Ierosme rakstiņam ir gūta sarunās portālā „e-mistika”, kur tika runāts par emocijām un prātu kā iespējamo instrumentu emociju līdzsvarošanai.
Uzreiz atzīšos – neesmu psihologs un kādi termini vai skaidrojumi, iespējams būs neprofesionāli. Tomēr atļaušos šīs domas uzrakstīt, jo redzu, ka tēma ir aktuāla un man ir ar ko padalīties – varbūt kāds atradīs sev ko noderīgu. Mani avoti ir trīs:
1) Lasītais un saprastais;
2) Swami Devageet semināros piedzīvotais un saprastais;
3) Paša piedzīvotais, apkārt novērotais un saprastais.
Vispirms pievērsīsimies vienam definējumam, ko sniedzis kompetents cilvēks – filozofs un domātājs Ārts Juriānse, kurš saka, ka emocijas rodas no attiecībām starp jušanu un domāšanu: ja esošās sajūtas aplūko ar prātu un tad reakciju izstaro astrālajā ķermenī, rodas “emocija” (izmantots Ā. Juriānses tukotāja Modra Slavas komentārs).
Teikto varētu paplašināt, sajūtām pievienojot jēdzienu “stimuls” – tas ir kaut kas, kas nācis no ārpuses (notikums, situācija), kas tiek uztverts ar maņām un pārvērsts
sajūtās.

Pirmā lieta, kam jāpievērš uzmanību – aprakstītais process parasti notiek automātiski.
Cilvēks parasti atrodas domājošā prāta varā. Līdz ar to aprakstītais process parasti ir ķēdes reakcija. Pie kam – viens īslaicīgs kairinātājs to var „ieslēgt” un „visa diena sabojāta”, var būt otrādi – kairinātājs ir ilglaicīgs, emocionālā reakcija īsa.

Otrā lieta – secinājums no definējuma un redzētā dzīvē ir, ka prāta reakcija uz sajūtām notiek atbilstoši „priekšstatiem”, kuri ir prātā. „Priekšstatu” dažādība varētu būt iemesls, kāpēc dažādi cilvēki uz vieniem un tiem pašiem kairinātājiem reaģēs dažādi.

Piemēram, izdzirdot uz ielas sev adresētu dzērāja šļupstošu švepstienu „Ei, durak!”, kāds labsirdīgi pasmiesies, kāds cits norīs apvainojumu, vēl cits dusmās metīsies kauties. Pie kam, jāatzīmē, ka emocijas un cilvēka rīcība var būt pilnīgi neadekvātas situācijas būtībai. Piemēram, tas „ei, durak” varbūt ir adresēts pudeles brālim, kamēr cilvēks garāmgājējs to „nez kāpēc” uztver kā pret sevi vērstu.

Vārdu „priekšstati” apzināti ieliku pēdiņās, jo ar to nav tik vienkārši. Jēdziens „priekšstati” manā sapratnē ir prātā izveidots aprakstošs modelis par kādu lietu vai parādību. Šādus priekšstatus var relatīvi viegli mainīt, ja jaunais aprakstošais modelis ir loģiskāks, pilnīgāks par iepriekšējo.

Ar „priekšstatiem”, ko aplūkosim šeit, tik vienkārši vis nav, tāpēc ka savas emocionālās reakcijas cilvēks tomēr nevar tik viegli mainīt – pat pilnīgi saprotot, ka konkrētā situācijā tās ir aplamas, neloģiskas (cik nav dzirdēts: „nesatraucies, neņem galvā!” Un, lai arī patiešām galvā nebūtu, ko ņemt – nekā, kreņķis nepāriet). Šiem „priekšstatiem” saknes ir dziļākas.

Ilustrēsim situāciju ar vienu piemēru, kurš ir visnotaļ skarbs un nepatīkams. Taču dzīvē tā notiek un diemžēl bieži.
Pieņemsim, ka kādu sievieti bērnībā ir izvarojis tēvs. Es nezinu psiholoģiskās nianses, taču šo sievieti var dzīvē pavadīt vesels problēmu blāķis attiecībās ar vīriešiem, varbūt pat līdz „visi viņi, maitas, vienādi”.

Ir iegūta bērnības trauma. Toreiz piedzīvotais izsauca veselu pretīgu sajūtu gammu. Saistībā ar to prāts ir izveidojis jo spēcīgu „priekšstatu”. Bez tam prāts darīs visu, lai šīs sajūtas izraisījušo situāciju „noslēptu”. Tas to ir noglabājis pašā tālākajā stūrī un apaudzējis apkārt astrālajā ķermenī izveidotus aizsargslāņus – bailes, dusmas, emocionālas sāpes. Prāts ir izveidojis sava veida emocionālu cistu – tās kodolā ir atmiņa, tai apkārt nepatīkamas emocijas.

Kolīdz kāda šī brīža dzīves situācija atgādina toreiz piedzīvoto – tā varētu būt, piemēram, nevainīga buča uz vaiga,- process iet vaļā. Buča ir saistošs notikums, prāts caur izveidoto „priekšstatu” saņem atsauci, ka tūdaļ sekos kas nelāgs un iedarbina aizsardzības mehānismus no astrālā ķermeņa.
„Priekšstats” ir tik spēcīgs, ka pat ar acīmredzamu loģiku – nu nav taču visi veči maitas – neko nevar mainīt.
Sniegtais piemērs ir ekstrēms. Taču gandrīz katrs no mums glabā varbūt ne tik ekstrēmu, tomēr veselu noliktavu ar dažāda veida „bērnības traumām”, kurām prāts ir izveidojis „priekšstatus” un noslēpis labi dziļi.

Bez „bērnības traumām” prāta noliktavā atrodas cita „preču” grupa – „priekšstati” par to, kas es esmu. Šīs „preces” var atrasties un var neatrasties uz tiem pašiem „plauktiem”, kur bērnības traumas, un veido masku, ko lielākā daļa no mums ikdienā valkā. Prāts nevēlas atzīt, ka patiesībā maska ir falša, un attiecīgi arī ap masku izveido emocionālos aizsargslāņus.

Svarīgi – laiku pa laikam mēs iedzīvojamies sev nepatīkamās situācijās, jo izveidotie emocionālo enerģiju aizsargslāņi ir „iesprūduši” un tie vēlas baroties. Pēc principa „līdzīgais pievelk līdzīgo” tie provocē (un „izvelk” sev nepieciešamo arī tad, ja situācija uz cilvēku nemaz neattiecas – skat situāciju ar garāmgājēju!) un veido situācijas, kurās prāts tos „izsauc uz dežūru”.

Saprotot šos mehānismus, atbilde uz jautājumu par emociju kontroli ar prātu nav tālu jāmeklē – lai arī Ā. Juriānses pieeja principā ir pareiza, emociju rašanās faktiskais vaininieks ir pats prāts. Prātam emocijas ir nepieciešamas kā aizsargbarjeras. Savukārt, emocionālajiem aizsargslāņiem ir „jābarojas” – šie abi momenti sader kā cimds ar roku.

Ko mēs varam darīt ar emocijām? Varianti ir trīs:
1) Tām ļauties;
2) Ar prātu pilnīgi vai daļēji apslapēt emociju ārējās izpausmes (un agri vai vēlu apslāpēto enerģiju saņemt atpakaļ nejauku „dāvanu” veidā), ko var nosaukt patīkamākā vārdā – „kontrolēt”; te ir jāsaprot, ka emociju enerģija ir tā pati dzīvības enerģija, tās apspiešanai arī tiek izlietota dzīvības enerģija. Rezultātā cilvēkam paliek mazāk enerģijas pašai dzīvošanai (depresijas cēlonis!). Tautas valodā tādus sauc par „sausiņiem”.
3) Kopjot sevī apzināšanās procesu, pacelties virs prāta un apzināties emocijas rašanās brīdi. Cilvēkam turpinot palikt apzināšanās stāvoklī, emocija izšķīst un transformējas.

Turpinājumā pievērsīsimies svarīgiem jautājumiem, kas var tikt uzdoti šī rakstiņa sakarā.

• Vai emocijas ir labas vai sliktas?
Tās nav ne labas, ne sliktas. Taču tās ir vērtīgas, jo kalpo kā signālspuldzītes tam, ka esam pietuvojušies kaut kam, kas atrodas prāta (zemapziņas) noliktavā. Dusmas, bailes un sāpes ir trīs sargsuņi, kas stāv sardzē tam, ko prāts nevēlas redzēt. Tas, ko prāts nevēlas redzēt – lūk, tas ir tas, ar ko mums katram jātiek galā, tie ir tie Augeja staļļi, kas jāiztīra. Tikai uzsākot tīrīt šos staļļus, cilvēks patiesi uzsāk dzīvot. Ar katras „preces” izvākšanu pieaug dzīvesprieks, spēja patiesi mīlēt, spēja atdoties Radītājam, atdoties dzīvei.

• Bet kā tad paliek ar „labajām” emocijām – prieku, līksmi, laimes sajūtu?
Ērtības labad prieku, līksmi un laimes sajūtu var saukt arī par emocijām, jo tā laikam ir pierasts. Taču prieks, līksme un laimes ir cilvēka dabiskas Esības stāvokļi! Ja atgriežamies pie emociju definējuma, redzam, ka emocija ir reakcija uz kaut ko, kas nācis no ārpuses. Patiesam priekam, līksmei, laimei nav vajadzīgi nekādi no ārpuses nākuši nosacījumi. Radītājs tos a apriori ir iedevis saviem bērniem – cilvēkiem.

Cita lieta, ka cilvēks to ir „aizmirsis”, jo piecūkojis noliktavu. Piekļuve šīm Radītāja dāvanām notiek atbilstoši noliktavas / staļļu tīrīšanai. Ir jāprot atšķirt prieks un laime kā dabisks stāvoklis no prieka un laimes kā emocijām. Piemērs emocijai – prieks par to, ka man beidzot ir lielāks suns nekā kaimiņam vai ka man ir smukāka kleita nekā tai kazai-kolēģei. Šāds prieks jebkurā mirklī pārvērtīsies lielā kreņķī, kad kaimiņš iegādāsies vēl lielāku suni vai kaza-kolēģe ieradīsies darbā šokējoši superīgā Versače kolekcijas kleitā.

• Vai noliktavas tīrīšanā var palīdzēt psiholoģija?
Ja psiholoģija kā prāta radīta zinātne turpina darboties prāta ietvaros, tad nē. Tāda psiholoģija var palīdzēt sakārtot „preces” noliktavā mazāk traucējošā veidā, taču tā nepalīdzēs tikt no „precēm” vaļā. Prāts nekad to nepieļaus! Spilgts citāts no Ekharta Tolles, kas raksturo situācijas būtību: „Policijas priekšnieks nekad nenoķers ļaunprātīgo dedzinātāju, ja ļaunprātīgais dedzinātājs ir pats policijas priekšnieks”.

• Vai var palīdzēt reliģija?
Reliģija var mierināt. Ar mierinājumu reliģija var palīdzēt „nastas” nest (dzīvot ar netīrajiem staļļiem). Taču reliģija tāda, kāda tā ir pašreiz, lielākoties nevar palīdzēt nolikt nastas zemē – iztīrīt staļļus, jo „vairs aiz Svēto rakstu kokiem nesaredz mežu”. Es varu tikai apsveikt Nauma Nadeždina aizsākto un novēlēt viņam spēku un izturību.

• Ko darīt? Kur ir izeja?
Darīt var. Soļi varētu būt sekojoši.
a) No rakstiem un literatūras meklēt atbildi un jautājumu – kas īsti ir cilvēks? Ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka viss ir pakļauts cēloņsakarību likumam, ka cilvēka būtība ir mūžīga, ka fiziskais ķermenis ir kā skafandrs, kas tiek nomests tad, kad izpildījis savu funkciju. Fiziskais ķermenis mirst, gars – nē. Šādās studijās var nelīst iekšā detaļās (jo tā var radīt jaunus „priekšstatus”), taču vispārīgā būtība ir jāsaprot.

b) Kopt apzināšanās paradumu, pastāvīgi mācoties atrasties virs domājošā prāta līmeņa. Kas tas ir un kā to dara – iesaku „Ekharta Tolles „Tagadnes Spēku”, tur viss ir aprakstīts. Apzināšanās šķīdinās emocijas, sasprūdušie bloki negūs spēju baroties, un būs iespēja tikt klāt tam, ko prāts mēģina apslēpt. Saistībā ar punktu „a” nāks sapratne par lietu kopsakarībām, un agrāk šķitušās „briesmīgās” lietas nemaz vairs briesmīgas neliksies. Ar piekļuvi tām caur pāridarījumu piedošanu, staļļi tīrīsies.

c) Nodarboties ar garīgajām praksēm, pēc iespējas biežāk meditēt, atrasties mierīga prāta stāvoklī. Meditācijā prāta aizsargrežģi tiek novākti un cilvēkam ir iespēja uztvert daudzas labas lietas, kuras kvalitatīvi izmaina dzīvi.
d) Nesaspringt un dzīvot!
Lai veicas!