Vispirms daži vārdi par vienkārša cilvēka psihi. Cilvēks ar zemu attīstības līmeni, savu dzīvi virza tā, lai apmierinātu savas personīgās vēlmes, piemēram, pēc baudas gūšanas, bagātības un godkāres.
Cilvēks, kura garīgais līmenis ir nedaudz augstāks, pakļauj savas personiskās noslieces ģimenes un pilsoņa pienākumu izpildīšanai, pret kuriem viņam ir ieaudzināta cieņa.
Pie tam viņš nedomā par to, no kā ceļas šie pienākumi, kā tie savstarpēji attiecas. Viņš var sevi uzskatīt arī par ticīgu, taču viņa reliģiozitāte būs virspusēja un stereotipiska. Lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, viņam pietiek ar formālu savas baznīcas noteikumu, izpildīšanu un piedalīšanos noteiktās rituālās darbībās.
Parasts cilvēks nedomājot balstās uz savas ikdienas dzīves nepārprotamo realitāti. Viņš cieši turas pie materiāliem labumiem. Tā eksistēšana uz zemes viņam praktiski ir pašmērķis.
Tomēr dažreiz gadās, ka šis parastais cilvēks savā iekšējā dzīvē pārdzīvo pēkšņas pārmaiņas, kas viņu pārsteidz negaidot un biedē. Reizēm šī transformācija notiek daudzu vilšanos rezultātā, bieži pēc spēcīgiem iekšējiem pārdzīvojumiem, piemēram, zaudējot sev tuvu cilvēku.
Tomēr gadās, ka tā norit arī bez ārēja cēloņa: pastāvot pilnīgai labklājībai un likteņa labvēlībai, rodas neskaidrs nemiers, neapmierinātība un iekšēja tukšuma sajūta.
Cilvēks jūt, ka viņam trūkst kaut kas nenosakāms, ko viņš nespēj ne noraksturot,ne ne nosaukt, un tādēļ cieš no tā. Pakāpeniski rodas nerealitātes, ikdienišķās dzīves niecības izjūta. Personīgās intereses, kas līdz šim pilnībā piepildīja viņa dzīvi, pēkšņi kļūst mazsvarīgas un zaudē vērtību.
Priekšplānā izvirzās jauni jautājumi, cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu, par parādību cēloņiem, par savu personīgo dzīvi un citu ciešanām, par cilvēku nevienlīdzību, cilvēciskās eksistences izcelšanos un mērķi. Šajā posmā nereti cilvēks sāk maldīties. Daudzi, neizprotot Dvēseles jaunā stāvokļa nozīmi, uzskata to par dīvainību un garīgu slimību, un, tā kā tas ir ļoti mokoši, tad visādi cenšas to sevī nomākt.
Baidīdamies sajukt prātā, viņi dara visu iespējamo, lai atkal varētu atgriezties konkrētajā realitātē, kuru viņam ir bailes zaudēt.
Šajā iekšējā cīņā daži ar jaunu sparu metas dzīves virpulī, lai meklētu jaunas nodarbības, velmes un sajūtas. Dažreiz viņiem arī izdodas apslāpēt savu nemieru, bet nekad – no tā atbrīvoties.
Šis nemiers klejo viņu būtībā, izjauc ierasto dzīves kārtību un pēc kāda laika, dažreiz pat pēc vairākiem gadiem, ar jaunu spēku izlaužas apziņas virspusē. Pa šo laiku iekšējais nemiers ir kļuvis tikai vēl mokošāks, bet iekšējais tukšums vēl grūtāk panesams.
Cilvēks jūtas sagrauts, viss, kas veidoja viņa dzīvi, liekas kā sapnis un nokrīt kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna dzīves jēga nav radusies, cilvēks vēl neko nezin par to, pat nenojauš par tās pastāvēšanu.
Bieži vien šīm ciešanām pievienojas arī morālā krīze, mostas ētiskā apziņa, cilvēku moka vainas izjūta un nožēla par agrāk sadarīto. Viņš bargi sevi tiesā un iekrīt pilnīgā depresijā. Bieži šajā stāvoklī rodas domas par pašnāvību, kas šķiet kā vienīgais atrisinājums iekšējam sabrukumam.
Tomēr tas nav visiem. Vieni vispār neizjūt šādas stadijas, bet citi pārdzīvo tikai īsu mirkli.
Šī garīgā lūzuma izpausmes ir ļoti līdzīgas neirastēnijas un psihoastēnijas pazīmēm. Starp citu, viens no psihoastēnijas simptomiem ir funkcionēšanas realitātes zudums, bet cits -depersonalizācija.
Dvēseles garīgās krīzes līdzību norādītajām slimībām vēl pastiprina tas, ka šī krīze izsauc līdzīgus fiziskos simptomus: novājēšanu, nervu uzbudinājumu, bezmiegu, barības trakta un asinsrites traucējumus.
Turpinājums sekos