Atceros, ka būdams students aptuveni 1967.g., strādāju Zinātņu Akadēmijas institūtā pie dažādiem aparātiem vakara un nakts maiņā. Reiz mērot ar kādu importa aparātu (potenciostats) ievēroju, ka mērījumi ne tikai normāli atbilstoši procesam mainās laika gaitā, bet rādījums var „uzlēkt”, ja ekranētam, sazemētam kabelim pietuvina roku vai kādu ķermeņa daļu, bet visspēcīgākā novirze bija ja kabelim aptuveni 15 – 20 cm attālumā pietuvināju galvas pakausi.

Vairākas dienas laboratorijas cienījamie zinātnieki eksperimentēja ar „dullā studenta” fenomenu, tad pārbaudīja dažādu cilvēku iespaidu uz aparātu, meklēja teorijās un aprāta konstrukcijā kļūdu vai izskaidrojumu, bet neatrada. Toreiz šis novērojums palika kā neizskaidrojams fenomens, bet ar kura palīdzību var katram cilvēkam ko sevišķu parādīt. Tālāk strādājot ar kādu jaunu aparātu vienmēr vispirms noskaidroju tā rādījumu ietekmējamību, jo piemēram, ūdens skābuma rādītājus var mērītājs iespaidot pat par veselu vienību, t.i. neitrāls destilēts ūdens var tikt „uzlādēts” it kā ar vairākas reizes lielāku ūdeņraža jonu klātbūtni. Pēdējos gados tieši pH-metru, jūtīgus galvanometrus izmanto lai pārbaudītu ekstrasensu spējas. Katrs tās gan var pārbaudīt pat mājas apstākļos – mēģinot ar domu un skatienu iegriezt nekustīgi stāvošu puzuru istabas otrā pusē. Nešaubos, ka daudziem tas izdosies. Tiem, kam tas neizdodas, tāpat ir domu enerģija, bet viņi neprot saistīt savu domu, mobilizēt savus nezināmos resursus šim mērķim.

Tikai aptuveni astoņdesmitos gados starp zinātniekiem sāka klīst nepublicējama informācija par ekstrasensiem, par cilvēka bioloģiskiem laukiem. Taču faktu, ka cilvēkam ir ne tikai 7 enerģiju centri – čakras, bet virs galvas ir arī 8. un 9. čakras, kas atbild par cilvēka kontaktu ar Zemes un Kosmosa informatīviem laukiem lasīju grāmatās tikai aptuveni 2000.gadā, bet par to tiešā informācijas ceļā uzzināju aptuveni jau 1990 gadā, kad interesējos par domu, sensitīvo informācijas apmaiņas „mehānismu” starp cilvēku un Zemi. Tādejādi aptuveni 10 gadus iekšēji bija jāsamierinās ar domu, ka nevaru savu iegūto informāciju izskaidrot un pamatot ar citur konstatētu līdzīgu informāciju. Tas nenozīmē, ka savu informāciju izmetu kā kļūdainu, bet to uzskatīju kā pietiekoši nepierādītu fenomenu.

Informācijas apmaiņā sevišķi liela loma ir Zemei, tajā apslēptām enerģētiskām struktūrām, tāpēc tās sāku iespēju robežās mērīt, analizēt un fotografēt.

Man pašam bija „jāpiecieš” lodveida zibens izlāde mašīnā – tieši virs vadītāja galvas, kur krāsā „izdega” aplis ar vairākiem izteiktiem punktiem, bet izlādes „mēles” šķērsoja visu mašīnas virsmu visai fantastiskā ainā.

Protams, tūlīt mašīna sāka grabēt, jo gultņos bija izdedzināti prāvi caurumi, pat riepas dažās dienās sabruka, jo ap struktūras stieplītēm gumija bija pārvērtusies pulverī. Vēlāk gan konstatēju, ka tas bija tieši elektrisks lādiņš, kas notika šķērsojot kādu spēcīgu Zemes enerģiju vietu. Saistoties ar Zemes Informatīvām struktūrām tika saņemts „paziņojums” – tas esot bijis domāts cilvēka „uzlādēšanai” un aizsardzības spēju palielināšanai. Jā, arī šāda neizskaidrojama informācija ir jāpieņem ‘zināšanai”. Tagad jau gan ir visai daudz informācijas par zibens izlādi kā kāda Intelekta vadītu procesu… .

Sākotnēji Zemes Spēka vietās bieži konstatētos gaišos laukumus uzskatīju par filmiņas brāķi vai laboratorijā pavirši nomazgātu sāļu laukumu efektu. Līdz kādreiz devos uz laboratoriju, lai ar lupu un mikroskopu izpētītu radušos „kropļus”. Izrādījās, ka nedz filmiņā, nedz tās apstrādē nekādu kļūdu nebija, bet bija reāli gaiši objekti ar savu struktūru, pat nosakāmu kustības virzienu. Taču visinteresantāk kļuva, kad izrādījās, ka Zemes Spēka vietā fotogrāfijās fiksētie ar aci neredzamie objekti sāka „sniegt informāciju’, t.i. tie uzrādīja informatīvu dabu, jebšu caur tiem varēja atvērt kādu jaunu informācijas kanālu (kā lasīt kādu neredzamu grāmatu).

Internetā tagad var atrast pietiekoši daudz un dažādu gaismas objektu foto kolekcijas:

www.paranormal.plus:www.orbsite.comlapā – „BNKeys20094”, bet krievu val. www.cosmopetrov.ruu.c. Gaismas „ložu” teorijas analītiķiem un kritiķiem visieteicamākais zinātnieks ir Dr. Bruce Maccabee (sk. viņa personīgo Research Website). Zināms ir viņa eksperiments ar lēni krītošu sīko stikla lodīšu (30 – 150 mkm) fotografēšanu, kur arī ieguva ko līdzīgu paranormālo gaismas objektu bildēm. Jēdziens „paranormāls” pats par sevi neiztur kritiku, jo it kā nenormālās parādības ir pilnīgi dabiskas, bet pagaidām neizprotamas no pašreizējiem priekšstatiem. Tas ir labi optiski saprotams, ka pat vienādas caurspīdīgas vides, bet ar dažādu gaismas laušanas leņķi iezīmēs robežu un parādīs pat kādu acij neredzamu ainu, kas būs pat visai līdzīga arī „paranormālām” ainām, bet būs šo objektu informēšanas spējas trūkums. Tādejādi Dr. Bruce Maccabee pierādīja savas eksperimentētāja un modelētāja spējas, izskaidroja kādas iespējamās parādības fotogrāfijās, bet tas nenoraida visus vizuālos datus, sevišķi Zemes Spēka vietās iegūtos.

Anglijā nezināmas izcelsmes gaismas objektus labības piktogrammās (sk.Internetā labas bildes ”Busty Taylor, Crop Circles”) ir fotografējis David Kingston (sk. Lusi Pringlas grāmatu „Apļi labībā”, kr.val. 2002.) un Anglijā pētniekiem nav šaubu par tikai šeit novērotām enerģētiskām parādībām un to pagaidām pilnīgi neizskaidrojamo parādību cēloni un mērķi. Galvenais, kas šeit ir jāpiemin – piktogrammas nerodas kādās gadījumu vietās, bet ir saistītas ar sen zināmām Zemes Spēka vietām. Ir jau pat aculiecinieku novērojumi, fotogrāfijas – kā kādi gaismas objekti lidinās virs labības lauka, bet no rīta tur atrod perfekti saliektus, savītus labības stiebrus (plašāki apraksti ir L.Pringlas grāmatā). Daudz Zemes Spēka vietās, labības lauku piktogrammās fotografējis un gaismas objektus ir pētījis holandietis Rudi Klijnstra, kurš ir sarakstījis 5 grāmatas. Lai novērstu t.s. „hot pixel” efektu, viņš vienlaicīgi fotografējot ar digitālo un filmu aparātu. Viņa pētījumus gan vēl neviens no Latvijas nav mēģinājis analizēt vai pat „apgāzt”. Personīgi esmu lasījis Internetā tikai viņa rakstu, skatījis bildes, bet viņa grāmatas vēl neesmu manījis.

Katrs interesents Internetā var meklēt Norvēģijā veiktu projekta atskaiti „Hessdalen” no pārdabisku spēku ielejas Hessdalenā, Norvēģijā. Šeit zināmā Zemes Spēku zonā, pat visai lielā teritorijā veica ilgstošus novērojumus ar dažādu aparātu palīdzību. Daži aparāti ieslēdzās tikai tad, kad tuvumā parādījās kāda gaismas vai cita anomālija. Raksturīga bija kādu gaismas objektu loģiskas „atbildes” reakcija uz cilvēku izmantoto lāzeru prožektoru,
Nesen krievu pētnieki ir ievietojuši Internetā video materiālu, kurā labi redzami kādi kustīgi neindentificēti gaismas objekti, bet tie parādās tikai 10 reizes palēninātos kadros.

Samērā bieži fotogrāfi iegūst kādus gaismas objektus vai pat seju fotogrāfijas uz materiālu virsmas, kas atrodas leņķī pret fotografētāju (t.i. nedod gaismas atspīdumu objektīvā). Šajos gadījumos lieti noder informācija par Kozireva veiktiem eksperimentiem ar metāla spoguļiem un iegūstamām Garu pasaules būtņu fotogrāfijām. Sapratnei noder informācija, ka doma no materiālās un Garu pasaules var materializēties un tādejādi to fotografēt, tātad, mēs fotofilmiņā fiksējam informāciju, nevis kādu materiālu priekšmetu.

Savulaik strādājot zinātnē ar nanopulveriem (daļiņas izmērs zem gaismas viļņa garuma – zem 0,1 mkm), kuru daļiņas gaisma pat „nejūt”. Līdzīgi ūdens vilnī ieliekot adatu, arī vilnis to apies bez ēnas. Man izdevās uz kādas vielas nanopulveru daļiņu virsmas koncentrēt tik lielu enerģiju, ka tās atbrīvošana bija pamatīgs brizants sprādziens. Laime, ka tajā neviens necieta! Pārbaudot visu zināmo ķīmijā un fizikā kļuva skaidrs, ka tā var iegūt kādu pilnīgi jaunu enerģijas koncentrāciju – strukturālu, nevis ķīmisku.

Redzot sprāgstvielu jomā strādājošos invalīdus, uzskatīju par prātīgāku visus eksperimenta pierakstus iznīcināt un iegūto materiālu izkaisīt zemē. Taču atmiņā nogulsnējās fakts par iespējamu lielas enerģijas piesaisti acij neredzamā sīkā daļiņā, kuru pat gaismas vilnis spēj apliekt. Šīs zināšanas lieti noderēja, kad sāku mērīt dažādas enerģiju struktūras, tīklus un meklējot tajos „centrus”, konstatēju, ka fizikāli un ķīmiski nekonstatējamā sīkā telpas punktā var būt liela enerģija. To sadalot ar liesmu, novēro raksturīgu sprakšķi. Tikai iznīcinot šo enerģiju centru pazūd no telpas arī ar to saistītais enerģiju „stīgu” tīkls.

Zemes Spēka vietās uzmanīgs enerģiju mērītājs biolokācijā vai ar jūtīgu magnitometru, kādu citu jaunu aparatūru var konstatēt enerģētiskus objektus kādā augstumā virs zemes. Tie var pārvietoties patstāvīgi vai pakļauties cilvēka gribai, vēlmēm, kustēties atbilstoši cilvēku emocijām. Tikai pie atbilstošiem gaisa un apkārtnes apstākļiem šos enerģētiskos objektus var fiksēt fotogrāfijās (filmiņā vai digitāli), video aparatūrā, ja to atskaņo pietiekoši lēni. Tas gan nenozīmē, ka visi gaišie laukumi filmiņā būs kādu būtņu „pēdas”.

Ļoti bieži gaiši objekti ir nofotografējami kapos uz slīpām virsmām ( krusti, pieminekļi, koka sūna, u.c.). Pārbaudot šo objektu informāciju, izrādās, ka tiem parasti ir sasaiste ar kādu tuvumā esošu personu, precīzāk – ar tās mīlestības enerģiju. Zemes Spēka vietās fotogrāfam jābūt samērā tuvu -2-5 m attālumā, jo šo objektu ”gaismas spēja” nav liela un tai ir jākonkurē ar apkārtējās vides spilgtumu. Tāpēc biežāk gaišus objektus fotogrāfijās var „noķert” apmākušā laikā, pievakarē. Telpās dažādus tēlus var nofotografēt uz kādu reprodukciju virsmas, klavieru virsmas, logu stikla virsmas, kamīnu sienas. Analizējot kādu iegūto personu „tēlu” fotogrāfiju informatīvās saites, izrādās, ka tām ir saistība vai radniecība ar kādu telpā esošu cilvēku.

Līdzīgi tas ir zināmā poltergeista parādībā (priekšmetu pašaizdegšanās, to lidošana, ūdens parādības telpās un tamlīdzīgi), kas notiek tikai kādas konkrētas personas klātbūtnē. Arī spīdoši objekti biežāk parādīsies, ja tuvumā vai kadrā būs kāda „vainīgā persona”, kuras apkārtnē ir savs – specifisks lauks – aura. Tāpēc varam pat teikt, ka mēs fotografējam kāda cilvēka dabas vai viņa auras ierosinātus enerģētiskus objektus – parādības, kurās ir enerģija – informācija.

Mūsdienu cilvēkam jau pasen vajadzētu atteikties no „brutālā materiālisma” skolas dogmām un pieņemt, ka eksistē arī Garu Pasaule, kurā ir savi likumi. Kas ir garu matērija? Citēšu „čenelingā” pārraidītu Klaudija skaidrojumu (sk. Klaudija Šēfere „Dialogs ar Klaudiju”):”Garu matērija izveidojas, ja informācija satiekas ar mīlestību… To var saukt arī par dvēseli, eņģeļiem un tamlīdzīgi… Dvēsele var sablīvēties pat tik ļoti, ka to var ieraudzīt kā dūmaku vai plīvura veida gaismu”. Ļoti daudzas Garu Pasaules parādības, mijiedarbības ar mūsu materiālo pasauli cilvēki ir mistificējuši, piedēvējuši savus izdomātus priekšstatus. Dievs un eņģeļi tiek tēloti kā cilvēkam līdzīgas personas, spoki kā kādas ļaunas būtnes, mežos esošie Gari – kā rūķīši utt.. Šādi priekšstati var cilvēku arī nomierināt, vismaz zināmā attīstības un sapratnes līmenī. Vienkāršu cilvēkam sniegtu padomu no viņa pavadošā Gara bieži uztver kā Dieva vēstījumu (!), tāpēc šādu cilvēku tas padomdevējs var neapveltīt ar informāciju, lai neizplatītu seno laiku aprobežotību.

Ezotēriskā literatūrā un rožkrustiešu mācībās ir līdzīgi teikts, ka dvēsele pēc aiziešanas no cilvēka var sablīvēties kādā enerģētiskā lodē un palikt uz zemes, ja vēlmju ķermenis nav noārdījies – t.i. cilvēka vēlmes šajā dvēselē ir pārāk stipras. Tāpēc kādu dīvaiņu ēkās var redzēt klīstošas gaismas plīvurus, nofotografēt dažādus enerģētiskus objektus, ko dēvē arī par spokiem. Roberta Monro institūta pētījumos noskaidrojās, ka šeit esošie Gari vienkārši neapzinās savu pāreju citā Pasaulē un nepieciešamību doties uz savu Garu Pasauli.

Atbilstoši mums mācītam materiālismam šķiet, ka līdzīgi iespējamam lielam enerģijas sakopojumam kādā lokālā telpas punktā, var veidoties kāda dažu molekulu struktūra, kas mijiedarbībā ar citu enerģiju var izstarot gaismu un fotogrāfijās mēs redzam to, ko neredz ar acīm. Šo molekulu struktūru (ierosinātas ūdens molekulas) var aktivēt garīgās matērijas. Ja izslēdz īslaicīgi uzplaiksnījušo „objektu” zibspuldzes gaismā, tad loģiska ir ierosināto ūdens molekulu spēja impulsa veidā izstarot infrasarkanā spektrā, kas ir tikai mūsdienu priekšstats. Te es nedomāju ilgstošu IS starojumu, ar kura palīdzību mēra augstas temperatūras (pirometri) vai nelielas lokālas temperatūras izmaiņas no satelītiem, lidmašīnām, vai telpu siltuma zudumu vizualizāciju. Jāpiekrīt ir Garu Pasaules informatoriem, ka Zemes zinātnieku rīcībā vēl nav nepieciešamo tehnika un aparatūras, lai reģistrētu visas Zemē esošās enerģijas un informāciju.

Zemes Spēka vietās esošo zemes enerģiju mikroviļņu diapazonā ir jāņem vērā, jo tās īpašības un spējas pašlaik pēta daudzviet Pasaulē (piemēram – kosmoenerģētika, portāli sakariem ar Augstāku saprātu (savu Es) un citu Pasauļu saprātu, cilvēka garīgās enerģijas atjaunošana, cilvēku radīto haosa enerģiju harmonizācija teritorijā un citi šeit risināmi uzdevumi). Mēs vēl tālu esam no pilnīga izskaidrojuma. Maz gan vēl zinām par Garu Pasauli un tās demonstrētiem transkomunikāciju veidiem – ar skaņām un gaismu, bet šis raksts interesentiem var dot kādu domu impulsu attīstībai.