Vēlme strīdos noskaidrot patiesību ir pazīstama no sendienām. Ir pat spārnots teiciens, ka strīdos patiesība dzimstot. Šoreiz gan būs runa par gadījumiem, kad patiesības piedzimšana ir visai apgrūtināta. Modelis ilustrācijai būs gana banāls, tomēr tas lieliski pakļaujas attiecināšanai uz plašākiem ūdeņiem un alegoriski apraksta dažu labu pazīstamu situāciju būtību.Ikvienam ir tiesības uz viedokli un ikvienam ir tiesības domāt. Protams, ikviens šīs tiesības izmanto un ikviens kaut ko uzskata.
Apziņas apvāršņa plašums var būt visnotaļ dažāds. Pieņemsim, ka satikušies divi, kam plašumi nav viena kalibra un sāk apspriest garīgās attīstības fineses.
Viens no viņiem ir, atvainojos par vulgārismu, apkakājies un, sajutis siltumu mugurkaula pamatnē, uzskata, ka viņam ir sācies kundalīni aktivizēšanās process un par to skaļi deklarē otrajam. Otrs, savukārt, saskata acīmredzamo, ka nekāds kundalīnī tur nav uzbangojis, bet netic, ka pirmais to var nesaprast un par varītēm mēģina viņu pārliecināt par realitāti. Kā jums šķiet, cik rezultatīva būs šī pārliecināšana? Cik produktīvs būs otrā apgalvojums vecīt, tas nav kundalīnī, tā tev ir caureja?
Ja pirmais neatšķir šīs divas lietas, pārliecināšanas rezultāts būs tuvu nullei. Pirmkārt jau pilnīgās nesapratnes dēļ. Nesapratne ir vislielākais šķērslis attīstībai un lietu sakārtošanai vispār.
Otrkārt, pirmajam ir ļoti patīkami dzīvot ar apziņu, ka viņa kundalīnī nu ir modies un viņš ir sasniedzis zināmu garīga aksakala līmeni. Ego ir starā un i negrasās iedomāties ko citu.
Treškārt, patiesības noskaidrošana, t.i. palūkošanās, kas tad īsti ir biksēs, ir neērts process. Tas biksēs esošais, izrādās, smird un uz to nemaz negribas skatīties. Un, kas trakākais, pēc fakta konstatācijas bikses nāksies mazgāt. Nē, nē, ērtāk ir palikt pie kundalīnī aktivizēšanās uzskata.
Palūkosimies uz diskusijām portālos! Tur var redzēt, gan pirmos kuriem liekas, ka viņi ko zina (un viņiem dikti patīk zināt, viņi nevēlas palūkoties sevī, kas ir šīs zināšanas pamatā, jo nāktos ieskatīties ego vaigā) un otros, kas pirmos par kaut ko mēģina pārliecināt. Neaizmirsīsim, ka tēmās, kas skar garīgus jautājumus, saprast atšķirības starp divām lietām, kas sniegtas ilustratīvajā modelī, var būt ievērojami grūtāk. Tomēr būtība no tā nemainās. Jautājums, kas rodas, ja otrie iekaist strīdā ja otrie netic, neredz, ka pirmie var nesaprast, vai arī otrajiem nav kaut kas biksēs?
Augstāk aplūkoto mehānismu var attiecināt [diemžēl !!!] uz plašākām sfērām.
Joprojām daudzi mūsu laikabiedri Krievijā uzskata, ka Latvija tika atbrīvota, nevis okupēta. Joprojām šie daudzie patiešām NESAPROT, kas notika patiesībā. Sekundārie momenti ir, ka dzīvot ar atbrīvotāja apziņu ir patīkami, kā arī tas, ka rakties vēstures notikumos un faktos nudien negribas tad izpeldēs ne visai labi smakojošā patiesība plus nāksies strēbt (ja ne savādāk, tad morālā veidā) savārīto putru (lasi mazgāt bikses). Savukārt, Latvijai jau nav cita ceļa, kā celt gaismā notikumus, faktus un pārliecināt. Darīt to bez iekaišanas. Mēs redzam, cik grūti tas viss nākas!
Var nerakties tik tālu vēsturē. Bušs joprojām uzskata, ka viņš Irākā ir iebrucis tur it kā bijušās kodolieroču programmas dēļ. Kara rezultāts uzskatāmi parāda, ka pie otrajiem Džordžs tomēr nepieder.
P.S. Lai nerastos jautājumi autoram ir sanācis iejusties abu divu – pirmā un otrā lomās un viņš ļoti labi zina, ko nozīmē mazgāt bikses. Tas ir nepatīkami, bet ļoti svētīgi no pašizziņas viedokļa.
P.P.S. Izaugsmes iespējas rada dalījuma pirmais un otrais relativitāti. Vienā gadījumā otrais būs otrais, citā gadījumā otrais pārvērtīsies par pirmo. Cik ļoti svarīgi ir zināt (apzināties), ka tu vari ko nezināt! Un dzīvot, ar to, kas IR, nevis iekrampēties tajā, kam VAJADZĒTU BŪT.
P.P.P.S. Autors vēlreiz atvainojas par alegorijas vulgaritāti un aicina nepieiet tai burtiski. Kopš šī raksta tapšanas ir pagājis zināms laiks (vulgaritātes dēļ autors rezervēti raudzījās uz teksta nosūtīšanu portālam), kura gaitā nācās vēlreiz un vēlreiz pārliecināties, kā šie mehānismi darbojās.