Atlantijas Centrālās Padomes tornim, kura milzīgā smaile iedūrās tieši debesīs, lēnām tuvojās ovālveidīgas formas lidojošs priekšmets. Lidaparāts lēnām, it kā karājoties gaisā bez skaņas nolaidās torņa virsotnē. Bija apmācies laiks un akumulatori bija iztukšoti, tādēļ ierīci darbināja tikai ūdeņraža enerģija. Halds kā parasti no rītiem bija aizlidojis līdz mēnesim, pāris reizes apriņķojis apkārt zemei un izbaudījis saulrietu mežonīgajā kontinentā . Viņam patika neskartās dabas rezervuārs, tā dabiskais skaistums iedvesmoja. Mežonīgais kontinents bija aizliegtā zona, tajā mita radības, kas citur vairs nebija sastopamas. Daudzi no milzīgajiem zauru laikmeta dzīvniekiem bija cilvēkam bīstami, tāpēc civilizācijas pilsoņu izredzes te izdzīvot, neizpostot šo vietu, bija niecīgas.
Halds izkāpa no lidaparāta un devās uz savu mītni pašā torņa smailē. Šīs telpas forma bija apļveidīga, sienas caurspīdīgas un ar regulējamu palielinājumu. Tā bija Atlantijas nozīmīgākā observatorija, kurā Civilizācijas galvenais zvaigžņotājs veica savus pētījumus.
Halds, kura dzīve pirms dažiem gadiem iegāja trešajā gadu simtā, bija jaunākais no septiņiem Civilizācijas Centrālās Padomes locekļiem, kurš Padomei pievienojās nesen. Viņš bija spējīgākais no pēdējā Atlantijas Meistara skolniekiem, kuram debesu ķermeņu dabas un gribas pārzināšanā neviens nespēja līdzināties. Halds savas prasmes bija pierādījis ne reizi vien, vēl nekad viņa zvaigžņotās prognozes, aprēķini un interpretācijas nebija bijušas kļūdainas. Ai, kā viņš gribētu beidzot kļūdīties, bet Halds zināja, ka viņa pēdējie atklājumi kā parasti ir pareizi, lai kā gribētos cerēt uz pretējo.
Padomnieks atgūlās iecienītajā krēslā un sapņaini pavērās mākoņainajās debesīs. Viņš nostalģiski tvēra pēdējos mirkļus pirms aiziešanas. Halda rīcībā vēl ir dažas stundas, lai atvadītos no šīs pasaules.
Atlantijā valdīja vēl nepieredzēta līksmība, pat vienmēr modrā Tikumības Uzraudzības Padome nelikās zinis par netīšajiem pārkāpumiem, kas bija neatņemama jebkuru svinību sastāvdaļa. Padomes izsludināto Pārdomu Svētku ilgums tika noteikts 3 mēneši, tik ilgas svinības Civilizācijā vēl nebija bijušas, pat Lielā Uzvara savulaik tika svinēta tikai mēnesi.
Pirms divdesmit gadiem, sakopojot visus resursus un viltīgi izmantojot izdevību, pretinieka vājumu un uzticēšanos, atlantiešiem izdevās izbeigt tūkstošiem gadus ilgušo karu, iznīcinot pēdējās mežoņu civilizācijas paliekas. Tagad mežoņi slapstījās pa neapgūtajiem džungļiem bez tehnoloģijām un bez jebkādām cerībām nākotnē tās iegūt. Kopš Lielās Uzvaras mežoņi Civilizācijai vairs nebija bīstami un beidzot varēja tikt īstenoti atlantiešu ilgi lolotie sapņi par mieru, civilizētību un attīstību. Tagad starp cilvēkiem valdīja pilnīga vienprātība, bija palikusi tikai viena civilizācija, kuru stingru, bet taisnīgu roku pārvaldīja Civilizācijas Centrālā Padome.
Divdesmit gadu laikā pasaule bija stipri mainījusies. Civilizācija strauji attīstījās, resursi, kas iepriekš tika tērēti aizsardzībai, tika izlietoti civilizācijas kvalitātes un kvantitātes palielināšanai, strauji tika apgūtas mežonīgās teritorijas un veidotas jaunas apmetnes. Nesen Plānošanas Padome bija pabeigusi darbu pie Civilizācija attīstības tūkstošgades plāna, ko bija paredzēts nekavējoties sākt īstenot pēc tā apstiprināšanas Centrālajā Padomē. Civilizācijas ļaudis bija apmierināti un ar optimismu raudzījās gaišajā nākotnē.
Halds domās atgriezās pagātnē. Viņam kā galvenajam zvaigžņotājam bija jāveic arī darbietilpīgs un garlaicīgs profilaktiskās drošības darbs. Vienreiz pusgadā Padomnieks ziedoja dažas diennaktis un pārbaudīja visus jaunatklātos debesu ķermeņus un jauno komētu trajektorijas. Viņa uzdevums bija sākumā virspusēji noteikt to ietekmi uz debesu procesiem un Zemi, lai nepieciešamības gadījumā veiktu padziļinātus novērojumus un pētījumus.
Tai dienā Halds kā ierasts konstatēja, ka jaunie debesu ķermeņi Zemi neapdraud un to ietekme debesjumā ir pārāk maza. Parasti pēc nogurdinošās pārbaudes beigām Halds devās ilgākā izlidojumā vai nodevās kādam no iemīļotajiem pētījumiem, bet šoreiz kaut kas viņam nedeva mieru. Viņš lūkojās zvaigznēs un pāršķirstīja iepriekšējo pārbaužu rezultātus. Padomnieka uzmanību piesaistīja savdabīga komēta ar nosaukumu Argamedons, pēc aprēķiniem tās trajektorija gāja tālu no Zemes. Halds pievilka telpas teleskopu Argamedonam un uzmanīgi to aplūkoja. Pēc pagājušā gada aprēķiniem komētai bija jāatrodas citviet. Halds uzsāka pārrēķinu un jau pēc pirmajiem starprēķiniem apstulba, bet aprēķinu galarezultāts bija vairāk nekā šokējošs.
Halds pārrēķināja vēl un vēl dīvainās komētas ceļu un katru reizi iznākums bija viens. Viņš piespieda sevi līdz sīkumiem atcerēties iepriekšējo pārbaudes procesu un arī tajos nekādu kļūdu neatrada. Bet abi rezultāti kardināli atšķīrās un pēdējie no tiem vēstīja, ka Argamedons tuvojas Zemei un ka to sadursme gaidāma pēc vairākiem mēnešiem.
Pēc pirmo Meistaru atstātajām ziņām Atlantija ir piektā civilizācija un katru iepriekšējo no zemes virsmas aizslaucīja kāda globāla katastrofa. Slepenā Meistaru Brālība, kas dibināja Atlantiju, izveidojās ceturtās civilizācijas beigu posmā, apvienojoties brūkošās civilizācijas degradējušās elites labākās daļas atliekām ar spējīgākajiem sabiedrības pārstāvjiem. Brālībai izdevās noprognozēt gaidāmo kataklizmu, sagatavoties tai un pārnest uz jauno laikmetu daļu no iepriekšējās civilizācijas zināšanām un tehnoloģijām.
Halds vairāk kā jebkurš cits zināja, ka katrs debesu priekšmets ir dzīvs. Katra zvaigzne, planēta un komēta ir tāda pati radība kā jebkura cita dzīvība, kas pa savam uztver pasauli, ir ar saviem trūkumiem un, dzīvojot citu dzīvību ielenkumā, gūst savu mācību. Halds, veicot pētījumus, debesu ķermeņus uztvēra kā dzīvas būtnes, viņš bieži mēdza ar tām runāt, lūgt palīdzību, mēģināja tās saprast līdzīgi kā ikdienā viņš mēģināja saprast cilvēkus. Tas palīdzēja, varbūt tāpēc Halds bija galvenais zvaigžņotājs, kam neviens nespēja līdzināties. Un tāpēc gan Haldu, gan Padomi ļoti interesēja kāpēc Armagedona dažādos laikos aprēķinātās trajektorijas tik krasi atšķīrās. Viņš sīki izpētīja problemātisko debess sektoru, tā vēsturi un nākotnes perspektīvas un secināja, ka komēta strauji mainīja virzienu ārēju, ļoti spēcīgu, īslaicīgu un tikai uz Armagedonu iedarbojošos pievilkšanās spēku rezultātā. Halda aprēķini rādīja, ka šī milzīgā spēka avots bija planēta Zeme.
Atlantijai bija vairāki rīcības scenāriji katastrofu gadījumā. Sākotnējais Centrālās Padomes nodoms bija realizēt vidēji apjomīgo glābšanas plānu, kas paredzēja 144000 spējīgāko pilsoņu evakuāciju, tomēr pēc Halda šokējošā atklājuma Centrālā Padome domas mainīja. Tobrīd jau bija pabeigts detalizēts sadursmes un to seku modelis un bija skaidrs, kuri reģioni cik lielā mērā cietīs. Aprēķini rādīja, ka piecas no septiņām Padomnieku pazemes slēptuvēm katastrofu nepārdzīvos, par vienu precīzi secinājumi nebija iespējami un tikai par vienu slēptuvi varēja droši teikt, ka tā izturēs triecienus. Lielākā daļa Civilizācijas teritorijas bija lemta totālai iznīcībai bez mazākajām izredzēm izglābties, tikai Atlantijas kalnainākajā provincē apstākļu sakritības rezultātā kāds varētu izdzīvot. Padomi piesardzīgu darīja apstāklis, ka līdzīgas izdzīvošanas izredzes ir daudzās mežoņu teritorijās, kuras Civilizācija vēl tikai grasījās apgūt. Lai izslēgtu varbūtību, ka komētas virzība atkal tiek koriģēta un katastrofa kļūst pilnīgi nekontrolējama, Padome pieņēma lēmumu izmantot minimālo glābšanas plānu , kas paredzēja tikai Centrālās Padomes locekļu, dažu veselīgāko un talantīgāko jauniešu, zināšanu un tehnoloģiju glābšanu.
Halds piecēlās no krēsla un pārlaida skatienu telpai. Viņš meklēja kādu zināšanu avotu, ko būtu piemirsis nogādāt apakšzemē. Visi Padomes locekļi ir jau slēptuvēs, Halds ir pēdējais no glābjamajiem, kurš nebija savā vietā. Pēc pāris stundām līdzšinējā pasaule ies bojā. Halds gribēja pēc iespējas ilgāk tajā uzkavēties un kāri tvēra katru mirkli, ko te pavadīja. Bija pienācis laiks arī viņam doties prom. Visdrīzāk viņš ar saviem pavadoņiem būs vienīgie, kas saglabās nākotnei šīs Civilizācijas sasniegumus un pieredzi. Atlikušie izdzīvojušie būs saujiņa likteņa atlasītu atlantiešu un mežoņu, kā pēcnācējiem jaunajā laikmetā būs jācenšas izvairīties no priekšgājēju kļūdām.