Svami Virato ir žurnāla “New Frontier” (Jaunie Horizonti) dibinātājs un galvenais redaktors. Žurnāls tiek izdots ASV un veltīts cilvēka pašpilnveidošanās un veselīga dzīves veida jautājumiem.Parakstītājiem tas tiek izsūtīts bez maksas, finansēšana notiek ar reklāmu. Vairums žurnāla līdzstrādnieku saņem niecīgu (pēc amerikāņu standartiem) algu, bet visi žurnāla autori – pārsvarā tie ir pazīstami cilvēki – raksta, nesaņemot atlīdzību, tai pat laikā par publikācijām citos izdevumos saņemot milzīgas summas. Svammi Virato māja atgādina ubaga (pēc amerikāņu standartiem) vai svētā mitekli. Savu žurnālu viņš nodibināja nevis biznesa, bet New-Age propagandas dēļ.

Svami vada arī tantras seminārus. Viņš pastāstīja par savu dzīves ceļu un žurnāla tapšanas vēsturi.

– Agrāk strādaju elektronikas rūpniecībā, – teica Svami Virato, – un biju aptuveni 25 lielu kompāniju pārstāvis. Tai laikā pelnīju apmēram 750 tūkstošus dolāru gadā.
1976. man bija lūzuma gads. Gāju pa ielu garām lielam metafizikas veikalam, kuram blakus strādāju, bet kuram agrāk nekad nepievērsu uzmanību. Pēkšņi acīs ieskrēja gaismas zibsnis, un es nodomāju, ka tas ir saules zaķītis, kas atstarojies no debesskrāpja. Pacēlu acis, un tajās atkal ieskrēja gaismas zibsnis. Man kļuva nelāgi ap dūšu. Nodomāju, ka man ir nervu lēkme vai infarkts. Sajūta bija tāda, it kā es būtu sapīpējies marihuānu. Es sevi sajutu it kā pakārušos gaisā, bet kad atjēdzos, pēkšņi pamanīju sevi lūkojamies veikala vitrīnā. Es iegāju veikalā, un no šī brīža man dzīve strauji izmainījās… Pirmā, kuru šai veikalā pamanīju, bija Radžniša grāmata. Dažādām grāmatām pavisam iztērēju ap simt dolāriem. Atgriezies mājās, sāku lasīt. Tikai pēc pieciem gadiem sapratu, kas ar mani tai dienā bija noticis. Mana apziņa iekļāvās kosmiskās apziņas straumē, kosmiskajā enerģijā.

No šī brīža man karjera un finansiālā situācija strauji pasliktinājās. Es nomainīju darbu, lai tam tērētu mazāk laika. Tomēr ceļš uz darbu man prasīja kopumā četras stundas dienā. Bet tas mani neapgrūtināja. Es varēju pārrasties mājās divos naktī, piecos rītā celties un justies absolūti možs. Jutu milzīgu enerģijas pieplūdumu. Strauji sāka pieaugt mana seksuālā tieksme.

Sāku nodarboties ar seksu. Dažkārt man bija sešas sievietes nedēļā, bet vienalga jutu seksuālās enerģijas pārpalikumu. Un tad es sāku apmeklēt seksa klubus, kur man dažkārt naktī bija piecpadsmit sieviešu.

Aizraušanās ar seksu mani aizrāva arvien vairāk un vairāk. Rezultātā pametu darbu un sāku pārtikt no ietaupījumiem. Nākamo divu gadu laikā tik vien darīju, kā nodarbojos ar seksu – no astoņiem rītā līdz pulksten četriem nākamajā rītā. Sievietes burtiski veidoja rindu, lai tiktu pie manis, dažreiz ieradās vienlaicīgi divatā vai trijatā.

Es viņas apmācīju. Naudu par to neņēmu, lai gan dažkārt manas apmeklētājas mani bagātīgi apdāvināja. Tai laikā es studēju Radžniša grāmatas un viņa lekciju pierakstus. Tantrisko orģiju laikā bieži liku viņa lekciju ierakstus.

tai pat laikā sāku nodarbojos ar citām praksēm. Izgāju cauri Life Spring`am, transcendentālajai meditācijai un daudz kam citam. Bet pamatā tas bija sekss, sekss, sekss. Sāku nopietni studēt tantru un ar katru dienu arvien vairāk sāku izprast seksa enerģiju. Bija gadījumi, kad mīlējoties ar vienu sievieti, es pastiepu roku pie otras sievietes un paturēju roku virs viņas dzimumorgāniem, tiem nepieskaroties. Tad es jutu, kā kolosāla enerģijas plūsma sāk tecēt no manas rokas, un sieviete pārdzīvoja apmierinājumu, nonākot līdz orgasmam.

1979. gadā nesaprotamā kārtā pa pastu saņēmu uzreiz divas atklātnes ar ielūgumu uz Radžniša vakaru. Es aizgāju uz turieni. Līdz tam biju domājis, ka Radžnišs eksistē pats par sevi, un biju milzīgi pārsteigts, šajā vakarā ieraugot milzīgu skaitu viņa sekotāju. Nākamajā dienā uzrakstīju vēstuli uz Radžniša ašramu, lūdzot atļauju ierasties. Tai laikā slava par mani klīda pa pilsētu. Avīzes rakstīja, ka mana māja nav vis māja, bet izvirtības perēklis, bet es – seksa guru. Pilsētas policijas šefs savas 17 gadīgās meitas rakstāmgaldā atrada manu adresi un telefona numuru un uzreiz sasaistīja ar publikācijām žurnālos. Man labāk bija steidzami aizbraukt. Šai brīdī saņēmu vēstuli no ašrama – no Radžniša asistentes. Šai vēstulē bija vienkārši pateikts: “Atgriezies mājās”. Un es sajutu, ka man jābrauc.

Un es devos turp, gan nopērkot biļetes abos virzienos. Kad ierados tur, sapratu, ka tas ir tas, ko meklēju. Radžnišs uzskata, ka pirms tiekšanās uz apgaismību nepieciešams no sārņiem attīrīt savu apziņu. Mana uzturēšanās ašramā sākās ar to, ka izgāju caur ļoti vareniem psiholoģiskiem procesiem – geštaltterapiju, NLP u.c. Dažkārt diennaktī pat 12 stundas nodarbojāmies ar meditāciju. Jau pēc nedēļas pieņēmu iesvētīšanas solījumu, atsakoties no sava vecā vārda un iegūstot jaunu – Svami Nostradamus Virato. Es nodevu atpakaļbiļeti un pavadīju ašramā veselu gadu.

Aizbraukšanas priekšvakarā piedzīvoju sajūtu, kas līdzinājās apgaismībai, – pēkšņi apjautu, ka zinu visu par sevi un pasauli. Tā bija pilna zināšana. Sapratu, ka man jākļūst par izdevēju. Es nodomāju, ka varu uzrakstīt un izdot grāmatu par Radžnišu. Piegāju pie viņa asistentes un pastāstīju par to, bet viņa, man par pārsteigumu un apbēdinājumu, mani neatbalstīja. Viņa teica, ka man jāapmāca tie, kuri tikko sāk iet tantras ceļu, jāpalīdz tiem. Es nesapratu viņu un pārjautāju. Bet viņa sacīja: “Viss, ej. Tu sapratīsi.” Es nevarēju novaldīt niknumu – man bija sajūta, ka mani no kaut kurienes izraidījuši.

Es atgriezos mājās, Filadelfijā, un pēc neilga laika aizgāju uz humāno psiholoģiju asociācijas sanāksmi. Paziņas mani neatpazina – biju ļoti mainījies, zaudējis aptuveni 40 kg sava svara, man bija arī cits vārds. Daudzi paziņas un nepazīstamie manī redzēja svēto un nāca pie manis, lai tikai man pieskartos. Arī es pats jutu, ka esmu cits, apgaismots cilvēks.

1980. gada beigās nāca notikums, kas strauji mainīja manu dzīvi. Vienā no Radžniša centriem satiku sievieti. Aizgāju pie viņas uz māju, un mēs sākām nodarboties ar tantrisko seksu. Viņa it kā pagaisa, bet viņas vietā es ieraudzīju zaļganu lāsmojošu hologrāfisku tēlu, kuru vēroju vienlaicīgi no vairākām pusēm. Tagad jau vairāk kā desmit gadus dzīvē sastopos ar situācijām, kas līdzinās tai hologrammai. Tā es ieraudzīju arī sava žurnāla veidolu. Redzēju pat tā nosaukumu “New Frontier”. Šajos īsajos mirkļos saņēmu pilnu informāciju par to, kas man būtu jādara. Tagad, pēc 11 gadiem, jūtu, ka viss, ko darīju šo gadu laikā, bija ietverts tajā mirklī. Dažkārt man ir atklāsmes uzplaiksnījumi, kas it kā atgriež mani toreizējā stāvoklī. Jūtu, ka toreiz tika iesēta sēkla, kas līdz šim laikam dod ražu.

Es aizgāju dušā un sajutu neticamu enerģiju visā ķermenī. Šīs sievietes virtuvē paņēmu telefongrāmatu un un saku apzvanīt pirmās gadījušās organizācijas. Visiem teicu, ka ka esmu NF žurnāla galvenais redaktors un piedāvāju ievietot žurnālā viņu reklāmu. Cenas izdomāju sekundi pirms tam. Stundas laikā savācu reklāmu par 500 dolāriem. Nākamajā dienā sāku noskaidrot, cik maksā tipogrāfija, kāds papīrs vajadzīgs žurnālam, kā tiek veidoti periodiskie izdevumi.

1981. gadā iznāca žurnāla pirmais numurs. Sevi es dēvēju par tā dibinātāju un redaktoru, bet par izdevēju uzskatu Dievu. Arī šorīt redakcijā es runāju par to, ka žurnāla lietas sokas it kā pašas no sevis – katrreiz, kad sāku kaut ko plānot, iejaucas kaut kāds spēks un visu atrisina manā vietā. Sākot izdošanu, man nebija pat rakstāmmašīnas, un visas vēstules reklāmdevējiem rakstīju ar roku. Pirmajos numuros, kuri bija pavisam plāni, praktiski nebija rakstu – tur galvenokārt bija reklāmas un informatīvie paziņojumi. Tagad “New Frontier” ir 76 lappuses teksta un ikmēneša tirāža 65 tūkstoši eksemplāru.

Manā žurāllā sāka publicēties visdažādākie autori. Kopš tā radīšanas brīža man ļoti gribējās rakstīt par Radžnišu, un es lūdzu tam atļauju viņa ašramā, bet ikreiz man atbildēja: “Tu neesi gatavs”. Tikai pēc piecu gadu darba, neilgi pirms Radžniša, es saņēmu vēstuli, kurā bija teikts: “Tagad tu vari par to rakstīt”. Un es sapratu kāpēc agrāk to nedrīkstēju darīt. Ja es jau no sākuma būtu sācis rakstīt par Radžnišu, es būtu nobloķējis enerģijas plūsmu un pārvērtis žurnālu par publikāciju krājumu par viņu. Tikai pēc 5 gadiem varēju to darīt bez sāpēm.

Pēc dalības Svami Nostradamusa Virato nodarbībā “Sekss kā garīgais ceļš” noformulētās domas
Gaidiet negaidīto!

Katrā no mums dzīvo mīlestība. Ja tu esi dzīvs, tev ir dvēsele un ķermenis. Kopā ar tevi tavā ķermenī jau piedzimusi mīlestība. Tas tā ir – vai mēs to gribam vai nē, saprotam vai nē. Augot mēs “kļūstam gudrāki”, sākam vairāk “saprast”, “orientējamies” daudzās lietās. Bet mīlestība neprasa ne prātu, ne sapratni. Mīlestība kā bijusi, tā paliek mūsos. Bet mēs pārstājam to ievērot, uzskatot par mīlestību to, kas pie mums atnāk kopā ar pieredzi!

Mēs mīlestības vārdu dodam savai vēlmei noturēt pie sevis citu cilvēku, savām bailēm to pārsteigumu priekšā, ko dažkārt sagādā dzīve, pašpārliecības trūkumam – dodam pilnīgi visam, izņemot tam, kas vienmēr ir bijis mūsos. Jušanas dāvanu mēs piesedzam ar dažādām barjerām un sākam tajās rakņāties, arvien vairāk tajās iedziļinoties un arvien vairāk attālinoties no mīlestības.

Mīlestība vispirms ir brīvība. Brīvība nav savienojama ar barjerām un ierobežojumiem. Vienīgais iespējamais solis priekš mīlestības – atbrīvoties no visa, kas aizšķērso mīlestības ceļu. Mīlestībā nevajag domāt, plānot, ciest par pagātni, just greizsirdību – nevajag neko. Vienkārši atveriet savas jūtas. Un palaidiet. Palaidiet cilvēku, kuru mīliet. Dodiet viņam brīvību – un jūs saņemsiet to pašu un pat vēl vairāk. Palaidiet savas bailes un cilvēks jums blakus arī pārstās baidīties.

Paskatieties uz sevi no malas: vai jūs neesiet savas personīgās pārliecības vai baiļu upuris vai arī blakusesošā cilvēka upuris. Kad viņš saka: “Es mīlu tevi”, padomājiet: vai viņš tā kait ko atdod vai tieši pretēji – rada parāda sajūtu? Kaut vai neapzināti? Jo bieži, izrunājot mīļus vārdus, nemaz nedomādami, ar to apgrūtinām otru. Kaut arī šodien šie vārdi ir pats saldākais, ko viņš jelkad dzirdējis, paies laiks, un tas pārvērtīsies par mocībām.

Zinu daudzus, kuri uz saviem pleciem nes “mīlestības līdz kapa malai” nastu, samierinājušies ar to apgalvojumu, ko kādreiz priekš sevis izdomājuši. Viņi ar savām barjerām noslēgušies no visa, ieskaitot sevi. Vai tādā veidā var iepazīt mīlestību? Vai iespējama attīstība, vienreiz sev iestāstot, ka tevi piemeklējusi pasaciņa, par kuru raksta grāmatās. Atlaid no sevis šo pārliecību, tiec ar sevi skaidrībā, atdod brīvību sev un mīļotajam cilvēkam.

Nesteidzieties izteikt apgalvojumus. Tieciet skaidrībā, ko jūs patiesībā mīliet: cilvēku, vai arī to, kā izveidojušies apstākļi (kaut vai jūsu pašu izveidotie) saistībā ar šo cilvēku. Vai es kādu mīlu vai vienkārši gūstu baudu no fakta, ka šis cilvēks ir ar mani?

Vai es mīlēšu sievieti kā iepriekš, ja viņa izrādīs interesi par citu vīrieti, jeb nospriedīšu, ka viņa “neliete, nodevēja un nav manas mīlas cienīga”? Jā, viņa izrāda interesi par citu vīrieti. Bet tai pat laikā viņa, iespējams, tevi mīl, bet varbūt arī nemīl – tas nav svarīgi. Svarīgi tas, ka viņa ir tāda, kāda ir. Kāpēc viņai jāsaskaņo sava rīcība ar tavām jūtām, ja viņa ir brīva?! Piekritīsiet – ja jūsu bērns izdarīs to, kas jums nepatīk, jūsu jūtas pret viņu nemainīsies. Kā bērna rīcība var iespaidot jūsu jūtas pret viņu? Mīlestība ir neatkarīga. Tā ir vienmēr, bet dažkārt mūsu apziņa izdara izvēli, kas nav mīlestības labā. Atzīties tajā, ko nekad agrāk neesi apzinājies, ir ļoti grūti. Grūti ir atteikties no uzskatiem un pārliecības, kas nekad jūsos nav raisījušas šaubas.

Ko es domāju, kad saku “mīlu”? Neko. Es vienkārši jūtu to. Starp manām jūtām un cita cilvēka uzvedību nav nekādas saiknes. Un es nevaru viņam uzlikt nekādus pienākumus. Ja es patiesi mīlu sievieti, tad vispirms man viņa jāpieņem, kāda viņa ir. Bez jelkādiem nosacījumiem un atrunām. Es nevaru pretendēt uz viņas brīvību. Es negrasos viņu paverdzināt vai iekarot. Man no viņas nevajag “upuri ģimenes vārdā”. Es nevaru pieprasīt no viņas uzticības solījumu. Viņai nav jābūt atkarīgai no manis vai manām jūtām. Es esmu es. Viņa ir viņa. Un tas ir vispirms. Viss pārējais ir tikai sarunas, tradīcijas vai paradumi (var to nosaukt kā gribas), kas liek mums mocīties un ciest.

Bet jūs variet pateikt, ka patiesi mokāties un ciešat. Ka jūtiet to ar visu sirdi. Tā tas patiešām ir. Bet kas visu šo ciešanu īstais cēlonis? Manā dzīvē bija brīdis, kad man šķita, ka zaudēju mīļu cilvēku. Es jutu neizsakāmas dvēseles sāpes. Man nekur nebija miera un ne par ko nespēju pat domāt. Tad gadījās, ka nokļuvu lidostā. Uzgaidāmajā zālē pamanīju vienu brīvu sēdvietu un saļimu tajā. Pēkšņi sajutu, ka sāku nomierināties.

Pavēros apkārt. Man blakus sēdēja mācītājs, no kura burtiski plūda miera straume. Es viņam izstāstīju par savu sāpi. Un tad svētais tēvs izteica vārdus, kuru nozīmi es sapratu tikai tagad. Viņš teica, ka daudzi, kuri nāk pie viņa uz grēksūdzi, žēlojas par dvēseles sāpēm. Viņš atzīmēja, ka no desmitiem gadījumu tikai vienā vai divos vainīgi reāli ārējie apstākļi. Citos gadījumos cilvēks pats sevī rada tādu dvēseles stāvokli, no kura jācieš.

Patiešām, neviens taču no manis nav ņēmis manas jūtas. Vai tad to var izdarīt? Es pats paslēpjos no tām cita cilvēka uzvedības iespaidā vai kādu citu iemeslu dēļ. Ja es bojāju attiecības ar savu mīļoto cilvēku, teiksim, nepagatavotu vakariņu jeb nesakārtota dzīvokļa dēļ, vai es varu jūtas, ko pārdzīvoju, saukt par “mīlestību”, vai arī šis ir tas pats “nepareizais manas dvēseles stāvoklis”? Varbūt tā ir tikai vēlēšanās just otru kā savu īpašumu un pieskaņot viņu sev (kaut arī jums šķiet, ka viņam no tā labāk)? Vai arī jūs vienkārši tracina tas, ka nav komforta sajūtas?

Noskaidrojiet, kas jums svarīgāks: dzīvot un just vai šķiest visus spēkus tam, lai atrastos tai līdzsvara stāvoklī, kuru izdomājušas jūsu smadzenes. Kāds no dižajiem teicis: “Es biju tā aizrāvies ar panākumu gūšanu dzīvē, ka palaidu garām pašu dzīvi”. Godīgi sakot, man kādreiz ļoti negribētos atzīt to arī sev. Kamēr mēs nepratīsim otru redzēt un uztvert tādu, kāds viņš ir, acīmredzot, nav jēgas runāt par mīlestību. Esiet paši un dodiet tādu iespēju arī mīļotajam cilvēkam. Bez jelkādiem nosacījumiem. Netraucējiet viņam būt pašam. Palīdziet viņam tajā! Jūs saņemsiet atpakaļ vairāk, nekā spējat iedomāties.

Jūsu laime ir tikai jūsos. Ja jūs patiesi gribiet būt laimīgi – atrodiet pareizo dvēseles stāvokli. Atklājiet, iepazīstiet paši sevi un atlaidiet!