstītā kolīzija ir izsmeļoši aprakstīta Gustava Mairinka romānā “Baltais dominikānis”. Iesaku to izlasīt.

J.: – No Jūsu teiktā izriet, kā alķīmija neseko nekādam objektīvam paraugam.

A.A.: – Tieši tā. Mūsu rīcība ir absolūti subjektīva. Tā no sākuma līdz galam balstās subjekta esībā un fizioloģijā, gūstot absolūtu pašpietiekamību. Mums pat nav kopējas leksikas. Procesu katrs apraksta unikāli un atšķirīgi lieto daudziem pazīstamos terminus. Tas rada milzīgas grūtības iesācējiem.

J.: – Tas izklausās pēc totāla egocentrisma. Filozofi to sauc par solipsismu. Totālu aprobežojumu ar sevi pašu.

A.A.: – Tas tā būtu, ja alķīmiķis balstītu savu esību uz personības. Bet, kā tikko stāstīju, viņš drosmīgi dodas ārpus tās, atverot sevi visam, ko personība neizprot, nekontrolē, pat neuztver. Pretēji teiktajam, solipsisms pastāv iekš personības aprobežotā horizonta apļa.

Bez tā, ko teicu, pastāv vēl viens būtisks elements – sirdsapziņa. Vēršot striktu uzmanību sev, mēs atklājam, ka mūsu esībai ir avots. No tā mēs dzimstam katru mainīgo mirkli. Pastāv redzējums, ka nākam dzīvē no mātes klēpja – no turienes, nerimstot, aužas dzīves notikšanas audums.
Vērojot sevi, mēs atklājam citu faktu. Esība nepārtraukti dzimst. Fiziskajai mātei ar to nav nekāda sakara.

Domu tēli un vārdi – atnāk un aiziet. No kurienes tie uzrodas un kur pazūd? Ķermeņa sajūtas uzrodas, atplaukst un izgaist. No kurienes tās nāk un kur zūd?

Mums ir divas perspektīvas. Vienu vēro acis un dzird ausis. Šajā apvārsnī māte ir avots. Otrs redzējums pastāv mūsu tīrajā uztverē, ko parasti definē, kā apzināšanos. Tās telpā mūsu dzimšana notiek nepārtraukti. Šis process ar fizisko māti nav saistīts.

J.: – Jūs gribat teikt, ka alķīmija eksistē šajā otrajā perspektīvā?

A.A. – Nē. Tur mājo mistika. Alķīmija vēro kā abi eksistēšanas apvāršņi apvienojas. Minētā sirdsapziņa ir mūsu avota balss. Mūsu virzība balstās tajā cik skaidri tiek sadzirdēta viņas balss un cik strikti tiek realizēts tas, ko tā liek darīt.

Alķīmiķi šajā situācijā runā par Dieva, Svētā Gara, Sargeņģeļa, Esības būtības vai Trismegista balsi.

J.: – Jūsu stāsts liek domāt, ka alķīmija pieder pie sevis izziņas ceļiem. Līdzīgi dzenam un advaitai. Bet, ja paņemam rokās jebkuru alķīmiķu rakstu – redzēsim milzīgu atšķirību no minētajām mācībām.

A.A.: – Viss manis teiktais nepieder alķīmijai tieši. To var saukt par šī ceļa priekšnoteikumiem. To izpausme un apjēgšana tiešām tuvina šo posmu ar pašizziņas mācībām. Tas notiek tādēļ, ka visos šajos gadījumos cilvēks strikti balstās uz sevis, atklājot to kas viņš ir un kā ir.

Līdzīgus noteikumus mēs atradīsim daudzviet. Piemēram, Rīga ir pārpildīta ar ciguna grupām. Atnākot uz tām, Jūs uzreiz saņemat norādes kā apieties ar savu elpu. Patiesajā, klasiskajā variantā notiek citādi. Visupirms, jaunatnācējam ir jāpanāk tas, ka viņš skaidri uztver visu dabisko elpošanas ciklu sevī, sākot no nāsīm, caur visam ķermenim līdz pēdām un zemes virsmai. Saprotams, ja to prasītu no saviem studentiem Rīgas ciguna pasniedzēji – viņi paliktu tukšās telpās. Bet, bez tā ciguna vietā cilvēki piedalās imitācijā.

Alķīmija nav izziņas ceļš. Spēt sevi redzēt, izšķirt realitātes uzbūvi un fizioloģiju – ir tās priekšnoteikums. Viss tālākais, par ko vēsta miglainie un tumšie alķīmiķu raksti – ir esības transformācija. Tās realizācija nekāda gadījumā nav cilvēka izvēle un darbība.

Naturfilozofijā parasti to apskata caur kukaiņa, visbiežāk – taureņa metamorfozu ciklu. Tārps un taurenis eksistē vienā pasaulē. Bet šī vienotā pasaule izvēršas viņos tik dažādi, ka gribas runāt par atšķirīgām pasaulēm. To vienmēr ir jāpatur prātā. Citādi cilvēks sāk meklēt kādu citu pasauli. Tad alķīmijas mākslai pienāk gals.

Otrs svarīgs moments ir tas, ka visas pārvērtības, kuras piemeklē kukaini – notiek ar viņu dabiskā ceļā. Tārpu dimensijā nepastāv mācība par to, cik vērta ir taureņa eksistence un kā to panākt. Katrs tārps, ja vien to nav apēdis kāds putns, piedzīvo metamorfozu procesu, pārvēršas par kūniņu, no kuras izlobās kā taurenis.

Tārpa personība to neizvēlās. Tieši tāpat neviens cilvēks neizvēlas savas esības metamorfozes. Bērns pārtop par pusaudzi, bet tas, savukārt, par jaunieti. Šī transformācija nav personības izvēles rezultāts vai kādas mācības nopelns. To dara mūsu fizioloģija. Bet bērna, pusaudža, jaunieša un pieaugušā cilvēka pasaules ir dažādas. Katra vecuma stāvoklī mums ir atšķirīgas no citiem vecumiem kvalitātes un iespējas. Visa šī dažādība notiek iekš vienas esības un vienas dzīves telpas. Bet cik atšķirīga ir jūsu bērnības pasaule no šodienas sajūtām! Katram ir gadījies apmeklēt vietas, kurās notika jūsu bērnības spēles. No vienas puses it kā viss pazīstams, no otras – viss ir cits.

J.: -Sanāk, ka esam nolemti alķīmijai. Tas neizklausās patīkami.

A.A.: – Šī reakcija pieder personībai. Tā vēlās visu izzināt, lemt un kontrolēt. Kamēr personībai ir vara to darīt – alķīmiķa nav. Bet ir “tārps”, kurš pavada savas dienas rāpošanā un ēšanā.

Esošais laikmets ir nofokusēts uz izvēli, tās brīvību un kvalitāti. Alķīmijas gadījumā te ir acīm redzama pretruna. Transformācijas process piemeklē mūs ārpus personas izvēles pielietojuma. Tas ir likteņa pirksts. Bet laikmeta galvenā pazīme – ir augošā izvēles brīvība. Dzīve prasa mūs to veikt un attīstīt kaut vai ar to, ka atrodam sevi strauji augošā informācijas pasaulē.

Alķīmiķis neizvēlās būt alķīmiķis. Tas viņu piemeklē, kā tārpu piemeklē mirklis, kad viņš sastingst, pārstāj rāpot un ēst. Tārps sāk izdalīt no sevis diegu, no kura satin ap sevi kokonu. Tā rodas transformācijas starpposms – kūniņa.
Izvēle ir alķīmiķa darbarīks. Parasti personība izvēles jautājumu formulē šādi:

– Ko man darīt?

Alķīmiķa jautājums skan citādi:

– Kā darīt?

“Kā” šeit nav metodisks jautājums. Tas tiek vērsts uz izpausmes kvalitātes noteikšanu. Alķīmiķis visu var darīt labāk. Tieši šeit atrodas viņa izvēles brīvība.

Alķīmiķis neizvēlās dzīvot alķīmiķa dzīvi. Tas ir viņa liktenis. Alķīmiķis izvēlas to atskārst, pieņemt un izdzīvot katru mirkli nevainojami.

J.: – Ko tad alķīmiķis praktiski dara? Meditē? Jauc šķidrumus kolbā? Veic kādus rituālus?

A.A.: – Mēs sarunā lietojam vārdu “alķīmiķis”. Rodas ilūzija, ka runa ir par darītāju. Atgādinu vairākkārt teikto – personība nav tas, kas izvēlās šos ceļus un virzās tajos. Piemēram, ja Artūra dzīvē izpaužas procesi, kurus mēs apzīmējam ar vārdu alķīmija, tas nenozīmē to, ka pats Artūrs ir alķīmiķis. Meistars, artifex – ir kaut kas cits. Artūra eksistences dzelme un avots. Bet Artūrs ir tikai meistara palīgs. Nevainojams palīgs.

Nespējot ieraudzīt šo centrālo alķīmijas aspektu, cilvēku personības kļūdās savā alķīmijas uztverē un izpratnē. Viņas mēģina alķīmiju darīt un meklē tam metodiku.

J.: – Bet kaut kas taču notiek? Jūs pieminējāt kaut kādus procesus, kurus saucat par alķīmiju. Kas tie tādi ir?

A.A.: – Mijiedarbība. Pirmkārt, ar dziļumu, kā savu avotu. Šis process ir zināms kā teurģija. Tad – ar dažādiem savas iekšējās esības slāņiem-kvalitātēm, kuri izvēršas dažādās Jūsu ārējās izpausmes formās. Kā piemēru minēšu tādu iekšēju kvalitāti kā alva vai Jupiters. Šī kvalitāte ārējā izpausmē manifestējas kā vajadzība sevi pilnveidot un attīstīt, ar to nodrošinot sev varu par sevi un dzīvi.

Ārkārtīgi nozīmīgas ir attiecības ar citiem cilvēkiem. Mūsdienu valodas šajā jomā iztiek ar vienu vārdu – mīlestība. Alķīmijas iemītnieki balstās uz seno grieķu valodas izšķiršanas spējam un mīlestībā redz veselas četras, ļoti dažādas kvalitātes – storgi, erosu, fīliju un agapi. Šie mijiedarbības aspekti lielā mērā ir saistīti ar slaveno alķīmijas kvadrantu, kurš daudziem ir dzirdēts: nigredo, albedo, citrino un rubedo.

Treškārt – runa ir par mijiedarbību ar debesu fenomeniem, vietām, augiem, dzīvniekiem, mantām, celtnēm un rīkiem. Faktiski, savos pamatos, alķīmija ir mijiedarbības māksla. Tādēļ tā bieži izmanto ķīmisko procesu valodu lai aprakstītu attiecību lauku.

Lai mijiedarbība notiktu un izvērstos – Jums jābūt atvērtiem. Kad sadarbība notiek, tās gaitā visi iesaistītie komponenti mainās savās kvalitātēs un formās. Tātad Jums jābūt atvērtiem pārmaiņām. Alķīmiķim ir zināmas tikai sākotnējais stāvoklis, kurā viņš ienāk pārmaiņās. Turpmāk viņš nepārtraukti atklāj sev sevi pašu, kā nezināmu būtni un sastopas ar tās tikpat nezināmo dzīvi.

Tas viss prasa skaidrību, pacietību, atvērtību, nežēlību pret sevi un nevainojamību.

J.: – Jūs minējāt tādu jēdzienu kā iekšējā kvalitāte. Kas tā būtu?

A.A.: – Iekšēji – katrs no mums ir ļoti mainīga būtne. Šo mainīgumu var droši salīdzināt ar atmosfēras pārmaiņām – skaidra diena, lietaina, vējaina, smacīga. Tādas pašas ir iekšējas kvalitātes. Dažreiz jūsos dominē skaidrība, dažreiz – migla. Citreiz – plosās vētra. Faktiski jūsu eksistence ir šo kvalitāšu nosacīta. Alķīmijā atklājas iespēja, kurā noris mijiedarbība ar šo kvalitāšu kodoliem-avotiem.

J.: – Kā alķīmija piesaka sevi cilvēka dzīvē? Iepriekš Jūs nedaudz teicāt par savu pieredzi. Bet kā ir ar citiem?

A.A.: Alķīmiķu biogrāfijās ir kopējs nozīmīgs fakts. Visi viņi sastop Tekstu. Taču nav iespējas to saprast. Ja cilvēks atskārš, ka Manuskripta izpratne neatrodas viņa personības iespēju robežās – viņš totāli vēršas pie Gara. Eiropas tradīcijās, tādā situācijā, persona dodas svētceļojumā. Alķīmiķi ļoti bieži izvēlas Santiago de Compostela, kā savu mērķi. Atgriezies mājās, piligrims pārdzīvo atklāsmi un noslēpumainais Teksts sāk uzrunāt viņu. Ar to sākas alķīmijas Lielā Darbība.

Saprotams – reti kurš tiešām dodas uz slaveno pilsētu Spānijas ziemeļos. Katram – sava svētvieta un ceļojuma maršruts. Tajā, ārējā ģeogrāfija, ir tikai izejas punkts iekšējā svētceļojumā. Tā daudzi apgalvo, ka slavenais Flamels, XIV. gadsimta alķīmiķis, nekad nebija atstājis savu dzimto Parīzi, kaut arī aizvadīja daudzus gadus ceļojumā uz Santiago de Compostela. Saprotams, ka sakne “Stella” – zvaigzne, ir atslēga visam svētceļojumam. Bet noslēpumainā Grāmata ir paša dzīves mīklainais pinums.

Daudzi alķīmiķi atstāj pēc sevis sava ceļojuma atstāstu. Paši spēcīgākie un precīzākie apraksti ir veidoti attēlu formā. Iepriekš es minēju, ka esmu saistīts ar Zalmana Trismosina “Splendor Solis” bildēm.

J.: – Šīs bildes ir karte?

A.A.: – Jā. Tikai nav jāmēģina saprast tās, tā, kā mēs izprotam ģeogrāfiskās kartes pielietojumu. Caur tādām bildēm nevar ceļot abstrakti, kā caur atlantu. Lai apjēgtu katra nākamā attēla norādi, jums visā pilnībā ir jāatrod sevi iepriekšējā. Lai sadzirdētu “Splendor Solis” teikto – ir jāatrod sevi alķīmiskajā ceļojumā.

Starp citu, mūsdienu kino māksla ir sniegusi ideālu mācību līdzekli tam, lai atpazītu un izprastu šādu bilžu karšu darbību. Tā ir filma “Devītie vārti”.

J.: – Runa iet par Romāna Polanska darbu?

A.A.: – Tieši tā. Retais gadījums, kad kino iestudējums pārspēj literāro avotu. Filmas varonis neviļus seko pa ceļu, kuru veido maģisko bilžu realitāte. Proti – uzzīmētā ainava alegoriski vai burtiski veido fiziskās situācijas formu un saturu. Džonija Depa atveidotais personāžs nemeklē šos piedzīvojumus, bet atrod sevi tajos. Pretēji tam, cilvēks, kurš to grib – viļas. Viņa dzīvē bilžu atveidotā pasaule nematerializējas. Viņš pat neiedomājās par to, ka tāda iespēja pastāv.

Tieši tā alķīmijas pasaule iegūst savus iemītniekus. Tur atrod sevi tie, kurus tā izvēlas. Bet tie, kuri apzināti un mērķtiecīgi pēc tās tiecās un meklē – tur nenonāk nekad.

J.: – Tad visai mūsu sarunai nav nekādas jēgas! Pat ja kādam radīsies interese par alķīmiju, pēc Jūsu apgalvotā, viņam nebūs iespēju realizēt savu interesi.

A.A.: – Jūs palaidāt garām būtisku un izšķirošu iespēju. Mūsu saruna ir domāta tiem, kuri jau atrodas alķīmijas mērojumā, bet pagaidām to neatskārš. Pirmā “Splendor Solis” bilde norāda uz to, kā izskatās alķīmijas pasaules pievārte.

J.: – Jūs gribat teikt, ka daži mūsu lasītāji var atpazīt savā dzīvē alķīmiķa laboratoriju?

A.A.: – Burtiski. Jo laboratorija vienmēr ir slepena. Galvenais noslēpums ir tas, ka tā nemaz neizskatās pēc laboratorijas. Tās forma sakrīt ar dzimstošā alķīmiķa dzīves telpu, tās saturu un notikumiem. Gluži kā Devīto Vārtu varonis, Dins Korso, viens – otrs, mūsu lasītājs jau dzīvo šādā laboratorijā. Notikumi veicina, līdz šim slēpto, savas eksistences pamatu atskāršanu.

Tagad atgriezīsimies pie “Splendor Solis”.

Kas piesaista Jūsu uzmanību pirmajā gleznā?

J.: – Karogs un ģerbonis.

A.A.: – Vēl kaut kas minams?

J.: – Zivju gārnis? Mērkaķi?

A.A.: – Sastopoties ar “Splendor Solis” attēliem, mūsu uztvere izpaužas, kā ieradusi. Tā izdala to, ko pieradusi izdalīt. Ikdienā katrs cilvēks izpaužas caur konkrētām lietām: pārdzīvojumiem, reakcijām, domām, situācijām, priekšmetiem un to, kā viņš ar tiem apietas. Līdz ar to acis meklē sev saprotamus objektus.

“Spledor Solis” pirmās bildes centrā atrodas telpa. Celtnes iekšējais plašums dabiski pārplūst ārējā bezgalībā. Nav durvju un aizkaru plīvuru. Faktiski – mums priekšā pastāv viena telpa, kura vienlaikus ir gan ārēja, gan iekšēja. Tas nozīme, ka starp iekšējo pasauli un ārējo nepastāv robeža. Kas no tā izriet?

Tas, ka Jūsu, it kā, iekšējās kvalitātes pa tiešo iespaido, it kā, ārējās pasaules gaitas. Fundamentāli objektīvā un neatkarīgā no Jums fiziskā dimensija izrādās pakļauta Jūsu subjektīvajām īpašībām. Piemēram, Jūs esat agresīvs. Tas nozīmē, ka ārējā pasaule veidojas atbilstoši Jūsu agresīvajai kvalitātei: gājēji uz ielas traucē Jūsu kustību, uz visiem krustojumiem deg sarkanā gaisma … … … visas situācijas šā vai citādi konfliktē ar Jums.

Pēkšņi, pazūdot agresijai, tai pārtopot par mieru, skaidrību un atvērtību – viss nomainās. Sarkanās gaismas vietā visās pārejās Jums draudzīgi smaida zaļā, bet visi krustojumi ar garāmgājējiem vairs neuztveras kā konflikta iespēja, bet kā ielūgums iepazīties.

Esmu pārliecināts, ka apstāstītais ir pazīstams katram. Bet tas nepadara Jūsu dzīvi par “Splendor Solis” pirmās ainavas subjektu. Tas notiek tikai ar tiem, kuri šo faktu sāk izcelt priekš sevis. Izceļot – pamazām apjēgt. Apjēdzot sāk rēķināties ar to savā izpausmē. Jo skaidrāk un spilgtāk tas notiek, jo tuvāka Jūsu esība pirmajai bildei, jo tuvāka alķīmija.

Tad, kad Jūsu rīcība visā pilnībā sāk balstīties uz tā, ko tikko tik sadzīviski atsedzu, Jūs esat pilnvērtīgs alķīmiķis. Jūs dzīvojat nedalāmā telpā, kurā ārējais un iekšējais vairs neatšķiras ar visām izrietošajām sekām.

Teiktais nav abstrakcija. Tas viss Jums jau zināms un atrodams agrīnā vecumā. Bērna pasaule nezina dalījumu iekšējā un ārējā. Domu tēli iekļauj sevī redzamo un taustāmo, neatpazīstot pa starpu nekādas robežas.
Manā bērnībā bija zīmīgs fakts. Man uzdāvināja spēļu kravas mašīnīti. Es sacēlu briesmīgu traci, jo nekādi nevarēju iedabūt sevi pa durvīm iekšā. Līdzīgi fakti ir katrā dzīves stāstā.

Ieskatieties atmiņu telpā. Sataustiet tās dziļumos savu bērnību. Reanimējiet sevī bērnu. Ja Jums tas izdosies, atmiņa pavērsīsies pret Jums ar nezināmu seju. Atmiņa pārstās būt tas, kas bija. Tā kļūs par to, kas ir.
Alķīmija klusi ienāks Jūsu dzīvē. Ejot tās ceļus un takas, Jūs nonāksiet līdz tam, ka varēsiet iedabūt sevi spēļu auto kabīnē. Bet patiesībā – tas nemaz nav būtiski.

 

“Melnais darbs”, nigredo

Jautājums: Mēs plaši izrunājām alķīmijas pamatu nostādnes, to, kā tās tiek uztvertas Jūsu redzējumā. Palika neskaidrība ar to, kā tas, ko Jūs definējat kā alķīmiju, sāk darboties cilvēka dzīvē? Kas tajā brīdī ar šo personu notiek?

Artūrs Alsiņš: – Jautājums liecina, ka Jūs pareizi uztvērāt galveno – netiek jautāts par to, kas cilvēkam būtu jādara.

Alķīmijas dimensija ir nekas cits, kā spēja pa tiešo uztvert sevi un dzīvi. Uztvert – ne caur koncepcijām, idejām, vārdiem vai tēliem. Uztvert ar katram cilvēkam piemītošu “iekšējo skatienu”.

Tad, kad šis sevredzīgais skatiens paliek aktīvs – tas pamazām sāk izdalīties pats priekš sevis. Pašredze uztver to, ka redz pati sevi. Šādi vērstam skatienam atveras, līdz šim vāji manīta, pasaule. Tajā mīt iekšējie fenomeni – psihiskais piepildījums un tas, kas šobrīd paliek tā ēnā – abstraktais saturs, kuru platoniķi sauca par ideju pasauli un Dievu mītni.

Norādītā dimensija ir vilinoša pati par sevi, bet tā pastāv ciešā saiknē ar to, ko redz mūsu acis un dzird mūsu ausis. Kā iepriekš teicu, Splendor Solis telpa ņem sākumu veselumā, kurā patiesībā eksistē tas, ko mēs pēc ieraduma saucam par ārējo un iekšējo. Eksistences telpas nedalāmībā. Tajā visi fenomeni ir atrodami mijiedarbības un transmutācijas izpausmes gaitās. Ja cilvēka uztvere norādīto izdala – tad ir dzimis alķīmiķis.

Vienkārši, bet grūti realizējami. Ko es ar to gribu teikt? To, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo kvalitātē, kurā ir svarīgs tas, ko cilvēks domā, jūt, kā reaģē. Tieši šai kvalitātei tiek sniegti dažādo reliģiju baušļi un tikumības mācības. Tāpat tai tiek sniegtas idejas par to, kas ir cilvēks un dzīve apkārt.

Visu to mēs uzņemam no tēviem un mātēm, radiem, draugiem, bērnu dārza audzinātājām un skolotājiem. Izglītība māca cilvēkus pareizi uzvesties un dod tiem domu pasaules saturu.

Kas atrodams daudzveidīgo pasaules kultūru pamatos? Pirmkārt – vārdi, ar kuriem tiek apzīmēti acīm tveramie fakti. 99% šo vārdu saista mūs ar piecu maņu fenomeniem un niecīga daļa ar to, kas pastāv ārpus šīm maņām. Kur pastāv? Iekšējā sevis uztverē.

Otrkārt, tas, kā tiek veidota pati runa – tās gramatika. Tā dzimst no tā, kā noteikta cilvēku grupa uztver realitāti sev apkārt. Visas runas pasaulē balstās uz lietvārda – “es” un tā, ko šis “es” dara. Atšķirība rodas tur, kur runa atrod iespēju izteikties par realitāti ārpus šī striktā konstrukta. Cits piemērs – dažāds laiku skaits, kuros operē valodas. Aiz šī fakta slēpjas atšķirības laika uztverē.

Pēdējais, ko minēšu – dzimums valodā. Latviešiem ir divi dzimumi, kuri atbilsts dzimuma ķermeniskajam redzējumam. Krieviem dzimumi ir trīs, bet igauņiem – viens. Basku valodā dzimumi ir divi, bet tie nebalstās uz ķermeņa dzimuma. Te valoda izdala dzīvo un nedzīvo. Kāds esības redzējums stāv katrai tautai aiz minētiem faktiem?

Cilvēki dzīvo fundamentālā pārliecībā, ka visa cilvēce eksistē vienā pasaulē. No mūsu acu viedokļa tas tā ir. Bet kā tad ir ar to, kā šie dažādie cilvēki izpaužas? Krievi un latvieši līdzpastāv šajā zemē vairākus simtus gadu. Cik viegli tiem saprasties?

J.: – Ko mums dod šie fakti?

A.: – Skaidrību par katra cilvēka izpausmes pamatu. Mēs redzam vidi tā, kā to redz kultūra, nosaucam faktus pēc savas valodas. Sakārtojam redzamo pēc šīs valodas gramatikas iespējām. Līdz ar to – izprotam, vērtējam un reaģējam. Ieskatoties mūsu runas uzbūvē un izprotot tās organizācijas principu – mēs vienlaicīgi apjēdzam to, cik dziļi un pamatīgi esam ierakstīti savā kultūrā. Pat, ja nekādi nejūtamies saistīti ar tās ārišķīgo izpausmi: mākslu, folkloru un sadzīvi.

Šī mirkļa apvārsni katrā cilvēkā veido trīs nedalāmas pasaules: mātes dotā ķermeniskā dzīve, ar to saistītā kultūr-valodnieciskā nosacītība un pašuztveres horizonts. Pēdējā mēs dzimstam katru mirkli. Līdz ar to var teikt, ka mūsu esībai ir trīs avoti – māte, kultūra un tas, kas vairumam ir slēpts un netverams – pašuztveres mērojums.

J.: – Ko nozīmē “dzimt katru mirkli”?

A.: – Konsekventa atrašanās pašuztveres pasaulē atsedz neapstrīdamu faktu – katrā mirklī viss tas, ko uztver cilvēka piecas maņas un tas, ko uztver iekšējais skatiens – iznirst no nekurienes. Saskarsme ar šo nekurieni pārdzīvojas kā telpa. Budisti to sauc par šuņju, tukšumu. Eiropā pastāvēja ētera definīcija.

J.: – Jā mūsu uztverē uzpeld pašredzes apvārsnis – kas notiek ar mātes pasauli un kultūru? Nolemtas pazušanai kā ilūzija?

A.: – Nekādā gadījumā. Mūsu esība pastāv triju uztveres vīziju krustpunktā. Katrs no mums ir būtne, kura ir dzimusi no mātes. Līdz ar to, cilvēka uztverē nepārtraukti izvēršas dzīves filma un stāsts. Viņš vēro pasauli sava ķermeņa acīm. Patiesībā, tas, uz ko attiecas vārds “dzīve”, ir pasaule, kuru gūstam dzimšanas brīdī no mātes un zaudējam nāvē.
Vienlaicīgi un vientelpiski – dzimušais cilvēks savā redzējumā, domās un reakcijās turpina dzimt no savas kultūras, kuru pārmanto no mātes līdz ar tās pasauli. To viņš vēro savu domu “acīm.”

Iekš visa tā, nenoliedzot visu minēto, šīs cilvēks katrā mirklī dzimst no nekurienes un vēro dzimšanas ainavu ar nekurienes skatienu.

Ilūzija dzimst un pastāv tad, kad kāds no šiem trijiem esības aspektiem pazūd no uztveres apvāršņa. Piemēram, ikdienišķā cilvēka uztvere un tās atsegtā realitāte ir iluzora, jo pastāv tikai uz tā, ko redz acis un prāts. Tāda pati ir zinātniskā pasaules vīzija, teorija un prakse. Abos gadījumos ir zaudēts trešais komponents – pašuztvere. Bet ir pretējs piemērs – budistu vai kādu mistiķu skatiens, pretēji to adeptu apgalvojumiem, ir iluzors. No viņu redzes loka izkrīt pirmie divi.

Alķīmija dzimst cilvēkā tad un tikai tad, kad atsedzās iekšējs skatiens un viņa apvārsnī līdzpastāv abi, līdz šim ierastie esības uztveres apvāršņi. Ja Jūs nonākat kalnos un stāvat ielejā – Jums atsedzas ielejas horizonts. Tad, kad Jūs kāpjat kalnā – kas notiek ar redzamo ainavu?

J.: – Tā izvēršas.

A.: – Mainās redzamās ainavas mērogs. Bet kas notiek ar iepriekšējo ainavu?

J.: – Viņa turpina eksistēt jaunā plašuma ietvaros.

A.: – Tātad – nekur nepazūd. Bet kas mainās šajā ainavā?

J.: – Ienāk jauni redzamie fakti. Līdz ar to, izmainās, līdz šim redzētās, ainavas uzbūves konteksts, izpratnes konteksts.

A.: – Precīzi tas pats dabiski notiek tad, kad uztverē aktivizējas un piesaka sevi iekšējais skatiens.

J.: – Kādēļ daudzi cilvēki šajā situācijā pazaudē iepriekšējā apvāršņa konteksta nozīmi?

A.: – Tādēļ, ka esība izpaužas dažādās kvalitātēs. Kādu būtisku vēsti nes mātes dzemdētais apvārsnis? Kādas galvenās pārvērtības notiek ar Jums šajā telpā?

J.: – Es esmu.

A.: – Kā esat?

J.: – Kā, kā … ? – Augu!

A.: – Kā tas uztveras un definējas?

J.: – Acīm redzami – esmu zīdainis, bērns, jaunietis, pieaugušais, būšu – vecītis.

A.: – Jūs izvēršaties mātes dotajā dzīvē dažādu vecumu pārvērtībās. Katram vecumam piemīt savas kvalitātes un izrietošās iespējas. Ar ko atšķiras Jūsu jaunietis no šodienas cilvēka?

J.: – Esmu vairāk pieredzējis dzīvi. Jaunietis bija maksimālists un ideālists. Šodien, salīdzinājumā ar saviem divdesmit, esmu izteikts utilitārists, reālists. Man piemīt pacietība un iecietība.

A.: – Kad iekšējo skatienu atklāj jaunietis, viņš uzvedas šajā situācijā tā, kā iespējams uzvesties jaunietim. Viņš izpaužas kā maksimālists un ideālists. Atklātais tagad priekš viņa ir VISS. Bet tas, kas bija pirms tam – NEKAS.

Cilvēce lēnām mainās savos vecumos. Buda un viņa līdzgaitnieki un pēcnācēji bija jaunieši, kuri saskārās ar iekšējo uztveri kā jaunieši. Šodienas cilvēce šķērso cita vecuma robežas. Viņa nonāk savā briedumā.

Alķīmija ienāca pasaulē tad, kad cilvēcē uzradās “pieauguši” cilvēki. Vēstures apvārsnī tas notika pirms kādiem divtūkstoš gadiem. Ptolemaju Ēģiptē uzradās pirmie alķīmiķi. Līdzīgi cilvēki piedzima Ķīnā un Indijā. Vidusjūras areālā šie brieduma cilvēki veidoja alķīmijas kultūru. Indijā – to, kas zināms zem vārda tantra. Bet Ķīnā – tao.

Tajos tālajos laikos tādu cilvēku bija maz. Tādēļ viņu apdzīvotā realitāte citiem bija slēpta. Bet tagad tādu cilvēku paliek daudz. Tādēļ slepenības plīvurs krīt. Atsedzas alķīmijas pasaules esības skatuve. Es cenšos pievērst Jūsu uzmanību šim skatam.

J.: – Atgriezīsimies pie sarunas sākuma. Es jautāju par to, kā cilvēkā uzrodas alķīmija? Atbildi es tagad redzu tā – personai atveras iekšējā skatiena horizonts. Pats par sevi šis fakts neliecina par alķīmijas ienākšanu cilvēka dzīvē. Parādās vēl viens aspekts – cilvēka kvalitāte, kurā atsedzās iekšējs skatiens. Pareizi?

A.: – Jā.

J.: – Jūs definējat šīs kvalitāšu atšķirības kā dzīves vecumus, tiem dabiski piemītošas atšķirīgās iespējas. Tātad, pēc Jūsu redzējuma, alķīmiķis ir “pieaudzis cilvēks”, kurš spēj dabiski apvienot jauno uztveres apvārsni ar iepriekš esošiem. Proti, runa ir par pasauli, kurā es ienāku dzimstot no mātes un kultūras nosacījumu lomu manā turpmākā izpausmē.

A.: – Precīzi.

J.: – Kas tad tālāk noris šajā pieaugušajā personā, kura atklāj sev iekšējā skatiena perspektīvu?

A.: – Alķīmijas valodā – darbs melnajā. Nigredo.

Te man ir jābrīdina. Tūlīt mēs šķērsosim slieksni. To nespēs pārvarēt tas, kura esība alķīmiju nesatur. Jūs un mūsu sarunas sekotāji – piederat pie tādas cilvēku sugas, kuru daudzi šodien definē kā “garīgos meklētājus”. Zem vārda “gars” te tiek domāta cilvēka esības jēga. Kādēļ šī cilvēku suga meklē? Pastāv cita milzīga cilvēku masa, kura nemeklē neko. Viņu eksistences prasības ir totāli apmierinātas ar to redzējumu un dzīves interpretāciju, kuru sniedz viņu ģimenes un kultūras. Viņi ir kārtīgi mietpilsoņi, zinātniskie pozitīvisti, kaifu ķerošie eksistenciālisti, kristieši, budisti, musulmaņi vai pagāni.

Atšķirībā no šiem cilvēkiem – Jūs meklējat, jo visam manis pieminētajam trūkst jēgas. Tas nedod apmierinājumu.

Paši meklētāji dalās divās grupās. Starp tām guļ bezdibenis.
Vieni cilvēki jūtas apgrūtināti ar dzīvi un tās nemitīgi nestajām problēmām. Šiem cilvēkiem ir nepanesama dzīves mainīgā daba. Viņi meklē kādu klusu līci vai ostu, kur no šī virpuļa varētu glābties. Tādi cilvēki meklē to, ko viņi sev apzīmē ar pozitīvas nokrāsas vārdiem – laime, mīlestība, saticība, labestība, līdzjūtība, žēlastība, miers, veselība, labklājība un brīvība.

Otrā grupa visu minēto nemeklē. Šie cilvēki nemēģina norobežoties no dzīves pārmaiņu vējiem, straumēm un vētrām. Viņi tajos aug. Ja aug – tad mainās. Varētu teikt, ka šie cilvēki meklē piedzīvojumus. Jo tajos atsedzas viņu esības kvalitātes un īpašības, kuras līdz šim bija slēptas. Tādiem cilvēkiem ir būtiski izprast savu pārmaiņu gaitu, anatomiju un fizioloģiju. Līdz ar to viņi ir atvērti visiem dzīves pārdzīvojumiem, kā nosacīti pozitīviem, gan tik pat nosacīti, negatīviem.

Pirmā meklētāju grupa paliks aiz nigredo sliekšņa. Viss, ko tas satur sevī viņiem ir nepieņemams.

J.: – Skan diezgan melodramatiski. Tagad uz skatuves būtu jāiznāk kādam cilvēkēdājam …

A.: – Tieši tas arī notiek alķīmiķa tapšanas brīdī. Viņa ierastā un pašsaprotamā dzīves straume apstājas. Faktiski – viņa mirst.

Mirkli, kurā cilvēkā atkailinās iekšējā sevis uztvere, izplatītajās uztveres klišejās sauc par apgaismību.
Pareizs vārds. Šajā brīdī tiek atskārsts jauns gaismas avots, kura apgaismojumā eksistence iegūst citu kvalitāti un piepildījumu. Bet, ar šo vārdu arī tiek saistītas to cilvēku vēlmes un cerības, kuri meklē patversmi no dzīves pārmaiņu spiediena. Šo cilvēku redzējuma iespaidā apgaismība ieguva tai neorganisku pozitīvu garšu.

Tad, kad aust pašredzes saule, tā izgaismo cilvēkam ļoti un ļoti netīkamu un grūtu ainavu. Viss ir tāds, kā tas ir. Ne tāds, kā mēs iztēlojamies, vēlamies, ceram. Skarbs skats priekš mūsu sevis tēla un uz tā balstītās identitātes – ego.

Pašredzes “saules” gaismas staros – visas ego izdomas par sevi un pasauli mirst. Alķīmijā šo sauli sauc par melno un tā arī glezno. Tās melnie stari atsedz nāves uzvaras ainavu. Tāda, lūk, patiesā apgaismība.

J.: – Jūsu teiktais neiet kopā ar tādu meistaru vārdiem, kā Ekharts, Ramana Mahariši vai Krišnamurti. Caur viņu teikto staro gaisma, nevis tumsa.

A.: – Tad, kad Jūs no tumsas iznākat gaismā, kas ir pirmais, kas ar Jums notiek?

J.: – Es apžilbstu. Neko neredzu.

A.: – Kad Jūs no gaismas ienākat tumšā telpā, kas notiek?

J.: – Arī neko neredzu. Visur valda tumsa.

A.: – Bet kā būs pēc kāda brīža?

J.: – Es pamazām sākšu šo to izšķirt.

A.: – Pēdējais piemērs vairāk atbilst tam, kas notiek apgaismības brīdī, nekā pirmais. Kaut arī, cilvēki parasti izvēlas to kā apgaismības metaforu. Šīs izvēles pamatā ir uztveres kļūda: tiek domāts, ka līdz šim Jūs bijāt tumsā un gaismas nebija. Patiesībā pašuztveres gaisma ir sākotnēja. Viņa ir pirms piedzimst Jūsu acīm redzamā pasaule un, Jūsu prāta satura izgaismotā pasaule. Tāpat, tā būs tad, kad dzīve beigsies.

Apgaismības mirklī cilvēka personība atklāj sev pašredzošu uztveri un tās apvārsni. Tagad viss notiek tieši tā, kā izvēršas situācija, kurā cilvēks no gaismas ienāk tumsā. Acis redz kā gaismā, tā tumsā. Cilvēka redzei tikai jāpielāgojas jauniem apstākļiem. Pašredzošā sākotnējā uztvere uztver visos apstākļos. Personībai ir jāpielāgojas tās apgaismojumam savos apstākļos. Kādi tie ir? Dzimtā pasaule un kultūras veidotais prāts. Tādēļ mūsu uztvere it kā zaudē redzi. Jāpierod redzēt pašredzē dzīvi un prātu.

Dzogčenā, Tibetas tradīcijas alķīmiskajā atzarā, ir būtiska prakse. Cilvēks iesloga sevi totālas tumsas apstākļos. Tas noved nobriedušu cilvēku pie absolūta balsta pašuztverē. Tai skaitā, pašuztveres gaismā, cilvēks sāk redzēt fizisko pasauli ārpus viņa pašieslodzijuma telpas. Viņš redz ķermeņa dimensiju ne ar acīm, bet ar pašuztveri.

Saprotams, spēja neatsedzas uzreiz. Daudzas dienas un nedēļas cilvēks dzīvo totālā tumsā un klusumā. Iedomājaties, ko viņš pārdzīvo?

J.: – Pilnīga dezorientācija …

A.: – Nekā patīkama. Piekrītat?

J.: – Noteikti.

A.: – Tumšais retrits pieder Tibetas pasaulei. Eiropas alķīmija parasti turas pie tā, kas notiek ar cilvēku dabiskā veidā. Tas, kas piemeklē cilvēku šajos apstākļos ir minētā dezorientācija un dezintegrācija. Vecā kārtība, kurā uztveras pasaule – nojūk. Tikai tad, kad tas notiks, visā pilnībā ausīs jauna orientācija un integrācija. Šo posmu alķīmijā sauc par darbu baltajā, albedo.

Mūsu sarunas apvārsnis šos baltos priekus neietver.

J.: – Kādēļ?

A.: – Nedz Jūs, nedz mūsu lasošie sarunas sekotāji, to neuztvers. Melnie darbi nav paveikti. Jūs dzīvojat dzīves integrētā un prāta kultūras orientētā pasaulē. Visu, ko varu Jums teikt par balto darbu, jūs integrēsiet dzīvē un saliksiet pa plauktiem pēc sava prāta struktūras. Rezultātam nebūs nekāda sakara ar to, kas ir albedo. Tādēļ atgriezīsimies pie mums tuvāk esošiem melniem darbiem.

Dezorientācija nozīmē kultūras nosacītās uztveres apstāšanos. Viņas gaismas izgaismotā kārtība nojūk. Jo cilvēkā ir atsegusies cita, nesalīdzināmi spēcīgāka gaisma. Dezintegrācija skar mātes doto dzīvi – redzamo pasauli un jūsu balstu uz savu ķermenisko identitāti. Šajā sarunā mēs detalizēsim dezorientācijas procesu. Dezintegrāciju cilvēks var adekvāti sākt redzēt tikai tad, kad ir zaudējis ierasto orientāciju dzīvē.

Tātad – dezorientācija.

J.: – Protestēju. Mans prāts ir nemierīgs. Viņš tomēr grib kaut ko zināt par to, kas skar pašu dzīvi!

A.: – Varu tikai norādīt adekvātu virzienu, kurā skatīties. Cilvēces senās kultūras bieži sauc par šamaniskām. To pasaules redzējums integrējās ap šamaņa eksistenci, viņa uztveri. Šamanis – ir pirmais, vēsturiski tveramais veids kā pašuztvere atsedz sevi cilvēkā. Es teiktu – bērna vecumā.

Par šamani cilvēks kļūst vienā veidā – to piemeklē “šamaņa slimība”. Arēji tā izskatās kā smaga ķermeniska kaite, kura izvēršas kopā ar trakumu. Ja cilvēks izdzīvo un atveseļojas – viņš dzimst caur to, kā šamanis. Ja neizdzīvo, tad ciltij ir bēres.

J.: – Nežēlīgi.

A.: – Alķīmiskās pārvērtības ir absolūti nežēlīga parādība. Tas, kurš sevi žēlo, tajās iet bojā. Tādēļ nežēlība pret sevi ir nigredo posma galvenā kvalitāte, kura atsedzas cilvēkā vienlaicīgi ar pašredzi. Nežēlība ir tās gaisma.

J.: – Bet visi citi apgalvo pretējo! Viņi runā par mīlestību, līdzjūtību un atvērtību.

A.: – Kas tie visi ir? Un kam viņi to saka? Tiem, kuri ir dzīves nežēlīgās gaitas sabiedēti.

Jums ir zināms klauna tēls. Ierasts, ka tas ir tāds smieklīgs, lādzīgs radījums. No otras puses – klauns ir viens no galvenajiem šausmu tēliem. Zinātne to sauc par triksteri: radījumu, kura uztverē ierastā kārtība nojūk un kurš eksistē un izpaužas neiedomājamā NEKĀRTĪBĀ. Tieši tā, starojot caur groteskiem klauna vaibstiem, biedē līdz nemaņai.

Topošais alķīmiķis ir cilvēks, kuram pakaļ dzenas klauns. Viņam pietiek drosmes apstāties un sākt komunicēt ar klaunu. Visi citi, kam šīs drosmes trūkst – mūk prom pie mīlestības, līdzjūtības un atvērtības. Kāda var būt atvērtība, ja Jūs bēgat no klauna? No kurienes var rasties mīlestība un līdzjūtība, ja atvērtības nav?

Drosme ir nekas cits, kā nežēlības realizācija rīcībā.
Tā Jums būs nepieciešama kā elpa. Jo visa pasaules kārtība brūk. Bet, par spīti tam, ir jāturpina būt un izpausties.
Pats vienkāršākais ir pārdzīvot to, ka nobrūk visas vērtības, kuras Jums ir dotas no mātes, tēva, skolotājiem un cilvēces dižgariem. Jūs neatrodat tām eksistenci pašredzes gaismā.

Kādēļ, piemēram, nedrīkst turpināt iet pa ceļu, ja to šķērso melns kaķis? Kādēļ jārēķinās ar to, ka visam ir sekas, ja Jūs esat liecinieki tam, ka viss dzimst no nekurienes? Kādēļ ir jāmīl māte, ja jūs jūtat kaut ko pretēju tam? Kādēļ nedrīkst zagt, ja citas iespējas izdzīvot nav? Kādēļ ir jāaudzina raksturs, ja tam nav nekāda sakara ar to uz kā patiesi balstās esība? Kādēļ man jābūt pārliecībā, ka es varu zināt un prast tikai to, kam esmu apmācīts, ja zinu un protu ārpus tā?

Es nemaz neminēju Jūsu izlasīto grāmatu saturu. Lielāka daļa tur apgalvotā neatrod segumu jaunajā sevis uztveres pieredzē.

Pieminētais vēl nepaspēj nobrukt, kad sāk gāzties jūtu uzpītā pasaule. Visās attiecību vadlīnijās tiek atslēgta strāva. Saiknē ar bērniem, vecākiem, radiem, draugiem progresējoši zaudē karstumu, tad siltumu, tad remdenumu. Visur sāk valdīt ziema.

J.: – Baismi! Psihiatrs manā vietā teiktu, ka Jūsu alķīmiķi ir steidzami jāārstē. Viņš ir šizofrēniķis. Jo tas, ko stāstāt ir šīs slimības pazīme.

A.: – Tieši tā. Alķīmiķi atšķir no šizofrēniķa tas, ka viņš nezūd aprakstītajos pārdzīvojumos. Slims cilvēks saka mātei, ka viņa nav māte, jo viņš viņu vairs tā nejūt. Ne tikai saka, bet atsakās uzturēt jel kādas attiecības ar māti savu jauno jūtu kvalitāšu dēļ. Alķīmiķim māte ir māte neatkarīgi no tā, ko viņš jūt.

Liela daļa garīgo slimību saistās ar dažādām nigredo formām, kuras pārdzīvo cilvēki. Kultūrās valda fundamentāls pārpratums: ir pārliecība, ka garīgais process nevar nevienu iznīcināt. Patiesība ir nežēlīga – vēl kā var. Ne katrs topošais šamanis, kuru piemeklē “šamaņa slimība” – izdzīvo un saglabā veselu saprātu.

Viss teiktais skan kā šausmu koncentrāts. Te ir jāatskārš realitāte. Man ir jāpievērš Jūsu uzmanība apstāstītam fenomenam. Jādod tā garša. Tādēļ uztveres ainavā veidojas grotesks tēls. Triksteris-klauns.

Katra cilvēka eksistence ir unikāla. Līdz ar to – katrā, kuru skar pašredzes saullēkts, melnais darbs izvēršas pa savam. Ļoti reti cilvēki sastop savas dzīves gaitā kaut ko identisku pēc blīvuma, kā tikko nedaudz aprakstīju.

Manis teiktais atsedz dezorientācijas balstus. Izjūk esības orientācija, kura sakņojas kultūrā. Iekš šī procesa izvēršas jūtu struktūras dezorientācija. Ierastās jūtu saiknes ar vidi un cilvēkiem zaudē spēku. Izdziest.

Šie divi procesi ir neatvairāmi. Bet to konkrētā izpausme, koncentrācija un akcenti katram ir absolūti individuāli. Nav arī tā, ka viss noris tikai iekš melnā darba. Tad, kad nojūk kāds būtisks iepriekšējās orientācijas elements – brīvajā vieta atnāk esības skats, kurš visā pilnībā balstās uz pašuztveres.

Iedomājieties, ka atrodaties telpā ar totāli nokvēpušiem logu stikliem. Apkārt valda tumsa. Bet tā nav saistīta ar to, ka nespējat redzēt. Vienkārši, netīrie logi nelaiž gaismu. Tad, kad jūs notīrāt kādu kriksi stikla – pa caurumu kvēpos iespīd gaismas stars un kaut ko izgaismo telpā. Gaismas nav daudz. Tādēļ skats uz istabas saturu ir ļoti ierobežots. Jo vairāk tīrības logos – jo vairāk gaismas un patiesās ainavas telpā.

 

Meistars un zellis

Jautājums: – Tradicionālajā, šodien mums labi zināmajā austrumu mācību vidē, ceļš balstās uz guru. Viņš izvēlas sev mācekli un vada viņa attīstību ar tērauda roku. Daudzi, man pazīstami cilvēki ir devušies uz Indiju un Nepālu sava guru meklējumos. Kā šis aspekts izskatās alķīmijas pasaulē?

Artūrs Alsiņš: – Te viņa nav. Guru alķīmijā nepastāv.

Mūsdienu garīgo meklētāju kultūra lielā mērā balstās uz austrumos aizgūtām idejām un vērtībām. Karma, samsāra, brīvība, guru – ir definīcijas, kuras dziļi ienākušas eiropiešu prātos un veido tajos noteiktus šablonus. Kad austrumu kultūru nosacītais prāts skatās oriģinālajā Eiropas mantojumā – tas redz tur to, ko pieradis sastapt Indijā. Piemēram, viņš atrod guru un mācekļa attiecības. Atrod šo attiecību veidoto pēctecību un mācību līnijas. Bet vai atrastais tiešām eksistē?

Par gara lietām esam pieraduši domāt kādā esības interpretācijas sistēmā. Piemēram, ir budisma mācība. Kas viņa ir pēc būtības? Noteikts apgalvojums par realitātes dabu: dzīve ir ilūzija. Noturot šo ilūziju par patiesu eksistenci, cilvēks nonāk ciešanu aplī. Atklājot to, kā sevi realizē šis process, var tikt no tā varas vaļā. Līdz ar to pastāv ceļš, kā to darīt. Šis ceļš ir nekas cits, kā metodika.

Guru ir tas, kurš pats ir realizējis šo metodiku. Līdz ar to viņš ir spējīgs to nodot citiem.

Ko nozīmē tas, ka ceļš tiek identificēts, kā metode? Pirmkārt to, ka metodei ir objekts, kurš tiek ierakstīts kādā koordināšu sistēmā. Tālāk, atbilstoši šai sistēmai, ar to tiek veiktas noteiktas manipulācijas. Pirmā no tām – objekta analīze, kura tiek veikta pēc noteiktas shēmas. Otrkārt to, ka šim objektam piemīt mehāniska daba. Šīs budisma uztveres īpatnības labi atsedz slavenais stāsts par ķeizaru Malindu un karieti.

Kāds budistu filozofs demonstrēja valdniekam savas mācības pamatus uz braucamo ratu piemēra. Raugoties uz tiem, viņš taujāja Malindu:

– Vai tas, ko Jūs redzat ir rati?

– Jā.

Norādot uz riteni, viņš atkal vaicāja:

– Vai ritenis ir rati?

– Nē.

Riteņus noņēma. Tad sekoja citas ratu detaļas. Drīz rati pazuda. Bet rati, kā vienība, ne vienā mirklī netika nesti prom.
Budistu prātiem šis piemērs demonstrē esības iluzoro dabu un norāda uz to, ko sauc par ‘’tukšumu’’. Alķīmiķa prāts tur redz ko citu. Budistu redzējuma mehānistiskumu. Ja ar cilvēku mēģinātu pastrādāt to pašu joku, ko ar karieti – cilvēks būtu beigts pēc pirmajām amputācijām, vai uz visiem laikiem paliktu kroplis. Pretstatā, atgriežot atpakaļ visas ratu detaļas, atgriežas paši rati. Sveiki, veseli un savu funkciju pildoši.

Veids, kā rati tiek izjaukti un atkal salikti no detaļām kopā parasti tiek definēts kā metode. Alķīmijas redzējumā visas, eksistenci sistematizējošās un strukturējošās mācības ir mehāniskas. Šādu uzskatu realizācija vienmēr ir metodika. Tam visam ir šaurs pielietojums. Proti, fizisko, cilvēka radīto rīku ietvaros. Bet to nevar attiecināt uz pašu cilvēku, dabu un psihes pasauli. Uz to, kas ir dzīvs. Zinātnē mēs redzam to pašu situāciju. Pastāv Ņūtona mehānika un kvantu mehānika. Pirmā vairs nepretendē uz spēju aprakstīt visuma eksistenci.

Tādēļ alķīmijas pasaulē nav cilvēku, kuri zina dzīves objektīvo uzbūvi un var dot to sistematizējošu aprakstu. Līdz ar to nav nekā, ko alķīmiķis varētu nodot citam cilvēkam, vai iemācīt.

J. – Jūs sakiet, ka guru pieder vienīgi austrumu redzējumam? Bet pastāv Sokrāta fenomens. Kā tad ar to?

A.: – Sokrāts nav guru. Viņš nav realizējis nekādu mācību. Viņam tādas nav. Līdz ar to nav metodikas, ir tikai tas, ko viņš zina un prot nodot citam.

J.: – Bet viņš taču māca!

A.: – Ir lieta, ko Sokrāts prot darīt. Viņam ir spēja patstāvīgi domāt. Sakiet, šo spēju viņš ir no kāda aizguvis?

J.: – Nē.

A.: – Tā ir katra cilvēka dabiska īpašība. Sokrātu atšķir no citiem tas, ka viņš šo spēju ir atskārtis, pielietojis un rezultātā attīstījis. Vienīgais, ko piedāvā Sokrāts saviem sarunu biedriem ir situācija, kurā viņi var atklāt sevī savu spēju domāt un attīstīt to.

J.: – Bet cilvēki saredz Sokrātā ko lielāku un būtiskāku – idejas.

A.: – No alķīmiķa viedokļa – “saredzētās” idejas demonstrē Sokrāta subjektīvo uztveri. Tādā kvalitātē tās ir brīnišķīgas, kā jeb kura literāra daiļrade. Un tikai. Būtiski ir tas, ka dažiem Sokrāts nostrādā kā katalizators. Tādi cilvēki saredz savu dabisko spēju patstāvīgi domāt un izmanto situāciju, lai šo spēju attīstītu.

Katrs patiess alķīmiķis ir sokrāts. Viņš ir atklājis dabisko spēju domāt. Jo vairāk, viņš ir atklājis to, ka ir ne tikai domājoša būtne, bet arī uztveroša. Tieši pēdējais atklājums pārvērš sokrātu cilvēkā par alķīmiķi. Tas ļauj viņam pa tiešo iepazīt esību un rīkoties atbilstoši tam, ko viņš redz.

Iepriekšējās sarunās es centos parādīt Jums un lasītājiem būtiskāko alķīmisko faktu: noteiktā esības kvalitātē cilvēku piemeklē kāds dabisks process. Tā izpausmes gaitā uztvere atklāj dzīves un nāves izpausmes avotu – klātesošo.
Vienlaicīgi uztvere maina savas izpausmes mērogu un pārstāj redzēt eksistenci ārējās un iekšējās telpas robežās. Šis stāvoklis, kā sēkla, ir atrodams agrīnā bērnībā. Bet tagad pārvēršas auglī. Šo pārvērtību definē kā alķīmiju.

Neviens nemāca mums to, kā augt vai būt bērnam, pusaudzim un jaunietim. Nav bērnības un jaunības mācību. Nav šo vecuma kvalitāšu guru. Esība pati rada un realizē visas vecumu kvalitātes. Nav mācības, pēc kuras uzskatiem notiktu cilvēka transformācija vecumos. Līdzīgi tam, nepastāv alķīmijas mācība. Nav ko un kam mācīt.

Alķīmiju nepasniedz.

Alķīmiju – nestudē.

Alķīmiju nenodod.

Alķīmiju neinspirē un alķīmijā neiesvēta.

Alķīmiju – dzīvo.

Sokrāts prot patstāvīgi domāt. Viņa prāts nemanipulē ar kultūrā pieņemtām klišejām. Sokrāts cenšas pats saprasties ar dzīvi veidojošiem faktiem. Tāda ir viņa dabiskā eksistences kvalitāte.

Tā dzīvojot, Sokrāts sastop citus cilvēkus. Dažiem no tiem piemīt tā pati kvalitāte, kurā dzīvo Sokrāts. Starp šiem cilvēkiem izvēršas sarunas, kuru gaitā viņi visi labāk saprotas ar savu kvalitāti un aug tajā.

Tam budistu filozofam, kurš mācīja Malindu, bija domu struktūra, mācība. To viņš aizguva no sava guru bet tas no sava un tā tālāk līdz pat Budam. Šai filozofijai nebija nekāda sakara ar to, kas piemita Sokrātam. Tā nebija šī filozofa dabas kvalitāte. Tas bija no cita aizgūts stāsts par to kas ir dzīve.
Tagad redzat atšķirību starp Sokrātu un budistu filozofu-guru?

J.: – Kaut kas pieleca … … … Bet kā tad ir ar mūsu sarunām?

A.: – Ko tad es skaidroju Jums?

J.: – To, ka man piemīt uztvere.

A.: – Sokrāts runāja par spēju domāt, es runāju par to, ka mums visiem ir uztvere.

J.: – Tas nozīmē to, ka katram alķīmiķim ir jāsastop savs Sokrāts?

A.: – Noteikti. Jautājums gan novirzās uz to, kur Sokrāts tiek sastapts?

J.: – Ko Jūs ar to gribat teikt?

A.: – Sokrāts, kā cilvēks alķīmiķim ir sekundāra parādība. Primārā – sastapt Sokrātu sevī, savas esības dzīlēs.
Mūs abus vieno tas, ka manī un Jūsos noris vienāds pēc dabas process. Šo sarunu sērijā es definēju to kā alķīmiju. Ne Jūs, ne es neesam izvēlējušies to sastapt un atrasties tajā. Šis process ir pārāks par mūsu personībām. Tas nepakļaujas to gribai. Faktiski, notiekošais ir mūsu esamību subjekts. Bet mūsu dzīves un personības ir šī subjekta objekti.

Alķīmiķi šo subjektu sauc par Meistaru, bet objektu personības aspektā – par zelli. Pašu dzīvi viņi definē kā “prima materia”.

Meistara izpausmes gaitā dzīve tiek transformēta citā kvalitātē. Starp šiem diviem atrodas starpnieks – personība. Spējot apjēgt savas eksistences būtību un ”spēles noteikumus”, personība mainās savos esības pamatos. Šīs pārmaiņas ļauj tai atsegt sevī “zeļļa” kvalitātes. Tādā ceļā personība-zellis stājās attiecībās ar Meistaru-“Sokrātu”.

J.: – Vai ir nozīme tam, ka abas attiecību puses tiek definētas vārdos, kuri saistās ar amatniecību?

A.: – Protams. Eiropas kultūrā nav vārdu, kuros pēc būtības varētu pārtulkot indiešu vārdus ”guru” un “sadhaka”. Skolotājs un māceklis nesatur sevī visas konotācijas, kuras piemīt šiem vārdiem to dzimtajā kultūrā. Sakarā ar to bieži sanāk sastapties ar nepamatotiem pārmetumiem mūsu kultūrai. Šo piemēru izmanto, lai pamatotu aplamu ideju par Eiropas garīgo atpalicību.

Mūsu kontinenta tautas izmantoja citas izcelsmes vārdus, lai apzīmētu svarīgākās esamības transformācijas sastāvdaļas. Aizgūstot šos apzīmējumus no aroda sfēras, eiropieši tādā veida rāda to, kā viņi redz savas dzīves augstākos un dziļākos ceļus.

Šajā redzējumā ikdienišķā dzīve netiek pretstatīta kādām sakrālām vērtībām. Tā šīs vērtības satur sevī, kā neatdalāmu dzīves avotu. Sekojot tā kustībai, dzīve transformējās savās primārās un sekundārās kvalitātēs. Transformācija nenozīmē to, ka cilvēks atstāj kādu iluzoru esības formu. Ikdienas dzīve, tās saturs, gaita un problēmas – nav mistifikācija, kā par to mēdz spriedelēt Indijas sofisti.

Amatnieks savā darbnīcā sastopas ar divām absolūti reālām lietām: izejvielu un savām idejām. Viņš prot transformēt vielu saskaņā ar savām iecerēm. Rezultātā, piemēram, purva rūda pārtop par nazi vai cirvi. Esam aplami iemanījušies redzēt šo radošo parādību kā ikdienišķu materiālu faktu. Bet patiesībā šeit ir novērojams brīnums. Notiek maģiska operācija. Ideja, absolūti nemateriāla substance – demonstrē savu varu par materiālo. Ja Jūs redzat to uz ko norāda šis piemērs, Jūs skatāties alķīmijas sirdī.

Alķīmiķa subjekts ir ideja, kura mīt viņa esamības dzīlēs. Mēs parasti sakām, ka šī ideja pieder Meistaram. Viņam pieder arī apņēmība šo ideju realizēt, kā arī pati darbība.

Savā darbnīcā amatieris-meistars strādā kopā ar kādiem palīgiem. Šos palīgus sauc par zeļļiem. Meistars pieņem tos darbā ne tādēļ lai iemācītu savu arodu. Viņš tos nodarbina tādēļ ka darbs prasa palīgus. Strādājot kopā ar meistaru, zellis ir liecinieks un rīks tam, kā noris aroda maģija. Ja tādā puisī snauž potenciāls meistars, tad tas pamazām atmodīsies un atradīs savu ceļu uz izpausmi. Ja nē, zellis līdz mūža galam kalpos zeļļos.

Alķīmiķis kā personība ir tāds zellis. Stājoties attiecībās ar Meistaru sevī, viņš pieņem palīga pozīciju. Tas ir pirmais solis šajā esamības centrālajā komunikācijā. Topošam zellim ir jābūt šajā solī nevainojamam: atvērtam, pacietīgam, spējīgam pārspēt sevi un totālam. Ja viņš uzrādīs šīs īpašības – paliks darbnīcā.

J.: – Kas būs, ja neuzrādīs?

A.: – Meistars zaudēs par mūsu personību un dzīvi interesi. Praktiskā izpausmē tas nozīmēs esības neatgriezenisku degradāciju. Sairšanas procesi tiks palaisti totālā brīvībā. Piemēram, ja podniekam, ceļot podu no mālu pikas, sanāk nelabojama kļūda, viņš vienkārši samīs neizdevušos formu, atgriezīs to amorfā stāvoklī.

Alķīmijā ir cits būtisks tēls, kurš ilustrē notiekošo no nedaudz cita redzes punkta. Esamības patieso subjektu redz kā Aktieri. Mūsu personība, ķermenis, jūtas, prāts un dzīve – ir šī Aktiera esošā loma.

Dzīve kā teātris ir katra cilvēka izpausmes ass. Katru mirkli mēs spēlējam sevi un savas dzīves lugu. Šajā spēlē mūsu ķermenis, prāts un jūtas ir neatdalāmi no Aktiera. Tieši tāpat esot Makbeta tēlā, visas Makbeta domas, reakcijas, jūtas un ķermeniskās kustības vienlīdz pieder lomai un aktierim.

Personība un dzīve IR caur Aktieri-Meistaru. Citas esības kā Makbetam tiem nav. Ja Jūs, kā aktieris saprotat, ka atveidotais tēls nekam neder, Jūs pārstājat to spēlēt un sākat visu no nulles.

J.: – Skan satriecoši. Tomēr cilvēks dzīvo pārliecībā par labestību, šīs dzīves individuālo patību un tās neatvairāmu izaugsmi …

A.: – Kā var attīstīties, jā necenšas pārspēt sevi? Jā to nedara – dzīve savijas aplī. Paliekot tajā, kustības impulss izgaist. Dzīve caur to degradējas un izbeidzas.

J.: – Slavenais Uroborosa tēls? Čūska, kura ar zobiem ieķērusies savā astē?

A.: – Pareizi. Esība ir spēle. Tā attīstās, jā mēs turamies tās centrālajā straumē. To mēs vienmēr sajūtam kā risku.

J.: – “Iedvesmojoši,” nav ko teikt. … … … Labi, es esmu zellis, esmu pierādījis to Meistaram. Ko tālāk?

A.: – Iejūtaties šajā lomā. Izmantojiet tikko piedāvāto ideju par Aktiera spēli un tās iespējām. Kas tālāk notiek darbnīcā?

J.: – Darbs.

A.: – Saprotams. Bet ko tas prasa no Jums?

J.: – Saprast Meistara nolūkus un norādes.

1. : – Kā Jūs tiksiet pie šādas sapratnes?

J.: – Runāšu ar meistaru, vērošu.

A.: – Viņš Jūs padzīs kā sliņķi un pļāpu.

J.: – Uf! … … … nezinu … pag, – es iedziļināšos pašā darbā, centīšos saplūst ar to, sajust to.

A.: – Tikāt aktiera ādā! Pareiza atbilde. Zellis turpina uzrādīt nevainojamību darbā. Caur to viņš paliek neatdalāms no darba un Meistara. Kas tālāk?

J.: – Zellis sāk intuitīvi saprasties ar Meistaru.

A.: – Brīnišķīgi. Tālāk?

J.: – Realizē šo sapratni nevainojami.

A.: – Tikām pie skaidrības. Atliek to nevainojami atrast dzīvē.

J.: – Palika neskaidrs viens aspekts. Runājot par amatiera darbnīcu, Jūs minējāt zeļļus daudzskaitlī. Kā to saprast?

A.: – Kādēļ tas Jums liekas būtisks?

J.: – Intuitīva sajūta.

A.: – Jūs, kā izpausme, topat tikai savu acu priekšā?

J.: – Nē. Esot viens es neatklāju savu daudzveidību. Tā uzrodas caur citiem cilvēkiem. Ar katru es esmu cits.

A.: – Adekvāta konstatācija. Satiekot citu cilvēku, mēs sevī satiekam kaut ko jaunu. Turpinot attiecības ar satikto personu, mūsu dzīvēs aužas kāds jauns raksts. Tikai ar mums vieniem dzīve nespēj notikt visā savā potenciālā pilnībā. Tā aužas no daudziem attiecību diegiem.

Alķīmiķa pasaules raksti dzimst individuāli un sadarbībā ar citām personām. Alķīmiķa darbs ir viendabiski personisks un kolektīvs. Teiktais ir acīm redzami atklājams katra cilvēka dzīves gaitu plūsmā. Atliek tikai plaši atvērt acis, apjēgt un rīkoties saskaņā ar redzamo.