10. martā kinoteātrī K. Suns pulksten divos dienā notiks Tibetas Nacionālās sacelšanās dienai veltīts kino seanss, kurā tiks rādīta plašu atzinību izpelnījusies dokumentālā filma Tibeta: sniega lauvas kliedziens (Tibet: Cry of The Snow Lion).Toma Pīzeja (Tom Peosay) pusotru stundu garā filma Tibeta: sniega lauvas kliedziens ir izcila dokumentālā filma, kas vēsta par Tibetu, tās kultūru, cilvēkiem, viņu likteņiem pēdējo piecdesmit gadu laikā. Citējot Deivu Kēru (Dave Kehr) no The New York Times, kodolīgāku un aizkustinošāku Tibetas krīzes izklāstu būtu grūti iztēloties.
Filma tapa desmit gadu laikā. Tās autori deviņas reizes apceļoja Tibetu, Indiju un Nepālu, savācot unikālus materiālus par šo kultūru, kas ir kombinēti ar arhīva materiāliem un intervijām. Liekas – līdz šim tik daudzveidīgi vizuālie un faktu materiāli vēl nav apkopoti vienā filmā.
Dokumentālā filma Tibeta: sniega lauvas kliedziens ir episks stāsts par drosmi un līdzjūtību. (Plašāku informāciju var meklēt web lapā: www.cryofthesnowlion.com.)
Ko mums nozīmē 1959. gada 10. marts?
Faktoloģiski 10. marts ir diena, kad mēs pieminām Tibetas Nacionālo sacelšanos 1959. gada 10. martā Tibetas galvaspilsētā Lhasā, kas tika nežēlīgi apspiesta. – Ķīnas Tautas Atbrīvošanas armija dažu mēnešu laikā nogalināja vairāk nekā 80 000 tibetiešu.
Emocionāli 10. marts ir diena, kad mēs pieminām visus tos drosmīgos cilvēkus, kas ir atdevuši dzīvību un veltījuši savu dzīvi Tibetas un tibetiešu brīvībai.
Mēs pieminām Viņa Svētību Dalai Lamu, vienu no augstākajiem garīgajiem līderiem pasaulē, kas tik daudz pūļu ir veltījis miera un nevardarbības politikas virzīšanai pasaulē, savas tautas tiesību un brīvību pārstāvēšanai starptautiskajā sabiedrībā.
Mēs pieminām Indijas valsti, kas ir bijusi tik dāsna, piedāvājot patvērumu Tibetas bēgļiem.
Mēs pieminām visus cilvēkus, kas iestājas pret tiem, kuri iznīcina senas kultūras.
Mēs pieminām visus cilvēkus, kam katra cilvēka tiesības un brīvības ir vērtība.
Mēs pieminām vērtības, kas ir pašas būtiskākās harmoniskas vides un attiecību
veidošanā. Mīlestību un cieņu vienam pret otru.
Šī pasākuma mērķis ir pieminēt 10. martu ne tikai šaurākā, Tibetas kontekstā, bet arī plašāk atceroties un atzīmējot to, par ko mēs kā neatkarīgas valsts pilsoņi iestājamies: par brīvību, vienlīdzību un saticību.
Ko mums nozīmē 1959. gada 10. marts?
Jānis Ziemelis, Zīda Ceļš
/07.03.2005./
10. marts ir Tibetas Nacionālās sacelšanās piemiņas diena. Šogad – jau četrdesmit sestā. Sacelšanās pret Ķīnas okupācijas varu 1959. gada 10. martā Tibetas galvaspilsētā Lasā bija kulminācija līdz tam pastāvējošai tibetiešu pretestībai. Sacelšanās Lasā turpinājās vairākas dienas, pēc tam tā izplatījās tālāk ārpus galvaspilsētas. Šī sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta – Ķīnas Tautas Atbrīvošanas armija dažu mēnešu laikā nogalināja vairāk nekā 80 000 tibetiešu. Nedēļu pēc sacelšanās sākuma Tibetas garīgais līderis Viņa Svētība Dalai Lama pameta Lasu un savu dzimteni un devās trimdā. Indijā viņš ieguva politisko patvērumu un tur izveidoja Tibetas Trimdas valdību, kura joprojām pastāv un darbojas. (Patlaban to vada demokrātiski ievēlēts līderis).
Kādēļ mums, šeit Latvijā, vajadzētu pieminēt šo dienu? Tibeta ir tālu – aiz trejdeviņām zemēm, tur dzīvo cilvēki, kuriem ir atšķirīga ādas krāsa, cits pasaules uzskats, kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas gan mums daļas gar viņiem? Vai mazums nāciju pasaulē, kas smagi cietušas lielvalstu politikas rezultātā? Tādi jautājumi varētu ienākt prātā vienkāršam latvietim, izdzirdot par kārtējo piemiņas dienu.
Taču atliek tikai mazliet papētīt Tibetas vēsturi, lai tās 20. gadsimta vēsturē un Latvijas 20. gadsimta vēsturē atrastu daudzas paralēles. Pieminēšu tikai dažas.
1913. gadā 13. Dalai Lama pasludina Tibetas neatkarību, oficiālā deklarācija paziņojot, ka Tibetas un Ķīnas attiecības nekad nebija balstītas uz vienas valsts pakļaušanos otrai. 1913. gada janvārī tiek noslēgts divpusējs līgums starp Tibetu un Mongoliju, kurā abas valstis deklarē, ka tās ir brīvas un atdalītas no Ķīnas.
1934. gadā Lasā ierodas ķīniešu misija, lai vestu sarunas par Tibetas un Ķīnas robežjautājumiem. Līdzīgi kā Latvija laikā starp 1918. un 1940. gadu, arī Tibeta 20. gadsimta pirmajā pusē – no 1913. līdz 1949. gadam – faktiski ir neatkarīga valsts. Starptautiskās Juristu Komisijas ziņojumā par Tibetas tiesisko statusu ir teikts, ka no 1913. 1īdz 1950. gadam Tibeta ir izrādījusi valstiskuma pazīmes, kas pieņemtas starptautiskajās tiesībās.
1950. gadā bija tauta un teritorija, un valdība, kas funkcionēja šajā teritorijā, realizējot savu politiku bez jebkādas ārējas autoritātes.
No 1913. Līdz 1950. gadam Tibetas ārpolitiku vadīja tikai Tibetas valdība un to apliecina līgumi, ko Tibeta noslēdza ar citām valstīm kā neatkarīga valsts. Savas diplomātiskās pārstāvniecības Lasā uzturēja Nepāla, Butāna, Lielbritānija un Indija. 1949. gada septembrī, bez jebkādas provokācijas no Tibetas puses, Ķīna iebrūk Austrumtibetā. 1950. gada 11. novembrī Tibetas valdība iesniedz protestu ANO. Diemžēl toreiz ANO Ģenerālā Asambleja atliek šī jautājuma izskatīšanu. 1951. gada maijā, tibetiešu delegācijai uzturoties Ķīnā, (tā tur bija ieradusies, lai sarunu ceļā mēģinātu atrisināt ar Ķīnas invāziju saistītos jautājumus), Ķīnas varas struktūru spiediena rezultātā delegācija paraksta 17 punktu vienošanās par Tibetas miermīlīgās atbrīvošanas līdzekļiem. Delegācijai tiek izteikti draudi, ka, ja vienošanās netiks parakstīta, militāras akcijas Tibetā turpināsies. Otra sarunās iesaistītā puse vilto Tibetas oficiālos zīmogus. Vēlāk ĶTR izmantos šo dokumentu, lai realizētu savus plānus pārvērst Tibetu par savu koloniju, ignorējot stingro Tibetas tautas pretestību. Taču vēlāk paši ķīnieši pārkāpa ikvienu no šīs vienošanās punktiem. 1951. gada 9. septembrī ķīniešu karaspēks iesoļoja Lasā. Tibetas vardarbīgo okupāciju iezīmēja sistemātiska klosteru sagraušanas (no vairāk nekā 6000 klosteriem neizpostīti palika tikai daži desmiti), reliģijas apspiešana, politisko brīvību noliegums, plaši nevainīgu cilvēku, arī sieviešu un bērnu, aresti, ieslodzīšana un nonāvēšana. Kopš tā laika, ka Ķīna okupēja Tibetu, pēc tibetiešu aplēsēm cietumos, spīdzināšanas rezultāta, no bada, no pārmērīgi smaga piespiedu darba, kā arī nogalināti ir apmēram 1, 2 miljoni tibetiešu jeb viena piektā daļa no visiem Tibetas iedzīvotājiem.
Ja pavēro dokumentālos kadrus, kas ir saglabājušies no Tibetas miermīlīgās atbrīvošanas, tad līdzība ar to, kā Latvija tika atbrīvota 1940. gadā ir nepārprotama.
Tādas pašas krāsas sarkani karogi (tikai ar vairāk zvaigznēm), tādi paši saukļi un lozungi par okupētās valsts atpalicību un brīvības gaimas atnešanu apspiestajām tautas masām.
Es nekādā gadījumā negribu idealizēt Tibetu pirms Ķīnas okupācijas, – tā bija valsts ar daudzām problēmām, valsts, kas bija pašizolējusies no apkārtējās pasaules, un tad, kad šī ārpasaules palīdzība bija nepieciešama, tā netika sniegta. Taču tajā pašā laikā Tibeta bija zeme ar senu kultūru, kuras vēsture ir mērījama vairākos gadu tūkstošos. Kopš budisma ienākšanas Tibetā 7. gadsimtā šī zeme no visai kareivīgas pakāpeniski pārtapa par mieru mīlošu, par tādu zemi, kurā attīstījās unikāla garīgā un materiālā kultūra, kuras izpēte tā pa īstam ir sākusies tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Savulaik tibetiešu valodā no sanskrita tika iztulkoti gandrīz visi Indijas budisma teksti. Vēlākos gadsimtos, kad citzemju iekarotāji lielā mērā iznīdēja budisma kultūru Indijā, arī ļoti daudzi budisma reliģiskie un filosofiskie traktāti gāja bojā, un reizēm vienīgi Tibetā ir saglabājušies šo tekstu tulkojumi tibetiešu valodā. Mūsdienās daudzi tulkotāji strādā, lai šos citur zudušos tekstus pārtulkotu no tibetiešu valodas angļu valodā un citās Eiropas valodās. Ir ne mazums zinātnieku Rietumos, kas uzskata, ka daudz kam no tā, kas ir atrodams senajos budisma tekstos ir ne tik vien vēsturiska vērtība, bet, ka tur fiksētās arkārtīgi plašās zināšanas par cilvēka prātu, pshihi, mentāliem stāvokļiem, emocijām, jūtām, utt. ir izmanotojamas arī mūsdienu modernajā pasaulē. Pēdējos 30 gados ir izdots milzums grāmatu it īpaši angļu valodā, kas veltītas Tibetas kultūrai – tās mākslai, filosofijai, reliģijai. Līdz ar to mūsdienās ir daudz lielākas iespējas iepazīties ar šīs zemes kultūru, kas vēl pirms 100 vai 50 gadiem bija kaut cik pieejama tikai šauram zinātnieku – tibetologu lokam.
Atgriezīsimies pie vēstures. Tibetiešu bruņota pretestība atsevišķās vietās turpinājās vēl līdz pat 70 gadu sākumam. 1965.gadā Ķīna nodibināja Tibetas Autonomo Reģionu (TAR), kas teritorijas ziņā ir tikai apmēram puse no vēsturiskās Tibetas. Mūsdienās, bieži vien, runājot par Tibetu, ar to saprot tikai TAR, kas, protams, ir nepareizi. (Nupat, 5. martā laikraksta Diena sestdienas pielikumā ir kāda ceļotāja no Latvijas ceļojuma iespaidi Tibetā, kur klāt pievienota shematiska karte ar uzrakstu Tibeta, taču faktiski iezīmētā teritorija ir Tibetas Autonomais Reģions) Iztēlosimies, ka Padomju Savienību no Latvijas būtu nogriezusi ne tikai Abreni, bet, teiksim visu Latvijas teritoriju, kas atrodas Daugavas labajā krastā. (Tas, protams, ir ļoti aptuvens salīdzinājums.) Ķīnas kultūras revolūcijas laikā, sešdesmitajos gados, turpinājās Tibetas kultūras graušana. Astoņdesmitajos gados tika pastiprināta veicināta ķīniešu imigrācija Tibetā. Pēdējo 50 gadu laikā ir dramatiski mainījies iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Ja pirms Tibetas okupācijas tur dzīvojošo ķīniešu īpatsvars bija mazāks par 1% no kopējā iedzīvotāju skaita, tad pēc pašreizējiem aprēķiniem ķīniešu skaits jau ir lielāks par 50 procentiem. Izgītībā, īpaši augstākajā, dominē ķīniešu valoda, līdz ar to var teikt, ka tibetiešu valodas lietošana ir tikusi ierobežota ĶTR realizētās politikas rezultātā.
2004. gada 26. aprīlī laikrakstā Toronto Sun kanādiešu žurnālists Bobs Makdonalds rakstīja: Tas, ko Ķīna dara Tibetā un tās tautai ir kaut kādā mērā pielīdzināms izrīcībai, ko cita policejiska valsts – Padomju Savienība izdarīja ar trīs mazām nācijām: Igauniju, Latviju un Lietuvu, kuras tā okupēja un anektēja – vietējo iedzīvotāju nogalināšana, ieslodzīšana cietumos un izklīdināšana un viņu zemju pārpludināšana ar cittautiešiem, kas ieguva vadošos amatus, dzīvokļus, utt. BALTIJAS VALSTIS TAGAD IR BRĪVAS /izcēlums mans – J.Z./ Laimīgā kārtā baltiešu opozīcija un Padomju impērijas sabrukums apturēja genocīdu, iekams tas tika pabeigts. Arī Tibetas gadījumā daudzi pētnieki, tostarp arī juristi ir lietojuši apzīmējumu genocīds, runājot par to, kas notika Ķīnas okupētajā Tibetā. Dalai Lama to raksturo ar vārdiem kultūras genocīds.
Tas, ka pēdējo pārdesmit gadu laikā pasaule ir vairāk uzzinājusi par Tibetas un tibetiešu neapskaužamo likteni, lielā mērā ir noticis pateicoties daudzpusīgajām Dalai Lamas aktivitātēm. Tibetas garīgais līderis visdažādākajos starptautiskajos forumos ir runājis par to un, šķiet, ka zināmā mērā viņa teiktais, vismaz Rietumos, ir saklausīts. 1989. gadā decembrī Dalai Lamam tiek piešķirta Nobela miera prēmija. Nobela komiteja, pamatojot šo izvēli vēlējās uzsvērt faktur, ka Dalai Lama savā cīņā par Tibetas atbrīvošanu ir konsekventi pretojies vardarbības lietošanai. Lai saglabātu savas tautas vēsturisko un kultūras mantojumi, viņš ir aizstāvējis miermīlīgus problēmu risinājumus, kas balstās uz toleranci un savstarpēju cieņu. Vēl šajā motivācijā Nobela Komiteja piemin Dalai Lamas universālās atbildības filosofiju. Dalai Lama pasaulē tiek uztverts arī kā Tibetas simbols, kā Tibetas dvēsele un šis aspekts ļauj domāt, ka viņam piešķirtā Nobela Miera prēmija ir arī atbalsts tibetiešu tautas nevardarbīgajai pretestībai.
Šī prēmija tika piešķirta pirms 15 gadiem. Dažus mēnešus vēlāk, arī pirms 15 gadiem – 1990. gada 4. maijā – tika pieņemta Latvijas neatkarības deklarācija. Šie gadījumi, protams, nav identiski, bet arī šeit var vilkt zināmas paralēles. Jo gan visa Dalai Lamas un daudzo viņa tautas brāļu un māsu darbība, cīnoties par savas tautas suverēnām tiesībām, gan arī Latvijas neatkarības atjaunošana, ir bijis process, kur noteicošā loma bija nevardarbībai. Mēs pēdējos gadu desmitos esam bijuši liecinieki, kā visdažādākajās pasaules vietās daudzas tautas cīnās par savām tiesībām. Diemžēl, vairumā gadījumu tas notiek vardarbīgā formā. Šīs cīņas rezultātā ir gājuši bojā un joprojām katru dienu iet bojā nevainīgi cilvēki. Baltijas valstu nevardarbīgā veidā atgūtā neatkarība uz šī kopējā fona ir unikāla parādība, bet turpat līdzās mēs redzam tikpat unikālo tibetiešu nevardarbīgās pretošanās pieredzi. Pēdējā laikā (kopš 1988. gada – kad Dalai Lama uzstājās Eiropas Parlamentā) viņš vairs nepieprasa pilnīgu Tibetas netkarību, bet gan runā par Tibetas reālu, nevis fiktīvu autonomiju, kāda tā ir pašlaik, pie tam tikai daļā no Tibetas teritorijas.
Situācija Tibetā ir uzlabojusies, ja to salīdzina ar piecdesmitajiem, sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Ja tad politisko ieslodzīto skaits bija mērāms tūkstošos, tad tagad var runāt par simtiem. Bet joprojām reliģiskā brīvība ir būtiski ierobežota, piemēram, cilvēki var tikt apcietināti par to, ka viņu rīcībā ir Dalai Lamas portrets vai nepareiza literatūra. (Tie, kas atceras padomju laikus Latvijā, vēl pirms perestroikas laikā uzsāktajām pārmaiņām, zin, ka arī pie mums savulaik cilvēku varēja apcietināt par to, ka viņam mājās ir kāda varai netīkama grāmata, pie tam, tai nebija obligāti jābūt pretpadomju. Cilvēki tika vajāti arī par saviem reliģiskajiem un filosofiskajiem uzskatiem.) Tibetas cietumos joprojām tiek praktizēta spīdzināšana. Sabiedrībā ietekmīgi cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nepatīk varai tiek arestēti uz safabricētu lietu pamata. (Skat. agrāk APOLLO publicētos rakstus sakara ar pazīstamajam tibetiešu mūkam Tenzinam Delekam piespriesto atlikto nāvessodu.) Pēc 2001. gada 11. septembra ĶTR sāka izmantot ASV izsludināto cīņu ar terorismu, lai izmantojot terorista apzīmējumu, vērstos pret minoritātēm un disidentiem. Pēdējos gados ir bijuši vairāki gadījumi, kad ir tikuši slēgti klosteri, pat veseli klosteru kompleksi, ja to vadība nav pakļāvusies ķīniešu varas iestāžu diktātam vai arī, ja tie ir izauguši lielāki un ietekmīgāki, nekā varai tas ir pieņemams. Politiskās brīvības joprojām tiek stingri ierobežotas. Nu jau kādu laiku arī Tibetā ir pieejams internets, bet pieeja tām mājas lapām, kas pēc valdošās varas ieskatiem, tibetiešiem nebūtu jāapmeklē (piemēram, organizāciju International Campaign for Tibet, Free Tibet Campaign, Tibetan Committee for Human Rights and Democracy utml.) vienkārši tiek bloķētas kā arī tiek arestēti cilvēki, kam, apejot šķēršļus, tomēr ir izdevies publicēt kaut ko tādu, kas no varas viedokļa ir kaitīgs. Nekādas politiskas demonstrācijas Tibetā netiek pieļautas. 1987. gadā notika plašas tibetiešu demonstrācijas Lasā, Tajā laikā Tibeta jau bija zināmā mērā atvērta ārzemju tūristiem, un dažiem no viņiem izdevās dokumentēt šo demonstrāciju brutālo apspiešanu. Vēlāk šie kadri ir tikuši izmantoti vairākās Tibetai veltītās dokumentālās filmās. (Kā vienu no iespaidīgākajām var minēt 2002. gadā iznākušo filmu Sniega lauvas kliedziens (Cry of the Snow Lion). Visu šo minētu faktu dēļ nav jābrīnās, ka arī pašlaik katru gadu 1500 – 3000 tibetiešu veic bīstamo pārgājienu pāri Himalaju kalniem, lai meklētu politisku patvērumu Indijā un Nepālā. Bieži vien šis ceļojums ir tik grūts, ka cilvēki apsaldē rokas vai kājas un tās nākas amputēt. Tomēr pat šāds risks kā arī iespēja neizdošanās gadījumā nonākt cieumā neattur citus no līdzīga soļa.
Pēdējos gados dažādām starptautiskajām organizācijām, arī ANO, ir bijusi iespēja nosūtīt savas delegācijas uz Tibetas Autonomo Reģionu. No nesenās pagātnes var minēt ANO Cilvēktiesību Komisijas delegāciju, kas 2004. gada septembrī apmeklēja ieslodzījuma vietas Ķīnā un TAR. 2005.gada 25. februārī tika publicēts šīs delegācijas ziņojums, kurā tika kritizēta ĶTR vadība par patvaļīgu cilvēku ieslodzīšanu gadījumos, kad tie miermīlīgi pauž savus reliģiskos un politiskos uzskatus. Tāpat kritika tika vērsta arī pret pāraudzināšanas ar darbu sistēmu (reeducation through labour), kad cilvēki tiek ieslodzīti bez tiesas sprieduma. ANO Cilvēktiesību komisija vēršas arī pret dažiem Ķīnas krimināllikuma neskaidri formulētajiem terminiem, tādiem kā sociālās kārtības graušana un nacionālās drošības apdraudēšana, jo šie formulējumi bieži tiek izmantoti, lai pilsoņus ieslodzītu politisku iemeslu dēļ. Delegācijas locekļiem tika likti šķēršļi, viņiem apmeklējot bēdīgi slaveno Drapči cietumu. Kā iemesls, kāpēc viņiem tika liegta iespēja tikties ar konkrētiem ieslodzītajiem, tika minēts, ka cietuma noteikumi neatļauj noteiktiem ieslodzītajiem runāt ar ārzemniekiem.
Ķīna apgalvo, ka tā ir veicinājusi ekonomisko attīstību Tibetā, taču tās politika tur, kā arī izveidotā infrastruktūra ir plānota tā, lai nostiprinātu ķīniešu kontroli reģionā un lai tā nestu labumu ķīniešu migrantiem nevis tibetiešiem. Tibetieši netiek nozīmīgi iesaistīti jelkādā no viņu zemes attīstības sektoriem. Ķīnas valdība joprojām piekopj iedzīvotāju pārvietošanas politiku, veicinot daudzskaitlīgu ķīniešu iedzīvotāju pārcelšanos no Ķīnas uz dzīvi Tibetā. Ķīniešu kolonistu ieplūšana turpina veicināt rasismu un pret tibetiešiem vērstu diskrimināciju, īpaši pilsētās. Tā izpaužas kā plaši izplatīti aizspriedumi nodarbinātības jomā, kur priekšroka tiek dota cilvēkiem, kas brīvi pārvalda ķīniešu valodu, kā arī dažādās privilēģijās ķīniešu migrantiem.
Taču tajā pašā laikā savā 2004. oktobra intervijā žurnālā Time Dalai Lama saka: Pašlaik diezgan daudzi ķīnieši izrāda interesi par tibetiešu kultūras un garīguma saglabāšanu. Tibetiešu garīgums, visumā ņemot, ir Ķīnas garīguma sastāvdaļa un Tibetas kultūras saglabāšana var bagātināt Ķīnu. Dalai Lama saka arī, ka aizvien vairāk ķīniešu intelektuāļu, mākslinieku un rakstnieku izrāda izpratni un atbalsta viņa vidusceļa pieeju Tibetas un Ķīnas savstarpējo problēmu atrisināšanā. Šī vidusceļa pieeja nozīmē nevis pilnīgu neatkarību, bet jēgpilnu autonomiju, lai tiktu saglabāta Tibetas kultūra, valoda un apkārtējā vide.
ASV Valsts Departaments savā pēdējā gadskārtējā ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli pasaulē, Ķīnu min starp valstīm, kur cilvēktiesību pārkāpumi ir visnopietnākie. Šajā ziņojumā ir uzskaitīti arī specifiski šāda veida pārkāpumi Tibetā. Starp tiem var minēt, ka valdības politikas rezultātā tibetiešu apdzīvotajos apgabalos dzīvojošie ķīnieši gūst neproporcionāli lielu labumu. Ķīniešu valodas dominējošā loma valdībā, komercijā un akadēmiskajā vidē atstāj daudziem jauniem tibetiešiem minimālu izvēli, ja viņi vēlas sekmīgu karjeru, tad tibetiešu valoda jāaizstāj ar ķīniešu. Pastāv tibetiešu diskriminācija nodarbinātības jomā, – virknē profesiju priekšroka tiek dota ķīniešiem. Līdzīgus viedokļus savos cilvēktiesībām Tibetā veltītajos ziņojumos ir paudušas arī respektablās organizācijas Amnesty International un Human Rights Watch, kā arī daudzas citas nevalstiskās organizācijas.
Laikā no 1987. Līdz 2004. gadam Eiropas Parlaments ir pieņēmis ap 30 rezolūcijām saistībā ar Tibetu. (Pēdēja no tām tika pieņemta šī gada 13. janvārī un tajā EP aicina Ķīnu paātrināt notiekošo dialogu ar Dalai Lamas pārstāvjiem. EP šajā rezolūcijā arī pieprasīja Ķīnai atcelt piespriesto atlikto nāvessodu Tenzinam Delekam kā arī aicināja nekavējoties noteikt moratoriju nāvessodiem ĶTR. Vēl šajā rezolūcijā EP pieprasīja, lai Ķīnas valdība pārtrauktu tibetiešu un citu minoritāšu cilvēktiesību pārkāpumus un nodrošinātu, ka tiek respektēti starptautiskie cilvēktiesību standarti, tāpat kā reliģiskās tiesības.) Gribētos cerēt, ka tagad, kopš Eiropas Parlamentā ir arī Latvijas un Baltijas deputāti, arī viņi ņems dalību šajā procesā. Baltiešiem noteikti ir vieglāk izprast Tibetas situāciju, nekā tiem Rietumu valstu cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši brīvās valstīs un par citu valstu okupāciju un no tās izrietošajām sekām ir tikai lasījuši grāmatās.
Arī šogad 10. martā daudzās pasaules valstīs notiks Tibetas Nacionālas sacelšanās dienai veltītas demonstrācijas, piketi un citi ar Tibetas atbalstu saistīti pasākumi. Piemēram, liela demonstrācija notiks Berlīnē. Uz to ieradīsies tibetieši, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs, kā arī Tibetas draugi un atbalstītāji no visas Eiropas. Pagājušogad līdzīga demonstrācija notika Briselē.
Daudzas pašvaldības, – gan pilsētas, gan mazākas apzīvotas vietas, visdažādākajās pasaules valstīs, solidarizējoties ar Tibetas tautu šajā dienā izkar Tibetas karogu. Piemēram, šogad Viskonsinas štats ASV ir pieņēmis lēmumu pasludināt 10. martu par Tibetas dienu. Tibetas karogs tiks pacelts Berklijā (Kaliforinijā) pie Berklijas pilsētas administratīvās ēkas, piedaloties Berklijas mēram. Šādas akcijas rīko simtiem pašvaldību vairākās Eiropas valstīs. Ne par ko līdzīgu Latvijā nav dzirdēts, kaut gan tepat blakus mums kaimiņos – Kauņā šāds precedents – Tibetas karoga uzvilkšana pie pašvaldības ēkas – ir bijis. Varbūt varam cerēt, ka arī Latvija sasparosies, lai drošāk paustu savu atbalstu un solidaritāti ar Tibetu un tās tautu?
Latvijas ārpolitikā pēdējos gados ir raksturīga piesliešanās stiprākajam, bieži vien neizvērtējot vai nerēķinoties ar to, ir vai nav taisnība šī stiprākā pusē. Vai tiešām mēs esam pilnīgi aizmirsuši to laiku astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito pašā sākumā, kad paši meklējam atbalstu un priecājāmies par to, ja šāds atbalsts tika sniegts? Tad tika runāts, ka Latvija, ka valsts varētu starptautiskā politikā ienest morālo dimensiju. Tagad tas šķiet kā kaut kas naivs, senaizmirsts un pašreizējam laikam neatbilstošs. Kāda gan šajā pragmatiskajā laikmetā var būt morāle? Ja nu vienīgi – stiprie kļūs aizvien stiprāki un tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir vāji, – paši vainīgi. Mēs, protams, vēlamies vienmēr būt kopā ar stiprajiem. Taču vēsturiskajā attīstībā reizēm notiek dīvaini pavērsieni un stiprie ar vājajiem reizēm apmainās lomām. Lai nu kā, – Latvija patlaban ir Eiropas Savienībā un kā ES dalībvalsts var stingrāk vērsties pie Ķīnas sakarā ar tās Tibetā realizēto politiku. Savukārt tajos gadījumos, kad ES vairāk nosveras uz merkantīlas dabas interesēm, pretstatā cilvēktiesību jautājumiem, kā tas ir pašlaik gadījumā ar plānoto ES ieroču pārdošanas Ķīnai embargo atcelšanu, Latvija varētu paust savus iebildumus, jo galīgais lēmums vēl nav pieņemts. ES ieroču pārdošanas embargo tika pieņemts sakarā ar pirms 15 gadiem notikušo slaktiņu Tjananmeņas laukumā Pekinā. Tā kā cilvēktiesību jomā ĶTR būtiski uzlabojumi kopš tā laika nav notikuši, un nav nekādas garantijas, ka vismodernākie Eiropas ieroči netiks vērsti pret savas valsts (šajā gadījumā – arī pret Tibetas) iedzīvotājiem, tad arī ieroču embargo vajadzētu uzturēt spēkā. Varbūt tas nemaz nebūs tik grūti, it sevišķi ņemot vērā pēdējos ĶTR ārlietu ministra izteikumus, ka Ķīnai neesot naudas un vēlēšanās iegādāties nederīgos un dārgos Eiropas ieročus.