Divdesmitajā gadsimtā sarakstītas divas slavenas grāmatas par mūžīgo zēnu, kuras viena no otras ir pilnīgi atšķirīgas, izņemot to, ka abu centrā ir zēns, kurš atsakās kļūt pieaudzis. Džeimsa Barija 1902.gadā uzrakstītā grāmata Pīters Pens ir apburoša pasaku luga bērniem, fantāzija par pirātiem, fejām, indiāņiem, mīlošu māmiņu, piedzīvojumu kāriem bērniem, kuri iemācās lidot, un par zēnu-varoni, kurš nāves briesmām spēj skatīties acīs kā lielam piedzīvojumam, bet kurš nevēlās dzīvot pieaugušo cilvēku pasaulē. Antuāna de Sent-Ekziperī Mazais Princis, kas sarakstīts gandrīz četrdesmit gadus vēlāk, par spīti veltījumam, vispār nemaz nav domāts bērniem.
Tā ir grāmata par bērnu, kas mīt pieaugušajos. Tas ir bezgala skumjš stāsts par pasaules sterilitāti un zaudēto bērnības gudrību un skaistumu. Tā ir mūsdienu cilvēka, arī paša Sent-Ekziperī traģēdija, – šie cilvēki, kuru acis ir atvērtas iekšējās pasaules sapņiem un tēliem, kuri izprot bērna nevainības gudrību un muļķību, un kolektīvo vērtību tukšumu un tomēr nav spējīgi uzcelt tiltu pār bezdibeni, kas šķir viņu iekšējo izpratni no ārējās realitātes skarbuma. Šie cilvēki, apzināti vai neapzināti savā sadalītībā nonāk pat līdz pašnāvībai, dažkārt pat līdz īstai fiziskai pašnāvībai, – bet noteikti līdz vienas vai otras vērtības pašnāvībai.
Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka grāmata nav par kāda reāla bērna pieredzi. Mazi zēni netiek tā nošķirti no visiem citiem, lai dzīvotu tālu un tukšā vietā pie trim vulkāniem (no kuriem viens ir izdzisis) un skumīgi vērotu saulrietu skaistumu. Beigu traģiskā nojausma ir jūtama jau sākumā. Bērnība ir saullēkts, nevis saulriets, gan tad, ja runājam par cilvēka mazuli, gan arī arhetipisko zemapziņas bērnu pieaugušajā. Bērns, kurš parādās mūsu sapņos, vēsta par jaunu sākotni vai arī norāda uz beigās panāktu veselumu, kur saule un mēness spīd vienlaicīgi. Salīdzināsim Mazā Prinča planētas atmosfēru ar Pītera Pena un pazudušo zēnu Nekadnekurienes zemi.
Arī Nekadnekurienes zeme atrodas tālu no ikdienas pasaules, taču dzīvības enerģiju tai piešķir bērna dzirkstošā fantāzija. Zēni lido pa gaisu, dzīvojas pazemē, cīnās ar ļaunajiem pirātiem, kuru vidū, par laimi, ir arī labais Smī, viņu draugi ir indiāņi un fejas, viņi pieveic vilkus, un Pīteru no zilās lagūnas pārplūstošajiem ūdeņiem izglābj putns. Kad viņu vidū ienāk Vendija, zēni tūliņ pieņem viņu par savu māti, ar kuras palīdzību beigās tiek atvesti atpakaļ reālajā pasaulē. Visi, izņemot pašu Pīteru, pieņem nepieciešamību kļūt pieaugušiem un saskarties ar drūmo skolas, darba un atbildības pasauli. Tas, protams, ir skumji, jo kā zinām, lielākā daļa no viņiem ar laiku pazaudēs kontaktu ar gaišo bērnības pasauli un tās gudrību, taču tikai tādā veidā pastāv cerība uz pilnvērtību. Pītera tēlā, kurš viens pats paliek dzīvot kokos un kuru katru gadu apciemo Vendija, ir mājiens uz arhetipu. Viss tiek attēlots viegli ar sentimentalitātes nokrāsu, tomēr Vendijā varam saskatīt norādi uz animas uzdevumu savienot apziņu ar zemapziņas fantāziju pasauli.
Ir interesanti šo tēlu salīdzināt ar sievišķīgā simbolu Mazajā Princī.Parastam zēnam tā ir mātes mīlestība un (ja tā ir īsta māte) rūpes, kas viņu vieno ar pasauli un vēlāk, īstajā laikā, izgrūž ārā no ligzdiņas. Cilvēkā ieslēgtais bērns var tikt pamodināts no savas atsvešinātības, kad viņā ataust neomulīga sajūta, ka ar viņa dzīves uztveri, lai cik tā būtu brīnišķīga, kaut kas nav kārtībā. Tā viņš tiek mudināts meklēt saikni ar pieaugušo pasauli. Mazā Prinča vienīgā roze (viņa potenciālā savienotība ar sevi) izrādās ļoti iedomīga un ne visai patiesa, tāpēc zēns to pamet un dodas ceļojumā, kas aizved viņu uz zemi.
Viņa sākotnējie piedzīvojumi nav diez ko daudzsološi. Viņš nonāk uz vairākām sīkām, izolētām planētiņām. Uz katras no tām dzīvo savā personīgajā pasaulē kāds tik pat vientuļš kā viņš, kas dzenas pēc tukšiem mērķiem varas, bagātības, zināšanām vai baudas. Uz pēdējās planētas viņš sastop lampu iededzinātāju, ar kuru izjūt zināmu radniecību. Tas ir parasts vīrs, kurš nedzīvo sava savtīguma apmātības gūstā taču tik un tā ir viens un sava ikdienas pienākuma ierobežots, nekad neko par to tālāk neredzot, – bez atpūtas, neredzot skaistumu, iededzot un izdēšot savu spuldzi, kad viņa saule ik pa nedaudzām minūtēm noriet un uzaust sīkajā pasaulītē. Pirmajās sastapšanās reizēs ar cilvēci Mazais Princis ir redzējis vienīgi bērna vientiesības galējo pretstatu, proti, apmātību ar mērķa sasniegšanu.
Beidzot Mazais Princis sasniedz zemi. Viņš joprojām ir viens tuksnesī, taču, atrodoties uz zemes, viņš tūlīt tiek konfrontēts ar instinktu dzīvi. Viņš satiek čūsku radījumu, kurš ir vistuvāk zemei un vistālāk no cilvēka apziņas. Tā brīdina viņu, ka vīriešu un sieviešu pasaule izrādīsies tik pat vientulīga kā viņa paša planēta, un atgādina, ka čūskas kodiens spēj nest nāvi un atbrīvošanu. Bērnam čūska nekodīs tūlīt, jo čūskas pilnīgi nevainīgajam nedara ļaunu. Tikai tad, kad Princis vēlas tikt atpakaļ uz savu planētu un atgriežas šajā vietā, čūska iekož un tādējādi atsvabina viņu no zemes. Šeit jūtama velna cinisma pieskaņa. Čūskai nav ticības, ka bērna mēģinājums kontaktēties ar pieaugušo pasauli varētu būt veiksmīgs. Jau pašā sākumā savam riskantajam pasākumam Mazais Princis nodrošina atkāpšanās ceļu. Cik netipiski bērnam! Ir jūtams, ka viņā ir lēmums neiesaistīties līdz galam. Viņš ir izņēmis apdrošināšanas polisi.
Meklējot cilvēkus, Mazais Princis nu šķērso tuksnesi un kļūst arvien nelaimīgāks, līdz kādu dienu uziet rožu dārzu. Pirmo reizi viņš atskārst, ka viņa roze uz viņa planētas nav vienīgā visā izplatījumā, un viņš noguļas zemē un raud. Šajā brīdī viņa roze kļūst par nekas vairāk, kā… labi pazīstamā sajūta, kas ir galēji pretēja piederības laimei. Tieši šajā izmisuma brīdī viņš satiek lapsu.
Lapsa ir sava veida cilvēka iekšējās pasaules Merkūra jeb Hermeja simbols. Viņa ir pieredzējusi un gudra, triku meistars un ceļvedis tēls, kas pat šodien sevī nes pārlaicīgu intuīciju par saiti, kas vieno mednieku un medījamo. (Ir pierādīts, ka veca lapsa pat izaicina mednieku sev sekot.) Tieši šis, pastāvīgi vajātais dzīvnieks nežēlīgais mednieks ir tas, kurš iemāca Mazajam Princim, ko nozīmē draudzēties un kas ir unikalitātes īstums.
Lapsa lūdz Princi pieradināt viņu un, atbildot uz zēna jautājumu, paskaidro, ka pieradināt un tikt pieradinātam nozīmē radīt saites citiem vārdiem sakot, veidot attiecības un uzņemties atbildību. Lapsa iemāca Mazajam Princim, ka būt unikālam nenozīmē savā īpašumā iegūt vienīgo rozi visā pasaulē. Unikalitāte rodas tad, ja kāda un vēl kāda cita starpā, vienalga, vai tā ir lapsa, roze vai kāda persona, pamostas mīlestība. Kā zinām, šī mūsu personīgās vērtības identificēšana ar kādām īpašām spējām, panākumiem vai tikumiem ir ārkārtīgi spēcīgs cilvēka ego malds. Lapsa atklāj dziļo paradoksu, ka katras personas unikalitāte dzimst vienīgi no spējas radīt saites, apzinātas saites starp sevi un otru (vienalga, vai šis otrs ir ārēja vai iekšēja realitāte), un no gatavības upurēt zemapziņas vēlēšanos kaut ko piesavināties.
Tālāk lapsa Mazajam Princim izskaidro, kā otru pieradināt. Viņa saka, ka klusējot, ar bezgalīgu pacietību tam jāsēž tuvumā un katru dienu jāpavirzās mazliet tuvāk. Ir labi arī ievērot pareizos rituālus, kas, kā paskaidro lapsa, nozīmē katru dienu atnākt vienā un tai pašā laikā, tādējādi piešķirot vienkāršajai darbībai rituālu spēku ļoti derīgs padoms, īpaši tad, ja runa ir par mūsu iekšējo tēlu pieradināšanu.
Nu lapsa nonāk pie savas vēsts kodola dīvainā paradoksa, ka saišu veidošanā būtiskākais elements ir pieņemt šķiršanos pat šķiršanos uz visiem laikiem. Saites unikalitāte tādējādi netiek zaudēta; tā patiesi rod jaunu piepildījumu neizbēgamajā atšķirtībā, jo tikai pieņemot šādas atšķirtības sāpes, pieņemot tās ne tikai acumirklī, kad notiek zaudējums, bet katru dienu, dzimst jēga tur, kur iepriekš jēgas nebija. Kviešu lauka zeltītā krāsa, kura līdz šim lapsai bijusi nepamanīta un nenozīmīga, nu kļūst skaistuma pilna drauga zeltaino matu dēļ. Ikviens kviešu lauks nu ir neatkārtojams mazā Prinča unikalitātes dēļ. Mīlestība, kas ir attīrīta no vajadzības otru paturēt un kas ir kļuvusi saite starp diviem, iezīmē spēja citus neizslēgt (nepadarot visu ārpus sevis par pelēcīgu masu). Tieši pretēji, tā rada nojausmu par katra cilvēka, katras pieredzes, ar ko sastopamies, unikalitāti un nozīmīgumu. Taču tas nenozīmē, ka šķiršanās sāpes tādēļ būtu mazākas. Es raudāšu, saka lapsa.
Lapsas pēdējā vēsts ir: Būtiskais nav acīm saredzams. … Tieši laiks, ko tu izšķērdēji savai rozei, padara šo rozi tik nozīmīgu. … Tu vienmēr būsi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis.
Bet uzreiz kļūst skaidrs, ka Mazais Princis, lai arī cik dziļi izpratis lapsas mācību, tomēr palaidis garām pašu būtiskāko. Lūk, citāts, kurš atklāj šo neizpratni, kas patiesībā piemīt pašam Sant-Ekziperī. Lūkojoties uz simtiem rožu, Mazais Princis saka:
Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas. Neviens jūs
nav pieradinājis, un jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas,
kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju
viņu par savu draugu, un tagad man viņa ir vienīgā visā pasaulē.
Jūs esat skaistas, bet jūs esat tukšas. Jūsu dēļ neviens nevarētu nomirt.
Protams, vienkāršs garāmgājējs domātu, ka tā roze, kas pieder man, izskatās
tāpat kā jūs. Bet viņa viena ir svarīgāka nekā jūs visas simts pārējās, jo viņa
ir tā, kuru es aplaistīju; jo viņa ir tā, kuru paliku zem stikla trauka; jo viņa ir
tā, kuru aizsargāju ar aizsegu; jo viņa ir tā, kuras dēļ nogalināju kāpurus
(izņemot divus vai trīs, lai būtu tauriņi); jo viņa ir tā, kuru es uzklausīju, kad
viņa sūdzējās vai lielījās, arī tad, kad viņa nesacīja neko. Jo viņa ir mana
roze.
Tā ir taisnība, bet tā vēl nav visa patiesība. Viņš saprot savu atbildību par rozi, ko viņš ir pieradinājis uz savas planētas, pieņem tās nepilnības un sāk iepazīt mīlu. Taču viņš nesaprot, ka gluži tāpat kā viņa atbildība par lapsu prasa pieņemt viņa paša un lapsas šķiršanās brīža skumjas, tāpat viņa atbildība par rozi nozīmē arī šķiršanos no tās, lai rozes skaistums varētu pastāvēt ne tikai uz viņa personīgās planētas, bet arī pasaulē. Tā nu viņš skatās uz simtiem rožu, nevis priecīgi atpazīstot iemīļotās tēlu katrā no tām, kā to, skatoties uz kviešu lauku, dara lapsa, bet gan gandrīz vai ar nicinošu nožēlu.
Viņš dodas tālāk iepazīt cilvēku pasauli redz bezmērķīgus pūļus pārvietojoties vilcienos šurp un turp, sarunājas ar tirgoni, kurš izgudrojis tabletes sāpju novēršanai, lai nebūtu jātērē laiks, meklējot ūdeni (cik trāpīgs tēls šodienas situācijai!). Šai brīdī varam iztēloties, ka mazā lapsa varētu teikt: Skaties tālāk, par to, ko var saredzēt ar acīm un sadzirdēt ar ausīm un saskati cilvēcisku būtni aiz šīs neīstuma maskas un pacenties pieradināt viņu. Vaigu sārtums, pat vilciena sarkanais krāsojums var atgādināt par tavu rozi un piešķirt šiem cilvēkiem un lietām skaistumu un jēgu. Tādā veidā tev jānes atbildība par savu rozi. Mazais Princis to neizprot palaiž garām savu izdevību viņš domā tikai par savas rozes skaistumu, cik ļoti viņš tai nepieciešams, un līdz ar to viņš galīgi atsakās iesaistīties zemes dzīvē, un, izmisīgi turoties pie savas rozes, viņš to nodod vistraģiskākajā veidā. Viņš sāk savu atpakaļceļu pie čūskas, kura viņam sniegs nāvi nevis nāvi, kas ir dzīves un likteņa pieņemšana, bet nāvi, kas ir dzīves un atbildības noraidījums. Jungs ir teicis, ka čūskas drauds norāda uz to, ka psihes instinktīvais spēks var aprīt jauniegūto apziņu. Tieši tā tas notiek ar Mazo Princi.
Pirms beigu traģēdijas viņš sastop lidotāju, kurš labo savu avarējušo lidmašīnu, un lūdz tam uzzīmēt aitiņu, ko paņemt līdzi uz savu planētu. Lidotāja zīmējums tiek noraidīts. Aitiņa tajā ir vai nu pārāk veca, vai pārāk slima. Beidzot tiek atzīts zīmējums, kas attēlo kasti, kurā aitiņa guļ neredzama, un Mazais Princis viņu var iztēloties, kādu vēlas. Tas varētu būt ļoti jauki mazam zēnam, bet ne pieaugušajam, kuram ir saistība ar bērnu sevī. Bez šaubām, šeit ir atkal bīstami pārprasti lapsas vārdi būtiskais nav acīm saredzams, kas nebūt nenozīmē, ka mēs varam pārvērst reālu aitiņu kādā personīgā tēlā, ko izveidojam tādu, kāds mums tas patīk, bet, ka aiz aitiņas ārējā izskata, vai tas būtu slimīgs vai vecs, ir tās būtiskais vienreizīgums, kurš var tikt atklāts, ja mēs viņu pieradinām. Šeit sastopam infantilas personības liktenīgo pārpratumu, caur kuru iztēle, intuīcija par galējām patiesībām izkropļo esošo īstenību, nevis piepilda to ar saturu.
Zēna vadīts, lidotājs atrod tuksnesī aku. Tā nav tikai viņu iztēle viņi zina, ka dzīvības ūdens patiešām atrodas zem izkaltušās virsmas, jo tuksneša skaistums slēpjas akas pastāvēšanas faktā. Šeit no mūžīgā bērna lidotājs iemācās dziļu gudrību, bet tā vietā, lai šo gudrību izmantotu, sastopoties ar dzīvi un to pieradinot, lidotājs neriskē ar to doties pie cilvēkiem. Viņš grib to saglabāt tālu un vientuļu debesīs, tāpēc dzīve viņam jāaizvada, lūkojoties zvaigznēs un ar pastāvīgām bažām vai šī gudrība vēl pastāv. Jo Mazais Princis ir paņēmis no zemes kaut ko sev līdzi aitiņu, kas var apēst rozi. Lidotājs ir aizmirsis piezīmēt aitiņai uzpurnīti, lai to varētu novaldīt; šeit līdzdarbojusies zemapziņa, jo mēs nekam nespējam garantēt pilnīgu drošību. Bērns, ierodoties uz zemes, ir piedzīvojis pretišķības; viņš nevar neskarts atgriezties savā bērnišķīgajā paradīzē. Viņš ir vēlējies saglabāt tikai to, ko gribēja paņemt līdzi no sava ceļojuma, taču gribot negribot paņēma sev līdzi instinktīvo zemapziņas dziņu, kas uz viņa planētas var apēst nezāles, bet tikpat labi var aprīt viņa rozi un atstāt viņu vēl baigākā vientulībā, nekā iepriekš. Tā nu cilvēks, kurš atteicies sadzirdēt visu lapsas vēsti un kurš cenšas nosargāt savas iekšējās pasaules skaistumu izolētu un apkārtējās pasaules nenoplicinātu, ir spiests dzīvot ar mūžīgām mokošām bažām sirdī. Vai aitiņa nav iznīcinājusi rozi? Tās ir bažas, kas vajā visus, kad vien kaut uz īsu brīdi novēršamies no lapsas vēsts.
Grāmata beidzas ar to pašu tēlu, ar kuru sāks. Bērna zīmējums – boa čūska ar ziloni vēderā ir iztēles un solījuma pilns, kas apslēpts garlaicīga pieaugušā skatam. Bet šis tēls ir izgājis ceļu no pretstatu nošķirtības līdz apziņas iespējamībai un tomēr beidzas regresijā, kur viens pretstats aprij otru rozes maigo vienreizīgumu aprij aunu bara kolektīvisms, no kura Mazais Princis tik ļoti meklēja glābiņu. Lidotājs nu turpina dzīvi ar zvaigznēs vērstu skatienu, redzot to skaistumu un pilns neremdināmu ilgu, jo viņš ir iepazinis un iemīlējis bērnu sevī. Bet zemi sev zem kājām viņš ar nicinājumu ir noraidījis un veselumu šajā dzīvē viņam nesasniegt. Šis ir aizkustinošs un skaisti izstāstīts stāsts ar traģiskas patiesības uzsvaru, bet visu grāmatu caurvij skumjas un bezcerības izjūta.
Tā tas bija arī paša Sent-Ekziperī dzīvē viņš bija cilvēks ar ģēnija potenciālu, kurš tā arī neizlauzās no pieķeršanās mūžīgajam bērnam sevī. Kāds, kurš viņu labi pazina, ir rakstījis, ka viņā vienādā mērā mājoja īsts un dziļš misticisms, baudkāre un pilnīga bezatbildība pret ikdienas dzīvi. Zināms arī, ka viņš bija ekstrēmists visās lietās viņš necieta nekādas pretrunas. Tādas ir viņa identifikācijas pazīmes. Interesanti, ka vairāki psihologi ievērojuši, ka liela daļa lidotāju pārstāv šo cilvēku tipu, pārsvarā tie droši vien ir pārgalvīgie piloti kara lidotāji-iznīcinātāji, testu piloti.
Sent-Ekziperī reti kad bija laimīgs, ja nu vienīgi tad, kad lidoja. Tā bija viņa rakstura būtiska nepieciešamība it kā viņš pastāvīgi censtos aizkļūt līdz Mazajam Princim, kurš viens nu skumji mīt uz savas planētas. Gaisā viņš jutās brīvs no ikdienišķā cilvēka nāvējošās sīkumainības un ļaunprātības, par ko viņš rakstīja ar tādu nicinājumu. Pat viņa lielākie apbrīnotāji atzīst viņā šo nicinošo attieksmi. Viņš bija izcili prasmīgs pilots, bet saniknoja apkārtējos ar savu aizmāršību. Viņš mēdza aizmirst izlaist lidmašīnas nolaišanās riteņus, aizklīdis savos iedomu sapņos, mēdza novirzīties no lidojuma kursa un pēkšņi atjēgties, ka atrodas briesmās, un tā tālāk. Tāda cilvēka zemapziņā mīt nāves izaicinājums ilgas pēc čūskas kodiena, kas atjaunos viņā zudušo bērnu. Galu galā šo simbolu izdzīvodams, viņš savu nāvi sastapa lidojumā. Viņa lidmašīna pazuda virs Francijas, pildot pēdējo misiju, kas viņam bija karā uzticēta. Viņš pazuda bez vēsts tāpat kā izgaisa Mazā Prinča ķermenis.
Viņš bija, kā tas parasti mēdz būt ar šāda veida personībām, savas mātes īpašais mīlulis, un savu māti viņš dievināja visu mūžu. Sent-Ekziperī laulība, kā jau tas bija sagaidāms, bija vētraina, bezatbildīga savienība ar nikniem strīdiem, šķiršanās periodiem un tik pat kvēlām salabšanām. Būdams šķirts no sievas, viņš parasti aizkustinoši rakstīja par savu atbildību par nabaga Konsuelu. Viņš to patiesi juta, bet nespēja iedzīvināt. Viņš nekad nespēja dzīvot ar atbildību, jo bija noliedzis vienu lapsas gudrības daļu, un tādējādi viņa smalkā vērtību uztvere palika gaisā, pastāvīgi aitiņas apdraudēta. Aitiņa, kā visi arhetipiskie tēli ir divpusējs tas ir gan nevainīguma, gan kolektīvā stulbuma, ko viņš tā nicināja, simbols. Zemapziņas tēli Karalis, Gudrais vīrs, Strādnieks, Spēlmanis, Kalps uz mūžīgiem laikiem paliek uz savām vientuļajām planētām, savtīgi un bezjēdzīgi līdz galam. Jo bērns, kurš būtu varējis viņus visus atvest uz zemi, ja vien būtu uzklausījis lapsas padomu, ir izvēlējies atgriezties uz savas planētas. Tā šis cilvēks nav spējis izaugt līdz līmenim, kur patiesi satiekas pretstati, kur iekšējais bērns paliek vitāls, bet pieradināts, kontaktā ar ārējo realitāti.
Sent-Ekziperī piemita ģenialitāte, un viņš neizvairījās no atbildības to izpaust. Taču neizbēgami bija tas, ka viņa ģēnijs nesasniedza briedumu. Varbūt vienīgi Mazajā Princī tas patiesi nolaidās uz zemes, jo tajā viņš spēcīgi un patiesi apraksta pats savu traģēdiju. Daudzi uzskata grāmatu Smilšu gudrība par viņa labāko grāmatu. Arī viņš pats tā domāja. Tā tiešām ir brīnišķīga grāmata pilna jaukiem izteikumiem, taču tā paliek atrauta no cilvēcības un tāpēc tai ir nerealitātes un sentimentalitātes nokrāsa. Šai grāmatā tuksneša valstības karalis izsaka savas domas par dzīvi un tās jēgu. Zīmīgi, ka grāmatas sākumā karalis uzkāpj augstā tornī un, skatoties lejā uz cilvēkiem, jūt žēlumu un nolemj tos dziedināt. Viņš paziņo, ka izdaiļos savas tautas dvēseli. Karalim rūp tauta, nevis atsevišķais cilvēks. Viņš ar savu rozi ir viens līdz galam. Grāmatas nosaukums Franču valodā ir La Citadele tornis, cietoksnis, drošā vieta, no kurienes karalis noskatās uz pasauli lejā.
Pirms daudziem gadiem pie manis uz analīzi atnāca viens tāds zēns-vīriertis. Viņa uztveres ātrums, intuitīvā zemapziņas izpratne un dedzīgais entuziasms viesa cerības. Taču viņam vairs nebija septiņpadsmit gadu; viņš bija jau gandrīz trīsdesmit gadus vecs, un viņam nebija priekšstata par to, ko nozīmē uzņemties pieaugušā atbildību. Šādi vīrieši bieži vien ir ļoti šarmanti, vienmēr nesot sevī mūžīgās jaunības tēla solījumu. Vecākas sievietes atkal un atkal piedod viņu plašo un dramatisko dzīvi! Šis vīrietis nebeidzami mainīja darbus, un viņa sieva, kura bija vecāka par viņu, bija tā, kas pelnīja iztiku. Tāpat kā Sent-Ekziperī gadījumā šķiršanās un salabšana sekoja viena otrai apbrīnojamā ātrumā. Viņš nebija lidotājs, bet izaicināja nāvi, riskanti vadīdams mašīnas. Kad viņa braukšanas tiesības tika anulētas, viņam nenāca ne prātā pārtraukt braukšanu risks padarīja to tikai satraucoši pievilcīgāku! Ārēju risku uzņemšanās ir kompensācija par atteikšanos uzņemties iekšēju risku ļaut bērnišķīgajai psihei sastapt pieaugušā cilvēka atbildību. Viņš pieņēma nebeidzamus labus lēmumus, pilnīgi neviltoti, taču tie visi izkūpēja, saskaroties ar realitāti un nepieciešamību pēc disciplīnas. Bet, cik daudz gudrības viņš saprata, kas garlaicīgajiem un godīgajiem paliek apslēpta! Viņš gāja bojā nežēlīgā autokatastrofā. Viņš atgriezās pie čūskas, atteicies pamest savu bērnišķīgo paradīzi un ienest savu rozi pasaulē.
Puer aeternus (latv. val. mūžīgais zēns) personība reti kad sastopama šādā galējā formā. Taču Sent-Ekziperī stāsta tēlos ir brīdinājums mums visiem. Mums jāapzinās kādā veidā identificējamies ar savu iekšējo bērnu, tādējādi to aizdzenot uz vientuļo planētu, jo tam, ar ko sevi identificējam, atņemam īstenības tiešumu.
Ja saglabāsim sevī bērna nevainību un aušību, tai pašā laikā pilnīgi pieņemot laika un telpas realitāti; ja panesīsim šķiršanos, kurā izšķīst īpašuma tieksmes un vēlēšanās būt īpašam, tad mūsu kājas stingri stāvēs uz zemes, bet acis lūkosies zvaigznēs.
Tikai tad, ja izkļūstot no zemapziņas bērnišķīguma bezrūpīgās paradīzes, mēs pieradināsim iekšējo bērnu un viņš pieradinās mūs, nesot patiesu vienreizīgumu un pilnīgu veselumu. Šis jaukais tēls nāk pie mums sapņos kā nopietns un līksms, gudrs un nevainīgs, sākuma apsolījums un beigu piepildījums. Ja jūs netopat kā bērni [kļūt kā, nevis identificēties ar], tad jūs nenāksit Debesu valstībā. (Mt.18:3)
Pievērsīsimies dažiem Junga izteikumiem: Bērns ir sākums un beigas. … Bērns simbolizē cilvēka pirmsapziņu un pēcapziņu viņa veselumu. … Bērns ir viss, kas ir atstāts un neaizsargāts un tajā pašā laikā dievišķi varens; trauslais un nenozīmīgais sākums un triumfālās beigas. Mūžīgais bērns pieaugušajā ir neaprakstāms pārdzīvojums neizdibināmais, kas nosaka personības galīgo vērtīgumu vai veltīgumu.