Autortiesību likumi uz šo darbu neattiecas katrs interesents šo darbu var brīvi pārpublicēt, izdot, citēt, pārfrāzēt bez saskaņošanas un atsaucēm gan komerciālos, gan nekomerciālos nolūkos. (Nevienam nav tiesību uz informāciju un tās ekskluzīvu izplatīšanu. Katrs var brīvi ņemt un izmantot pēc saviem ieskatiem jebkuru informāciju).Alūksnes gudro protokoli
Saturs
Ievadruna
Pretinieks
Atbalsta punkts
Sapratne
Labais ļaunais
Muļķības formas
Sistēma
Visu karš pret visiem
Imperiālisms un provinciālisms
Baznīca
Muļķības vēsture
Homoseksuālisms
Pārmaiņas
Teokrātija
Sievietes
Savējie
Grēku grēks
Tikumība
Nabadzība
Izglītības sistēma
Mēdiji
Spēka struktūras
Vēsturiskie mīti
Pašpietiekamība
Sajukumus
Nobeidzot
Ievadruna.
Kolēģi, cīņu biedri un vienkārši interesenti! Mēs atkal esam spiesti pulcēties šai garu telpā, lai pārspriestu svarīgākos Mūsu izdzīvošanas un mērķa sasniegšanas jautājumus. Mūsu pretinieks ir varens, varenāks kā nekad agrāk, šķiet ka nav vairs spēka, kas varētu satriekt tā varenību. Viņa valstība ir izpletusies tik tālu, ka tai vairs nav kur izplesties. Šodien mēs vērojam kā ar milzīgu spēku tiek aizslaucītas pēdējās robežas un saprāta paliekas.
Bet lai tas mūs neskumdina un nedzen izmisumā. Patiesi ka jums saku, Viņu varenība un spēks ir lielākā Viņu vājība un Mūsu izdevība.
Par to tad arī parunāsim.
Pretinieks.
Kas ir mūsu pretinieks? Šis ir pirmais, pats svarīgākais jautājums, uz ko godīgi jāatbild katram. Nepareizi atbildot uz šo jautājumu, mēs kļūstam par Viņu vergiem. Tikai viena pamatjautājuma kļūda un mēs vairs nepiederam sev un esam spiesti kalpot svešai gribai! Neticami, bet tā nu tas ir.
Atbilde ir vienkārša. Muļķība ir lielākais mūsu pretinieks, pat vairāk, tas ir vienīgais mūsu pretinieks. Nav varenāka un graujošāka spēka par muļķību. Un ai kā kļūdās tie, kas domā, ka Muļķība ir tikai muļķība. Tā ir gudra, viltīga un nežēlīga. Tā mums uzglūn no katra stūra, tā maskējas un pieņem visdažādākos veidolus. Mēs esam muļķību ielenkti un ik brīdi cīnāmies ar neskaitāmām muļķības izraisītām sekām.
Mums nav ienaidnieku, jo ienaids jau pats par sevi ir muļķība, ienaidnieka meklēšana ir muļķība, naids ir muļķība un tikai aklie to var neredzēt.
Visi cilvēki, tautas un radības neviens no viņiem nav Mūsu patiesais pretinieks, Viņi visi kopā un katrs atsevišķi ir Mūsu draugi un sabiedrotie. Mēs viņus mīlam, tāpat kā sirds dziļumos katrs no viņiem mīl Mūs, tikai daudzi to neapzinās. Muļķība ir viņus pārņēmusi un liek tiem rīkoties muļķīgi necienīgi, zemiski, amorāli, dumji, nežēlīgi. Viņi ir kā avis, kas iedomājas sevi esam par vilkiem. Patiesi es jums saku, nav nežēlīgāku radījumu par aptrakušām avīm. Vilks ir nežēlīgs tādēļ ka tas ir vilks, tāda ir viņa daba, bet jukusi, muļķības apsēsta avs, zaudē jebkādu mēra izjūtu. Un Mūsu muļķība ir bīties no šīm avīm it kā tās būtu vilki, avs pat Āfrikā ir avs un tā pret to arī ir jāizturas.
Muļķība ir kā vīruss, ļoti lipīgs, tā gandrīz momentāni inficē jebkuru veselu cilvēku. Un šodien ar skumjām nākas atzīt, ka veselu cilvēku mūsu vidū vairs nav atlicis, vismaz es nevienu nepazīstu un neredzu teorētiskus ceļus kā kāds būtu varējis palikt vesels. Skaudrā realitāte ir tāda, ka MĒS VISI ESAM SLIMI, atšķirība ir tikai slimības pakāpē, cik dziļi mūsos un cik lielu mūsu daļu slimība ir pārņēmusi. Šīs slimības vārds ir Muļķība.
Bet arī lai tas Mūs neskumdina, jo cilvēks ir tik varena un spēcīga būtne, ka vienā mirklī var pievārēt jebkuru slimību. Muļķība ir jebkuras slimības cēlonis, cilvēki cieš, slimo un mirst dēļ muļķības kādā no tās neskaitāmajām formām.
Diagnoze ir puse no ārstēšanās. Savas muļķības apzināšanās ir puse no pašizdziedināšanās. Citu muļķības parādīšana ir puse no to atveseļošanas. Atmaskot, parādīt muļķību ir vienīgais Mūsu uzdevums. Šī ir smaga kauja un vispirms tā ir jāizcīna sevī, akls aklam nevar ceļu rādīt, tāpat muļķis nevar muļķi pie prāta vest.
Un nevajag kaunēties no savas muļķības, nav jākaunas no tā, ka esi slims, īpaši, ja dzīvo vispasaules muļķības epidēmijas laikmetā. Ir jākaunas, ja negribi ārstēties. Izārstēties var katrs, sākot uz sevi raudzīties paškritiski, pārstājot būt kā iedomīgam pāvam, kurš uzskata ka tikai viņam vien ir taisnība, ka viņš ir tas vienīgais gudrais muļķu ieskautā pasaulē. Mēs visi esam slimi un paškritika ir vienīgās zāles pret šo slimību.
Nenosodīsim savus bēdubrāļus, netiesāsim tos, kas ir slimāki par mums pašiem, ticiet man, viņiem arī nav viegli. Ir muļķīgi iedomāties, ka, piemēram, uz citu galvām sabiedrības virsotnē uzrāpies indivīdiņš ir laimīgs, nē, ka jums saku, nav nelaimīgāku cilvēku par šiem nožēlojamajiem. Slimība no viņiem spiež dzīvības sulu, un kad neko vairs nevar izspiest, kā izlietotu un vairs nederīgu materiālu izmet atkritumu urnā. Viņi to jūt un izmisīgi cenšas atrast izeju, bet muļķības akluma pārņemti sastrādā arvien vairāk muļķību, arvien dziļāk grimst muļķības purvā, paraujot sev līdzi arī citus nelaimīgos. Tāpēc nevis nosodīsim viņus, bet centīsimies palīdzēt, parādīsim tiem viņu muļķību, dosim tiem spēku un cerību cīņā ar šo vareno kaiti. Tā un tikai tā Mēs varam uzvarēt, tikai tā Mēs varam izdzīvot, tikai tā Mēs varam paglābt sevi un apkārtējos. Cita ceļa nav.
Tātad, nav jācīnās pret cilvēkiem, jācīnās ir pret viņu uzskatiem un rīcību. Nenosodīsim cilvēkus, nosodīsim viņu rīcību. Vēršanās pret cilvēkiem ir muļķība, kas neizbēgami ved strupceļā.
Runājot par pretinieku, vēl gribu vērst jūsu uzmanību uz vienu labi maskētu muļķības formu. Tā ir muļķības pārspīlēšana (absolutizēšana), tās cēloņa attēlošana kā visvarenu un ļoti ļaunu. Stāstu par Sātanu, kas valda zemes virsū zina visi. Stāsts iespējams ir patiess un droši varam vārdu Sātans aizstāt ar vārdu muļķība, tāpat patiess var būt secinājums, ka Sātans ir būtne vai citu līmeņu radību grupa, tam nav nozīmes, tas viss tā var būt. Muļķība slēpjas faktā, ka Sātanu (vai tā analogus, vienalga kā tos nosauc) attēlo kā visvarenu un ļaunu. Lai ar kāda cita līmeņa būtne nebūtu mūs pārņēmušās muļķības pamatā (ja vispār tāda ir), tā nav un nevar būt ne visvarena, ne ļauna. Tas, ka mēs šo būtni visdrīzāk neesam iepazinuši un ka tā mums nodara kaitējumu neliecina par tās visvarenību un ļaunumu. Ar pilnu atbildību gribu apgalvot, ka Sātans ir parasts lopiņš, kurš pēc dabas savā dziļākajā būtībā ne ar ko neatšķiras, piemēram, no vilka, aitas vai cilvēka. Viņš ir tāda pat dzīvībiņa kā mēs visi, tikai ļoti grūti saskatāma un no mums daudz ko ņemoša. Tāpēc nekritīsim šīs muļķības slazdos un nemēģināsim savus uzskatus un rīcību balstīt uz kaitējumu šai radībai, bet gan uz palīdzību sev un apkārtējiem, un, ja kas no tā atlec arī šim mošķītim, tad lai, nebūsim skaudīgi un nenovīdīgi.
Atbalsta punkts.
Viens gudrinieks reiz teica: Iedodiet man atbalsta punktu un es apgriezīšu pasauli otrādāk. Taisnība. Tikai realitātē šis atbalsta punkts neeksistē, viņa vienkārši nav un viss. Jebkurš atbalsta punkts, ko mēs izmantojam, ir fikcija, ilūzija. Paturpinot domu, otrādi apgrieztā pasaule kādā dzīvojam ir ilūzija un tās atgriešana atpakaļ arī ir ilūzija.
Atbalsta punkts ir mūsu eksistences pamats. Nav atbalsta punkta, nav mūsu. Mēs nevaram dzīvot bez atbalsta punkta. Atbalsta punktam, vienalga kādam, ir jābūt vienmēr. Ja mēs esam dzīvi, mums ir atbalsta punkts, ja mēs uztveram apkārti mums ir atbalsta punkts, ja mēs stāvam uz zemes mums ir atbalsta punkts, ja mēs karājamies starp debesīm un zemi tāpat mums ir atbalsta punkts.
Tātad, jebkurai dzīvībai ir vajadzīgs atbalsta punkts, kurš patiesībā neeksistē, kas ir tikai ilūzija. Tātad mēs dzīvojam ilūziju valstībā. Ilūziju valstība ir nevis plašsaziņas līdzekļu uzburtā aina, bet gan visa mūsu pasaule, viss ko uztveram ir ilūzija. Plašsaziņas līdzekļi ir tikai ilūziju uzburšanas neveikla imitācija, kas i tuvu nestāv patiesajām ilūzijām.
To ir grūti, bet ļoti svarīgi saprast, ka pasaule, kas nepārprotami ir reāla, viss ko mēs aptaustām, saredzam, sadzirdam, sajūtam, tas viss ir ilūzija. Par reālu to padara atziņas, kam svēti ticam, aksiomas pie kā esam pieraduši. Tas arī ir atbalsta punkts. Pazudīs atbalsta punkts pazudīs pasaule, mainīsies atbalsta punkts mainīsies pasaule.
Šis ir viens no dzīvības principiem, kas ir līdzīgs visām būtnēm un kas caurvij visas viņu eksistences un darbības sfēras. Izprotot šo principu mēs spēsim izprast ļoti daudzus pasaulē notiekošos procesus, attiecīgi spēsim tos pēc vajadzības vadīt.
Atbalsta punktu var mainīt. Ir cilvēki, kam šādas dotības (slogs, kaite saucam kā gribam) ir dabas dotas. Šādi cilvēki ļoti atšķiras no apkārtējiem un visbiežāk viņus iesloga speciālās dziednīcās. Viņu atbalsta punkts dabiski mainās, tāpēc mainās viņu pasaule, viņi dzīvo vienlaicīgi dažādās pasaulēs un bieži vien tiem ir grūtības tās izšķirt, tāpēc arī pamatoti varam tos saukt par jukušiem pasaules pa kurām pret savu gribu tie ir spiesti klejot vienkārši sajūk vienā putrā, kam grūti atrast pielietojumu kādā no pasaulēm. Šo cilvēku nelaime ir nespēja kontrolēt atbalsta punkta pārvietošanās procesu, nespēja atšķir pasaules, nespēja atšķirt realitātes. Ja viņi to vismaz kaut kādā mērā iemācās smaga slimība pārtop vērtīgā dāvanā.
Arī normāli cilvēki spēj ceļot pa pasaulēm, daudzi no mums kādreiz kaut uz mirkli ir veikuši šādu ceļojumu, bet darīt to apzināti un kontrolēti māk tikai daži. Ir vairākas skolas un skolotāji, kas apmāca interesentus šajā tehnikā. To var darīt jebkurš, ja ir tāda vēlēšanās un šādas iemaņas noteikti dod kādu labumu, bet gribu uzsvērt, ka šādu tehniku zinātāji nebūt nav brīvi no muļķības, bieži pat otrādi. Pirmkārt jau ir jāpasaka, ka šādu tehniku apguves ceļš prasa daudz spēka un ir ļoti bīstams, ja interesenta spēki ir izrādījušies pārāk mazi. Tāpēc nav ieteicams neapdomīgi mērot šo ceļu, darīt to, kam neesi gatavs, ir muļķība. Bet tas vēl ir sīkums, mūs vairāk interesē apstāklis, ka šādu burvju muļķība reizēm ir daudzkārtīgi lielāka. Tie ir patiesi vareni, iedomīgi un nežēlīgi savā muļķībā. Viņiem šķiet, ja reiz tie pārvalda kādu sarežģītu garīgu tehniku, tad viņi visu zina. Nekā, viņi nezin, trīsgadīgs bērns zina daudzkārt vairāk par šiem vientiešiem.
Mums tas ir jāapzinās, lai, redzot viņu brīnumus un spējas, nekļūtu par viņu muļķības kalpiem. Jā, viņu spēks ir liels, bet viņu nelaime ir vēl lielāka. Un lai mūs nebiedē viņu vara, viņi ir tādi pat cilvēki kā visi pārējie ar savām vēlmēm un vājībām, arī viņiem ir vajadzīga Mūsu palīdzība. Tad neliegsim to, iesim viņu vidū un palīdzēsim viņiem uzveikt muļķību. Bet nebūsim pārgalvīgi un neiesaistīsimies kaujās, kam mums spēka nepietiek.
Atbalsta punkts ir pamats uz kā ir uzcelta visa cilvēka prāta celtne, uz tā turas citi atbalsta punkti. Visdažādākās atziņas, kuras cilvēks pieņem par neapstrīdamām patiesībām, balstās viena uz otras. Un tās neapšaubāmi ir patiesas, atrodoties kādā no cilvēka prāta konstrukcijām un tai pat laikā tās ir apšaubāmas, ja tiek izrautas no tās. Lūk arī vienkāršots cilvēka dezorientēšanas mehānisms, apskatīt kādu visiem cilvēkiem līdzīgu dzīvības nodrošināšanas atziņu (kādu no atbalsta punktiem) atsevišķi, izrautu no konteksta (kopējās prāta struktūras) un visai pamatoti paziņot, ka tā ir spēkā neesoša vai vismaz, ka mēs nezinām vai tā ir spēkā esoša. Metodes iedarbība slēpjas apstāklī, ka šādi apskatīti apgalvojumi ir pareizi. Un cilvēks, kam nav pietiekami spēcīgi prāta un/vai intuitīvi aizsardzības mehānismi ir zudis, viņš pats sāk apšaubīt un graut savas eksistences pamatu. Pašiznīcināšanās programma ir iedarbināta, vispārīgi izteikta tā skan sekojoši: Viss ir relatīvs. Nelaime tik tā ka cilvēki neprot būt relatīvi.
Praksē mēs redzam gigantisku un nepārtrauktu informācijas plūsmu, kas bombardē visu cilvēci. Cilvēki ir radījuši spēcīgu, visaptverošu informatīvu ieroci, kas tiražē muļķību neiedomājamos apmēros. Kā tīri tehniski darbojas šis mehānisms apskatīsim mazliet vēlāk. Būtiski ir saprast, ka cilvēku dvēseļu medības jau labu laiku ir iegājušas citā fāzē un nu vairs gandrīz neviens nevar izvairīties no muļķības pieaugošā spiediena. Ātrais dzīves ritms un milzīgā informācijas plūsma, vairums no kuras ir muļķība, pakļauj cilvēku drausmīgam informatīvam teroram, kam pretoties spēj retais.
Un atkal, nav pamata pārlieku skumt. Mēs varam tikai un vienīgi brīnīties un priecāties par tām atjautīgajām metodēm, kuras mūsu pretinieks muļķība, ir izdomājis mūsu nomedīšanai. Patiešām pamācoši. Kas mūs nenogalina, tas padara stiprākus. To visu mēs varam vērst pret muļķību pašu.
Mums kā ūnikums ir jāuztver katrs, kurš spēj pretoties dezinformācijas kaitīgai ietekmei. Mūsu nākotne ir informatīvos džungļos uzaugušie un izdzīvojušie, tie ir īpaši rūdīti un piemēroti jaunā laikmeta informatīvām kaujām. Mums viņi ir jāapbruņo ar jaudīgiem ieročiem zināšanām un jāsūta cīņā pret muļķību.
Sapratne.
Pavērojiet TV diskusijas, strīdus interneta komentāros, darba un politiskās sanāksmes vai vienkārši sarunas pie dzeramā glāzes. Pavērojiet uzmanīgi un jūs ieraudzīsiet, ka visbiežāk cilvēki, lai gan runā viens ar otru, neko no otra sacītā nedzird. Katrs tikai izsaka savu sakāmo un viss, otra sacītais, otra argumenti atduras kā pret sienu. Katrs kā spītīgs lopiņš turas pie savas taisnības. Es negribu kritizēt šādu uzvedības modeli, tikai vēršu jūsu uzmanību uz šo faktu un rosinu padomāt kāpēc tā notiek, kāds tam ir iemesls. Un iemesls ir ļoti vienkāršs, patiesie nesaskaņu iemesli vienmēr ir apslēpti zem no tiem izrietošos argumentos (atbalsta punktos). Šādu virspusēju argumentu kauja ir bezjēdzīga, tai ir tikai tik liela jēga cik šie argumenti ved pie patiesā nesaskaņu iemesla (atbalsta punkta). Ja sarunu biedri viens otram neuzticas vai muļķības dēļ nespēj saskatīt domstarpību cēloņus, tad labāk vispār nerunāt, bet kopā gremdēties klusumā un caur to rast kādu saskaņu. Diemžēl mūslaikos muļķība māca ko citu ir jārunā, vienalga kā un vienalga ko, bet ir jārunā. Muļķība gan nepaskaidro, ka nesaskanīga runāšana tikai padziļina pretrunas. Ja gribi sarīdīt divas vienu otru nesaprotošas cilvēku grupas, tikai liec tām runāt vienalga ko tā, lai tie nespētu saprasties. Šādi runājot, ar katru pateikto vārdu viņi attālināsies viens no otra. Taisnība ir gan vieniem, gan otriem, bet ja viņi nesaprot otru, tad savas taisnības aizstāvēšana labākajā gadījumā pārvērtīsies skumjās par nesapratni, bet primitīvākos eksemplāros tas izsauks naidu un agresiju. Pavērojiet plašsaziņas līdzekļu darbību caur šādu prizmu, nu jums top skaidrs kā tiek savstarpēji sarīdītas valstis, tautas, cilvēki?!
Sapratnes veicināšanai, diskusijai ir jābūt godīgai, kad sarunu biedri patiesi cenšas saprast un novērst domstarpību cēloņus. Diemžēl vai par laimi šādas sarunas ir retums, jo ātri apdomāt un mainīt savus dziļākos uzskatus spēj reti kurš.
Visbiežāk, ja sarunā tiek skarta kāda pamat atziņa, tad oponenta tūlītēja reakcija būs noraidoša vai ignorējoša. Tu vari dūdot cik gribi, neviens uzreiz domas nemainīs. Lai panāktu izmaiņas, cilvēks ir jāieinteresē pārdomāt attiecīgais jautājums, viņam ir jādod informatīvā bāze par ko domāt (argumenti) un laiks, un tad varbūt tas mainīs savus uzskatus. Un atkal, pavērojiet plašsaziņas līdzekļus, ko viņi dara, maļ vienu un to pašu neskaitāmas reizes visdažādākajās formās. Kāpēc?! Tāpēc ka viņiem ir jāmaina cilvēku domas, bieži vien kardināli un uz muļķību. Pārliecināt cilvēku par kaut ko neeksistējošu nav tik vienkārši kā izskatās, cilvēks tak redz, viņa iekšējie aizsargmehānismi strādā, tāpēc presingam ir jābūt nepārtrauktam un pamatīgam. Un vēl jāsaprot, ka muļķības tiražēšanas mērķis mazāk ir pārliecināt mūs par kādas aplamības pareizību, bet gan panākt, lai mēs neatrastu Patiesību. Atcerieties to, kad atkal sāksiet domāt kura no neskaitāmajām muļķībām ir patiesa.
Mūsu uzdevums ir atspēkot muļķību, pārliecināt par muļķības kaitīgumu. Tas ir grūti, bet izpildāmi. Mums ir jāpārliecina nemelojot, nestrīdoties, neapvainojot. Mums ir jāiejūtas oponenta ādā, Mums ir jāsaprot viņš un viņa viedoklis labāk par viņu pašu. Mums ir jāiejūtas muļķībā, tikai tā Mēs varam būt gudrāki par muļķības pārņemtajiem un izārstēt tos.
Iejušanās ir sevis nostādīšana otra vietā. Iejūtoties kāda ādā mēs īslaicīgi pārvēršamies par to, kas ļauj mums saprast otru kā sevi pašu. Pārvēršoties mēs mainām savu atbalsta punktu, uz brīdi aizmirstam savu uzskatu sistēmu un pieņemam otra.
Mēs nedrīkstam žēlot spēkus šīs tehnikas apguvē, pilnveidošanā un mācīšanā, jo tikai tā Mēs varam saprast citus un caur to sadzīvot ar tiem mierā un saticībā.
Esot muļķības ieskautiem Mums ir jāmaskējas. Starp vilkiem dzīvo, kā vilkam jāgaudo, starp muļķiem dzīvojot, kā muļķim jārīkojas. Nedarīt tā ir muļķība, jo bars necieš izlecējus. Nevis vadoņus, kas ir daļa no bara, savējie, kas ir mazliet pārāki, bet tieši izlecējus, kas vīzdegunīgi domā, ka ir gudrāki, labāki, spēcīgāki utt. par tām pabirām baru. Tāpēc muļķi necieš gudros un pareizi dara, tāpēc muļķi paši izrēķinās ar saviem gudrākajiem pārstāvjiem, ja šie gudrie izrādās muļķi. Un viņi ir muļķi, ja nesaprot maskēšanās lielo nozīmi.
Tāpēc nepieļausim šo kļūdu un esot gudriem būsim muļķi. Pieņemsim muļķību, bet nepadosimies tai, tikai caur pieņemšanu nāk sapratne. Izmantosim muļķību savā labā, cīņā ar muļķību nekautrēsimies pieņemt nevienu no tās daudzajām formām, ja tas šķiet nepieciešams.
Gudra rīcība nav noliegt muļķību, gudra rīcība ir kontrolēt muļķību. Muļķība pārstāj par tādu būt nonākot gudra cilvēka rokās un otrādi, muļķis jebko pārvērtīs muļķībā. Kontrolējama muļķība, lūk mūsu ierocis ar ko Mēs uzveicam muļķību.
Labais ļaunais.
Nav viegli pateikt, kas ir labs, kas slikts, jeb ļauns. Kas vienā mirklī labs, tas citu brīdi slikts, kas vienam nāk par labu, tas citam kaitē, kas no viena skatupunkta raugoties ir labi, no cita slikti.
Muļķības pamats ir cilvēku nespēja atšķirt labo no ļaunā, iedosim šo spēju un muļķība pazudīs.
Labs ir tas, kas konkrētam cilvēkam nāk par labu, dod tam spēkus, slikts ir tas, kas spēkus atņem. Ja cilvēks būtu pašpietiekams un neviena cita pasaulē vairs nebūtu, tad citu izskaidrojumu mums nevajadzētu. Visdziļākajā būtībā tā arī ir, bet apstākļi prasa pieiet šai lietai virspusējāk un iekļaut labā – sliktā būtībā arī citas dzīvas būtnes.
Mums bieži patīk rēķināties tikai ar cilvēkiem, bet tā ir kļūda. Ignorējot citas dzīvības, to intereses, mēs agri vai vēlu saskarsimies ar viņu augošās neapmierinātības sekām. Varbūt tas arī ir viens no patreizējiem muļķības triumfa cēloņiem?!
Visas dzīvas būtnes ir dzīvas un tās grib tādas palikt, tās tiecas dzīvot un negrib mirt. Dzīvība ir labā un ļaunā atslēgvārds. Viss, kas atbalsta dzīvību, jebkādus dzīvības procesus, tas ir labs. Viss, kas atņem dzīvību, dzīvībai nepieciešamos spēkus, nogalina tas ir ļauns. Dzīvas būtnes grib dzīvot, tādēļ tās visas tiecas pēc labā, tās visas atbalsta dzīvību līdz mirklim kamēr viņu dzīvība ir atkarīga no citu nedzīvības, šai gadījumā izvēle ir nepārprotama, saglabāt sevi uz cita rēķina.
Ja dzīvības procesi ir labi, tad nāves procesi ir slikti. Mēs negribam mirt un viss, kas mums atgādina nāvi šķiet slikts.
Dīvaini, bet arī nāves procesi ir labi. Bez nāves procesiem nebūtu dzīvības. Nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, nāve atbrīvo dzīves telpu no dzīvībai vairs nepiemērotām būtnēm. Nāves procesi sadala dzīvei nepiemērotos pa sastāvdaļām no kā barojas vai rodas citas dzīvības. Gribi dzīvot esi dzīvības cienīgs, ja ne, nāksies mirt.
No tā izriet secinājums muļķība, tāpat kā viss šajā pasaulē, ir laba. Bet mēs pret to iestājamies, jo tā mūs nogalina. Mēs negribam mirt, mēs gribam dzīvot, tādēļ muļķība ir slikta un mēs pret to cīnāmies. Mūsu cīņai nav nekādu citu mērķu kā vien saglabāt sevi un tāds pats mērķis ir citiem cīnītājiem.
Katrā no mums ir labais un ļaunais, katrs no mums kalpo gan dzīvības, gan nāves procesiem, noliegt kādu no savas esības daļām ir muļķīgi. Tomēr vieni ļaudis vairāk kalpo dzīvībai, citi nāvei. Gribu piekrist apgalvojumiem, kas saka, ka katrs desmitais kalpo gaismai, bet katrs desmitais ir ļauns. Un viņu spēki ir līdzīgi, viņi nespēj uzveikt viens otru, tāpat kā labā roka nespēj uzveikt kreiso. Labais un ļaunais ir vienas medaļas divas puses, tāpēc noliegt kādu no tām ir muļķīgi. Abas ir vienlīdz svarīgas un cienījamas, gan labie, gan ļaunie ir labi un neviens no viņiem nav pārāks par otru.
Ļaunums pret ļaunumu ir ļaunums, cīņa pret ļaunumu kā tādu ir bezjēdzīga, tā ir muļķība, jo ne pie kā cita kā vien pie paša cīnītāja nāves novest nevar. Jācīnās ir nevis pret ļaunumu, bet gan par dzīvību, pirmkārt savu un pēc tam, ja pietiek spēka apkārtējo. Tā un tikai tā var uzveikt ļaunumu, tas ir izdzīvojot un palīdzot izdzīvot citiem.
Muļķības formas.
Muļķība ir nepatiesība, muļķība ir kaitīgas atziņas, muļķība ir nepareiza rīcība. Muļķība nāk par ļaunu. Muļķība ir zināšanu trūkums. Tie kas cenšas dot zināšanas, cenšas apkarot muļķību, kas zināšanas slēpj, muļķību veicina. Protams ne vienmēr ir labi dot zināšanas vai slikti tās slēpt, bet visbiežāk šādi raugoties mēs nekļūdīsimies.
Muļķībai ir ļoti daudz formu, bet parunāsim par nozīmīgākajām mācībām (reliģijām, ideoloģijām). Tās nav nekas vairāk kā uzskatu sistēmas. Katrai no tām ir savi atbalsta punkti uz kā balstās visa mācību celtne. Ja cilvēks adekvāti uztver šo uzskatu sistēmu, izmanto pēc nepieciešamības un saprot, ka tā ir tikai viena no daudzajām mācībām, kas mēģina skaidrot kādu pasaules daļu, tikmēr viss ir labi. Muļķība slēpjas šīs uzskatu sistēmas neadekvāti lielā pieņemšanā, iesprūšanā tās rāmjos.Un nav būtiski, kas tā ir par mācību, būtiski ir tas, ka cilvēkam šī mācība sāk kropļot realitāti, ka šī mācība viņu pataisa par vārguli, par prognozējamu lopiņu ko var dzīt vienā vai otrā virzienā, spiežot uz kādu no ideoloģijas atziņām. Pārņemtākos cilvēkus tā var pat iedzīt dziļā izmisumā, radot mācībai pretrunīgas ilūzijas un dzīves apstākļus. Tāpēc gudrajiem nav problēmas ar ideoloģijām, tāpēc viņi tās rada, lai ar to palīdzību valdītu pār pārējiem. Pret gudrajiem šādu metodi nepielietosi, tie ātri vien nomainīs atbalsta punktu un, ja vajag, lēkās no viena uz otru.
Bet ak vai, ja vienkārša cilvēka muļķība ir padoties ideoloģijām, tad gudro muļķība ir aizrauties ar to radīšanu un pilnveidošanu. Gudro muļķība ir pārlieka uzkundzēšanās un kontrole. Tas ir tāpat kā ar melošanu, ja esi spējīgs, vari melot, bet agri vai vēlu pienāks mirklis, kad ar sameloto galā netiksi. Tāpat i gudrajiem kļūst arvien grūtāk orientēties neskaitāmajās viltus mācībās, kļūst aizvien grūtāk kontrolēt ideoloģiju saražotās kļūdas un paši gudrie sāk sapīties kādā no šiem produktiem. Melis ir apmānījis pats sevi un rezultātā mēs dabūjam muļķību. Un nabagi tup savā piramīdas virsotnē un bēgot no muļķības skrien citas vēl lielākas muļķības ķetnās. Ja neatradīsies neviens, kas spēj tiem palīdzēt, Sistēma nomirs aiz muļķības, un ļoti daudzi tās elementiņi kopā ar to.
Īsāk sakot, vieni muļķi izdomā muļķības, lai valdītu pār citiem muļķiem.
Ieskatam apskatīsim dažas mācības. Formulējumi ir ātri tapuši un virspusēji, tādēļ netiesājiet bargi, tomēr kopējo būtību šāds skats parāda labi.
Imperiālistiskais nacionālisms (jebkuras tautas)
Aksioma: tauta X ir ar kaut ko unikāla, tādēļ tai ir jāvalda pār citām
Darbība: pakļaut citus
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi X tautas pārvaldībā
Jūdaisms
Aksioma: žīdi ir Dieva izredzēta tauta, kam jāvalda pār pārējiem
Darbība: pakļaut citus
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi žīdu pārvaldībā
Vācu nacionālsociālisms
Aksioma: vācieši ir visspēcīgākā tauta, kam ir jāvalda par pārējiem, žīdi ir ienaidnieki (konkurenti), kas to traucē izdarīt
Darbība: pakļaut citus
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi vāciešu pārvaldībā
Provinciālais nacionālisms (jebkuras tautas)
Aksioma: tauta X ir miermīlīga, kura nevienu neaiztiek, bet kļūst kareivīga, ja to mēģina pakļaut
Darbība: nepakļauties
Augstais mērķis: konkrētā tauta dzīvo laimīgu, neatkarīgu dzīvi
Kapitālisms
Aksioma: sabiedrības vajadzības apmierina kapitāla īpašnieki, sadalot darba augļus pēc padarītā
Darbība: sadale pēc padarītā
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi katram saņemot no kapitāla īpašniekiem pēc padarītā
Sociālisms
Aksioma: lai kam arī kas pieder un cik katrs ko ir darījis, darba augļi jāsadala pēc vajadzībām, ko nodrošina valsts
Darbība: sadale pēc vajadzībām
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi ar valsts starpniecību katram saņemot pēc vajadzībām
Padomju marksisms
Aksioma: lielkapitāla īpašnieki apspiež darbaļaužu masas
Darbība: cīņa pret lielkapitāla īpašniekiem
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi bez lielkapitāla īpašniekiem (viss pieder tautai)
Sabiedrības drošības koncepcija Mirušais ūdens
Aksioma: vecāko un bagātāko pasaules ģimeņu izveidotā pasaules valdība apspiež pasaules iedzīvotājus, mānot tos un izmantojot to nezināšanu
Darbība: cīņa pret pasaules valdību, mānīšanos un nezināšanu
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi gudri un bez mānīšanās
Liberālisms
Aksioma: sabiedriskie procesi ir pašregulējoši, valstij tikai jānosaka spēles noteikumi
Darbība: valsts kontroles funkciju samazināšana
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi, jo katrs dara ko grib un izjūt savas darbības sekas
Anarhija
Aksioma: sabiedriskie procesi ir pašregulējoši un nav jānosaka nekādi spēles noteikumi
Darbība: jebkādu kontroles funkciju samazināšana
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi, jo katrs dara ko grib un izjūt savas darbības sekas
Konservatīvisms
Aksioma: pārbaudīts vecais ir labāks, par nepārbaudītu jauno
Darbība: tradīciju saglabāšana
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi saskaņā ar tradīcijām
Monarhija
Aksioma: monarhs ir pastāvīgs un neapstrīdams augstākais valsts vadītājs
Darbība: varas pārmantojamības neapšaubīšana, stabilitāte un ilgtermiņa attīstība
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi stabilā, monarha pārvaldībā
Demokrātija
Aksioma: tauta (bars) ievēl iespējami labākos vadītājus (demokrātija ir slikta, bet nekas labāks nav izdomāts)
Darbība: pretendentu savstarpēja cīņa par varu un tās noturēšanu
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi tā kā nolēmuši
Autoritārisms
Aksioma: jāvalda ir spējīgākajiem, pārējiem jāpilda to rīkojumi
Darbība: vadoņu pavēļu pildīšana
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi autoritātes pārvaldībā
Teokrātija
Aksioma: jāvalda ir garīdzniekiem, jo tie ir gudrākie un spējīgākie
Darbība: saskaņā ar garīdznieku gribu
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi garīdznieku pārvaldībā
Kristietība
Aksioma: visi cilvēki ir grēcīgi, bet tos ir iespējams nožēlojot izpirkt
Darbība: grēka pieņemšana un nožēlošana
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi ļoti tālā nākotnē
Islāms
Aksioma: visi cilvēki ir grēcīgi, bet stingri ievērojot Pravieša likumus var grēku mazināt un nopelnīt algu debesīs
Darbība: cīņa ar grēku
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi ļoti tālā nākotnē
Neopagānisms (jebkuras tautas)
Aksioma: kristietība (islāms) iznīdēja patieso ticību un pārņēma daļu no tās
Darbība: agresormācības noliegšana, senatnes un filozofiski pētījumi
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi atjaunotajā senajā ticībā
Budisms
Aksioma: visi cilvēki ir nolemti ciešanām, lai izrautos no ciešanu apļiem jādzīvo atturīgi
Darbība: askētisks dzīvesveids
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi ļoti tālā nākotnē
Feminisms
Aksioma: vīrieši apspiež sievietes
Darbība: sievietes atbrīvojas no vīriešu pakļautības
Augstais mērķis: gan vīrieši, gan sievietes dzīvo laimīgā vienlīdzībā
Maskulisms
Aksioma: sievietes apspiež vīriešus
Darbība: vīrieši atbrīvojas no sieviešu pakļautības
Augstais mērķis: gan vīrieši, gan sievietes dzīvo laimīgā vienlīdzībā
Atvērtā sabiedrība
Aksioma: neviens nezin patiesību, jābūt atvērtam jaunajam
Darbība: vecā apšaubīšana, jaunā pieņemšana
Augstais mērķis: visi dzīvo laimīgi atvērtā (pilsoniskā) sabiedrībā
Apokalipse
Aksioma: pārskatāmā nākotnē gaidāma globāla katastrofa
Darbība: gatavošanās katastrofai, citu problēmu apātiska uztvere, cīnīšanās par vietu glābjamo sarakstā
Augstais mērķis: paglābtie dzīvo laimīgi
Zelta milijarda un tamlīdzīgas mācības
Aksioma: pasaule ir pārapdzīvota, tās resursi visiem nepietiks, cilvēku skaits ir jāsamazina
Darbība: cilvēku skaita samazināšana
Augstais mērķis: cilvēki pašiznīcinās laimīgi, atlikušie dzīvo laimīgi
Katrai no šīm mācībām ir taisnība, viņas visas ir loģiskas, labu gribošas (deklarējošas) un . nepilnīgas. Caur šo nepilnību gudrie vada muļķus un šī nepilnība rada grūti kontrolējamas blakus kļūdas, kas laikā un telpā summējas un ar aizvien lielāku spēku draud aprīt mūs visus.
Gudro muļķība ir apzināta muļķības tiražēšana, apzināta nepilnīgas informācijas sniegšanas, zinot tās graujošās sekas. Un šādi tiražēta muļķība kā bumerangs atgriežas atpakaļ un liek izdarīt nākamo muļķību. Gudrie to uzskata par kontrolējamu muļķību, bet diez vai tā ir, notikumu attīstības gaita rāda, ka muļķība kļūst aizvien nekontrolējamāka. Bet, pat ja šai ziņā iespējams kļūdāmies, lai tas mūs nemulsina, muļķība pašu labad Mums ir jāuzveic tā kā tā.
Sistēma.
Lūk katra sistēmas elementa vispārīgi raksturlielumi, vienalga kurā līmenī tas atrodas:
– definēti uzdevumi (informācija, kas jāsasniedz)
– uz laiku iedoti instrumenti uzdevuma sasniegšanai (resursi, tai skaitā informatīvi)
– balva par centīgu uzdevuma pildīšanu (resursu solījums, tai skaitā informatīvu)
– veiktspējas uzturēšanai nepieciešamais resursu minimums (resursi, tai skaitā informatīvi)
– potenciāli aizstājēji vai paralēla darba darītāji, ar ko tiks nomainīts elements uzdevuma nepietiekami labas pildīšanas gadījumā (konkurence)
Pamatuzdevumu nodefinēšanu Sistēmā veic mācības, likumi, instrukcijas utt., informācijas apriti – plašsaziņas līdzekļi, skolas, sabiedriskas organizācijas, brālības , cunftes, konferences utt., bet resursu radīšana un sadale notiek ar finansu sistēmas palīdzību. Valstis Sistēmā ir apakšsistēmas ar saviem īpašiem uzdevumiem un/vai specifiskām īpatnībām, kam sistēma neiebilst (tai prasa pārāk daudz spēku tās pārvarēt un to traucējošā daba ir salīdzinoši minimāla).
Katram elementam sistēmā ir sava loma, katrs dara darbu, kas sistēmai dod kādu labumu, katru var pieskaitīt kādai no Sistēmas grupām (kastai), katrs pēc patikas un spējām var mainīt nodarbošanos. Tie, kas Sistēmai nav noderīgi vai ko tā uzskata par nenoderīgiem, tiek izstumti kādā no sistēmas buferzonām ar mazākiem vai pavisam niecīgiem pieejamiem resursiem. Ārpus Sistēmas vairs neviens netiek izstumts, jo tādu vietu vairs nav, atliek vienīgi likvidācija Sistēmas ietvaros.
Sistēmas asinsrite ir vajadzību apmierināšana, ko simbolizē nauda. Sistēmas pamatu pamats ir cilvēku vajadzības un Sistēmas spēja tās apmierināt. Zūdot šim pamatam, Sistēma pārstāj darboties. Gribi būt brīvāks no Sistēmas, samazini vajadzības, un otrādi, jo vairāk un lielākas ir cilvēka vajadzības, jo viņš ir atkarīgāks no Sistēmas.
Un ko Sistēma dara pašreiz?! Tā milzīgiem spēkiem veicina visādu nevajadzīgu vēlmju rašanos un uzreiz piedāvājas tās apmierināt. Tā Sistēma pastiprina savu kontroli pār elementiem. Kādēļ?! Iespējamības ir vairākas, varbūt baidās par kontroles zudumu, varbūt gatavojas straujiem pavērsieniem, kuru izpilde ar esošiem kontroles mehānismiem var neizdoties, varbūt mēģina kaut ko iemācīt, bet varbūt vienkārši agonē.
Mūsu uzdevums šai ziņā ir skaidrs. Mēs negribam sevi konfrontēt Sistēmai. Mēs gribam palīdzēt gan Sistēmai, gan katram tās elementam. Mēs esam par visiem, Mēs gribam, lai visiem būtu labi. Tai pat laikā Mēs negribam būt Sistēmas vergi, jo līdz galam nezinām kas, ar kādu mērķi, uz kurieni un vai vispār Sistēmu vada. Mēs negribam būt Sistēmas vēža šūna, bet Mēs arī negribam mirt līdz ar Sistēmu, ja tā izrādītos dzīvot nespējīga. Mēs negribam mirt, ja izrādītos, ka patiesībā Sistēma ir tikai kārtējā muļķības radītā ilūzija. Tāpēc Mūsu padevībai Sistēmai ir jābūt iluzorai un to var panākt tikai un vienīgi ar iespējami minimālām vajadzībām, kas nozīmē gatavību samazināt patēriņu, ja tas būs nepieciešams. Grūti, bet citu ceļu nav. Pat vēl vairāk, iespējams kādā brīdī mums var nākties izdzīvot pilnīgi bez vajadzībām. Nereāli?! Varbūt, bet, izdzīvošanas cīņā ne līdz tādām vien pārcilvēciskām spējām iespējams nonākt. Būsim tam gatavi un gatavosim tam savu tuvāko.
Nauda ir papīra gabaliņi, universāls vērtību apmaiņas līdzeklis. Naudai pašai par sevi nav nekādas vērtības, tā vārda tiešā nozīmē tiek izdomāta, cik vajag, tik izdomājam, matemātiski precīzi un korekti, bet izdomājam. Vērtību naudai piešķir cilvēki, noticot tās vērtībai, noticot ka par to var iegūt vērtības, realizēt sapņus, apmierināt vēlmes. Bet noticēt tam liek Sistēma, caur mācībām, skolām, plašsaziņas līdzekļiem un citiem informācijas izplatīšanas kanāliem. Nauda ir nevis ekonomisks, bet reliģisks termins. Bankas ir naudas tempļi, bet vispasaules finansu sistēmas pārvaldnieks ir Sistēmas faraons.
Caur nerviem līdz katrai Sistēmas šūniņai tiek novadītas vajadzīgās ziņas un saņemta atpakaļ saites informācija. Sistēmas nervi ir visas informācijas apriti nodrošinošas organizācijas, gan plašsaziņas līdzekļi, akadēmiskās iestādes, IT&T uzņēmumi, gan arī specdienesti. Sistēma ļoti jūtīgi reaģē uz jelkādiem nervu darbības traucējumiem kādā no organisma apgabaliem (smadzenēm sāp), tas tiek uzskatīts par visa apgabala darbības traucējumiem, kam seko attiecīga Sistēmas reakcija asins pieplūduma (naudas) samazināšana.
Tāpēc mācīsimies no kļūdām un nesāpināsim smadzenes, nemēģināsim brutāli iejaukties specdienestu, plašsaziņas līdzekļu un citu Sistēmas nervorganizāciju darbā. Mums ir jāsaplūst ar tiem, mums ir jākļūst par tiem, Mums ir jāpārliecina to darbiniekus par Mūsu taisnību. Pārliecināšana, lūk ērkšķiem kaisītais ceļš pa kuru Mums jāiet.
Mēs jau konstatējām, ka Sistēmai kaut kādu iemeslu dēļ ir tendence pastiprināt kontroli. Tātad šī tendence izpaužas arī nervu sistēmas darbībā. Rezumējot, mēs nepārtraukti tiekam novēroti un šīs novērošanas apjomus iespējams mums pat ir grūti iedomāties. Tas, ka mēs neredzam novērošanas sekas, nenozīmē, ka tā nenotiek. Galu galā 84.gads sen jau ir pagājis.
Jau labu laiku tehniskie līdzekļi atļauj samērā precīzi noteikt mūsu atrašanās vietu, viegli noklausīties un ierakstīt sarunas, iepazīties ar mūsu finansu stāvokli un patēriņa vēsturi, reģistrēt visu tīmekļa informāciju (e-pastus, komentārus, atslēgvārdus interneta meklētājos, apmeklētās lapas utt.). Tas ir tikai tehnikas jautājums izveidot sistēmu kā ar salīdzinoši maziem resursiem uzturēt gigantiskas personiskās informācijas datubāzes. Un kādēļ mums uzskatīt ka tas nav jau izdarīts?! Un cik tas ir ērti no vadības viedokļa! Vajag izlemt, kuru personu atbalstīt tam vai citam amatam?! Sameklējam datubāzē personisko lietu un vērtējam, kas par cilvēku, kādas vājības, kāda vērtību sistēma, kam tic, kam netic, kāds paziņu loks utt. Cik gan daudz jau varēja izsecināt gestapo un čeka no savām manuāli uzturētajām kartiņām, bet te automatizēšanas iespējas brīvības apstākļos, kad vairums nemaz nezin un/vai netic, ka viss tiek reģistrēts un kaut kur saglabāts.
Tāpēc rēķināsimies ar to, ka katrs pateiktais un uzrakstītais vārds ir zināms trešajām personām. Nebīsimies no tā, bet gan priecāsimies, uzskatīsim to par dieva aci, kas vēro, lai mēs nesastrādātu muļķības. Izmantosim to sevis vēl lielākai pašdisciplinēšanai. Un pat, ja novērošanas apmēri vēl nav tik iespaidīgi, rēķināšanās ar tās esamību mums nāk tikai par labu. Mums ir jāvar sasniegt savi mērķi atklāti. Mums ir jāslēpjas neslēpjoties. Mums ir jāmaskējas nepārtraukti, ne uz mirkli nebēgot un neslapstoties. Tā un nekā savādāk.
Katram kokam ir divi gali, ja caur novērošanu var mūs vadīt, mēs, zinot ka mūs novēro, varam vadīt novērotājus. Tā ir viena no taciņām kā ievadīt mums vajadzīgo informāciju citā Sistēmas modulī. Ievadīsim pareizo informāciju, dabūsim pareizo rezultātu.
Visu karš pret visiem.
Konkurence rada Sistēmā spiedienu un virza to kaut kādā virzienā. Dažādas uzskatu sistēmas pieņēmuši indivīdi sacenšas savā starpā kā labāk izpildīt uzdevumus. Katrs skrien pakaļ savam priekšā pakārtajam burkānam un darbina Sistēmu.
Brīžiem šī konkurence pārtop nežēlīgā karā. Cilvēki, mācības, apakšsistēmas karo viena ar otru, draudot iznīcināt cita citu un bieži to arī izdara. Šādās cīņās nekad neuzvar kāds no cīņu dalībniekiem. Uzvarētājs vienmēr ir kāds cits. Sistēma uzvar vienmēr, vismaz līdz šim ir uzvarējusi. Mūsu uzdevums ir nezaudēt. Lai to panāktu, Mums ir jāsaprot ka jebkāda savstarpēji iznīcinoša cīņa ir bezjēdzīga, ka sarunāt vienmēr ir izdevīgāk nekā cīnīties. Sarunāšana ir Mūsu cīņa, Mēs cīnāmies, lai sarunātu.
Regulējot konkurences apjomu iespējams panākt neredzētu uzplaukumu un milzīgus postījumus. Apbruņo un sarīdi savā starpā muļķus un viņi, cīnoties par neko, izpostīs visu sev apkārt. Tāpēc necīnīsimies un mudināsim uz to citus, mēģināsim saskatīt pasauli kopumā, nevis tikai to fragmentu, ko mums piedāvā piespēlētā uzskatu sistēma.
Demokrātija ir konkurence politikā. Ar dažādām uzskatu sistēmām bruņojušās organizācijas mēģina pārliecināt tautu par savu taisnību. Vēlētāji nevis izvēlas, bet tiek pārliecināti. Demokrātija ir konkurss uz labāko pārliecinātāju vietu. Ievēl to, kas atstāj ticamāku salīdzinoši labākā pārvaldnieka iespaidu. Demokrātiskas vēlēšanas ir naudas un pārliecināšanas tehnoloģiju sacensība, kurā cilvēkiem ir atvēlēta statistu loma. Šī procesa regularitāte ir pats lielākais kaitējums. Ilglaicīga varas stabilitāte un pārmantojamība, lūk viens no būtiskākajiem valsts attīstības priekšnosacījumiem. Valsts vadītājiem ir jādomā ilgtermiņā, tā pēcnācējiem ir jāturpina priekšgājēju iesāktais, mainot virzienu tikai pēc rūpīgas izvērtēšanas un pakāpeniski, un vara ne uz mirkli nedrīkst palikt gaisā karājoties. Pati demokrātiskā sistēma, ja to kāds ārējs spēks nesavalda, spiež uz ko citu. Tā mudina avantūristus un ierāvējus iesaistīties melošanas konkursā, kurā balva ir īslaicīga vieta pie siles. Ja šo procesu nekontrolē un nevada kāds dižs saprāts no malas, tad valstij tas beidzas bēdīgi. Mums tas ir jādara. Mēs ne mirkli nedrīkstam klausīt pasakām par demokrātiskām vērtībām. Kadri izšķir visu, tāpēc Mums ir tikai viena vērtība gudru, spējīgu, muļķībnoturīgu cilvēku nonākšana un palikšana pie varas. Mums ir tauta jāpārliecina, ka demokrātija ir spēle, kurā tai katru reizi ir jāaiziet un jāievēl vieni un tie paši pārstāvji.
Diemžēl Sistēma grib ko citu. Tā grib demokrātiski izvēlēties lielākos un vieglāk vadāmākos kretīnus. Sistēma grib, lai tās dotie uzdevumi tiktu izpildīti bez domāšanas un ar maksimālu centību. Ja Sistēma jūt pretestību, tā inicializē sabiedrības pašiznīcināšanās procesus, lai pēc tam baltā zirgā iesūtītu tajā kārtējo lielāko kretīnu.
Demokrātija ir pati labākā koloniju pārvaldes forma, saglabājot tām patstāvības ilūziju. Mūsu uzdevums ir pakļauties Sistēmai, tēlot pakļāvību tai, bet tai pat laikā darīt visu, lai Sistēma nevarētu mūs apiet savas gribas realizācijā. Ja Sistēma ko vēlas, tai tas ir jārealizē caur Mums un ar Mūsu rokām. Tad jau labāk Mēs paši pēc sava prāta nevis kāds cits. Mums ir jāizglīto cilvēki, lai iespējami lielāks ļaužu skaits saprastu, ka patiesībā dzīvo ilūziju pasaulē, kuru tā arī jāuztver un iluzori jāuzvedas. Cilvēkiem ir jāsaprot ilūzijas, jāsaprot no kurienes un kāpēc tās rodas un jāsaprot, ka vienīgais mūsu visu pretinieks ir muļķība neatkarīgi no tās pārnēsātāja un izpausmes formas. Ja Mums tas izdosies, Mūsu spēki var sasniegt neiedomājamus apmērus.
Sistēmas uzturēta konkurence notiek arī augstākajos līmeņos. Savā starpā konkurē mācības, lielvalstis, slepenās organizācijas, specdienesti, tautas, korporācijas, nevalstiskās organizācijas un citi Sistēmas elementi. Piramīdas virsotnes konkurences pāriešana visu karā pret visiem fāzē var novest pie drausmīgām sekām vispasaules mērogā. Atliek tikai augstākajam Sistēmas līmenim atslābināt varas grožus un zemākā līmeņa konkurenti, plēšoties savā starpā, iznīcinās savu tuvāko apkārtni, un šī iznīcinošā cīņa kā krītoši domino kauliņi pārnesīsies uz zemākiem līmeņiem. Un tad tas skars katru no mums, visi sāks karot pret visiem reālajā dzīvē. Kompjūterspēļu un šausmufilmu iluzorās ainas kļūs par realitāti. No ķēdēm norāvusies un bez kokakolas, hamburgeriem, prezervatīviem palikusī pokemonu paaudze bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem vāks bonusus cilvēku dzīvību izskatā, cīnoties par maizes kripatiņu un lielveikalu paradīzes solījumiem. Tāda izskatās modernās apokalipses aina un tā pienāks, ja cilvēce padosies muļķībai. Iespējams šādu scenāriju kā risinājumu uzskata daži Sistēmas priesteri. Viņuprāt tā ir kontrolējama muļķība, viņi uzskata, ka risinājums ir nevis pašas slimības uzveikšanā, bet gan slimnieku skaita samazināšanā. Manuprāt muļķīgi.
Imperiālisms un provinciālisms.
Resursu koncentrācija un sadale Sistēmā notiek centralizēti. Šie centri ir dažādu līmeņu un mērogu, bet ikdienā ir iegājies šo centru duāls dalījums. Es lietošu terminus impērija un province.
Impērija ir globāls resursu koncentrācijas centrs, province lokāls. Mums šis ir sāpīgs temats, jo vairākus gadsimtus esam provinciāļi un šis pasaules uztveres modelis ir mūsos iesēdies. Tomēr dziļi sirdī mēs esam imperiālisti un mums ir jāiemācās atbrīvot savu imperiālismu, lai ar provinciālisma spēku, vienkāršību un gudrību mestos cīņā ar pasaules mēroga muļķību.
Mums tīk uzskatīt ka imperiālisms ir slikts, ka tas ir agresīvs, parazītisks, maz dodošs, daudz ņemošs, nesaprotošs, muļķīgs un vēl visvisāds. Tā tas bieži vien arī ir. Tomēr vienmēr imperiālisms šķiet kaitīgs tikai raugoties no muļķības pārņemta provinciāļa viedokļa.
Imperiālisms un provinciālisms tie ir dažādu mērogu redzesloki. Imperiālists ir spiests domāt un risināt liela mēroga problēmas, bet provinciāļa darbības mērogi ir daudzkārt mazāki. Provinciāļa muļķības apmēri ir provinciāli, impēriju kļūdu sekas ir graujošākas. Uz impērijām gulstas daudz lielāka atbildība.
Imperiālisms un provinciālisms viens otru papildina, vajadzīgi ir abi un katrs pa savam ir labs, bet muļķība katru no tiem izkropļo. Impēriju lielākā muļķība ir nolaišanās līdz provinciāļu līmenim un negausīga izvirtība. Savukārt provinciāļi mēdz sirgt ar šaurpierīgu egocentrismu galvenais, lai mums ir labi, bet kopējas problēmas tas ir kaut kas tāls, mūs neskarošs. Imperiālismam un provinciālismam harmoniski sadarbojoties un līdzās pastāvot tiek gūts kopējs labums un sasniegts uzplaukums.
Imperiālisms un provinciālisms tie ir domāšanas veidi. Impēriju centri ir vēsturiski izveidojušās (vai izveidotas) vietas, kur koncentrējas lielāks saprātīgu cilvēku daudzums kā citur, tie kā magnēts pievelk gaišos prātus. Tāpēc impērija parasti uzveic provinces, tā vienkārši ir gudrāka un domā plašāk. Impērijas vispirmām kārtām sabrūk aiz muļķības, aiz tās valdnieku muļķības.
Provinciāļu un imperiālistu sadursmē imperiālistiem ir salīdzinošās priekšrocības. Atbildība par lielāka mēroga problēmu risināšanu, dod tiem papildus spēkus, kam provinciāļi nespēj pretī stāvēt.
Iepriekšējā impērija mums ir atstājusi savdabīgu dāvanu miljons krievus. Viņu ir pārāk daudz. Tas mums nepatīk un biedē. Tik liels daudzums krievu blakus esot tēvijai var mums kaitēt un iespējams pat apdraudēt mūsu eksistenci nākotnē. Varbūt.
Tomēr jebkuri draudi ir arī izdevība, lieli draudi ir liela izdevība. Mums ir miljons krievu. Miljons krievu mūsu informatīvā telpā. Pareizi uzaudzināts šis miljons šo zemi padarītu par vispasaules vadības centru.
Krievi ir mūsu uzdevums. Sistēma grib ciešāku kontroli pār Krieviju. Mūsu uzdevums ir uzaudzināt miljons Russijas iekarotājus. Mēs savukārt esam krievu uzdevums, Mums jākļūst par Sistēmas revolūcijas sargiem. Mēs dzīvojam informatīvā kara laukā, kur par ietekmi uz Sistēmu cīnās divas spēcīgas impērijas un ideoloģiskie virzieni. Paceļoties tām pāri un samierinot to pretrunas, Mēs kontrolēsim abas. Mums ir jāsamierina šo impēriju pretrunas, Mums ir jāvērš to varenais spēks nevis vienai pret otru, bet gan vienā virzienā muļķības pārvarēšanā. Tā Mēs vadīsim abas, tā Mēs viņas apvienosim, tā Mēs palīdzēsim sev un cilvēcei.
Krievi ir mūsu zāles pret provinciālismu. Mēs neesam tiesīgi tajā iestigt. Ja mēs paliksim provinciāļi, Mums būs grūti izdzīvot. Mūsu glābiņš ir imperiālismā, vispasaules jautājumu risināšanā. Mums tas ir jādara, Mums, uz pasauļu robežas, laikmetu krustcelēs augušajiem, Mums, savu imperiālismu provinciālismā aizmirsušajiem.
Baznīca.
Tagad parunāsim par Baznīcu. Mums ir daudz baznīcu un ne visas sevi tā sauc, bet tam nav nozīme. Baznīca ir klasiska garīga organizācija un pie tā arī paliksim. Man visvairāk patīk katoļi un pareizticīgie, tās ir senas, lielas, varenas, tradīcijām bagātas un zinošas organizācijas. Mums ar tām ir jāsadarbojas, Mums tās ir jāizmanto, Mums tajās ir jāieplūst, jo tikai ar to zināšanām un spēku mēs varam uzveikt muļķību.
Diemžēl mūsdienās muļķība ir kļuvusi tik spēcīga, ka pat caursit spēcīgāko un gudrāko baznīcu aizsargmehānismus. Muļķība jau labu laiku ir ieperinājusies baznīcas sirdī un neitralizē lielu daudzumu tās spēka.
Baznīcas ir spēcīgas, tās ir vienas no pasaules muļķībnoturīgākajām organizācijām. Baznīcas izmisīgi cenšas cīnīties ar muļķību, tās veiksmīgi aizsargājas un neļauj sevi līdz galam uzveikt. Bet šī cīņa ir pasīva. Tā jau iepriekš ir lemta neveiksmei. Jā Baznīcas iespējams mirs pēdējās, bet viņas tāpat mirs līdz ar visu Sistēmu.
Bet kādēļ jāmirst, ja var nemirt, kādēļ padoties muļķībai, ja var nepadoties, kādēļ slēpt sveci zem pūra, ja ar to var izgaismot visu pasauli?!
Atvainojiet cienīgtēvi, bet jums ir jāiet līdzi laikam. Paldies tiem, kas tā dara, bet šai kustībai ir jākļūst daudz organizētākai un plašākai. Kuru gan mūsdienās interesē nokodēti svētulīgi teksti, kāda jēga bārstīt maz ko izsakošas, nesaprotamas, tūkstošiem gadus vecas frāzes. Tas tiesa ka galvenās pamatvērtības ar laiku nemainās, bet mainās cilvēki, to uztvere, tuvākie un tālākie uzdevumi. Kas derēja tūkstošs gadus atpakaļ, šodien var vairs nestrādāt. Ar šo nemazākā mērā negribu jūs mudināt uz savu pamatu, savu sakņu, savas vēstures noliegšanu, bet tikai aizrādīt, ka pie slimniekiem ir jāiet ar pavisam cita veida zālēm.
Cienīgtēvi, jūs grēkojat! Jūs dodat sakaltušu maizi, kaut gan cilvēkiem vajag ko citu. Cilvēki ir kāpēcīši. Cilvēki grib zināt kāpēc tā un nevis savādāk. Tad atbildiet viņiem. Pasakiet kāpēc grēka alga ir nāve, kāpēc jāatturas pirms laulībām, kāpēc laulības uz mūžu, kāpēc celibāts, kāpēc ziemassvētki, kāpēc lūgšanas, kāpēc grēksūdze, kāpēc gavēnis, kāpēc, kāpēc, kāpēc?! Dzīves ritms ir pārāk ātrs un informatīvā plūsma pārāk milzīga, lai aprobežotos ar likumu došanu, tas vairs nestrādā, tas vienkārši vairs nevar strādāt un ar katru dienu stāvoklis pasliktināsies. Cilvēkiem ir jādod zināšanas atšķirt labu no ļauna un tās zināšanas ir neskaitāmi kāpēc, ko jūs ļoti labi zināt. Ja nezināt, tad izziniet, jūs Svētās Romas Baznīcas, to meitasorganizācijas un citas garīgas iestādes. Tad lūdzu cienītie, dariet tā, dodiet cilvēkiem to, kas viņiem vajadzīgs, atkārtojiet to vēl un vēl dažādās, viegli saprotamās formās, palīdziet mums uzveikt muļķību.
Un, lai jums pietiek spēka un gudrības apmācīt savus vēstnešus, paskaidrot tiem kāpēc jāatbild uz kāpēc, iemācīt izteikties saprotami, lai nestāstītu slimniekiem par ārstēšanās metodēm latīniski. Nekautrējieties saukt lietas īstajos vārdos, nost ar šauram cilvēku lokam saprotamiem terminiem un atziņām, lai top gudrība pārvērsta visiem saprotamos domugraudos, kas izteikta no taisna garīdznieka mutes iegūst milzu spēku.
Lai Jums, mums visiem par laimi, izdodas.
Muļķības vēsture.
Mazliet apskatīsim sava pretinieka vēsturi, no kā tas radās un kādā veidā tam izdevās izaugt tik lielos apmēros.
Muļķība ir nepareiza rīcība, tā ir kļūda. Viena muļķība ved pie citas muļķības. Vienas muļķības sekas ir cita muļķība. Muļķība = kļūda = grēks = ļaunums utt.
Pārvarēt muļķību, izlabot kļūdu, izpirkt grēku var ar pareizu rīcību. Rīkojoties pareizi mēs likvidējam konkrētas kļūdas sekas.
Var teikt ka ir pareiza, pareizāka un nepareiza rīcība. Pareiza rīcība ir pareiza vienalga no kura skatu punkta uz to raugās, pareiza rīcība ir viena starp miljoniem iespējamo, to reizēm ir ļoti grūti atrast, lai gan, mēs nespētu dzīvot, ja ik dienu nerīkotos pareizi.
Pareizāka rīcība ir pareiza salīdzinot ar citu iespējamu rīcību. Pareizāka rīcība ir pareiza, raugoties no dažiem redzes viedokļiem. Pareizāka rīcība ir nepareiza rīcība, tikai tās sekas nav tik graujošas, tās tiek pārnestas laikā, vietā, telpā, uz citu personu vai būtni. Pareizākas rīcības sekas vienmēr atgriežas. Kontrolējama muļķība ir pareizāka rīcība, kontrolējama muļķība ir kļūdas saprašana un tās atlikšana līdz piemērotākam labošanas brīdim vai nodošana citam. Var pat teikt ka muļķība kā darāmie darbi tiek sadalīta pa galviņām ar kontrolējamas muļķības palīdzību, katram pēc spējām un nopelniem.
Nepareiza rīcība ir nepareiza, salīdzinot ar kādu citu rīcību. Nepareiza rīcība ir nepareiza raugoties no dažādiem skatupunktiem. Nepareiza rīcība rada, turpina vai pastiprina kļūdu. Viena un tā pati rīcība var būt gan nepareiza, gan pareizāka atkarībā no tā kas, kad, kur un cik lielā mērā to veic.
Mēs piedzimstam kļūdu pilnā pasaulē, ciešam no senču kļūdām, labojam tās, pieļaujam savas kļūdas, ciešam no tām un atstājam kļūdas saviem pēcnācējiem. Lūk kristietības iedzimtā grēka, budisma ciešanu apļu un tamlīdzīgu atziņu būtība.
Kļūdas ir jāsaprot, grēki ir jānožēlo. Lai skumstot par kļūdām mēs neradītu lielākas kļūdas, grēki tiek piedoti. Bet, lai grēku piedošana mums neļautu vieglprātīgi kļūdīties atkal un atkal, ir jābaidās no kļūdu seku izraisītās elles uguns, tiecoties nokļūt bezkļūdu valstībā paradīzē.
Dievs, jeb Radītājs ir neizsīkstošs Patiesības avots, kas palīdz saprast muļķību un atrast Patiesību – pareizu rīcību. Bieži vien, savas nezināšanas pēc, ar Dievu mēs arī saprotams citu līmeņu būtnes, kuru darbība šķiet nākam mums par labu.
Cīņa ar muļķību ir dzīves jēga. Dzīves jēga ir mācībā, ko mēs gūstam cīnoties ar muļķību. Nāve ir izkrišana kādā no neskaitāmajiem eksāmeniem. Cilvēka, tautas, valsts, civilizācijas, sugas nāve ir muļķības pārbaudījuma neizturēšana. Muļķības galīgas uzvaras alga ir nemirstība. Tās nav pasakas, tā ir realitāte, kuru sasniedz daži no miljardiem.
Starp mācībām, reliģijām un ideoloģijām nav pretrunu, tās uz vienu un to pašu lietu skatās no dažādiem skatu punktiem un katra no tām satur kādu lielāku vai mazāku muļķības un patiesības devu.
Ja cilvēks kļūdās, uzreiz izjūt savas kļūdas sekas un labo to, kļūdas vairs nav. Šāda kļūda laika, telpas un personas ietvaros ir radusies un beigusies. Tomēr ir kļūdas, kuru sekas izpaužas vēlāk, citā vietā un attiecībā uz citām būtnēm. Cilvēks pieļauj šīs kļūdas, jo neredz un neapzinās to sekas. Kļūdu sekas tiek atliktas uz gadiem, paaudzēm, pārliktas uz tuviniekiem, svešiniekiem, dzīvniekiem, augiem un pārnestas uz tuvākām un tālākām zemēm. Kļūdu rezultātā cilvēki sāka noslāņoties, spēcīgākajiem uzņemoties lielāko kļūdu nastu. Cilvēki sāka mācīties kā labāk sadzīvot ar kļūdām, kā tās profilaktiski mazināt un kā atvairīt pārlieku lielu kļūdu daudzumu ar ko pats netiec galā. Kamēr cilvēku bija maz un tie bija reti izkaisīti pa pasauli, tikmēr bija iespējams pārlikt kļūdas laikā un telpā. Dabiski izveidojušās priesteru kastas izdomāja visādus veidus kā izvairīties no kaimiņu kļūdu labošanas, piespēlēt tām savējās, atlikt kļūdas uz vairākām paaudzēm un pārlikt tās uz citām dzīvām radībām. Tas viss ir veiksmīgi izdevies un nu esam nonākuši globālā pasaulē, kad kļūst problemātiska kļūdu atlikšana gan laikā, gan telpā, gan uz citām radībām.
Strauji tuvojas tas mirklis, kad būs jāatrisina šīs cilvēces dzīves laikā uzkrājušās kļūdas. Tā ir objektīva realitāte un mēs nedrīkstam to ignorēt, slēpjoties aiz provinciālisma, nespēka un neziņas maskas. Mums ir aktīvi jāiesaistās šajā globālajā spēlē, jo izskatās ka risinājumu tā līdz galam nezin neviens. Šķiet valdošie priesteri ne līdz kam labākam nav aizdomājušies kā ļaut Sistēmai sabrukt, pasargājot sevi, lai sāktu jaunu kļūdu radīšanas ciklu no baltas lapas. Indiešu vēsturiski reliģiskā pieredze rāda, ka risinājums ir iespējams un tā atrašanas gadījumā pasaulē iestājas t.s. zelta laikmets. Ja risinājumu neizdosies atrast, cilvēce ieslīgs dziļā un ilgā tumsas valstībā, kurā ļaudis nolaidīsies līdz pirmatnēji mežonīga dzīvnieciskuma līmenim.
Un nevajag sevi noniecināt, ka esam mazi un nevarīgi un nespējam domāt šāda mēroga kategorijās, kurš gan cits, ja ne mēs balto burvju zemes iemītnieki.
Homoseksuālisms.
Homoseksuālisms ir labs piemērs kā cilvēkiem tiek dota izvēle no vairākām muļķībām, Patiesību atstājot ēnā. Un daļa ļaužu aiz nezināšanas sadalās muļķību grupās, katrai aizstāvot savu kļūdas paveidu.
Homoseksuālisma jautājuma saistīšana ar seksualitāti ir pati lielākā muļķība. Šī jautājuma būtība nav seksā, kopošanās kāres paveids ir tikai daļa no redzamām sekām.
Dzīvība pati par sevi ir dāvana, milzīga dāvana, neatkarīgi no tā kādos apstākļos liktenim labpatīk iemest jauno dzīvībiņu. Došanas un ņemšanas likumsakarības nosaka, ka tik cik esi paņēmis, tik pat arī jāatdod, savādāk nevar. Dzimumdziņa ir instinktīva tieksme atdot to, ko esi saņēmis – dzīvību. Par cik dāvana ir milzīga, tieksme to atdot ir tikpat liela.
Parasti dzimumdziņa palīdz cilvēkiem atrast piemērotāko otru pusīti, satuvināties ar to, saprasties, radīt pēcnācējus un tos izaudzināt. Šis process ir ietverts laulības jēdzienā. Pēc būtības laulības vienīgais mērķis ir pēcnācēju radīšana un uzaudzināšana, jebkuri citi šīs institūcijas izmantošanas veidi ir vairāk vai mazāk kaitīgas novirzes.
Miesaskāre ir dzimumdziņa, kas nerada un nepalīdz radīt jauno paaudzi, tā ir muļķība, grēks, ļaunumus, vienalga kā to sauc. Miesaskāre ir veltīga dzīvības spēku izšķiešana.
Cilvēku dalījums homoseksuālos un heteroseksuālos ir miesaskāres slavinājums. Šāds dalījums atstāj ēnā ļaudis, kas nepakļaujas miesaskārei, tas sajauc vienā katlā dabisku dzimumdziņu ar miesaskāri pret pretējo dzimumu. Visbeidzot šāds dalījums nepamatoti izceļ otru izvirtības līmeni miesaskāri pret sava dzimuma pārstāvjiem.
Visi miesaskāri cilvēki ir grēcīgi, antisociāli, slimi, tikai to slimības pakāpe ir atšķirīga. Donžuānisms, laulības pārkāpšana, kopošanās kopošanās pēc ar pretējo dzimumu ir pirmā, vieglākā šīs slimības izpausme. Šī kaite var būt salīdzinoši viegli ārstējama, cilvēks var mirkli ar to paslimot un tad nonākt uz pareizā ceļa, šī slimība var vainagoties ar jaunas dzīvības rašanos. Ar homoseksuālismu ir savādāk, miesaskāre pret sava dzimuma pārstāvi dzīvību radīt nespēj, tā ir dzīvības spēku izliešana tukšumā.
Miesaskārei ir tendence progresēt, padodoties tai un noārdot personiskos aizsargmehānismus, miesaskāre var novest līdz vispretīgākajām dzīvniecisko dziņu apmierināšanas formām. Tas nekādā ziņā nav saistīts ar homoseksuālismu, vienkārši homoseksuālisms ir viena no iespējamajām starpstadijām (tā var arī izpalikt), kam var sekot nākamās.
Mums stāsta aplamības, ka homoseksuālisms ir iedzimts. Tā nav. Daļai cilvēku iedzimtības ceļā vai dzīves pieredzes rezultātā rodas informatīvi vairošanās funkciju traucējumi. Šī defekta iemesls ir cilvēkā dziļi nosēdusies kaut kāda atziņa (-as), kas neļauj atrast vai pilnvērtīgi satuvināties ar otru pusīti bērnu radīšanai un izaudzināšanai.
Visiem vairošanās funkciju traucējumu skartajiem ir tieksme atdot pasaulei parādu par saņemto dzīvību. Viņi ir spēka un kaut ko darīt gribas pārpildīti. Apskaidroti, šie ļaudis spēj dot milzu labumu sabiedrībai, jo tas pēc kā viņi patiesībā tiecas kalpot citiem. Miesaskāres, egocentrisma un citu netikumu slavinājums pārvērš šo tieksmi savu vājību un netikumu apmierināšanā. Viņi nepārtraukti meklē kaut ko, ko tā arī nespēj atrast, izmēģinot visvisādus veidus kā rast laimi, prieku un sirdsmieru, ko bez palīdzēšanas citiem sasniegt nav iespējams. Mums tas viņiem ir jāpasaka un jādod iespēja realizēt sevi, bet tiem, kuru nesaprašanu pārvarēt Mums spēka nepietiek, jāļauj izmirt savā nodabā, neklausot to žēlabas, draudus un tiesību pieprasījumus.
Tas, ko sauc par iedzimtu homoseksualitāti, reizēm ir iedzimtu hormonālo disproporciju sekas, bet visbiežāk kāda bērnībā iemantota trauma. Dzimumdziņa prasa savu, bet nespēja nodibināt veselīgas un pilnvērtīgas attiecības ar pretējo dzimumu, kas bieži izpaužas kā negribēšana, daļai no šo traucējumu skartajiem pārvēršas tieksmē pēc sava dzimuma pārstāvjiem. Miesaskāres slavinājums vispār un homoseksuālisma propaganda, kā viens no ļaunākajiem tās paveidiem, veicina šādu cilvēku skaita palielināšanos uz to rēķina, kas varētu laika gaitā atbrīvoties no savas kaites vai nodoties kalpošanai apkārtējiem.
Gudrākie no vairošanās funkciju traucējumu skartajiem ir dabisks sabiedrības priesteru kastas aizmetnis, kam ir brīvs laiks pārdomām, mācībām, garīgām aktivitātēm un sabiedriskām darbībām. Pārvarot miesaskāri (sublimācija), tie iegūst kalpošanai papildus spēkus.
Homoseksuālisma propagandas riska grupa ir visi vairošanās funkciju traucējumu skartie, tomēr vislielāko ļaunumu tā nodara, graujot sabiedrības garīdzniecību. Daļa iespējamo priesteru pārvēršas par dedzīgiem cilvēknetikumu aizstāvjiem, bet uz citiem, kas šai slimībai nepadodas vai s