Ja reiz mūsu mašīnu civilizācija ar tās izvirtību un rupjo spēku kaut kad nogalinās Bardo Thjodola («Tibetas mirušo grāmata») dzīvo tradīciju un garīgo kultūru, kas ir nonākusi pie mums kā mantojums no senās Tibetas, tad cilvēce nogalinās savu pēdējo saistošo posmu ar lielajām aizvēstures laiku mistērijām. (Lama Anagarika Govinda)

Miršanas process ir tikpat svarīgs kā dzīve, kā piedzimšana. Miršanu pielīdzinot tikai ķermeņa sairšanas procesam un neatzīstot garīgo atdzimšanu, mēs — eiropieši, Rietumu cilvēki — nonākam pie savas vienpusīgās un negatīvās nāves koncepcijas. Nāvi mēs uztveram kā visa beigas, uzskatām to par vislielāko ļaunumu, un tāpēc ar visiem iespējamiem medicīniskajiem un ķirurģiskajiem līdzekļiem cenšamies iejaukties dabas procesu dabiskajā ritumā, pūlamies «izplēst» sev vēl mazliet šīs dzīves. Un Rietumu progress, medicīniski pagarinot dzīvi, patiešām ir guvis diezgan labus panākumus.

Daudzi sasniegumi, piemēram, mākslīgā sirds, nieres, plaušas u. c., dažādas dzīvībai nepieciešamo funkciju nodrošināšanas un stimulācijas sistēmas liecina, cik tālu Rietumu cilvēks ir aizgājis savos necienīgajos priekšstatos par dzīvi kā par vienīgo iespējamo eksistences veidu.

Tie cilvēku uzlūko kā mehānismu ar bezgaldaudzām rezerves daļām, kuras var nomainīt, kad tās nodilušas. Cilvēks acīmredzot nespēj iedomāties, kādas šausmīgas sekas šāda iejaukšanās var radīt cilvēka gara turpmākajā attīstībā. Un šķiet, viņš vairs neapjēdz, ka miršanas faktā ir apslēpta dziļa dzīves mistērija.

Tikai tas, kurš ir sapratis, ka piedzimšana un nomiršana ir viena un tā paša procesa divas puses, kas ikvienā dzīves brīdī rodas vienlaikus, tāpat kā ieelpa un izelpa — pastāvīgās organisma funkcijas —, tikai tāds cilvēks spēs saprast, ka nāve nav dzīves noliegums, bet gan viena no tās funkcijām, kuru no tās, tāpat kā piedzimšanu, nedrīkst nodalīt.

Plūtarhs teicis, ka fiziskās nāves brīdī dvēsele pārdzīvo to pašu, ko jūt iesvētāmie lielajās mistērijās. Viņi iziet cauri nāves vārtiem un atdzimst iniciācijas aktā, tā uzzinot par šo abu procesu nedalāmību dzīves ritumā.

Nāves mistērija Tibetā ir pazīstama līdz pat mūsdienām, un tā tika apgūta, izzinot «Bardo Thjodolas» mācību un simbolus. Šīs grāmatas tulkojums angliski parādījās 1927. gadā. Izdevējs V. Evanss-Vencs to bija veiksmīgi nosaucis par «Tibetas mirušo grāmatu», un šī grāmata izraisīja sensāciju.

«Tibetas mirušo grāmatā» izklāstīta saprotama filozofiska pieeja, kas domāta vienkāršiem ļaudīm, nevis dieviem vai pirmatnējam cilvēkam. Tās filozofija atspoguļo galvenos budistu kritiskās psiholoģijas aspektus. Šī grāmata ir kaut kas vairāk par instrukciju tiem, kas mirst vai ir tuvu nāvei. Tāpat tā nav arī pirmsnāves mesa vai ceļvedis Mirušo valstībā. Tās īstais nosaukums ir «Atbrīvošanās no Starpstāvokļa, noklausoties Patiesību».

Starpstāvoklis (tib. val. Bardo) ir ne tikai stāvoklis, kas saistīts ar fizisku pārdzimšanu, bet arī stāvoklis, kas saistīts ar katru mūsu dzīves mirkli. Nezinoša cilvēka dzīve nav nekas vairāk kā šāds starpstāvoklis, ko nosaka iluzors un laicīgs prāta stāvoklis un kas ierobežo realitātes uztveršanu.

«Tibetas mirušo grāmatai» ir īpaša vieta pasaules svēto grāmatu vidū, un kā mācību par nāvi, aizkapa dzīvi un pāriemiesošanos to nedrīkst novērtēt par zemu. Tā ir īsa Mahajanas budisma kvintesence, kas pēc savas būtības nav tikai reliģiska un apbedīšanas mācība, bet ir arī svēto zināšanu avots, cilvēka un Visuma eksistences likumu krājums. Tā kā grāmata ir traktāts, kas balstās uz jogas filozofijas okultajām sadaļām, tad tā ir viena no vērtīgākajām Austrumu dāvanām Rietumiem — ceļvedis aizgājējiem viņā saulē, kurā skaidrotas racionāli neizskaidrojamas parādības.

«Bardo Thjodolas» («Tibetas mirušo grāmatas») mācība ir balstīta uz filozofijas un psiholoģijas zināšanām. Cilvēka stāvoklis pēc nāves tiek izskatīts psihofiziski un — tātad — arī zinātniski.

Tās galvenā doktrīna ir mācība par pāriemiesošanos. Lasot šo grāmatu, ir jāņem vērā iespējamā ezotēriskā interpretācija, kas balstās uz simbolisku valodu, kuras tēli nezinātājam nav saprotami. Tā kā «Tibetas mirušo grāmata» ir slepena mācība, tā ir uzrakstīta simbolu un alegoriju valodā, jo tikai simbols spēj sniegt maksimāli plašu pārskatu par jēdzieniem un idejām ārpus parasto spriedumu ietvariem.

Grāmata īsteno trīs uzdevumus. Pirmkārt, tā māca, kā pareizi nomirt, jo nāve, tāpat kā dzīve, ir māksla, visa paveiktā gals un summa cilvēka konkrētās inkarnācijas ietvaros. Otrkārt, tā ir rituāla rokasgrāmata psihoķirurģijā, kurā tiek izmantota vārdošana, sniegtas pamācības un mierinājums mirējam pirms aiziešanas citā pasaulē. Treškārt, grāmatā sīki aprakstīta mirušā atrašanās starpstāvoklī un izklāstīti norādījumi viņam. Tādēļ šī grāmata der par ceļvedi citās pasaulēs.

Grāmatas īstenais mērķis ir sniegt mirušajam ziņas par viņa ceļojumu un atklāt ceļu uz Lielo Atbrīvošanos. «Mirušo grāmata» ir maģisks sacerējums, kas var izdziedināt dvēseli. Mums, dzīvajiem, tas, ko saucam par nāvi, nav tieša pieredze, bet gan tikai jēdziens — ārējo notikumu un procesu novērošanas rezultāts. Lai nāvi varētu uztvert adekvātāk, ir nepieciešams sagraut iesīkstējušos stereotipus. Tomēr pilnībā to ir iespējams izdarīt tikai ar personīgo pieredzi.

K. G. Jungs uzskatīja, ka viens no veidiem, kā lauzt uztveres robežas, ir mūsdienu psihoanalīze, kas tiecas iekļūt cilvēka apziņas centrā un tikt skaidrībā ar tajā mītošajiem arhetipiskajiem un bezapziņas simboliem, kuri ir radušies cilvēces pirmssākumos un cenšas cilvēka dzīvei piešķirt ne tikai fizioloģiskās funkcijas, bet arī visaptverošāku un cilvēka sūtībai atbilstošu nozīmi. Analītiskās psiholoģijas pamatlicējs K. G. Jungs, uzrakstot «Tibetas mirušo grāmatai» savu «Psiholoģisko komentāru», ir ieguldījis lielu darbu, lai šī grāmata taptu skaidrāka Rietumu lasītājam.

Jau komentāra ievadā K. G. Jungs ir nošķīris mācības trīs galvenās daļas. Pirmajā daļā «Čikhai Bardo» ir aprakstītas psiholoģiskās izpausmes nāves brīdī, otrajā — «Čjonid Bardo» — stāvoklis pēc nāves un karmiskās vīzijas. Trešajā daļā «Sidpa Bardo» izklāstīts, kā rodas dzimšanas instinkts un parādības, kas novērojamas pirms jaunas piedzimšanas. Jungs uzsvēris, ka apgaismības augstākā pakāpe un — tātad — atbrīvošanās ir jāsasniedz nāves brīdī. Ja tas nenotiek, parādās vīzijas un sākotnējā žilbinošā gaisma pazūd, turklāt vīzijas kļūst baisas. Tādas vīzijas rodas tad, kad apziņa atsvešinās no atbrīvojošās patiesības un arvien vairāk tuvojas fiziskajam dzimšanas brīdim. Tāpēc svēto, pamācošo tekstu lasa lama pie mirušā ķermeņa, lai mirušajam katrā posmā atgādinātu par iespēju atbrīvoties un izskaidrotu viņa ilūziju iemeslu.

Kā uzsvēris Jungs, «Mirušo grāmata» ir psiholoģiska visaugstākajā pakāpē, toties mūsu filozofija un dievvārdi ir palikuši viduslaiku līmenī, kad ir atļauts uzklausīt, izskaidrot, aizstāvēt, kritizēt un apspriest tikai atsevišķus izteikumus, kas nav dogmu pamatā un neatrodas ārpus jebkādas apspriešanas robežām.

K. G. Jungs savā «Tibetas mirušo grāmatas» komentārā daudzus jēdzienus bija spiests pielāgot rietumnieciskajam domāšanas veidam, izmantojot dažus terminus, kas ir pierasti rietumnieku apziņai, bet rada iebildumus austrumniekiem. Viens no šādiem jēdzieniem ir dvēsele.

Budista izpratnē dvēsele ir iluzora, pārejoša, tā nav reāla, un tas ir pilnīgā pretrunā ar Rietumos pastāvošo izpratni par šo jēdzienu. «Mirušo grāmatā» runāts par dvēseles pirmatnīgumu. Tā ir vienīgā patiesība, kas paliek ar mums, vienīgais, ko mēs varam iegūt, vienīgais un mūžīgais, kam ir īstena vērtība.

Tātad šī mācība apraksta iesvētīšanas procesu, kura mērķis ir dvēselei palīdzēt atgūt tās dievišķo būtību, kas ir pazaudēta fiziskās piedzimšanas brīdī. Fiziskā pasaule ir neziņas, ciešanu, maldu, ilūziju un visādu māņu valstība, un iziešana ārpus tā robežām var nozīmēt izpirkumu, atbrīvošanos no neziņas, izkļūšanu no jebkādiem ierobežojumiem — apgaismību un atbrīvošanu.

Austrumu reliģiskajai literatūrā ir raksturīgi pašu galveno izklāstīt jau darba sākumā. Tā ir sakārtota arī «Tibetas mirušo grāmata» — kā simboliska iesvētīšana, pakāpeniska nolaišanās līdz pat jaunam iemiesojumam. Šajā darbā pārsteidz tas, ka apgaismība un atbrīvošanās ir iespējama gandrīz jebkurā mirklī. Ja cilvēks ir sadzirdējis, tad viņš ir spējīgs akumulēt enerģiju, lai gūtu apgaismību un kļūtu par Budu kādā no paradīzes nostūriem.

Saskaņā ar Rietumu psiholoģiju Jungs ir pētījis Bardo (starpstāvokli) no apakšas uz augšu, tas ir, sākot ar dzīvniecisko instinktu sfēru, kas grāmatā aprakstīta kā pēdējais — Sidpa Bardo — posms. Tas ir posms, kad notiek atgriešanās mātes klēpī, un tas atbilst piedzimšanai. Šis posms no Čjonid posma ir nošķirts ar intensīvu tiekšanos lejup, pie dzīvnieciskajiem instinktiem. Komentārā paskaidrots, ko tas nozīmē: jebkurš, kas iekļūst bezapziņā tikai un vienīgi bioloģisku priekšnoteikumu dēļ, neizbēgami iesprūdīs instinktu sfērā un atkal un atkal tiks izmests fiziskās eksistences pasaulē, un nemācēs to pamest. Tieši tāpēc Jungs negatīvi vērtējis freidismu. Ar Rietumu psiholoģijas palīdzību mēs kaut cik esam apguvuši «Sidpa Bardo» psiholoģisko raksturu, un tagad mūsu uzdevums ir izzināt pirms tā esošo «Čjonid Bardo».

Čjonid stāvoklī var pieredzēt karmiskās vīzijas vai tās ilūzijas, kas rodas no iepriekšējo inkarnāciju psiholoģiskajām paliekām.

Pēc austrumu priekšstatiem, karma ir kaut kas līdzīgs psiholoģiskajam mantojumam, kas balstās uz pārmiesošanās faktu.

Psihiskais mantojums patiešām eksistē, un Rietumu cilvēks var tam «pielaikot» savas hipotēzes par DNS, šūnu kodolstruktūru utt. Savukārt Junga psihoanalīzē šis jautājums aplūkots no arhetipu viedokļa — arhetipi ir cilvēka dvēseles orgāns, kas tiek mantots mūžīgu formu un ideju veidā un kas ir līdzīgs visos laikmetos un visām tautām. Čjonid sfērā top skaidra ideja par kolektīvo bezapziņu un tās struktūru dinamisko saikni.

Tātad pārejai no Sidpa stāvokļa uz Čjonid stāvokli ir raksturīga bīstama mērķu un apziņas centienu maiņa, kad cilvēks atsakās no no stabilā «Es» un pakļaujas nenoteiktībai, kas ir iemiesojusies formu haosā. Freids ir demonstrējis izcilu intuīciju, nosaukdams Ego par baiļu centru. Realitāte, kas šo stāvokli raksturo, atbilstoši «Čjonid Bardo» ir apziņas realitāte. Domas tajā ir kaut kas reāls, fantāzijas iegūst redzamas formas, mirstošie redz baisas vīzijas, kuras ir radījusi viņu karma un kuras vada viņu bezapziņas dominante.

Tāpēc īstenu apgaismību izjūt tas, kas nomiris Bardo sākumā, nāves brīdī, pēc kura sākas pakāpeniska grimšana bezapzinātās ilūzijās, projekcijās, kas ved uz jaunu dzimšanu. Garīgās attīstības virsotni cilvēks sasniedz savas dzīves beigās — tā ir kā visam paveiktā summa un pilna atlīdzība par padarīto. Nomirušajam ir jāsaprot, ka viņa psihiskais «Es» un visa «dotā» «iesniedzējs» — tie abi ir viens. «Dievu un garu pasaule — tā ir kolektīvā bezapziņa manī» (K. G. Jungs).

Nomirušais ir vienīgais savu fantasmagorisko halucināciju liecinieks un skatītājs; tās ir atbrīvojušās un atdzīvojušās karmas iespaidā, un pastāvējušas arī virszemes dzīvē, iespējams, sapņos vai toksisku vielu izraisītās psihozēs, tikai, dzīvodams šaisaulē, cilvēks varēja atgriezties savā ķermenī kā atskaites punktā, bet pēc nāves, ja priež pēc tekstiem, viņš līdz pat jaunajai dzimšanai (pārdzimšanai) 49 dienas ir nolemts klaiņojumiem starpstāvoklī — ja vien nav sasniedzis apgaismību.

Sākumā nomirušais aizgūtnēm aplūko brīnišķos tēlus, ko atspoguļo viņa jūtas un tieksmes, pēc tam tos nomaina viņa Ēnas puse, kuras dēļ cilvēku pārņem šausmas un viņš cenšas paslēpties, bet diemžēl, kā uzsvērts tekstā, šie redzējumi nav no viņa atdalāmi un, lai kurp viņš trauktos, tie visur seko līdzi.

Nav pareizi domāt, ka visi redz vienu un to pašu. Cilvēku redzējumi, tāpat kā pieredze, nav vienādi. Ir milzums faktoru, kas starpstāvoklī iespaido apziņu. Ticīgs cilvēks droši vien redzēs savus dievus — labos un ļaunos, ateists — dīvaini virknētus tehnokrātiskus pārspīlējumus, mehānismus, robotus, datorus utt. Visticamāk, transformētās apziņas dažādajos tēlos cilvēks redzēs to, kam ticējis un ar ko īstenībā dzīvojis. Katru gaida sava elle un paradīze.

Redzējumi ik dienu mainās, jo vienas domformas nomainās ar citām, līdz karmiskais spēks ir izsīcis. Domformas — apziņā iesakņojušos un iespiedušos noslieču sekas — «tīsies» tik ilgi, līdz nebūs iesmēlušas pašas sevi, un tad aizkapa dzīvi nomaina jauna dzimšana. Tā cilvēks no apziņas kūniņas nokļūst jauna tipa kūniņā, un nekas nemainās, ritenis turpina griezties.

Kā vairākkārt uzsvērts «Tibetas mirušo grāmatā», mācības mērķis ir sasniegt atbrīvošanu, atbrīvoties no visām karmiskajām ilūzijām un, esot brīvam no jebkuras Ego ietekmes, virsapziņas vai nirvānas stāvokli ieraudzīt realitāti.

Vidusmēra cilvēks naivi tic savas paša dzīves un pasaules realitātei, ko atklāj viņa jūtas, un ir pakļauts saviem dzīvnieka instinktiem, uzskatot tos par vienīgajiem pareizajiem. Domājošais cilvēks, atklādams, ka dzīve nebūt nav reālāka kā sapņojums, izjūt dziļu vilšanos.

Toties gudrais cilvēks, kaut arī apzinās cilvēciskās dzīves iluzoriskumu, iluzorās formas un ātri plūstošos materiālus transformē priekšstatos par neiznīcīgo, pārlaicīgo, dzīves notikumus uzlūkojot kā realitātes simbolus, kas sniedzas tālu aiz individuālās pašpietiekamības robežām.

Zināšanas par to, ka tēls veidots no parasta māla vai akmens, nedod mums nekādu norādi par skulptūras jēgu vai tās kā mākslas darba vērtību. Tāpat arī cilvēka individualitātes, viņa ķermeņa, psihisko īpašību, prāta funkciju vai psiholoģisko faktoru analīze nepietuvina mūs viņa eksistences jēgai vai viņa būtības izpratnei.

«Mirušo grāmatā» ir teikts: «Tava apziņa, starojoša un tukša, ir neatdalāma no Visaugstākā Gaismas Avota, tā piedzimst un nemirst, tā ir nedziestošā gaisma, Buda Amitabha.» K. G. Jungs savā komentārā raksta, ka šāds paziņojums Rietumos tiek uzskatīts par bīstamu un pat vienkārši par zaimošanu: «Šī mācība mirstošajam atklāj dziļu patiesību, saskaņā ar kuru pat dievi nav nekas cits kā starojums un mūsu pašu dvēseles atspulgs.

Saule Austrumos nedziest, kā var šķist kristietim, kam Dievs ir «nolaupīts», gluži pretēji — izrādās, ka cilvēka dvēsele ir dievišķā gaisma un Dievība — dvēsele. Austrumos šis paradokss tiek uztverts ļoti viegli, bet rietumniekā tas rada samulsumu.»

«Tibetas Mirušo grāmatā» aprakstītās dievības simbolizē cilvēka psihes identificēšanos ar to vai citu stāvokli. Iluzorie redzējumi starpstāvoklī ir halucinācijas, kas būtībā ir bezapziņas psihiskie kompleksi, kuri jāizlādē, vai mirušā domformu iekšējā satura atspulgs.

No iepriekš teiktā izriet, ka miermīlīgās dievības ir no sirds — avota un psihiskā centra –plūstošo cēlo jūtu (enerģijas) personifikācija. Šīs dievības parādās pirmās, jo emocijas un jūtas apsteidz impulsus, ko dod galvas smadzenes. Dievības parādās miermīlīgā izskatā, lai palīdzētu mirušajam, nomierinātu cilvēku, kas tikko šķīries no dzīves virs zemes.

Šai sakarā interesanti ir amerikāņu psihiatra Reimonda Mūdija pētījumi par klīnisko nāvi, kā arī klīnisko nāvi pieredzējušo cilvēku stāsti par savas nāves konstatācijas pirmajās minūtēs skatītajiem dažādajiem tēliem — svētajiem, Kristu, Jaunavu Mariju, enģeļiem, vienkārši gaismu, jau mirušiem draugiem un radiniekiem.

Bet cilveks atrodas karmas vai paša nodarījumu varā un nav gatavs atbrīvoties no uztveres nosacītības, tāpēc sirds impulsu nomaina prāta impulsi, ko atspoguļo niknas dievības — galvas smadzeņu darbības produkts.

Viens no lielajiem arhitipiskajiem priekšstatiem, kas parādās «Čjonid Bardo», ir Nāves dievs — visu šausmu iedzīvinātājs. Un aiz viņa ir vēl 28 “ļaundarīgi» un 58 «asinskāri» dievi un dievietes.

Par spīti haosam un briesmīgajiem atribūtiem, viņi visi ir pakļauti noteiktai kārtībai. Dievības ir sakārtotas mandalās vai apļos ar četrkrāsu krustu iekšpusē. Četras krāsas atbilst četriem gudrības aspektiem: baltā — gudrības ceļš, kas līdzinās spogulim; dzeltenā — vienlīdzības gudrības ceļš; sarkanā — atšķirību gudrības ceļš; zaļā — pilnības gudrības ceļš.

Augstākā intuitīvā līmenī mirušais zina, ka visas «domas» izriet no viņa un ka četri gudrības ceļi ir viņa paša psihisko spēju emanācija. Šī ideja mūs pietuvina pie lamaisma mandalas psiholoģijas.

Kad cēlo, sakāpināto jūtu izpausmes apdziest, pārtrūkst impulsi, kas nāk no sirds, aktivizējas domu orgāns un mirušais pakāpeniski sāk apzināties savu stāvokli un, no jauna dzimstot, jaunajā pasaulē cenšas atrast sev vietu, tā vai citādi iemiesojoties, bet viņa iespējas ierobežo karma.

Tāpat kā dzīvē uz Zemes, priekšstati Bardo stāvoklī mainās — emocionālo «jaunību» nomaina saprātīgāka uztvere brieduma gados, tāpēc starpstāvoklī pirmie iespaidi ir priecīgāki par nākamajiem. Tiesa, pastāv iespēja, ka mirušais apzinās sava psihiskā stāvokļa iemeslus, un tad viņš spēj iziet no tā iespaida, apzināties īsteno realitāti un sasniegt atbrīvošanos, kas ir šīs mācības galvenais mērķis.

Tad «karmiskie redzējumi» beidzas, apziņa, atbrīvojoties no piesaistīšanās formām un objektiem, atgriežas Dharmakaiji sākuma zonā. Tādā veidā, lasot grāmatu no beigām, mēs sasniedzam Čikhaj stāvokli, kas iestājas nāves mirklī. Mainītā lasīšanas kārtība, ko piedāvājis K. G. Jungs, lai nodrošinātu «Mirušo grāmatas» sapratni, nekādi neatbilst tās sākotnējam nodomam. Arī grāmatas izmantošana psiholoģiskiem mērķiem ir tikai papildiespēja; tiesa, lamaistiskā tradīcija to neaizliedz.

Interesants skatījums uz šādu psiholoģisku interpretāciju par cilvēka iemiesošanās eksistences līmeņiem ir filozofijas doktoram Timotijam Līrijam — viņš tos citu citam pakārtoti sagrupējis sešos līmeņos, kas atbilst sešiem personības tipiem. Divi no tiem izvietoti augstāk par parasto cilvēka personības līmeni, trīs — zemāk.

Visaugstākais apgaismības līmenis piemīt deviem, tiem, kas Rietumos tiek saukti par svētajiem, viedajiem vai dievišķajiem skolotājiem (Gautāma Buda, Laodzi, Kristus utt.).

Otrajā līmenī ir asūri, ko var dēvēt par titāniem vai varoņiem, cilvēkiem ar neparastu spēku un dziļu garīgu redzējumu.

Trešajā līmenī ir vairums normālo cilvēcisko būtņu, kas atrodas esamības spēles tīklos.

Ceturtais līmenis atbilst primitīvām dzīvnieciskām inkarnācijām.

Piektais ir neirotiķu — pretu — līmenis, kurā vīlušies un slimīgi gari bezcerīgi cenšas apmierināt savas vēlmes.

Sestais, zemākais līmenis — elle vai psihozes stāvoklis.

Saskaņā ar «Tibetas mirušo grāmatu» līmeni, kurā nokļūst cilvēks, nosaka viņa karma. Dvēsele ir ne tikai matafiziskās realitātes nosacījums, bet arī pati realitāte. Ar šo dziļo psiholoģisko patiesību arī sākas «Tibetas mirušo grāmata».

Cilvēku dzīve ir pārāk īsa, un neviens nezina, kad pienāks gals viņam noteiktajam laikam. Kas notiek aiz sliekšņa, un kā palīdzēt sev un citiem mums priekšā stāvošajā ceļojumā? Varbūt ir vērts pievērsties gadsimtu gaitā pārbaudītām zināšanām «Tibetas mirušo grāmatā»?