Filozofiskā izpratnē altruisms ir to cilvēku tikums, kuri strādā sava tuvākā labā vai kalpo cilvēcei tikai prieka pēc, ko no tā gūst. Šis tikums pats par sevi ir augstas garīgas evolūcijas rādītājs, jo liecina par cilvēka uzmanību pret savu tuvāko. Tāpēc patiesu altruistu ir maz. Protams, ir daudz laipnu, atsaucīgu cilvēku, kuri reizēm palīdz citiem, bet tikai retumis altruisms kļūst par dzīves ideālu tādā mērā, lai upurētu savas intereses un labklājību. Bet altruisms pamatojas tieši uz pašuzupurēšanos un pašatdevi.
Atšķirībā no mums ierastā priekšstata altruists nav obligāti dievticīgs, un labdarība nenotiek vienīgi ticības ietekmē. Ir ateisti – altruisti, kuri, Dievam neticēdami, tic dzīvei un pašam cilvēkam. Šajā gadījumā šī „nereliģiozā” ticība ir pietiekama, lai viņus iedvesmotu uz vēlēšanos palīdzēt savam tuvākam ikreiz, kad rodas izdevība.

Tas nozīmē, ka var būt labdaris un žēlsirdīgs, nepiederot nevienai reliģijai vai mistikas skolai. Te svarīgāka ir interese par cilvēkiem un cilvēciskas brālības izpratne. Runa ir par humānisma pakāpi, kuru sasniedz katrs cilvēks neatkarīgi no reliģiskās, filozofiskās un politiskās pārliecības.

Kā jau augstāk minēts, var būt altruists un neticēt Dievam, nepiederēt nevienai reliģiskai konfesijai. Tomēr kļūt par spirituālistu nozīmē paplašināt redzesloku altruisma praksei. Patiešām, ja piekrīt tam, ka cilvēce ir daļa no Dievišķā Plāna, ka tā evolucionē uz ideālu stāvokli, tad instinktīvi kļūst skaidrs, ka šādu stāvokli var sasniegt tikai kolektīvi un pievēršoties visam labākajam, kas piemīt cilvēka dabai.

Bez tam pārliecība par Dieva eksistenci mūsu dzīvei piešķir transcendentālu dimensiju un nozīmi, kura nav sasniedzama ateista vai materiālista apziņai. Jūs paši ievērosiet, ka ticība savam vispozitīvākajam pielietojumam jau ir tikums, kurš stimulē uz labdarību.

Acīmredzams, ka altruismam seko dāsnums, tāpat kā egoismam neizbēgams skopums. Taču būt dāsnam nenozīmē dot tikai naudu vai materiālus labumus tiem, kuriem to trūkst. Tas nozīmē dāvināt arī savu laiku. Katrs zina, cik daudz ļaužu cieš no vientulības. Citi ir slimi un tiem nepieciešams morāls atbalsts, citiem nepieciešama visvienkāršākā palīdzība, kura mums „neko nemaksā”, bet viņiem sniedz lielu atvieglojumu. Tāpēc altruisms ir palīdzības sniegšana tiem, kam tā nepieciešama, bet šī palīdzība var izpausties visdažādākajās jomās. Tā ir savstarpēja palīdzība un gatavība labdarībai.

Kļūt altruistam, tas nozīmē dot citiem arī savas zināšanas. Vai nu mēs to apzināmies vai ne, bet mums vienmēr ir ko iemācīt citiem. Tām nav obligāti jābūt intelektuālām zināšanām zinātnes, literatūras vai mākslas jomā. Runa var būt par tīri praktiskām iemaņām kādā cilvēciskā darbībā. Tāpēc labāk iemācīt otram, kā viņam rīkoties savas labklājības labā, nekā darīt to viņa vietā. Tā mēs viņam dodam iespēju pašam uzņemties atbildību. Piemēram, labāk iemācīt cilvēkiem, kuri dzīvo tuksnešainos rajonos, pareizi apūdeņot laukus, nekā sūtīt viņiem pārtikas preces, kaut gan viena palīdzība netraucē otrai. Jebkurā gadījumā altruisms ietver garīgo un fizisko labklājību veicinošu zināšanu nodošanu citiem.

Altruisms nozīmē ne tikai otram dot to, kas tam nepieciešams, vienalga, vai runa ir par naudu, laiku, palīdzību vai zināšanām. Tas ietver arī spēju nesagādāt rūpes un raizes” citiem cilvēkiem, konkrēti tiem, kuri dzīvo mums līdzās. Altruists nesagādās citiem nepatikšanas vai sāpes. Tas neturēs ļaunu prātu uz to, kurš aizvainojis, piedos viņam, vēl vairāk – domās šim cilvēkam veltītas pozitīvas domas. Protams, tas nav viegli, kaut vai tāpēc, ka cilvēks vairāk sliecas uz negatīvām reakcijām, kad nonāk konflikta situācijā neatkarīgi no tā, vai viņam ir vai nav taisnība. Negatīva reakcija palielina saspringumu, un tas vēl vairāk samazina savstarpējas sapratnes iespējas.

Svarīgi atzīmēt, ka laba darīšana nav nodalāma no kautrības un labdarības, sevi nereklamējot. Nevajag lielīties ar piedalīšanos kādā labdarības akcijā vai to, ka esat ziedojis naudu kādā labdarības fondā. Plātīšanās ar to vai iedomība ievērojami samazina jūsu labdarības nopelnus vai pat tās rezultātus, izņemot gadījumus, kad to dara tāpēc, lai pamudinātu citus rīkoties līdzīgi un kļūt dāsniem. Te jāprecizē, ka Rozes un Krusta Ordenis plaši piedalās labdarībā nevis kā filozofiska organizācija, bet caur saviem locekļiem. Atbilstoši viņu ideāliem daudzi no viņiem ziedo savus spēkus humānās akcijās – no palīdzības likteņa pabērniem līdz dzīvnieku aizsardzībai utt.

Rezultātā redzams, ka eksistē tikpat daudz argumentu attiecībā uz altruismu, cik cēloņu, kuri mūs pamudina kļūt dāsniem, uzmanīgiem un labvēlīgiem. Taču to apzināties vēl nenozīmē kļūt par altruistu. Šajā jomā vairāk nekā jebkurā citā, praktiska savu zināšanu pielietošana padara tās derīgas.

Pretējā gadījumā mūsu domas, lai cik cēlsirdīgas tās būtu, paliek tikai teorija un rada mums ilūziju par to, ka esam labi cilvēki. Nepietiek tikai ar labiem nodomiem, jo tad, ja cilvēki sevi apliecinātu tikai ar pareizu domāšanu, nekas konstruktīvs šajā pasaulē nenotiktu. Tāpēc altruisms var pastāvēt tikai reālas darbības formā cita cilvēka labā.

Veca paruna vēsta, ka „dots devējam atdodas”. Te atklājas likums, kurš darbojas katra cilvēka dzīvē. Un šis likums, kurš tīrā veidā parāda karmu, ir labākais veids, kā kļūt laimīgam, tas ir – darot laimīgus citus. Tāpēc, jo lielākā mērā mēs kļūsim altruisti, jo vairāk mēs radīsim apstākļus paši savai laimei. Un otrādi, jo lielāki egoisti mēs būsim, jo drūmāka būs mūsu nākotne. Tas nenozīmē, protams, ka mums kaut kas jāatdod vienīgi ar mērķi kaut ko saņemt pretī. Tāds aprēķins agri vai vēlu vērstos pret mums. Kā māca viedie seno laiku filozofi, ideāls ir vienkārša došana, necerot, ka saņemsi ko pretī.